Sveiki! Jānis Rokpelnis „Post factum”

Preses relīzēs par dzejas krājuma iznākšanu autors saka tā: „Šis krājums ne velti nosaukts „Post factum”, tajā liela loma ir redaktoram, kas ietvēris arī 90. gadu periodikā izkaisīto dzeju un sakārtojis šī krājuma kompozīciju. Līdz ar to dzejas krājums ieguvis tādu kā liktens smagumu, bet nevarētu teikt, ka tas ir pesimistisks. Tādu grāmatu es nekādā gadījumā negribētu radīt – mūžam beigas, beigts un pagalam.”[1] Iecere ir laba, bet vai sanāca, kā iecerēts?

Grāmatas redaktors ir Kārlis Vērdiņš, un tātad tieši viņš ir parūpējies par krājuma kompozīciju un iekšējo dramaturģiju. Krājums ir sadalīts trīs daļās, un katras daļas caurvijošo motīvu lasītājs var mēģināt uzminēt un izjust pats; mūžības tēma ir klātesoša visās nodaļās. Gandrīz visi dzejoļi ir bez nosaukuma. Šo konsekvenci pārtrauc vienīgi otrās daļas pirmie četri dzejoļi – „Vārti”, „Decembris”, „Bukolika” un „Retro”. Tā kā neesmu J. Rokpeļņa daiļrades pētniece, tad nemeklēju 90. gadu periodiku, lai salīdzinātu, kuri dzejoļi ir uzrakstīti pagājušajā gadsimtā un kuri ir tapuši salīdzinoši nesen. Kā lasītājs es izvēlos iepazīties ar autonomu mākslas darbu, kas ir šeit un tagad.

Vēl pirms sastapšanās ar krājuma dzejoļiem, turot rokās izdevumu, neapzināti jāpievērš uzmanība vākam. Franču-šveiciešu mākslinieces Katrīnes Bolles (Catherine Bolle) ilustrācijas, kas rotā grāmatas vāku, atgādina Roršaha psiholoģiskā testa tintes traipus – katram ir brīva vaļa un fantāzija saskatīt sev tuvākus skaidrojumus un tēlus izplūdušajos, zili pelēkajos akvareļkrāsu triepienos. Vai tumšais burbulis, kas pavīd zem nosaukuma, ir melnais caurums, kurā cilvēki iekrīt pēc nāves? Vai viss ir uzrakstīts, tinte izlijusi, beigas?

Autora rokraksts ir unikāls, tādēļ viegli atpazīstams. Īsie dzejas panti – bieži pat divrindes – ir kodolīgas un skanīgas vārdu rotaļas, kas prasa lasītāja spēju „pārslēgties” no vienas vārda nozīmes uz citu. Jānis Rokpelnis spēlējas ar homonīmiem (zīdi un zīdi, vāts un vāts) un uz nebēdu pielieto refrēnus, atkārtojumus un aliterāciju, un asonansi (āzis un Āzija, tembrs-embrijs, klimst klints, bārdas bārdamās u. c.), kas bieži vien liek uzdot jautājumu: kas bija pirmais – iedvesma, kas vēlāk tika ietērpta rindās un atskaņās, vai arī vārdu saspēle, nejauši piedzimstot, rosināja to apaudzēt ar citām vārdu virknēm, un dzejolis radās it kā starp citu? Neatminot šo radīšanas akta mīklu, jāuzdod nākamais jautājums, ko tik bieži risina māksla: ja forma dominē pār saturu, vai tas attaisnojas? Vai lasītāja dvēseles stīgas spēj trīcēt katarsē no īpatnējiem vārdu salikumiem, vai tomēr augstākais, ko šāda lasīšanas pieredze sniedz, ir intelektuāls baudījums un sajūsma par interesantiem, bet matemātiski izskaitļotiem māksliniecisko līdzekļu risinājumiem? Piemēram, vai vārdu salikums „mūzu mīzalas”, kas neapšaubāmi ir dzejiski skanīgs, ir pietiekami oriģināls, lai šo sajūsmu izraisītu?

Jāņa Rokpeļņa dzejā ieraugāmi simboli un kultūrvēsturiskas atsauces, ko iespējams interpretēt pēc savas patikšanas. Dzejoļu rindās lasītāju sagaida prominenti viesi – Rainis, Poruks, Dārziņš, Ulmanis, Puškins. Tiek minēts arī Frīdrihs Milts no Elles ķēķa. Acīmredzot autors viņus ielūdzis uz savu „atvadu ballīti” pēc selektīva principa tāpēc, ka viņi ir vismaz pieminēšanas vērti.

Tāpat ir saskatāmas vairākas atsauces uz antīko kultūru. Pieminēts Ganimēds (sengrieķu mitoloģijas varonis, skaistākais no mirstīgajiem); par Veneru un Erotu, mīlestības dieviem, Rokpelnis paņirgājas. Erots, kas parasti šauj bultas sirdī, lai divi cilvēki ieskatītos viens otrā un iemīlētos, J. Rokpeļņa dzejā šauj lāstekas ribās, tāpēc liriskajam „es” dzejolī „Decembris” rodas vēlme „pabučot sniegpārslas” (34). Arī mīlestība vairs nesilda – jūtu pasaulē ir iestājusies ziema.

Latviskie simboli – zalktis, stārķis, lakstīgala – krājumā parādās tādēļ, lai grautu stereotipus un nestu jaunas dvesmas zināmos kodos – tie nav tēli no folkloras. Zalktis ceļa putekļos zaudējis rakstu un bez tā īpaši neatšķiras no odzes. Lakstīgala, dzejnieka mūza, reiz dzejnieku, pēc viņa vārdiem, noknābs, bet, kamēr viņš vēl „turas uz bezdibeņa malas un kūlas ugunskuros”, ar un par iedvesmu ir jācīnās, jo: „Dzied zvirbuļu kori, kad lakstīgala mēli norij.” (61)

Krājuma pirmajā daļā nozīmīgs tēls ir pats dzejnieks un viņa pašrefleksija, rakstīšanas un radīšanas akts („uz mēles gala es stāvu / rauj matus ar saknēm/ vārds”(15), „es esmu sliktā omā, jo atkal mīlestība jāizdomā” (19), „asaras izžuvušas nav kur dzejoļiem padzerties” (20)). Dzejoļi dzimst no asarām un ciešanām, bet mīlestībai jānotic kā pūšļotājai vai zāļu tantei.

Otrā daļa pievēršas mīlas fizioloģijai un sentimentam („pašķīrās vārti kā ceļgali meitai” (33), „spārni kuru nav / man sirmi jau” (47)). Dzejoļos ieskanas vārdos nenosaukts sentiments par aizgājušiem laikiem, par jaunību, kas nenāks vairs. Tomēr šī tēma netiek pasniegta caur žēlabām. Autors un liriskais „es” ir ārkārtīgi pašironiski un pasmejas paši par sevi: „Sen esmu nopērkams utenī / sevišķi lietū un putenī.” (22)

Noslēdzošā trešā daļa pēc skriešanas ar galvu sienā un metamorfozēm ir atvadīšanās: „Caur zvaigznēm uz ērkšķiem sirds atpakaļ nāk” (61); „žiletes vairs nepastaigājas pa vēnām, viss baisais maigums jau nodzīvots lēnām” (66); „ābelē dibeni pliki, gribas nobriest man arī, bet tad jākrīt zemē uz palikšanu” (64). Autors norāda, ka briedums nozīmē nāvi, trūdēšanu, taču, kamēr vien cilvēks ir dzīvs, viņš ir arī mūžīgi jauns.

Emocionāli spēcīgākais un saviļņojošākais ir trešais dzejolis no beigām: „Sveiki! / Mēs satiksimies teikās. / Mēs satiksimies memuāros. / Kā kādreiz satikāmies bāros.” (68) Krājums iesākas un beidzas ar dzejoli par mūžību, bet tieši šajās rindās lasītājs sajūt cilvēka – dzejnieka, autora – pašironisku skatījumu uz savu aiziešanu, un gribētos šo aiziešanu kaut kā aizkavēt.  Taču tas nav kas tāds, kas būtu kādam pa spēkam.

J. Rokpeļņa dzejoļu krājums „Post factum” ir kopā pasēdēšana pirms došanās garā ceļā. Autora iecerē nav ietilpis radīt kaut ko smagnēji pesimistisku, tomēr par optimistisku vai priecīgu šo darbu ir grūti nosaukt. Katra krājuma daļa atstāj atšķirīgu pēcgaršu, bet, pieturoties hronoloģiskajai secībai, izejot saturam no sākuma līdz galam, lasītājs, tverdams vienu dzejoli pēc otra, šķirsta lapas un nemanāmi nonāk pie grāmatas beigām. Un beigās kā jau beigās – iekšā kaut kas negaidīti iesmeldzas, un gribas turpināt un lasīt vēl un vēl – bet tālāk vairs ir tikai vāks.

[1] Ubisunt ziņas, www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/35180/.