CONFERENCE
Pirmajā grāmatā ar nosaukumu „Runcis Puncis” iepazinām galveno varoni, kurš visai negribīgi uzsāka skolas gaitas un par katru cenu meklēja dažādus iemeslus, lai neietu uz skolu. Tāpat mēs iepazināmies arī ar Runča Punča māmiņu, viņa draugu pelēnu Seimūru, omulīgo un mūžam smaidīgo skolotāju Pūkvaidzes kundzi un klasesbiedriem. Arī otrajā grāmatā satiekam tos pašus varoņus, kuri atspoguļo vienu zīmīgu dienu Runča Punča dzīvē. Likumsakarīgi, ka stāsts sākas ar rītu, tā tiek radīta noskaņa priekšstatam par turpmāko dienu, kas, izrādās, ir- ne visai veiksmīga. Visas saldās konfekšzivis no sapņa izgaist, un apmierināto smaidu Punča sejā nomaina skumjas jo skumjas acis. Skaidrs, ka, negaidīti pamodināts no garda sapņa, Runcis Puncis nav īpaši apmierināts, turklāt māmiņa, neko sliktu nedomādama, tā jau nepatīkamās sajūtas tikai papildina, pasakot, ka pēcpusdienā ciemos atnāks Kašķis – kašķīgi kašķīgais klasesbiedrs, kurš droši vien apēdīs visas konfekšzivis un salauzīs visas mantiņas. Par tik nepatīkamām ziņām Puncis ir sašutis, bet ar to vēl nepietiek – māmiņas dzītam, viņam jādodas uz vannu mazgāties. Negribīgi viņš samērcē savu kažoku, un lasītāji saprot, ka ūdens mūsu varonim nepatīk, tādēļ kā skaļš sprādziens viņa ausīm atskan māmiņas vārdi: „Zini, aizmirsu tev pateikt – šodien skolā sāksies peldēšanas stundas.” Rīts Runcim Puncim jau tā bija iesācies pavisam nelāgi, taču šis notikums, viņaprāt, dienu sabojās pavisam.
Kā tad Runcim Puncim izies ar peldēšanu? Vai tikai viņam vienam nepatiks lēkšana baseinā? Ko teiks citi klasesbiedri? Šie jautājumi lasītājam rodas brīdī, kad bērniem vēsti par to, ka šodien būs jāmācās peldēt, paziņo arī skolotāja. Pēc tam „iestājās… gandrīz pilnīgs klusums” – tā raksta autors, un dramatiskākai noskaņai „Kas nu būs?” kalpo ilustrācija, kur ar izbrīnītām, sašutuma pilnām sejas izteiksmēm stāv trīs kaķēni, bet pār viņiem kā baiss spoks slejas milzīga skolotājas ēna. Taču notikums ar baseinu palīdz Runcim Puncim atklāt klasesbiedra Kašķa īsto „es”. Puncītis ir izbrīnīts, jo viņam šķita, ka Kašķis ne no kā nebaidās, bet šis notikums atklāj, ka arī Kašķī ir „cilvēciskas” īpašības, un tas abus ne tik ļoti labos draugus saliedē, un, iespējams, kašķīgā klasesbiedra atnākšana ciemos pēc skolas nemaz nebūs tik slikta… Puncis ir gatavs jaunai draudzībai.
Robs Skotons caur nelielu notikumu mudina aizdomāties par vairākām tēmām. Pirmkārt, tās ir bailes no nezināmā, kas noteikti skar ikvienu cilvēku, par bērniem nemaz nerunājot. Turklāt, ja kaut ko ieņem galvā, tad ir grūti saņemties, lai pierādītu pretējo, bet – nebaidies izmēģināt! – tāds varētu būt grāmatas autora aicinājums. Vai arī – nesaki, ka nepatīk, pirms neesi izmēģinājis! Otrkārt, draudzība rodas grūtībās vai arī – grūtības atklāj vājības, un reizēm vājības, nevis bravūrība pat palīdz atrast labus draugus. Lai arī Kašķis sevi pasniedza kā bezbailīgu runci, kurš vienmēr visur ir pirmais, nepatika pret ūdeni gribot negribot atklāja patiesību – arī viņā mīt bailes. Autors norāda uz tēlu daudzveidību, aicinot otrā cilvēkā saskatīt cilvēciskas īpašības, jo tās satuvina, nevis spriest pēc pirmajiem iespaidiem, kas, ka redzams Punča un Kašķa gadījumā, ir maldīgi. Treškārt, grāmata kopumā ir ļoti sirsnīga un uz draudzības ideju orientēta, tāpēc tās vēstījums ir bērniem ļoti piemērots. Nereti gadās, ka gājiens uz bērnudārzu vai skolu šķiet nepatīkams, bet Robs Skotons turpina izvērst tēmu tā, lai liktu bērniem padomāt par iespējām savas mācību gaitas uztvert no cita skatu punkta. Turklāt grāmata par Runci Punci atgādina asprātīgu īssēriju multfilmu. Teksta nav daudz, teikumi ir vienkārši, un ilustrācijas ir tik izteiksmīgas, ka arī paši mazākie grāmatu mīļotāji, kuri vēl neprot lasīt, spēj viegli uztvert stāsta sižetu; lasot vai vienkārši šķirstot grāmatu, nāk smiekli, jo tā ir rotaļīga un jautra. Tiešām – gluži kā multfilma! Taču ne bērnišķīga. Autors ar sirsnīgām ilustrācijām, kurās atspoguļoti piemīlīgi tēli, un asprātīgu tekstu ir radījis grāmatu, kuru ar lielu prieku un interesi labprāt lasītu arī pieaugušais.
