CONFERENCE
Galu galā, Stīvena Hokinga vārds neizbēgami saistās arī ar gandrīz pilnībā paralizētu vīru, kas spējīgs sazināties tikai ar datora starpniecību. Piekalts ratiņkrēslam un runājot robotiskā datora balsī, Hokings savā paša lomā parādījies arī tādos seriālos kā „Simpsoni” un „Lielā sprādziena teorija”. Visdrīzāk, Stīvens Hokings ir vienīgais dzīvais zinātnieks, kuru šādu seriālu skatītāji masveidā varētu atpazīt (ja nu vienīgi vēl Ričardu Dokinsu, un arī ne viņa zinātniskās darbības dēļ).
Droši vien varētu pieņemt, ka liela daļa Hokinga autobiogrāfijas „Īsi par manu vēsturi” lasītāju būs pazīstami arī ar kādu no viņa populārzinātniskajiem darbiem un līdz ar to ar Hokinga rakstības manieri – arī tā, ne tikai nosaukuma veidošanas shēma, grāmatai kopīga ar populārzinātniskajiem dižpārdokļiem. Hokings izsakās lakoniski un tieši. Iespējams, daļai lasītāju šāda pieeja, kas iepriekš ļāvusi Hokingam plašam cilvēku lokam saprotami izklāstīt fizikas priekšstatus par laiku un Visumu, varētu šķist autobiogrāfijai nepiemērota – pārāk sausa un vienkārša. Netiek doti mājieni, netiek likts saprast vai noprast, un pilnīgi noteikti netiek burtas atmiņu ainas vai tēlojumi. Grāmatā precīzi izklāstītas atsevišķas epizodes no zinātnieka dzīves un komentēta to nozīmība. Grūti izvairīties no minējumiem par to, cik lielā mērā šādu minimālistisku izteiksmes veidu nosaka Hokinga izvēle un cik lielā mērā – viņa veselības stāvoklis. Tomēr svarīgākais ir tas, ka šī lakoniskā, efektīvā rakstības forma autoram padodas, un grāmatā tā labi strādā. Piemēram, Hokinga pirmās laulības izjukšanu apraksta viena vienīga rindkopa – bet tā ir spēcīga un atmiņā paliekoša. Tāda, ko nākas pārlasīt vairākas reizes, lai aptvertu īsajā teksta fragmentā koncentrēto stāstu un tā nozīmi. Hokinga populārzinātnisko darbu lasītāji būs pazīstami arī ar angliski sauso humoru.
Atzīstot, ka Hokinga tēls zināmā mērā saistīts ar viņa daudzas desmitgades ilgo cīņu ar smagu slimību, jāpieņem, ka arī lasītāju interese daļēji varētu attiekties tieši uz šo jautājumu. To tāpat kā savu mīlas dzīvi, abas laulības un bērnus Hokings nav padziļināti apspriedis. No šīm tēmām viņš neizvairās un runā atklāti, tikai ne īpaši daudz. Tādējādi autobiogrāfiju kaut kādā mērā papildina šobrīd aktuālā filma „Teorija par visu”, kas pievēršas tieši stāstiem par Hokinga attiecībām ar dāmām un veselību.
Grāmata sākas gluži lietišķā tonī, tomēr vietām Hokings gluži vai zaudē savaldību un atkāpjas no vienmērīgā stāstījuma, acīmredzami aizrautīgāk iegrimstot kādā tēmā. Viens piemērs ir nodaļa, kas apraksta darba „Īsi par laika vēsturi” sarakstīšanu un izdošanu. Rodas iespaids, ka gan populistiska no konteksta izrautu, uzmanību saistošu Hokinga citātu izmantošana, gan viņa invaliditātes tēla izmantošana reklāmas nolūkos ir lietas, kas zinātnieku satrauc. Cits, ievērojamāks piemērs saistīts ar zinātnes jautājumiem. Tos Hokings apraksta ar lielu rūpību, īpaši mīļiem vienādojumiem pievēršot ne mazāku uzmanību kā, piemēram, savai otrajai sievai.
Grāmata strukturēta ap atsevišķām Hokinga dzīves epizodēm – bērnību, studiju gadiem un tamlīdzīgi. Kaut arī, protams, iezīmējas tēmas, kas caurvij īsākus vai garākus zinātnieka dzīves posmus, tomēr vienotu stāstu šīs personiskās epizodes neveido. Vismaz ne ar pašu Hokingu kā varoni. Tā vietā stāsta centrā vietām iezīmējas tieši viņa zinātniskais darbs, sekojot ideju fonam, dzimšanai un attīstībai. Kļūst acīmredzami, ka Hokings sevi vispirmām kārtām redz kā zinātnieku, un „Īsi par manu vēsturi” pilnīgi noteikti un līdz kaulam ir zinātnieka stāsts. Jāsaka gan, ka ierasti spēcīgā zinātnes jautājumu skaidrošana autoram nav izdevusies līdz galam eleganti. Pie vainas droši vien grāmatas apjoms un mērķis, kas neatļauj pietiekamus izsmeļošus paskaidrojumus. Tiem, kas lasījuši Hokinga populārzinātniskās grāmatas, daudzi no apspriestajiem jēdzieniem būs pazīstami. Baidos, ka lasītājiem, kas iepazīšanos ar Stīvenu Hokingu plānojuši uzsākt, lasot autobiogrāfiju, tā daļēji varētu palikt nesaprasta.
Iespējams, tieši dziļais un personiskais stāsts par fiziku ir grāmatas vērtīgākā daļa. Hokinga atmiņas par cilvēkiem, vietām un notikumiem piedāvā pietiekami interesantu atskatu uz viņa dzīvi, tomēr, manuprāt, nesniedz īpaši dziļu ieskatu personībā. Tāpat grāmata ļauj uzzināt Hokinga viedokli par zināmiem notikumiem, apstākļiem un situācijām – zināmiem, bet ne pārāk daudziem („Īsi par manu vēsturi” patiešām ir godīgs grāmatas nosaukums). Tikmēr zinātnes klātbūtne „parastajai” dzīvei atvēlētajās nodaļās kopā ar plašajām tikai tai veltītajām atkāpēm veido stāstījumu par ideju attīstību uz zinātnieka dzīves fona – manuprāt, tas ir kas visai reti sastopams.
