Jūra izmet tīklus. Uldis Bērziņš „Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā”

Izdevniecībā „Neputns” izdotais U. Bērziņa dzejkrājums bija nominēts arī šī gada Dzejas dienu balvai, turklāt šogad dzejniekam apritēja septiņdesmit gadu, kas savā veidā atgādina, ka viņa daiļrade pieprasa īpašu vērību un tās pētniecisko aktualizāciju pat kādas konferences mērogā. Vienlaikus šobrīd U. Bērziņa personības un daiļrades pētniecība ir cieši saistīta ar Mariana Rižija (arī dzejnieks – Māris Salējs) vārdu, kurš pirms trīs gadiem izdevis monogrāfiju „Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika”, kurā U. Bērziņa poētiskās laiktelpas elementi ir smalki un detalizēti analizēti. Turklāt dzejnieka vārds lasītājiem varētu būt pazīstams gan ar savdabīgu autora intonāciju dzejas lasīšanas performancē, gan ar specifisku teksta organizāciju visos lingvistiskajos līmeņos.

U. Bērziņš ir fundamentāli ietekmējis gan latviešu dzejas, gan atdzejas procesus, sākot no septiņdesmitajiem gadiem. Tiesa, dzejnieka darbu novatoriskās izteiksmes un vēsturiskā laikmeta politisko tendenču dēļ pirmais krājums „Piemineklis kazai” izdots tikai 1980. gadā. Tekstuālās izteiksmes specifiku nosaka valodas prioritārā nozīme, kas izpaužas kā atbrīvota un improvizēta izteiksme, citiem vārdiem, tā ir spēja tekstu aizkavēt robežstāvoklī – tapšanas stāvoklī. Par U. Bērziņa teksta kvalitātes mērauklu uzskatāma arī blīvā atsauču kārta un „Ēzopa valoda”. „Dzeja ir katras valodas augstākā eksistences forma,” atzīst dzejnieks[1], un to apliecina plašās valodu zināšanas un orientālās kultūrtelpas iedzīvināšana latviešu literatūrā. Viņa radošajā bibliogrāfijā iekļaujas gan nozīmīgu dzejas antoloģiju (piemēram, „Baložu pilni pagalmi”), gan sakrālo tekstu tulkojumi. Viņa vārdam un darbam piemīt svars. Jau ieskicētās poētiskās izpausmes sastopamas arī jaunākajā U. Bērziņa dzejkrājumā „Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā”, ko veido 41 dzejolis un kura redaktors ir Jānis Rokpelnis.

U. Bērziņa jaunākajai grāmatai ir laikraksta izdevumam līdzīgs formāts. To veido grafiskas Jura Petraškeviča ilustrācijas, kas asociējas gan ar jūras viļņu pēdām, gan noslēpumaina rokraksta tekstuāliem viļņiem. Laikraksts ir viegli pārnēsājama, īslaicīga, taču regulāra (varētu teikt, ritmiska) vienība, tāpat arī konkrētā dzejkrājuma formātā atspoguļojas jūras mainīgums, ko raksturo nemitīga paisumu un bēgumu klātbūtne. Tas notiek gan mākslinieka grafiskajos triepienos, kuros ik brīdi atsedzas formas un griezuma kontūras, gan dzejoļa slejas pozīcijā uz A3 formāta lappuses. Jāpiebilst, ka pieraksts slejās kā U. Bērziņa dzejas forma bieži tiek saistīts ar seno literatūras pieminekļu tulkošanas procesu[2], tādējādi radot sakrālu nozīmi. Grāmatas „Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā” laikrakstam līdzīgā forma dzejoļiem sniedz citu (varbūt pat sakrālā teksta izkārtojumam analoģisku) nozīmi – poētiskā teksta saikni ar sleju periodiskā izdevumā, ar ziņu medijos, kas cieši sasaistās ar laika kategoriju (regularitāte, aktualitāte, netveramība, tagadne un klātbūtne). Interesanti, ka arī Juris Kronbergs septiņdesmitajos gados trimdā bija izdevis līdzīgā formātā dzejlapu (plakātu) „Pazemes dzeja” (1970). Tāpat U. Bērziņa dzejoļi nav ieslēgti cietos vākos, papīru apdraud strauja dzeltēšana, turklāt aiz lapām jebkurš lasītājs var aizslēpties. Būtiski piebilst, ka izdevuma formas konceptuālo raksturu attaisno tas, ka dzejkrājums bija pieejams pat laikrakstu kioskā „Narvesen”. Varbūt tas ir mēģinājums tuvoties cilvēkiem, kuri neapmeklē grāmatnīcas...

Raksturīga dzejkrājuma iezīme ir dzejnieka ievadvārdi, kuros godprātīgi atklāta krājuma iecere un reminiscences. Respektīvi, U. Bērziņš darbu „Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā” iecerējis kā latviešu rakstnieku grupējuma „Zaļā vārna” dzejnieka Viļa Cedriņa sastādītās un 1939. gadā izdotās latviešu marīnistu dzejas antoloģijas „Jūras nemiers” turpinājumu, kas vienlaikus top par intelektuālu spēli ar divdesmitā un divdesmit pirmā gadsimta kultūrkodiem un valodu. U. Bērziņa dzejoļu nosaukumiem raksturīgi dažādu latviešu un orientālās literatūras personību motīvi, tādējādi ļaujot dzejoli lasīt caur noteiktu literārās stilistikas prizmu. Kā atklājis dzejnieks un kā to var nojaust arī lasītājs, dzejkrājumā atrodami arī „Jūras nemiera” autoru motīvi, līdz ar to ir interesanti uzšķirt arī Otrā pasaules kara priekšvakarā izdotās antoloģijas lappuses. Jāpiebilst, ka grāmatas “Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā” ievadvārdos norādīts neprecīzs antoloģijas „Jūras nemiers” izdošanas gads, tomēr par spīti tam nav grūti apjaust kultūrvēsturiskā materiāla nozīmi un robežstāvokli, ko ietver gan jūras tēla simbolika, gan laikmeta dramatisms. U. Bērziņa dzejkrājumā fiksēti tādu „Jūras nemiera” autoru kā Aspazijas, Edvarta Virzas, Friča Dziesmas un Aleksandra Čaka motīvi, kuri sastopami krājuma sākumā. Piemēram, krājuma pirmajā dzejolī „Neptūnam. Ed. Virzas motīvs” U. Bērziņš ir aizņēmies gan „Jūras nemierā” atrodamā Eduarda Virzas soneta nosaukumu, gan Zlēku ceļa tēlu, gan laika nenoteiktību, savukārt nākamais dzejolis – „Mākonim un jūrai. Aleksandra Čaka motīvs” – ietver A. Čaka vēstījošā dzejoļa „Stāsts par cilvēku un jūru” nosaukuma transformāciju, mākoņa tēlu, sadzīviskās traģisma gaidas. Līdzās antikvārā izdevuma „Jūras nemiers” autoru „piederības zīmēm” U. Bērziņa krājumā ieplūst citu autoru motīvi, kuri sasniedz pat dzejnieka poētisko pieredzi atdzejā: bieži pavīd laikabiedru motīvi, tostarp Jura Kronberga tēls, kas mijas ar jūras vieliskuma noskaņām un izpausmēm dažādu tēlu fasādēs, piemēram, vīns (7) vai sirds (9). Liriskais „es” ir valodas pieredzētājs, turklāt valoda iekļauj jūras kustības nozīmi: „Valoda – asins kauss. (Puse gēnu ir valodā.)” (8) Dažkārt jūtamas stilizācijas pazīmes, kas novērojamas gan tēlu arsenāla, gan valodiskā līmenī. Vairumam dzejnieku motīvu dzejkrājumā līdzās ir citu personību un tēlu motīvi: „Tad es sāku likt citus klāt, pat tādus, kas dzejoļus neraksta.” [3]

Ievadvārdos autors stāsta par „ideju” rakstīt turpinājumu, ko zināmā mērā vērtē skeptiski: „No tādām lietām reti kad sanāk kas prātīgs” (1). Vienlaikus dzejkrājumu piepilda radīšanas prieks, kas saistās ar meistarības pārbaudi. Šķiet, grāmatas izveides dionīsiskā izpausme ietver impulsivitātes un spontanitātes klātbūtni, bet teksts vienlaikus ir noteikta sistēma, savukārt ikviens dzejolis – tās elements, ko var lasīt tikai kontekstuāli, kā to, raksturojot U. Bērziņa poētisko tekstūru, atzinis arī M. Rižijs[4]. Tas nozīmē, ka katra poētiskā vienība gūst apveidu krājuma ietvaros, šajā gadījumā tā ir krājuma pārliecinošā koncepcija, centrālā ass, kas liek plūst motīviem, tēliem. U. Bērziņš nav izslēdzis laika hronoloģijas klātbūtni, noslēdzot katru dzejoli ar gadskaitļa (dažkārt pat telpas, kas lokalizējas jūras tuvumā) klātbūtni, kas tāpat varētu saistīties ar jūras plūdumu – krājumu piepilda dzejoļi, kas tapuši četru gadu laikā. Kā vispār U. Bērziņa lirika, arī smalki „izšūpojusies” „Bibliotēka ostmalā” ir četrdimensionāls objekts, jo orientēšanās telpā savienojas ar laika dimensiju. Kontekstu un motīvu viļņošanās nosaka, ka tālākie punkti dzejkrājumā kļūst tuvi, tie ir strauji pārvarami, sasniedzami, vienlaikus to kombinācijas ir bezgalīgas, līdz ar to lasītājs bezbailīgi spēj aptvert jaunas valodiskās saiknes un nozīmes. Dzejoļu ievietošana vēsturiskā secībā nenosaka to, ka dzejkrājumu iespējams izlasīt no „avīzes” pirmās līdz pēdējai lappusei, jo valodas un kodu „viļņi” vai nu „sviež” dziļāk „jūrā”, vai nu „met” „krastā”. Dzejkrājums laika un vizuālā formāta aspektā ir noslēgta, galīga forma, taču valodas plūsma to dara brīvu, nebeidzamu un nemitīgi aktualizējamu, līdz ar to tekstu secīgums pārtop vienlaicīgā norisē.

Laiktelpas realitāti U. Bērziņa dzejā raksturo valodiskā darbība, kas aktivizē dzeju vispirms akustiski, bet pēc tam metaforiski. Kā stilistiskas izteiksmes līdzekļi izskalojas arī teksti vācu spāņu vai krievu valodā, kas reizumis saistās ar vizuālo teksta izskata (fonta) maiņu, individuālās runas imitēšana un tāpat arī „Jūras nemiera” laika gramatika, tostarp diakritiskās zīmes lietojums, mīkstinot skaņu „r”, skaņas „h” rakstība. Teksta pārveidošanās iemieso specifisku poētisko dramaturģiju, tam piemīt uzspriegota lingvistiskās kulminācijas nozīme un sapņa sakarība. Lasot dzeju, audiāli izjūtama U. Bērziņa balss, baudāma vārdu fonētiskā atskaņošanās, aliterācijas, dažkārt var ievērot anekdotiskus akcentus, kas saistāmi ar ironiju, ar dzīvu, nemierīgu un tiešu sarunu un ar vēstījošu manieri, kāda raksturīga kāda stāstītājam gandrīz katrā dzejolī. Liriskie „es”, kuri motivēti dzejoļu nosaukumos, ir daudzbalsīgi un daudzrunīgi, taču, šķērsojot laika robežstāvokli, tie apstājas.

Jūra, kas sarunājas ar liriskajiem „es”, vienlaikus iemieso bezgalīgas garīgās eksistences nozīmi: „Atkal ausīs meln / zēnības kokle, kādas stundas pirms saules / nāk jūŗa un pasauc atpakaļ.” (3) Tāpat jūras ekvivalenti ir rīšanas reflekss, sirds, asinsrite, gēni, „kolektīvā zemapziņa”, kas „sauc atpakaļ” (9), citiem vārdiem, tas, „kas mums aiz ādas, (..) ir dziļākā osta!” (8) Dzejkrājumu caurauž mirkļa, dzejnieka tēls, personificēts J. Kronberga Vilka Vienača tēls, kurš šķietami top par tā radītāja tēla alter ego: „Gluži kā vienacains dzejnieks nav / jūŗas laupītājs, arī liriskais varonis / nav nekāds plēsoņa” (9). Dzejas un pasaules radīšana ir dzejkrājuma pamatnotikums, tas mijas ar sabiedriski vēsturiski traģiskiem segumiem, mākslas darbu reminiscencēm, kas savienojas apziņas plūdumam līdzīgā refleksijā, tomēr U. Bērziņa teksts tādējādi top noslēgts, mīklains un ne katram pieejams. Iedarbīgs, valodiski skaidrs ir dzejolis „Odesa. Freidista motīvs”, kas iespaido ar trāpīgi aforistisko noslēgumu. Savukārt citviet iekavās noslēgtie teksti, piemēram, dzejolī „Asinsbalss. Genas Aihi motīvs”, kāpina noskaņu dziļumu un sadala valodisko realitāti vairākās platformās. Neparasta ir U. Bērziņa spēle ar M. Salēja vārdu (11), kas figurē profesionālā darbībā, kur viņš pazīstams kā U. Bērziņa lirikas pētnieks. Citiem vārdiem – ieeja U. Bērziņa „ostmalas bibliotēkā” atvērta tikai pieredzējušajiem un alkstošajiem.

U. Bērziņa dzejkrājuma „Izšūpojušies. Bibliotēka ostmalā” mākslinieciskā pozīcija ir pārliecinoša, mērķtiecīga, filozofiska un savā ziņā pat performatīva. Dzejkrājuma sākumā autors ieskicē, pat konkretizē tā koncepciju (pirms 75 gadiem izdotā un jūrai veltītā dzejas antoloģija tiek stilizēta un turpināta). Kaut arī dzejā attēloto radošo personību klātbūtne kļūst mītiska, to galvenokārt motivē skaņa, meistarīgi stilizēta valoda, forma, spēlētprieks, tomēr varoņu klātbūtne ir likumsakarīga, ne patvaļīga. „Dzejas avīze” apliecina, ka U. Bērziņa poētiskā pasaule ir uztverama ar visām maņām un ka tā ir bezgalīgi kombinējama un daudzslāņaina kā jūras gultne, kura „izmet” tīklus, citiem vārdiem, sarežģītus labirintus, kultūras pieredzi, lai ierautu sevī arvien jaunus tēlus.

[1] „Dzeja ir katras valodas augstākā eksistences forma” // Ubi Sunt – 03.02.2014. -www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/5694/ (sk. 20.08.2014.)

[2] Grīnvalde, A. (2000.) Laiks un dzeja: Jaunās paaudzes dzeja 80. gados. Liepāja: LiePA, 133. lpp.

[3] Rižijs, M. (2012.) Ar Uldi Bērziņu sarunājas Māris Salējs. // „Un es tieši gāju vārdu meklēt” (O.Vācietis). 24 sarunas ar rakstniekiem. Rīga: Latviešu valodas aģentūra, 193. lpp.

[4] Berelis, G. Māris Salējs Ulža Bērziņa galaktikā. // Berelis –  12.01.2008.  berelis.wordpress.com/2008/12/01/maris-salejs-ulza-berzina-galaktika/ (sk.20.08.2014.)