Cilvēki, ar kuriem notiek vēsture

Bērziņš romānā "Svina garša" spējis savienot emocionāli smagus notikumus – Otro pasaules karu – un asprātīgā, vieglā manierē izklāstītu jauna vīrieša pieaugšanas stāstu, kas notiek uz vēsturisko notikumu fona. Pārliekot uzsvaru uz konkrēto, pazīstamo – Torņkalna zelli Matīsu Birkenu –, rādot visiem zināmos notikumus caur jaunekļa skatījumu, kur tie stāv līdzās mīlestības un sevis meklējumiem, autoram izdevies panākt satricinošu efektu: identificējoties ar varoni, mēs katrs varam patiesi izjust, ko nozīmēja būt vienkārši cilvēkam ar alkām dzīvot laikā, kad apstākļi to neļāva.

Tas, ka šo darbu iestudējis tieši Valters Sīlis, šķiet gluži likumsakarīgi. Jau iepriekšējos darbos režisors aktualizējis dažādas sociālpolitiski un vēsturiski būtiskas tēmas ("Leģionāri", "Visi mani prezidenti"), apliecinot savu vēlmi izprast jautājumus, kas svarīgi sabiedrībai. "Svina garša" nav provocējošs iestudējums, tas nemēģina strīdēties ar romānu, gluži otrādi – izrāde pauž cieņu romānam, tā ir iejūtīgs mēģinājums runāt par smagiem jautājumiem – runāt nevis ar mērķi izteikt viedokli vai pierādīt kādu patiesību, bet drīzāk ar mērķi likt pašiem piedzīvot šo pieredzi: jo verbāla, loģiska atbilde nemaz nav iespējama.

Izrāde sākas brīdī, kad skatītāji vēl tikai ieņem sēdvietas. Skatuvi scenogrāfs Uģis Bērziņš veidojis kā bibliotēku/arhīvu brūnos toņos – ar plauktiem un galdiem, kas pilda gan vakariņu galda, gan mīlas buduāra funkcijas; plaukti vienubrīd kļūst par Koļas ieslodzījuma vietu, citbrīd par Matīsa mājas bāru, kurā jautrību laikā uzmeklēt dzērienus. Pašā sākumā uz skatuves atrodas mūsdienīgi ģērbti cilvēki, kas te staigā apkārt, sačukstas ar biedriem, te cītīgi pēta kādu materiālu. Ik pa laikam kāds no šiem cilvēkiem pieiet pie projektora un ieliek tur avīzes fragmentu, kas tiek parādīts uz sienas skatuves fonā – sākumā tās ir drīzāk komiskas ziņas, kas ieskicē laikmeta kontekstu, vēlāk vēstis kļūst arvien drūmākas, absurdākas, virs varoņu galvām savelkot nolemtības mākoņus. Projektorā rādītie ziņu fragmenti kļūst par izrādes paralēlo telpu, iezīmējot mainīgos apstākļus politiskajā vidē. Postdramatiskā teātra teorētiķis Lēmans norādījis uz telpas kā būtisku teksta nesēju ārpus verbalitātes rāmjiem [1]. Iepriekš aprakstītais telpas iekārtojums un darbības ieskicējums raisa vairākas asociācijas. No vienas puses, aktieru atrašanās uz skatuves jau pirms izrādes un ļaušana skatītājam zālē sajusties tā, it kā viņš atrastos tajā pašā bibliotēkā/arhīvā, tikai pie cita galda, rada postdramatiskajam teātrim raksturīgo dokumentalitātes ilūziju – ka mums tiešām tūdaļ tiks pavēstīts pavisam reāls stāsts, kas izvilkts no kādas kartotēkas. Notiek arī robežu sapludināšana starp auditoriju un inscenējumu – aktieru vienkāršās "ielas" drēbes it kā nojauc barjeru starp aktieri/skatītāju. Vienā brīdī bibliotēkas "etīde" nemanāmi pārplūst darbībā – bibliotēkas apmeklētāji sapulcējas vienkop ar "Svina garšas" grāmatām rokās (vēl viena fikcionalitātes nojaukšana – neviens neizliekas, ka tāds romāns neeksistē, otrādi – tas tiek atzīts, līdz ar to arī atzīstot šī romāna izspēlēšanu, rodas tāds kā "teksts tekstā" jeb "izrāde izrādē") un sāk kolektīvi lasīt romānu – katrs pa nelielam fragmentam. Sākotnēji tie ir anonīmi personāži, kas lasa grāmatu, tad piepeši attopamies pagātnē, lasītāji ir ieguvuši identitāti – kļuvuši par kādu no varoņiem. Šāds paņēmiens manā skatījumā rada papildu slāni: tajā bibliotēka parādās kā pārlaicīga telpa, kurā valda polifonija – neskaitāmi dzīvesstāsti –, kur drīz seko pietuvinājums, iegremdēšanās konkrētā stāstā. Telpa ļauj apjaust vēsturi kontekstā – mēs it kā vienlaikus atrodamies gan pagātnē, gan nākotnē, kas liek domāt, ka esam vieni un tie paši cilvēki: mainās tikai apģērbs, tehnoloģijas. Tātad tikpat labi jebkurš no mums varētu būt personāžu vietā. Trāpīgi to raksturojusi Silvija Radzobe izrādes recenzijā: "Romāna teksts izdara ar aktieriem brīnumainu transformāciju – viņi no cilvēkiem, kas lasa par vēsturi, pārvēršas par cilvēkiem, ar kuriem notiek vēsture." [2]

Sākas stāsts: skatuves priekšā tapešu ruļļus – improvizētu krāsojamo grīdu – izklāj Matīss un Koļa, nepiespiesti sarunājoties gan par pēdējām ziņām, gan par meitenēm un haltūrām. Grāmatas apjomu, protams, nācies īsināt. Sīlis uz skatuves to veidojis kā dinamisku epizožu virknējumu, kurā viena epizode plūstoši pāriet nākamajā – pārbīdās mēbeles, mainās personāži, vienmēr paliek tikai Matīss kā vienojošais elements, ar kuru nodibinām saikni un kura gaitām sekojam līdzi. Te arī otrs romāna izaicinājums – kā uz skatuves attēlot Matīsa iekšējās pārdomas, kas ir būtiskas noskaņas veidotājas, kurās izpaužas gan pašironija, gan mīlestība, gan bailes. Izrādē aktieris šīs pārdomas runā "sāņus", pagājis nostāk no darbības vietas un vēršoties pie publikas. Šāds risinājums liek domāt arī par cilvēka eksistenciālo vientulību – Matīss tiek iemests daudzās dažādās situācijās, ceļā viņu pavada dažādi cilvēki, bet galu galā svarīgākajos brīžos viņš paliek viens: arī beigās, kad redzam viņu ejam starp svešiniekiem uz Rumbulu, viņš ir tikai viens no anonīmā pūļa. Tātad izrādes attīstību veido divi spēki – dinamiskā darbība un Matīsa saruna ar skatītājiem, simboliskā līmenī – pašam ar sevi, tāda kā mutiska dienasgrāmata. Izrāde tekstuāli ir ļoti atbilstoša grāmatai – dialogi tiek izrunāti teju vārds vārdā, ainas, lai arī atlasītas un nedaudz pamainītas, ar lielu precizitāti atspoguļo galvenos punktus sižeta attīstībā. Daži kritiķi šo epizožu virknējumu uztvēruši kā neveiksmīgu konspektu, piemēram, Ievas Rodiņas skatījumā tādējādi izrāde veidojas saraustīta: "[..] rodas sajūta, ka režisors, labāko nodomu vadīts, vēlējies uzlikt uz skatuves teju visu romānu. Taču kopējais iespaids ir saraustīts – skatītāji, tāpat kā aktieri, spiesti skriet līdzi sižetam, lai trīsarpus (!) stundu garumā izsekotu romāna lasījumam uz skatuves." [3] Arī Paulam Bankovskim šis paņēmiens nav šķitis efektīvs: "Rezultātā izrāde ir palikusi konspektīva (bez īsinājumiem un izlaidumiem te šā vai tā nevarētu iztikt) un diezgan burtiska pārstāsta līmenī [..]." [4] Es tam nevaru piekrist – man šis dinamiskais ainu virknējums radīja asociācijas ar staigāšanu pa nokaitētu skārda jumtu: spriedze arvien pieaug, šķiet, tiek atskaitītas sekundes līdz apokalipsei, ik mirkli raisās gluži fiziskas sajūtas par tālaika ikdienu, kad valdīja neziņa par rītdienu, tādējādi izrādes ritms tiek kāpināts, tuvinot to traģiskajai kulminācijai. Te gan jāpiemin, ka skatītājam, kurš nav lasījis grāmatu, iespējams, ne visas epizodes ir saprotamas. Ja romāns ir lasīts, tad, kā saka, tukšās vietas acumirklī aizpilda iztēle, un neskaidrības nerodas.

Manuprāt, viens no būtiskākajiem izrādes veiksmes faktoriem, ja ne pats galvenais, ir aktieris Raimonds Celms, kas ar savu ķermeņa ekspresiju, balss intonāciju, runasveidu pārsteidzoši precīzi iemieso galveno varoni Matīsu Birkenu. Viņam piemīt dabiska labestība apvienojumā ar emocionālo inteliģenci, tajā pašā laikā viņš nav nekāds "pareizais puika" – Matīss, tāpat kā viņa vienaudži, vēlas izbaudīt visus dzīves jaukumus, vēlas eksperimentēt, meklēt, izzināt: un tieši šajā punktā sākas jaunā vīrieša un varas konflikts. Sākumā nenopietni, kā joks – jo Matīss vēl nav apjautis, ka viņam kāds var vienkārši atņemt brīvību, kuru viņš pats pirms tam nemaz nebija apzinājies. Un jaunajā vīrietī pamostas pretspars – sākumā ar mērķi cīnīties par savām tiesībām, nevis veikt kādus globālus varoņdarbus. Bet, situācijai attīstoties, Matīss nonāk arvien jaunu izvēļu priekšā. Raimonds Celms, manuprāt, varoņa personības pārmaiņas izspēlē talantīgi – sākot ar rotaļīgo delverēšanos līdz nežēlīgās realitātes apjausmai un centieniem izdzīvot, turklāt darot to cieņpilni, galu galā – līdz bojāejai. Jāapbrīno aktiera darbaspējas – viņam uz skatuves jāatrodas praktiski nepārtraukti, nezaudējot ainām nepieciešamo dinamiku, turklāt gandrīz pusi no izrādes viņš tēlo bez runāšanas – kad Matīsam tiek cauršauta mēle, savu komunikāciju ar cilvēkiem viņš turpina ar zīmīšu palīdzību, kā arī – it īpaši ar skatītājiem – ar izteiksmīgu ķermeņa valodu (skatieniem, sejas mīmiku, ķermeņa pozu). Šis mēmums apzīmē arī cilvēka bezspēcību totalitāra režīma priekšā – lai kas arī tiktu teikts, tas netiks sadzirdēts. Papildu dramatisma efektu rada Edgara Raginska radītā "svina garšas" skaņa, kuru izjūt Matīss brīžos, kad noris vardarbība vai tās draudi, un kuru dzirdot mutē patiesi veidojas metāliska garša.  Aizkustinošu trijotni veido Kaspara Dumbura Rūdis, Jāņa Vimbas Koļa un Celma Matīss – ar savu raksturu specifiku tie rada komiskas, aizkustinošas, cilvēciski siltas situācijas, atklājot personiskā traģisko sakāvi varas priekšā. Rūdis alkst dzīvot un pretoties sistēmai, "bīdot" savus nelegālos darījumus. Viņš ir sliktais zēns ar labu sirdi un darbojas kā Matīsa ikdienas ārējais dzenulis – ap Rūdi allaž kaut kas notiek, viņš ir cilvēks darītājs, kas vēlas ietekmēt pasauli. Savukārt Koļa Matīsam ir kā vecākais brālis, uzticības persona kutelīgos jautājumos, kurus kauns uzticēt mātei vai patēvam, draugs, ar kuru triekt jokus, arī pretinieks pusnopietnajās diskusijās par politisko situāciju. Blāvāki iezīmējas sieviešu tēli – līdz galam nespēju izprast/ieraudzīt Sulamītes iekšējo pasauli: šķita, ka viņa pastāv "autopilotā", ka viņu nenomāc kādi eksistenciāli jautājumi, viņa dzīvo dienu no dienas, ir mierā ar esošo situāciju – neieraudzīju varonē kādas smalkākas nianses, iekšēju viļņošanos, pāreju no vienas pārliecības otrā. Šķita, ka komunisma celšanas vietā tikpat labi viņa būtu iestājusies hitlerjūgendā. Tamāra jau iezīmējās niansētāka – viņa izstaro spēku un pašpietiekamību, tajā pašā laikā arī ilgas pēc mīlestības. Komunikācijā ar Matīsu Tamāra te varēja mesties rotaļīgās paslēpēs, te kļūt nopietna un viņu strostēt. Radās iespaids, ka Tamāra ir pieaugušāka par Matīsu, ka viņa pasauli skata pragmatiskāk un piezemētāk, bet Matīsa ideālismā un reizēm neracionālajā rīcībā novērtē cilvēciskumu un saredz intelektuālu domubiedru.

Mājiens par iespējamo Tamāras grūtniecību iezīmē lūzumu izrādes darbībā, pēc kuras, varētu teikt, soli pa solim sākas tuvināšanās Rumbulā izraktajai bedrei. Matīsa un Tamāras atvadu brīdis kļūst par pēdējo laimīgo mirkli, kurā abi vēl tic labākas nākotnes iespējamībai, tam, ka viss vēl var nokārtoties. Jo skaudrāka ir vilšanās, kas seko neilgi pēc tam. Principā mirklis, kurā normālos apstākļos Matīss varētu atzīmēt savu iniciāciju pieauguša vīrieša, topošā tēva, statusā, iezīmējas kā viņa iznīcības brīdis, kas šķiet tik pretdabiski. Stāsta darbībā viņš it kā virzās gluži fiziskā nozīmē – kopā ar varas resoriem tiek izvests no mājas, tiek nogādāts geto, no geto dodas uz Rumbulu – arī fiziskā virzība uzskatāmi notiek pretējā virzienā: nevis uz priekšu, bet atpakaļ, uz pelniem, par kuriem cilvēkam jāpārtop, bet pārlieku agri un nepelnīti.

Noslēguma izspēle izrādē piešķir stāstam papildu dimensijas – gluži fiziski redzēt, kā netaisnīgām ciešanām tiek pakļauts cilvēks, kuram esi paspējis jau emocionāli pieķerties, ir satricinoši. Iespaido ne tikai nežēlīgās ainas, bet arī Matīsa sejas izteiksme – tajā nav patosa pilnu pārmetumu sistēmai vai baiļu. Jaunā vīrieša sejā jaušas izpratne – izpratne par situācijas absurdumu un to, ka tur neko nevar darīt. Viņš it kā saprot, ka ir nonācis vēstures bezsirdīgajā ratā un ka viņam jāspēlē spēle, kurā zaudējums ir neizbēgams. Bet, par spīti situācijas bezcerībai, Matīss saglabā empātiju – apjaušot nāves tuvošanos, viņš vēl ir spējīgs uztraukties par citiem. Manuprāt, šis ir brīdis, kur viņš ir veicis vēl vienu iniciāciju – izturējis cilvēcības pārbaudi.

Mirklī, kad tiek uzsākts gājiens no geto uz slimnīcu, darbība atgriežas metaslānī – bibliotēkā/arhīvā. Varoņi pārtop par bibliotēkas apmeklētājiem, kas kolektīvi lasa romāna pēdējās rindas. Šāds atsvešinājuma efekts no notikumu pietuvinājuma rada eksploziju citā līmenī – radītajā kopības sajūtā skatītāju zālē un starp aktieriem, kur tiek nojaukta t. s. ceturtā siena un skatītāji/aktieri kļūst vienkārši par bibliotēkas apmeklētājiem pie projektora. Lasītāju mierīgās, pieklusinātās balsis vēl vairāk uzsver lasītā teksta dramatismu. Kā norādījusi Henrieta Verhoustinska, "šāds episkā jeb vēstošā teātra paņēmiens ļauj uz skatuves iedarbīgi, bet atturīgi izstāstīt neiedomājamas šausmas, slepkavības, brutalitāti, neriskējot ar naturālismu" [5]. Kulminācija ir brīdis, kad Raimonds Celms pabeidz pēdējo teikumu un klusēdams projektorā šķir lappuses ar neskaitāmajām zvaigznītēm nogalināto cilvēku apzīmēšanai. Šajā brīdī zālē valda kapa klusums, cilvēki valda asaras vai, gluži otrādi, ļauj tām vaļu. Kad Valentīnai Freimanei reiz kāds jautāja, kā viņa rada spēku dzīvot pēc visa notikušā (savas ģimenes un jaunā vīra noslepkavošanas vācu okupācijas laikā), viņa atbildēja, ka jūt pienākumu dzīvot – par godu tiem, kuri mira, turklāt dzīvot pēc labākās sirdsapziņas, ne sīkumaini: tā, lai viņas dzīve ir daudzo nāvju vērta. Līdzīgas sajūtas pārņem pēc "Svina garšas" – sāpīgais tukšums pēc varoņu bojāejas un vēlme rīkoties tā, lai pasaule, kas viņus iznīcināja, neatkārtotos.

Noslēdzot recenziju, jāatsaucas uz Undīnes Adamaites sacīto: "Nav šaubu, katram attiecības ar šo izrādi veidosies "pēc ticības" – atkarībā no tā, vai romāns būs lasīts jau pirms izrādes un cik lielā mērā lomām izvēlētie aktieri sakritīs ar paša iztēlotajiem varoņiem. Man laimējās. Visus biju iztēlojusies tādus vai gandrīz tādus." [6] Jāsaka, man arī laimējās – izrāde pat mulsinoši precīzi atbilda manam iztēlotajam stāstam. Ne tikai izvēlēto aktieru ziņā, bet arī stāstīšanas manierē, kas liek teikt, ka notikusi veiksmīga manis kā skatītājas (vēstījuma saņēmējas) un režisora (vēstījuma sūtītāja) satikšanās: ar motivāciju turpmāk vairāk interesēties par Valtera Sīļa izrādēm.