Ja visi pasaules rukši pēkšņi sāktu runāt, viena no viņu pirmajām diskusiju tēmām noteikti būtu – kāpēc par cūkām ir tik maz literatūras. Plašam lasītāju lokam zināmie un pieejamie izdevumi ir uz roku pirkstiem saskaitāmi. Bērniem: tautas pasaka „Trīs sivēntiņi un vilks”, A. Milna „Vinnijs Pūks un viņa draugi”, Dz. Rinkules „Kā ruksītis ciemos gāja”; pieaugušajiem: Dž. Orvela „Dzīvnieku ferma”, J. Einfelda „Cūku grāmata”, A. Sorokina „Голубое сало” un viss! Patiešām – visur vienīgi lāči, zaķi, kaķi, suņi, vilki, lapsas u. c., bet no rukšiem rakstnieki visos laikos šķietami vairījušies.

Mūsu ģimenes mīļāko dzīvnieku topā gan cūkas ieņem godpilno 2. vietu (pirmajā vietā diemžēl absolūta popkultūra – kaķi) un tiek uzskatītas par bezgala mīlīgiem radījumiem, tāpēc somu rakstnieces, mākslinieces, dizaineres un karikatūristes Jūlijas Vuori (1968) grāmatas „Ruksis” un „Ruksis un krāsas” (Jāņa Rozes apgāds, 2014) uzreiz tika paķertas ar skaļu „Juksi lasām!”, mīļotas, spiestas pie vaiga un stieptas visur līdzi, turklāt savu aktualitāti nav zaudējušas arī pēc pāris nedēļu stāža grāmatplauktā.

Jūlija Vuori studējusi Helsinku Mākslas un dizaina universitātē. Viņas gleznas un grāmatu ilustrācijas iecienījuši ne tikai somi – mākslinieces izstādes rīkotas daudzās pasaules valstīs, turklāt J. Vuori saņēmusi arī vairākus nozīmīgus apbalvojumus: Somijas Kritiķu asociācijas balvu (1992), Somijas Jauno mākslinieku balvu (1994), titulu „Gada labākais mākslinieks” (1994), kā arī pavisam nesen – Valsts prēmiju par ieguldījumu bērnu kultūrā (2013). Grāmata „Ruksis” oriģinālvalodā iznākusi pirms sešpadsmit gadiem (1998), taču laikposmā no 1995.–1998. gadam Rukša piedzīvojumi komiksu veidā piedāvāti avīzes „Helsingin Sanomat” nedēļas pielikuma „Nyt” lasītājiem, iekarojot visdažādāko lasītāju simpātijas un kļūstot par vienu no populārākajiem grāmatu varoņiem Somijā.

J. Vuori Ruksis vizuāli ir gluži ikdienišķs – rozīgs, ar palielu šņukuru un asti gredzenā, plikiņš. Gluži kā no kinofilmas „Mazulis” – tikai zīmēts. Par nožēlu, grāmatiņas „Ruksis un krāsas” lasītājiem un bilžu skatītājiem nav ļauts ieskatīties viņa bagātajā un savdabīgajā iekšējā pasaulē, tāpēc par Rukša foršumu liecina vien krāsainās ilustrācijas – tajās viņš brauc ar motorollerīti, sūc putekļus un mēdz pavingrot uz spilvena. Arī viņa draugi – Āpsis, Govs, Pingvīns un Skumju Ruksis, kas tikpat aktīvi līdzdarbojas lielajā Rukša komiksu grāmatā, mēdz noņemties ar tamlīdzīgiem īsti cilvēciskiem hobijiem – klavieru spēlēšanu, grāmatu lasīšanu un, atšķirībā no nūdista Rukša, pucējas rītasvārkos, lietusmēteļos un nēsā turbānus.

Galvenais uzsvars šajā divgadnieku, trīsgadnieku auditorijai visvairāk piemērotajā izdevumā likts uz ilustrācijām un konkrētās krāsas atveidi katrā atvērumā. Ir centrālā ilustrācija un blakus tai – neliels komentārs, kas izskaidro bildē redzamo un nosauc atvērumā dominējošo krāsu, piemēram: „Govs ceļ zaļu lapeni” (6) vai „Pingvīns dejo uz violetas bumbas” (17). Vienkāršs un efektīvs veids, kā bērnam iemācīt gan konkrētās lietas nosaukumu, gan tā krāsu. Katrai krāsai veltītās lappuses malā ir arī neliela josliņa ar „bonusiem” – vēl 7–9 priekšmetiem, kam raksturīga konkrētā krāsa un kas lielākoties ir visiem zināmi (tomāts, pienene, kaktuss, ledusskapis, plūme, piparkūka u. c.), taču dažviet pavīd arī pa kādam oriģinālam piemēram: siera nazis, kūkas veidne, piededzis pīrādziņš un naga nospiedums. Vēl viena vērtīga detaļa – visu minēto krāsu josliņa uz grāmatas pirmā vāka. Bērns, grāmatu neatšķirot, var ērti bakstīt ar pirkstiņu un saukt: „Sajkans! Jozā! Bjūns!”

Komiksu/bilžu grāmata „Ruksis” vairāk orientēta uz pusaudžu un pieaugušo auditoriju. Par to liecina gan autores bagātīgais un svešvārdiem piesātinātais vārdu krājums (utenis, asociācija, reģistrēt, pārnadži, ekstrakts, turbāns, terapeits, transcendentāls, rehabilitācija u. c.), kas bērnam daudzviet šķistu nesaprotams, gan sižetiskā līnija – šis Ruksis absolūti nav no kūtī gulētājiem, rukšķētājiem un samazgu strēbējiem. Viņam ir gulta ar spilvenu, mājas bibliotēka, ledusskapis, televizors, vanna, klozetpods, elektriskā plīts, putekļsūcējs un daudzas citas cilvēku pasaules „ekstras”. Un daudz draugu.

Ruksis ir šarmants, zinātkārs, izpalīdzīgs, saimniecisks, vērotājs un filozofs – īsts sapņu vīrietis, vienīgi žēl, ka cūka. J. Vuori līdz ar pirmajām grāmatas lappusēm rada vizuāli un tekstuāli krāšņu vidi, kas izturēta līdz pat komiksa beigām un intensitāti nezaudē. Lūk, tādam jābūt īstam komiksam – košam un krāsainam, jo tik īpatnējam literatūras paveidam nepiestāv melnbaltais vai zemes toņu gamma. Trūkst vienīgi teksta ievietošanas t. s. „burbuļos”, taču autore neizmanto tiešo runu, tāpēc vienkāršs teksta pieraksts zem katra attēla ir visatbilstošākais.

J. Vuori ir fenomenāla – īsta multimāksliniece, jo grāmata „Ruksis” ir viens no retajiem veiksmes piemēriem, kad starp autores rakstnieces un ilustratores talantu iespējams vilkt treknu vienlīdzības zīmi. Aptuveni 85% grāmatas lasīšanai veltītā laika smaidīju. Gan par sirsnīgajiem, bērnišķīgi mīļajiem un dzīvespriecīgajiem zīmējumiem, gan humorpilnajiem Rukša prātojumiem un piedzīvojumiem: „Zīlniece pareģoja, ka mani gaida salda dzīve. Lai paātrinātu tās tuvošanos, nopirku cukurvati.” (3) vai „Ilgojos pēc pārmaiņām. Nolēmu nosvinēt visus gada svētkus vienlaikus. Ziemassvētki bija virtuvē. [..] Dzīvojamajā istabā bija Jāņi un Jaungads. [..] Lieldienas bija alkovā.” (35) 

Rakstniecei pilnīgi noteikti piemīt bezlimita fantāzija. Lūk, tādām vajadzētu būt visām pasaules grāmatām – AIZRAUJOŠĀM! Vienīgie iebildumi – pārlieku saraustītā sižetiskā līnija un nemitīgā notikumu maiņa, kas lasītāja galvā rada nelielu „ķīseļa” efektu. No otras puses – ar šo grāmatu rokās neaizmigsi; J. Vuori mētājas ar pārsteiguma momentiem kā ar sniegapikām, turklāt tamlīdzīgs sacerējums pieļauj mazu anarhiju – nelasīt secīgi, bet šķirstīt un meklēt tābrīža noskaņojumam atbilstošākās epizodes vai lasīt grāmatu no beigām.

 „Rukša” grāmatai raksturīgas arī žurnālistikas, teātra kritikas un plakātu mākslas iezīmes – piemēram, ilustrācija ar virsrakstu „Kas sunim asti cels, ja ne...”, kas imitē mītiņam līdzīgu pasākumu un ir veidota pēc fotoreportāžas parauga, stilistiski atšķiras no pārējām. Dažas izdevumā iekļautās lielizmēra ilustrācijas 2 lappušu platumā, kam ir vienīgi lasītāja acu papriecēšanas un atpūtināšanas funkcija, var izmantot kā plakātus vai fototapetes, attiecīgi palielinot. Akcentējama arī Rukša kritika Govs performancei, kas vizuāli atgādina izgriezumu no laikraksta.

Jūlijas Vuori grāmatām „Ruksis” un „Ruksis un krāsas” piemīt tikpat dziedinoša iedarbība kā kādreizējam bestselleram „Kā cāļa zupa dvēselei”, tāpēc tām noteikti jāatrodas katras lasošas un domājošas ģimenes grāmatplauktā, lai īpaši kritiskos brīžos varētu spriest kā Ruksis: „Jutos savārdzis. Iedomājos, ka palīdzēt varētu terapija.” (5) Cūku terapija.

 

Share