CONFERENCE
Veltījumu grāmatu ir sarežģīti analizēt. Nepareizi šķiet iztirzāt vai apspriest citu cilvēku atmiņas un to, ko viņiem šķita svarīgi pieminēt. “Mans Ziedonis” nav izņēmums, varbūt vienīgi īpašs ar to, ka pašam lasītājam ir Savs Ziedonis, katram ir arī sava, laika gaitā izveidojusies attieksme pret tiem, kas veltīja savas domas vienam no zināmākajiem latviešu autoriem un cilvēkiem. Būtu lieki uzskaitīt visu, ko dzejnieks ir sarakstījis, visas sabiedriskās aktivitātes, kurās iesaistījies, kuras organizējis un kuras ir notikušas ar Ziedoņa ziņu un viņa atbalstu. Tie, kurus tas neinteresē, pārskrietu ar acīm uzskaitījumam, kas būtu ļoti garš; tie, kurus tas interesē, šo sarakstu jau zina vai vismaz zina vietas, kur to meklēt (bet šķietami zināmā atkalmeklējumos, starp citu, arī šajā grāmatā ir vērts ieskatīties).
Uzrunātie cilvēki, kas piekrita uzrakstīt veltījumus, ir ļoti atšķirīgi gan savā nodarbošanās sfērā, gan attiecībās ar Ziedoni. Dažiem tas ir bijis vairāk vai mazāk profesionālu attiecību līmenī, vismaz tā izskatās tekstos (piemēram, bibliotekāres Veltas Kinces, komponista Raimonda Paula veltījumos), dažiem tas ir dziļi personiski – ilgstoša draudzība gadiem un gadu desmitiem, kā arī izteikts iedvesmas avots un atbalsts.
Veltījumi ir daudzšķautņaini, tie atklāj ziedoniskuma spēku, vēlmi citēt gan viņa izteikumus, gan dzeju – nevarētu teikt, ka trūktu sakritību, bet, šķiet, ka "es neesmu jūsējais, es esmu savējais" un "es ieeju sevī" jau ir folklorizējušies izteicieni. Patīkami, ka, lai arī runa katrā no veltījumiem ir par dzejnieku, tomēr katram viņš ir apskatīts caur savu prizmu, un dažbrīd viņa kā rakstnieka darbība nobīdīta otrajā plānā vai pat atmesta vispār, piemēram, kinooperatora un režisora Ivara Selecka veltījumā “Akmens krokodīls”.
"Viņš prata pulcināt ap sevi kompetentu komandu - intelektuāļus, romantiķus un pragmatiķus (..)", tā zinātnieks Jānis Stradiņš raksta 202. lpp. Lasot dažādu cilvēku atmiņas par līdzīgiem vai tiem pašiem notikumiem, var manīt cilvēcīgo faktoru – katram ir palicis cits, savējais iespaids. Piemēram, atmiņās par DAGiem (Dižkoku atbrīvošanas grupa), kurai bija spēcīga simboliska nozīme laikos, kad tas bija nepieciešams un vērsts uz to, ka parastais cilvēks joprojām spēj ko ietekmēt. Personīgāk par J. Stradiņu, 153. lpp. raksta ceļojumu blogere Zane Eniņa: "(..) Stāstu to tādēļ, ka tas arī ir Koku grupas un Ziedoņa nopelns - satuvināt svešos, daudzus uz mūžu." Interesantas atmiņas ir dzejniecei Olgai Lisovskai 175. lpp.: "- Kas tur tajā tavā biedrībā notiks? Es arī varbūt gribētu... - Kādā zīmē tu esi? - Imants uzlūkoja mani bez īpašas intereses. (..) - Es vācu kopā cilvēkus ar sakritīgiem horoskopiem. Citādi būs grūti sadarboties. (..) - Lau-va?... - Ziedonis saviebās. - Tu man nederēsi. Nekādā ziņā! Lauvas Vēršiem nepakļaujas." Var tikai minēt, kādēļ dzejniece nolēmusi pierakstīt tieši šīs atmiņas – apvainošanās sekas, kuras veltījuma beigās nav klātesošas, bet varbūt tā tomēr ir vēlme parādīt Ziedoni no cita, parasti perifēra skatupunkta. Kustība, kas aizrāvusi tik daudzus, šķiet, bija uzrunājusi visus, kas kaut mazlietiņ sirds dziļumos bija pret pastāvošo varu, tomēr ir vismaz viens cilvēks, kas savā veltījumā norādīja, ka pagājuši gadi, līdz žurnālists un politiķis Aivars Berķis (129. lpp.) bija sapratis dižkoku atbrīvošanas jēgu: "(..) kā sabiedrības uzrunāšanas un saliedēšanas akciju.", kamēr sakotnēji: "Man šķita - Ziedonis ar saviem atbrīvotājiem ozolu izģērbj un atstāj kailu salto vēju un bezatbildīgu cilvēku varā."
Šis, protams, ir tikai viens no aspektiem, kurā izpaužas dažādība tam, kā cilvēki nolēmuši atspoguļot posmu ar Ziedoni, balstoties personīgajā vērtējumā un/vai zināšanās.
Caur veltījumiem, protams, tika apzināti vai neapzināti parādīta arī kāda paša rakstītāja dzīves šķautne. Zināmā teiciena "parādi savus draugus, un es pateikšu, kas esi tu" atgriezeniskā saite – ja parādās Ziedonis, tad parādās arī viņa draugs. Atšķiras arī atmiņu noskaņa, bet diemžēl, kā dažkārt gadās, atšķirīga ir arī rakstu kvalitāte. Ir dažādi cilvēki, daudzi neprot izteikties rakstiski, bet šķiet, ka tam ir pamatā tomēr kaut kas cits. Ir garāki, ir īsāki veltījumi, ir arī ļoti īsi un ļoti gari, bet tas arī nav noteicošais kvalitātes faktors. Dažreiz mazāk tomēr ir vairāk, ko, piemēram, atklāj aktiera Kaspara Znotiņa viena grāmatas atvēruma veltījums, no kura pusi veido Ziedoņa darbu citāti. Jaunā Rīgas teātra aktiera izvēlētie fragmenti un mazumiņš no personīgās pieredzes emocionāli sniedz lielāku gandarījumu nekā dažu literatūrzinātnieču un rakstnieku daudzlapaspušu apcerējumi, kuros radošais darbs tiek sasaistīts ar Dzejnieka personību un dzīvi, kas Ziedoņa kontekstā nebūt nav mazsvarīgi, vairāk sliecoties uz literatūras analīzi. Tā, piemēram, var uzzināt par Ziedoņa laikabiedru saistību ar Raini. Bet atkal – katram savs Ziedonis.
Un cik daudz un dažādus cilvēkus viņš ir iedvesmojis un cik daudzus iedvesmos vēl.
Aizraujoši, ka grāmatā ir apkopoti veltījumi, kas bija paredzēti, lai Ziedonis pats tos lasītu; šis aspekts, šķiet, piešķir veltījuma tekstiem to, kas pēdējos mēnešus gan ir pierimis, bet februāra pēdējā dienā un martā virmoja gan medijos, gan sociālos portālos – visi atklāja, ka Ziedonis viņiem ir bijis daudz vairāk nekā tikai vārds latviešu literatūrā. Mēdz teikt: atliek ko zaudēt, lai saprastu, cik ļoti tas ir bijis svarīgs. Nekad nebūs iespējams novērtēt to, cik patiesas ir bijušas visas Latvijas skumjas un vairāku tūkstošu ierašanās bērēs, bet šī grāmata man lika pārdomāt skeptisko attieksmi par iespējamo pūļa efektu. Visi veltījumi ir par vienu cilvēku, kas parādīts leņķos, no kuriem iepriekš nezināju neko vai kurus biju dumji palaidusi garām.
Gadās, ka Ziedonis nāk dzīvē ar pārtraukumiem un dažs labs viņa dzejolis savulaik šķiet tas īstais (piemēram, daudzām meitenēm tāds ir "mazliet un varbūt pat ļoti"). Ziedonis var ienākt dzīvē kopā ar fantastiskām latviešu valodas un literatūras skolotājām un uzdevumu analizēt Epifānijas, kas ir muļķīgākais, ko vien varētu ar tām darīt. Ja turpina iet literāros ceļus un Ziedoņa kurss gadās augstskolā, vēlme viņu lasīt var krietni pierimt. Un tad – tomēr var rasties vēlme atsvaidzināt Ziedoni sev, bet kā vienmēr pietrūkst laika un viss cits šķiet nozīmīgāks. Bet laiks vienubrīd ir apstājies un pašlaik šķiet, ka vajadzēja atrast to brīvo ziemas vakaru, jo Ziedonis ir citādāks, viņš turpina mainīties.
