CONFERENCE
Lasot grāmatu, neviļus atceros britu seriālu Skins, kas stāsta par mūsdienu Lielbritānijas pusaudžu dzīvi, kuru devīze ir sex, drugs & alcohol, lai gan tas ir tikai ārējais vairogs, zem kura slēpjas trauslā pusaudža dzīve. Šie jaunieši pieaug ļoti strauji; caur 14 līdz 16 gadu vecu pusaudžu prizmu redzam daudz ko tādu, ar ko atsevišķos gadījumos netiktu galā arī pieaugušais – smagas atkarības, depresija, anoreksija, grūtniecība, nāve un daudz kas cits. (Ne velti šo skandalozo seriālu sāka rimeikot arī amerikāņi, taču pēc izraisītajām debatēm sabiedrībā to slēdza.) Kaut kas līdzīgs notiek arī Henrikas Andersones grāmatā par Emmu Gloriju, kurai drīz būs piecpadsmit gadu un kura sāk apzināties, kas ir pieaugušo pasaule.
Emmas Glorijas pasaules skatījums ir tik daudzslāņains, ka ir nedaudz par maz, ja to nosauc par duālu, bet tieši tā es piedāvāju to aplūkot. Emmā dzīvo it kā divas meitenes – reālā Emma un Ilgu Emma, un grāmatas 199 lappusēs mēs redzam, kā viņa cenšas kļūt par vienu veselu. Lai gan –, sākot domāt par Ilgu Emmu, tai līdzās nostājas blakus tēls Sesīlija, kuru arī nav iespējams definēt vienā vārdā, jo vispirms šķiet, ka tā ir Emmas bērnības iedomu draudzene, kurai Emma sāk rakstīt Ilgu grāmatu, vēlāk, kad Sesīlija kādā brīdī tiek atkal atrasta, viņa mīt Emmā iekšā, un te jau rodas jautājums, vai Sesīlija nav pati Emma... Jāuzteic autori par to, ka viņa ir radījusi ļoti interesantu psiholoģisku tēlu, kurā gandrīz kā šizofrēniķī mīt vairākas personas, un, lai gan Emma galvassāpju dēļ apmeklē psihologu, viņa nav jāuztver kā psiholoģiski nevesela. Henrika Andersone caur dzejas un prozas mijiedarbi ir radījusi ko tādu, kam ir ļoti centīgi jāseko līdzi, lai neapmaldītos tekstā. It kā ir visai viegli nošķirt Ilgu grāmatas tekstu no pārējā teksta, jo tas ir rakstīts, imitējot rokrakstu, un pārējais teksts ir parastā drukā, tomēr informācija par notikumu attīstību pamazām saplūst, un Ilgu grāmata kļūst lieka... Lai arī grāmata kopumā neatbilst detektīva žanram, tā liek ieslēgt intuīciju un neļauj atslābināties ne mirkli.
Zinot, ka grāmata stāsta par ilgām, jāiezīmē arī pašu ilgu ceļš, neatklājot, kā tas viss sižetiski atrisinās, lai gan fināls fascinē! Viss sākas vienkārši: aizbrauc Emmas draugs, iespējams, puisis Sandors, un tieši viņš liek ieslēgties veselam ilgu procesam. Emma īstenībā ilgojas pēc visa – tēva, mātes, brāļa, īstas draudzenes, kaut kā, kas aizstās puisi. Un te sākas pusaudzes pieaugšanas process, pirmā mīlestība iezīmē milzīgus pārbaudījumus – boikotu mācībām, matu nogriešanu, alkoholu, strīdus, melošanu, blandīšanos pa naktīm, psihologa pieaicināšanu, negribētu minetu (drosmīgi jauniešu romānam!), zādzību, pretsāpju tablešu lietošanu utt. Uzzinot visas šīs lietas, rodas jautājums, kā tik maza grāmatiņa atrisinās tik smagus notikumus, bet autore ar to ir tikusi galā ļoti labi. Vienīgais, kas šķiet pārāk vienkāršs, ir tas, kas notiek saistībā ar Sandoru...
Grāmatas valoda ir ļoti korekta, izmantota jauniešu leksika, daudzviet angļu dzejas frāzes, franču vārdi, arī zviedru žargona vai sarunvalodas vārdi, kuriem dažbrīd trūkst skaidrojuma un to nozīme jāuztver zemtekstā. Neiederīgs šķiet tulkotājas Mudītes Treimanes izvēlētais vārdu salikums ‘nu tipa’, lai gan citviet teksts ir plūstošs un jauniešu leksikai atbilstošs. Turklāt valoda, būdama ļoti dzejiska, vienlaikus ir moderna, un tas varētu būt tīkami gan jaunietim, gan pieaugušajam, kurš varbūt vēlēsies šo grāmatu izlasīt. Turklāt stāstījuma ritms ir dinamisks, un valoda tam raiti iet līdzi.
Henrikas Andersone grāmatas „Emma Glorija un sarkanā Ilgu grāmata” liek domāt par šķīstītavu, kas atrodas starp debesīm un elli; gluži līdzīgs šķiet pusaudžu vecums, kad no bērnības jāpāriet uz pieaugušo dzīvi, izvēloties ceļu, pa kuru turpmāk doties, bet, lai to paveiktu, jāpārvar dažādi pārbaudījumi, ko dzīve piespēlē. Tikai pārvarot ilgu radītos pārbaudījumus, Emma apzinās, vai turpmāk ies pa pareizo ceļu vai arī aizies neceļos... Par laimi, Emma iegūst sirdsmieru, izvirza mērķus, ko vēlas sasniegt, un visbeidzot apzinās sevi kā personību. Ilgas savu lomu ir spēlējušas!
. Tā kā abas krāsas ir radniecīgas, to simbolisko nozīmi šajā gadījumā var sapludināt, radot nojausmu par ilgām, cerībām, skumjām, apgarotību, sapņiem, mistiku, intuīciju, drosmi un daudz ko citu. Līdzīgi ir ar grāmatas saturu, kurā ilgu ceļš no mērena kļūst par ļoti satraucošu un saspringtu.){kind=link}