CONFERENCE
Okey, mūsdienās tā varētu būt arī ieejas karte vai pat piekļuves parole. Viens no šādiem tiltiem uz bērnu pasaules izjūtu atrodams arī mūsu grāmatu plauktos. Tandēmā ar Guntara Godiņa lielisko atdzejošanas prasmi, darbojoties igauņu valodas lauciņā, Latvijas mazo un ne tik mazo lasītāju rokās nonākusi igauņu bērnu dzejnieces Lēlo Tungalas grāmatiņa „Daudzpusīgais ronis”.
Dzejniecei nav sveša bērnu pasaules izjūta, sirsnīga un patiesa, viņa saprot, kas bērnam šķiet aizraujošs, dīvains, nesaprotams un pats par sevi saprotams. Patīkama ir ne tikai dzejnieces spēja atcerēties un novērtēt bērnu pasaules aktualitātes, bet neuzbāzīgi saglabāt pieaugušā klātbūtni. Dzejnieces „balss” ir nedzirdama, bet sajūtama dzejoļu daudzveidībā, ritmiskajās atskaņās un viņas dzīves vienkāršajā filosofijā. Viņa, pati būdama mamma, labi apzinās bērnu pasaulei svarīgas aktualitātes un noteikumus, kas svarīgi ne tikai bērniem, bet arī vecākiem.
Grāmatā ietverto tēmu loks ir ļoti plašs par spīti grāmatas nelielajam apjomam. Ja tiecamies pēc iedalījuma, tad dzejoļus nosacīti var iedalīt divās daļās, proti, dzejoļi, kas runā par faunu un floru jeb dabas elementiem, un dzejoļi, kas skar sociālo dzīvi un ikdienu. Līdz ar to Lēlo Tungalas dzejas pasaulē var satikt dažādus tēlus. Nevar neievērot dzejnieces vieglo rokrakstu un spēju dzejas pasaulē iedzīvināt ne tikai floras un faunas pārstāvjus, bet arī sekot līdzi mūsdienām un meistarīgi raksturot mūsdienu sadzīves attiecības, izmantojot šodienai raksturīgo.
Dzejniecei ir ne tikai labas spējas fiksētu bērnu pasaules aktualitātes, bet arī mūsu pasaulei raksturīgo. Piemēram, dzejolī „ABC” Lēlo Tungala asprātīgi māca bērnam mūsdienu alfabētu, raksturojot ģimenes ikdienas sadzīvi, izmantojot mūsdienu realitātei raksturīgākos atslēgvārdus:
„Tētis ieslēdzis CD,
mamma skatās DVD,
māsa uzraksta CV...
Bērns vēl nemāk ABC,
nevar saprast, kur WC.”
Lasot šo dzejoli, neviļus ienāk prātā arī sava bērnība un tas, cik dažādi tomēr ir kļuvuši mūsu ikdienišķie „alfabēti”.
Saprotama ir dzejnieces vēlme rakstīt dzeju, kas pietuvināta ikdienai, jo tā daļēji kalpo arī kā palīgs vecākiem, kas ļauj bērniem labāk izprast daudzveidīgo pasauli. Patīkama ir dzejnieces spēja vienlaicīgi apvienot pamācošo un izglītojošo toni, nezaudējot humora izjūtu, jo, dzīvojot divās pasaules izjūtās vienlaicīgi, iespējams pamanīt komisko gan pieaugušo, gan bērnu pasaulē. Piemēram, dzejolī „Teātrī liegts spļaudīties” dzejniece veiksmīgi tēlo esošās realitātes duālismu, atļauto un neatļauto:
„Teātrī liegts spļaudīties,
strīdēties un dauzīties,
snīpi pirkstiem urbināt,
žāvāties un bubināt. (..)
Tomēr –
teātrī var spļaudīties,
strīdēties un dauzīties,
snīpi pirkstiem urbināt,
žāvāties un bubināt,
darīt ver te visu ko,
arī stingri aizliegto,
ja vien lepno vārdu nes –
esi aktieris uz skatuves!”
Ironisks, protams, ir dzīves un teātra pretnostatījums, kur lomu spēle pieļauj brīvību un dzīve māca pareizi uzvesties.
Dzejniece nevairās runāt arī par dažādiem sociāliem aspektiem. Piemēram, dzejolī „Viss, kā klājas” viņa ierunājas par vēl kādu mūsdienu dzīves neatņemamu elementu, protams, neiztiekot bez sev raksturīgās klusās ironijas:
„Viss, kā klājas,
ir mums mājās –
maize galdā,
putra salda.
Mums ir krēsli,
mums ir skapis,
pannas
un pat pannu skrāpis.
(..)
Saule iespīd
loga rūtī...
Labsirdība – tas nav grūti!
Kā mums pietrūkst?
Ja tā jautā – naudas..”
Apzinoties mūsu pasaules krāsainību un tās kosmopolītismu, rakstniece nav aizmirsusi arī par citu kultūru radīto pienesumu. Un kas gan var visvairāk un spilgtāk uzrunāt bērnu, ja ne garšas sajūtas? Dzejniece pasaules karti un tās iemītniekus aicina apgūt ar ēdienu palīdzību:
„Grieķiem mērce ir cadziki,
plovu gatavo tadžiki.
Mazais ķīnietis ēd rīsus, rīsus garus, rīsus īsus!
Krievu ēdiens ir soļanka,
kaviāri un baranka.
Frančiem baltmaize ir gara,
amīši ir burgervarā (..)”
Jāatzīst, augstāk citētais dzejolis ir pietiekami garš un tajā apkopoto ēdienu saraksts tik iespaidīgs, ka ēdienkartes nosaukumu pārzināšanu var pārbaudīt ikviens grāmatas lasītājs.
Bērnu un pieaugušo pasaules ir saistītas un viena no otras atkarīgas. Lai gan tik tuvas un dažādas, šīs pasaules saista vēl kāds elements. Liela nozīme šo pasauļu kopdzīvē ir, piemēram, noslēpumam un tam, cik grūti tādu nosargāt:
„Dārgo Ziemassvētku vecīt,
gribam mēs tev kaut ko bilst:
šķiet, uz mūsu tētes pleciem
guļ viens grēks un lielāks milst.
Pērn no mājas ejot laukā, biji cimdus aizmirsis.
Vai nekas, ka tētis valkāt
tagad tos ir pasācis?”
Dzejoļi par floru un faunu vienmēr ir bijuši fantāziju rosinoši ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Dzīvnieki un cilvēka acij neredzamās pārmaiņas dabā, kas notiek bez mūsu klātbūtnes spēka, ļauj vaļu fantāzijai. Daba un tās elementi bērnu pasaulē nozīmē ļoti daudz. Uzmanības vērts un ārkārtīgi interesants ir katrs sīkums. Piemēram, dzejolī „Eža dzīve” dzejniece „filosofē” par adatainā faunas pārstāvja interesanto ikdienu:
„(..) Kā eža mamma mazo miegā aijā?
Vai saglauž adatas, kad mīļi paijā?
Tam mantas mīkstas tīk vai cietas? (..)”
Dzejniece ir asprātīga un „iet līdzi laikam”, jo lai gan pastāv nemainīgas klišejas un jau vispārzināmas patiesības, tās mūsdienu realitātē sevi izspēlē citos „ķermeņos”. Kā piemēru var minēt dzejoli „Kaķis ciemos nāca”:
„(..) Kaķis murrā balsī jaukā,
grib viņš dauzīties un skrien,
tētes istabā kad ieiet,
datorpeli iznes laukā! (..)”
Pieņemu, ka Tungalas dzīvie novērojumi palīdz noturēt bērnu uzmanību un atraisa lasītprieku. Lai gan autore pamana asprātīgas realitātes nianses, kas, iespējams un cerams, pārsteidz arī pieaugušos lasītājus, viņa saglabā mums zināmu un pat klasisku mīlestību pret vienkāršo. Ikdienas vienkāršība, nevis pārdabiski ceļojumi uz citām galaktikām, kuras apdzīvo vēl pārdabiskākas būtnes, ir viena no šīs grāmatiņas simpātiskākajām iezīmēm. Vienkāršība spēj apvienot vairākas paaudzes, un tas būs demokrātisks tilts starp mazo un lielo grāmatas lasītāju. Ar vai bez ceļojumiem paralēlajās realitātēs bērni ir fantāzijas pārpilni jebkurā gadījumā. Atceroties bērnību, parasti akmeņi uz ceļa „atdzīvojās”, ieguva vārdus, draudzējās un strīdējās. Vienkāršais dod vietu fantāzijai un radītpriekam, kas šajā gadījumā bērnos rosina tieši lasītprieku:
„Piena zupa bērnus baida.
Ko no tādas gan lai gaida – silta, balta, tāda, šāda...
Fui, tai pāri vilkta āda!”
Iespējams, ka mentalitāte, ģeogrāfiskais izvietojums un vēl kāds moderns svešvārds ir iemesls tam, kāpēc dzejnieces bērniem veltītajā daiļradē nozīmīga vieta ierādīta dabai un dabas procesiem:
„Rudens sācies, ota grezna –
tagad mežs kā meistarglezna!
Kļavas nosarkušas, sūnās
kastanim birst olas brūnas (..)”
Dabu ne tikai iespējams vērot, bet arī sajust ar citām maņām, un nereti tās izpausmes sagādā raizes, lieki iebilst – visiem:
„Paklau, paklau, jūrnieciņ,
lielās peļķes saimnieciņ,
vai tu zini, kas tev kaiš –
zābaks caurs un cauri laiž?
Priekšnams tūlīt jūra kļūs,
te no zābaka viss plūst!
Redzu, priekšnams sadudzis,
zābakjūrā samircis.”
Dzejniece izmanto arī tradicionālo pilsētas un lauku kontrastu, atdzīvinot lauku mājas tēlu un personificējot to ar dāmu pasaulei raksturīgām kaprīzēm:
„Uz pilsētu” laiku māja nodomāja.
„Uz pilsētu – gribu kaut ko ļoti tīru.
Arī man, kā smalkai dāmai klājas, vajag frizieri un pedikīru...
Pieslēgtu es satelītu,
internetu pieprasītu!
Ķegļus, tenisu es uzspēlētu,
superbodes izķemmētu...
Kā tur citām bodēm, es palūkotu,
nemelnētu griesti sodrējos un dūmos,
centrālapkuri pat ierīkotu...
”Aizver šīberi!” sauc krāsns balsī drūmā.”
Dabas elementu personifikācija ir raksturīgākais no paņēmieniem, kā dzejniece atrisina bagāto dabas pasauli, tomēr tas nav vienīgais veids. Iespējams apgalvot, ka grāmata ir savā veidā tiešām izglītojoša, jo piedāvā arī svešvārdu skaidrojumu atsauces veidā zem konkrētā dzejoļa. Tas atdzīvina dzejas grāmatas formātu un pieradina mazo lasītāju lasīt (un uztvert) arī zinātniskajā stilā veidotu tekstu vai vismaz pārvar kādu ierastu dzejas grāmatas formātu.
Nevar arī nepamanīt košās un pievilcīgās Mārtiņa Zuša ilustrācijas, kuras dabiski papildina daudzveidīgo un tikpat košo Lēlo Tungalas dzeju bērniem. Daudzpusīga grāmata!
