Ja rastos iespēja apzināt šī laikmeta robežas, asociatīvi nosakot tajā cilvēka situāciju, varētu secināt, ka „modernais cilvēks pilnīgi identificējas ar laiku, viņš vienmēr kaut kur iet; viņš ir tas, kas viņš būs”. Pārvarot telpu šķēlumus, cilvēks nepārvarami pakļaujas laikam, caur ainavu ņirboņu mēģinādams tajā sevi ieraudzīt. Šī filozofiskā ievirze likumsakarīgi saistāma ar jaunajai latviešu dzejnieku paaudzei raksturīgo pasaules pilsoņa apzīmējumu kā piederību globālai kultūrai, kas atkarīga no laika kā vienīgās noturīgās substances, kura definē cilvēku un viņa dzīves ceļu.

Nemitīgi būt ceļā, saglabājot laiku par atbalsta punktu, un notvert smalkās vērojumu nianses ir izdevies arī Ingmārai Balodei otrajā dzejoļu krājumā „alba”, kas iznācis diezgan ilgu laiku pēc pirmās grāmatas „Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli” (2007). Ceļa motīvu atbalso krājuma „alba” vizuālais noformējums, kas asociējas ar kompaktiem piezīmju bloknotiem, kurus var pārvietot gandrīz netverami, dodoties ceļā ārpus pilsētas ciešajiem ēnu kambariem vai nesteidzīgi malkojot parka noskaņas. Šķietami trauslais A6 formāts un smalkais burtu fonts, kādā ir „ierāmēts” krājuma materiāls, var izraisīt izbrīnu lasītājā, kurš pieradis turēt rokās fiziski taustāmāku un vieliskāku rakstu pieminekli. Paņemot krājumu negausajās rokās, daļa lasītāju var justies aizkaitināti, jo dzejoļu fiziskā redzamība var traucēt viņu spējai uztvert tekstu viegli un bez redzes piepūles, kam gluži kā blakusparādība var norisināties krājuma pazušana starp citām grāmatām personīgās bibliotēkas plauktā. Tomēr grāmata iedarbojas tad, kad tā ir apritē, tādējādi šajā brīdī citā daļā lasītāju krājums var radīt svinīguma izjūtu, saasinātu teksta uztveri un uzkavēšanos tajā, ko pieprasa arī lakoniskais vāka dizains. Gluži kā sauszemes josla, skatoties no jūras, caur grāmatas taustāmo noformējumu tiek iegleznota krājuma koncepcija. Viegli pārnēsājamās piezīmju grāmatas asociatīvo nozīmi, ko pēkšņi iegūst „alba”, iespējams saistīt ar tās saturā ietverto vērojumu klātbūtni un līdz galam neizsakāmo mirkļa suģestiju.

Jau dzejoļu krājuma gleznaini liriskajā nosaukumā atspoguļojas piederība laikam un iesaistīšanās plašās kultūras dimensijās, ko apliecina vārdnīcas atmosfēru raisošais nosaukuma skaidrojums krājuma vāka ielocījumā. Alba kā rīta dziesma, kas vēstī tā nenovēršamību, ir skaniskais kodols gan latīniskiem floras nosaukumiem, gan vietvārdiem un vienlaikus apzīmē gaismu. Alba ir pieskāriens ceļojošajam cilvēkam un valodai, kurā notiek telpas lūzums. Šajā mirklī atklājas laika noturība – „diena vēl ilgi nenāks / turpina sapņot nakts gaisma” (29. lpp.). Noteikta stāvokļa ilgšanas apjausma liek irties cauri krājumam un jautāt, ko nozīmē rīts un vai tas ir versija, kas tiek atjaunota, „kamēr mēs iekrītam / caurplēstā rīta miegā” (35. lpp.). Vienlaikus rīta atnākšana cilvēkam grimstot miegā, nozīmē vārdus, kuri mēģina tulkot neaizsargātos un līdz galam neizskaidrojamos cilvēkus un skaistuma skumjas.

Pirmajā I. Balodes dzejoļu krājumā tēlu gaitā lasītājs viegli un ar izbrīnu iziet caur Rīgas nomalēm, piemēram, Ādmiņu ielai. Savukārt „albas” telpa pierietējusi ceļojumiem caur Eiropas pilsētām, piemēram, Krakovu, Prāgu un kultūras labirintiem, kuros pavīd ne vien toponīmija, bet arī dialogs ar kultūrtēliem un personībām, piemēram, dzejolī „Labvakar, Gogēna kungs”, dažādas alūzijas no Bībeles, piemēram, Filomena klātbūtne, tekstuālas atsauces dzejoļu epigrāfos, citācijas pēdas, piemēram, Rainera Marijas Rilkes un arī Jura Kunnosa daiļrade „Esība puto pār sirdi” (41. lpp.) vai arī dzejolī „Tāda diena” Jāņa Elsberga rindas „katrs asins piliens ir zvans šis ir tavs un tas ir mans”[1]. Ceļojuma pieredze atbalsojas arī nemitīgajā katedrāles tēla uzvirmošanā, kas nāk līdz ar ugunīgu krustu parādību, ar krustejām krūškurvī un velvēm, kuru vertikāļu savienojumos satiekas domas un pa kurām profānajā telpā nokļūst atmiņas. „albai” raksturīgā vektoriālā virzība no Rīgas uz pasauli, kas rodas pasaules ceļojumā kā cilvēka radīšanas un laika ritēšanas līdzekļa klātbūtnē, nozīmē ne vien plašuma apjausmu, bet arī dziļumā vērstu sarunu, kurā dzejniece, pieredzot mirkļa katarsi, top brīva.

Tāpat gan tieši, gan netieši autores literārā pieredze plaiksnī no vienas puses ironiskajā un no otras puses arī retrospektīvajā norādē uz pirmo dzejoļu krājumu dzejolī „Lietas, kas tevi neizbrīna”, atklājot, ka dzejniece nemitīgi elpo lasītājam blakus, apzinās sevi un līdz ar to ir dzīva arī dzejā. Šajā dzejolī līdzīgi kā tālāk krājumā parādās ne vien atmiņu transformēšanās telpas iespaidā, bet arī valodas nozīme. Izbrīna pilns ir noslēpumainais fakts, ka „pienāk e-pasts gēlu valodā” (11. lpp.), tomēr dzejoļa turpinājumā atklājas, ka tas nebūtu pārsteidzoši, ja vien atmiņas klātbūtne nepiepildītu to ar dzīvības sulām, kuras skalojas uzskaitījuma kā mākslinieciskās izteiksmes līdzekļa izmantojumā. Atmiņa plūst līdzās tagadnes vērojumiem, un tā piekļaujas valodai, kas I. Balodes dzejā izpaužas kā robežu un telpas lūzumu atklāšanās, atsevišķās epizodēs iesaistot ne vien poļu valodu dzejolī „Varšava”, bet arī neparastu leksisko materiālu, piemēram, laisve, kā arī citu dzejnieku valodu, precīzāk, runu, kam autore ļāvusi skanēt kursīvos vai arī tiešajā runā. Dzejolis kļūst par spēli, kurā vārdi savienojas negaidītās asociācijās un rada episku daudzveidību. Spēles iespaidu izraisa arī dzejoļa nosaukums, kas neatlaidīgi dots krājumā katram dzejolim. Tas gluži kā ceļazīme mēģina ievirzīt dzejoli asī, pie kuras lasījumā atgriezties. Tādējādi nosaukums iegūst ritma funkciju, piemēram, dzejolī „ar brīdi” tas ir laika apstāklis, kam pakārtojas rindas „kad visaizejošākajos svešinieks / paliek tava priecīgā sirds // kad čigānu valodu koka telefonstabos / saproti par visu labāk” (52. lpp.). Šajā mirklī anaforas kā sērkociņš aizšķiļ dzejoļa uguni un rada suģestiju, tomēr tālāk, kā tas reizēm notiek arī cituviet krājumā, dzejoli saskalda grūti uztveramas rindas, kurās skatiens tiek pievērsts dzejoļa „ārpusei” un kuras, nomainoties personu vietniekvārdiem, sasien mezglos dzejoļa „iekštelpas” uztveri – „skaniet vien lai jau liepām tiek smiekli / no vasaras glāzēm viņš ledu grābj un sēj Esplanādē” (52. lpp.). Tas atklāj fragmentalitāti, kura netiek līdz galam attaisnota.

Kā otra galējība dažkārt „albā”, līdzīgi kā pirmajā I. Balodes krājumā, kļūst redzami arī prozas raupjie vaibsti, kuri aužas ar intensīvu pakārtojuma saikļu lietojumu, kas dažkārt dzejoļus sablīvē un piesūcina ar „ūdeni”, radot tos smagus un izplūdušus. Tā notiek, piemēram, Ādamam Zagajevskim veltītajā dzejolī „Pie pilsētas vārtiem”. Tomēr paralēli šiem piezemējumiem atklājas viegli dzejoļi, kurus atomiski tura harmoniskas klusuma ieelpas vai arī šņākšana, reizumis ieskanoties atskaņai, piemēram, „Ārpus: skaņas un kvēpi, / sīkais upmalā, kas atdod mums tumšzilu lietussargu – kaut ko vēl slēpj” (31. lpp.). Ielūkojoties dzejoļu iekšējā ritmā, kurā tie kļūst gandrīz monolīti kā pirmskaitļi, jāatklāj, ka iedarbīgākie un precīzākie krājuma dzejoļi izceļas ar instrumentācijas atbalsošanos, piemēram, aliterāciju lietojumu un kalambūru klātbūtni: „man jādzīvo bez tevis šajā izplatījumā / nezinot kas tik lietišķi lietiski lieliski iekšā tikšķ” (35. lpp.). Dzejoļu uztveri spēcina arī atkārtojuma figūras lietojums, kas veido tos kompozicionāli vienotus un rada iespaidu, kas tie ir izslīpēti līdz galam, piemēram, dzejolī „viens” noslēgumā ietvertās anaforas un irdenās uzskaitījumu virknes ļauj dzīvi elpot arī vienkāršiem un viegliem salīdzinājumiem – „es tevi padarīšu par vijolei derīgu koku / par taustiņu vēsajām mugurām / pāri slīdošu roku // par to kas dobji / par to kas ieskanas kā pulksteņi kā mākoņi kā domas” (32. lpp.). Dzejolim noslēdzoties paliek spēcīga pēcgarša.

Vietumis „albā” ir sastopami arī neizstrādāti dzejoļi, kas, tiem pieskaroties, viegli izdrūp turpinājuma trūkuma vai pārmērīgas izstiepšanās dēļ, piemēram, lasītāja uztveres plūdums var salūzt dzejolī „Biļete. Aprīlis”, kurš ievada krājumu, vienlaikus iezīmējot bezbēdīguma noskaņu. Apmaldīties var arī dzejolī „Ņujorka”, kur literāro atsauču sablīvējums rada nemitīgu grubuļaina, grūti izbrienama meža ceļa iespaidu. Dažos gadījumos, piemēram, krājuma ievaddzejolī, šo dzirksteļojošo nevērību, iespējams, attaisno dzīvesprieka uzplaiksnījumi. Savukārt pretēji dzejolī „Viss vienā vakarā” saspīlēto detaļu pavērsienu dēļ noslēgums izplēn, atstājot nepateikto gluži caurspīdīgu un nepiesaistāmu, kamēr cituviet detaļas attīstās aizraujoši un var izraisīt spēcīgu emocionālu saviļņojumu, īpaši ieskanoties svaigām un trāpīgām metaforām un salīdzinājumiem, piemēram, „tālākos laukos dīgst zāle kā puikām pirms brīvlaika apgriezti mati, tik stāva” (37. lpp.).

I. Balodes dzejai ir raksturīgs liriskums, kas reizēm sabiezē episkās plūsmās, svaigas metaforas un neparasti tēlainās izteiksmes līdzekļi, mirkļa un atmiņu refleksijas un vieglas noskaņas, kurām dažkārt piemīt skumju nokrāsa un apcerīgums, atbalsis rodot impresionisma poētikā. Kultūras mezgli dzejnieces daiļradē kā pietveršanās punkti saistāmi ar dzīves netveramību un valodas bezspēcību vērojumu uztverē. Tā kā noskaņas ir neizsmeļamas akas, vārdi limitē radīšanas spējas, atspoguļojot arī tulkošanas problēmu kā teksta uztveres ierobežojumu. Vienlaikus tieši noslēpums ir dzejas esence. Kā pirmo, tā arī otro I. Balodes dzejoļu krājumu izstīgo dzejnieces poētikai raksturīgi tēli, jo īpaši gadalaiku saplūšana un elpas klātbūtne, kā arī personiskais pārdzīvojums, kura paušanas forma ir saruna ar lasītāju, un kluso drāmu trauslums. Reizēm būtu nepieciešams saikļu ūdeņu sūkšanos dzejas materiālā un dažādu detalizētu epizožu kā radio balsu saplūšanu vienkopus aizstāt ar klusuma poētiku: ļaut klusumam nest tēlus daudz dziļāk. Vienlaikus „albā” ir redzams dzejnieces garīgais briedums, ko atklāj prasme organiski lietot valodu, plašā kultūras pieredze, to spējot harmoniski savienot ar bērna viedumu un rotaļīgumu, kā arī mirkļa un noskaņas valdzinājumu. Pieredzes smago bagāžu nest viegli ar bērna skumjo smaidu sejā ir tas, kas „albu” padara par pārliecinošām dzejas svinībām.


Pirmais citāts no Mūks, R. (2002.) Sakrālā-profānā polaritāte Mirčas Eliādes darbos un kristietībā. Rīga: Zinātne, 78. lpp.

[1] Elsbergs, J. (2012.) Katrs asins piliens ir zvans.. // ¼ Satori // http://www.satori.lv/raksts/2980/Janis_Elsbergs/katrs_asins_piliens_ir_zvans (22.08.2012.)

Share