Ziemeļblāzmas atspulgs. „Eddas dziesmas”

„Eddas dziesmas” no senskandināvu valodas latviešu valodā pārceltas pirmo reizi, un to paveicis neviens cits kā izcilais tulkotājs Uldis Bērziņš. Senskandināvu valoda ir ģermāņu saimes valoda, kas dažkārt dēvēta arī par senislandiešu vai sennorvēģu valodu, reizēm pat par dāņu mēli. (233)

Izdevums laists klajā Jāņa Rozes apgādā 2015. gada nogalē. Un, kā seniem tekstiem pienākas, arī šim ir ļoti plašs, izsmeļošs un pilnīgi noteikti vajadzīgs pielikums, ko sagatavojuši Inga Bērziņa un Dens Dimiņš un kas no visa grāmatas apjoma veido gandrīz pusi. To pat vizuāli var viegli novērtēt, jo dziesmu teksts drukāts uz okera krāsas lapām, bet pielikums, kā arī „Eddas dziesmas” ārpus Codex Regius – uz baltām lapām, it kā izdevumā būtu divas grāmatas vienā, un šo iespaidu vēl vairāk pastiprina divas šķirlentes, kuras ir katra savā krāsā. Vēl kāda piezīme par vizuālo – uzslavas pelnījuši grāmatas mākslinieki Lilija Dinere un Roberts Diners un datorgrafiķe Inese Preinberga. Izdevums ir eleganti atturīgs, okera toņos ar dažiem zeltītiem akcentiem, kas netieši atspoguļo kādas mītiskas, nereālas būtnes. Šķiet, gan vāka, gan lapu noformējums vedina domāt par pašu seno tekstu manuskriptu, kas tapis uz ādas. Tas ir kā atgādinājums, ka teksts mutvārdu kultūrā radies pirms vairākiem gadu simtiem, piefiksēts rakstveidā un nu visbeidzot iesniedzies arī latviešu valodā. Par seno ziemeļu pasauli, mītisko vērienu uzrādīdamas, liecina kā ilustrācijas – košas un pilnīgas, tā arī vinjetes – blāvas un gaistošas.[1]

Bet ko gan nozīmē pats vārds „edda”? Lai gan varētu sagaidīt, ka tas ir kāds personvārds, izrādās – tā tomēr ir maldinoša doma. Senskandināvu valodā vārds „edda” nozīmē ‘vecvecmāmiņa’ (pastāv arī citi šā vārda skaidrojumi (skat. 245. lpp.)). Var pieņemt, ka seno skandināvu tautu stāsti ir vecvecmāmiņas stāstīti. Izrādās, dižais stāstnieks ir sieviete. Te, šķiet, vērts iestarpināt atgādinājumu par nu jau gandrīz pirms gadsimta latviešu valodā atdzejotajiem Homēra eposiem „Īliadu” un „Odiseju”. Tajos dievišķo mūzu vēstītie seno varoņu notikumi nonāk pie mums caur Homēru – stāstnieku, kurš kā paši eposi ir mītu apvīts. Un te arī pretstats – dienvidos stāstnieks, bet ziemeļos stāstniece. Ko gan tas vēsta par abām kultūrām?

„Eddas dziesmu” ceļš līdz mūsdienām ir garš un miglā tīts, vien izgaismots dažviet. Kas šodien par „Eddas dziesmām” zināms? Tās aizsākušās mutvārdu daiļradē, dzejai mijoties ar prozu, un lielākā daļa no tām pierakstītas ap 13. gadsimtu. Līdz 21. gadsimtam saglabājušies aptuveni četrdesmit eddiski dzejas darbi, un šajā skaitā ietilpst visi fragmenti un tekstuālie varianti. Tās ir dievu un varoņu dziesmas. „Eddas dziesmas” dažādos laikos dēvētas dažādi, un līkumots bijis to manuskriptu liktenis. Codex Regius ir „Eddas dziesmu” manuskripts, kas 1662. gadā tika uzdāvināts Dānijas karalim Frederikam III, tāpēc tas nodēvēts latīniski par „Karaļa kodeksu”. Tulkojums latviešu valodā tapis tieši no šā manuskripta faksimila. Vairāk par „Eddas dziesmu” tapšanu, pierakstīšanu, pārrakstīšanu, komentēšanu, labošanu, publicēšanu, tulkošanu utt. var lasīt grāmatas pielikumā.[2] Tur arī ļoti noderīgs latviešu–skandināvu alfabētiskais rādītājs četrdesmit lapaspušu garumā, lai lasītājs, kas lielāko daļu vārdu (izņemot varbūt Odinu, Toru un Loki, kuru vārdi pavīdējuši kādā mācību stundā skolā vai padzirdēti kādā Marvel Studios kinolentē) nav zinājis, neapjuktu un varētu rast skaidrojumu. Piemēram, par latviešu Mantis noskaidrojams, ka senskandināvu valodā tas ir Fengr un ka tas ir Odina pavārds; norādīta arī atsauce, kur to meklēt. Sniegts arī senskandināvu–latviešu alfabētiskais rādītājs, kas gan ir tikai vienpadsmit lapaspušu garš un kuru ievada konspektīvs pārskats par senskandināvu alfabētu. Lai gan abi rādītāji vērtējami teicami un sniedz vārdnīcai pietuvinātu materiālu, lasītājam noderīgāks var izrādīties pirmais.

Dziesmu Edda no Codex Regius ietver vienpadsmit dievu dziesmas[3] un deviņpadsmit varoņu dziesmas.[4] Pirmā dievu dziesma ir „Zintnieces pareģojums”, kas ir arī slavenākā, un kā nu ne, jo tā rāda pasaules kārtības iedibināšanos, un jebkurai kultūrai taču ir svarīgi zināt, kā viss radies un iekārtojies. Sākās pirmā dziesma pavēles izteiksmē: „Klusiet un klausieties, / visu kārtu ļaudis, / dižie un sīkie / Heimdala dēli! / Vēlies nu, Vēļutēvs, / lai visiem vēstu / senos stāstus, / kas sokas prātā?” (9) Cik skanīgs dzejas teksts! Var šķist, ka dziesmas tieši tādēļ ir grūti lasāmas, tomēr tā nav. Drīzāk kādu aizķeršanos var radīt neierasti vārdi. Pantmēri, kas liek ieskanēties „Eddas dziesmām”, latviski nosaukti par „veco dzejas pantmēru” un „dziesmu pantmēru”. (250) Dievu dziesmās lasāms par Odina gaitām, pamācot lasītāju, par dievu strīdiem, mītiskiem radījumiem, vikingu dzīves vērtībām, Tora āmura atgūšanu, par rūķa Visziņa ciemošanos pie Tora un visbeidzot par nodevību, zaudējumu un atriebi, kas saturiski pārceļ lasītāju no dievu uz cilvēku pasauli. No dievu dziesmām izcelšanas vērta ir „Lokes ķilda” spraigā dialogā, kurā atainots, kā Loke – nelūgts viesis – ierodas dievu dzīrēs un izsmējīgi norāda uz to nepilnībām – dievu nepilnībām! Vai maz tādas iespējamas! Tomēr asi un dzēlīgi ir Lokes vārdi, piemēram, viņa atbilde Govsmēlei, Freija kalponei, Miežuļa sievai: „Nav lielāks izdzimums nācis / nemūžam starp āsu dēliem! Tu, lopumeita, steidz sūdos!” [5] (65) Savukārt varoņu dziesmās lasāms par varoņu dzimšanu un to vērienīgajiem darbiem, par atriebšanos, savstarpējām attiecībām, par plašajām radu saitēm, izteiktajiem pareģojumiem, par senām zināšanām, skumjām un zaudējumiem, pašnāvībām, par it kā notikušiem notikumiem, kas savijas ar mītisku pasauli, vairs ne mirstīgajiem piederīgu. Dažviet gan vēstīti reāli vēsturiski notikumi, kā tas ir senākajā „Eddas dziesmā” – „Vārsmās par Hamdi” –, kurā atainots, kā austrumgotu karalistes karalis Ermanariks (islandiešu Jormunreks) 375. gadā atņēmis sev dzīvību tāpēc, ka baidījies no huņņu uzbrukuma (295): „Klaudz nu namā kāva, / plīst nu lauskās kausi. Gotu asinis klānos / kūp, krīt gotu vīri.” (181)

„Eddas dziesmas” ārpus Codex Regius ietver četras dievu dziesmas[6], kurās Odins uzklausa pareģes teikto, divas milzes dzirnavās maļ pasaulei bagātības, skaidrotas cilvēku kārtas un seno ziemeļnieku ciltsraksti, un trīs varoņu dziesmas[7], kurās vēstīts par dažu varoņu likteņiem un burgundiešu valsts iznīcību, par mirušās mātes zintīm, to pildīšanu un sekām. Mirusī māte, modināta no smiltaines pēc dēla lūgumiem, klāsta padomus: „Ir cilpaini ceļi, / ilgst cilvēku gaitas, / bet mīla – ilgāk par visu. / Cerē, ka gūsi, / ko grib tava sirds, / tak notiks, kā nesusi Nese!” (209)

Daudzslāņainās „Eddas dziesmas” ir viscaur skaidrojošas, pamācošas un vēstījošas – no pasaules kārtības iedibināšanas un dievu dabas līdz zemei un cilvēka dzīvei ziemeļblāzmas mītiskajā atspulgā. Tādas pie latviešu lasītāja nonākušas senskandināvu dziesmas, novietojamas līdzās Homēram un raisīdamas idejas un tēmas jauniem pētījumiem, kas atklātu teksta un konteksta līdzības un atšķirības dienvidu stāstnieka un ziemeļu stāstnieces tekstos. Nopietns un nozīmīgs ir gan pats poētiskais senais teksts, gan darbs, kas ieguldīts, lai tas izskanētu latviešu valodā. Par šīs grāmatas vērienu, šķiet, netieši norāda arī tās vāki – bez liekiem vārdiem, vērtējumiem un paskaidrojumiem tur ir vien nosaukums „Eddas dziesmas”. Ja kādam šķiet, ka grāmata ir pārāk dārga (nepilni 30 EUR), tad padomājiet, cik daudz darba, laika un pūļu tā prasījusi. Seno tekstu iecelšana modernajās valodās ir zelta vērta, turklāt šī grāmata ir mākslas darbs. Tai jābūt grāmatu plauktā. Tā ik pa laikam jāatver, jāpalasa un jāmeklē lasītie tēli ilustrācijās. Un, ja tā tomēr nenonāk personīgajā grāmatu krājumā, tad steidzīgi uz bibliotēku! Gadsimtiem senie teksti, sniedzot atbildes uz „kāpēc”, palīdz labāk ieraudzīt šodienas ainu un paplašina domu apvārsni.

[1] Par „Eddas dziesmu” ilustrācijām pielikumā izsakās paši mākslinieki, norādot uz laikietilpīgo un sarežģīto procesu, lai tās taptu tādas, kādas tās ir.

[2] Tāpat ar „Eddas dziesmu” tulkojuma un pielikumu tapšanu var iepazīties Latvijas Nacionālās bibliotēkas videotēkā, kur pieejami trīs lasījumi „Tulkot Eddas dziesmas”; pieejams www.youtube.com/user/LNBlv/videos [skatīts 07.03.2016].

[3] Dievu dziesmas – „Zintnieces pareģojums”, „Augstā runas”, „Vārsmas par prātspēci”, „Vārsmas par piercepuri”, „Skaidŗa jājums”, „Dziesma par Sirmbārdi”, „Dziesma par Himi”, „Lokes ķilda”, „Dziesma par vērtuli jeb Veseŗa vākums”, „Dziesma par Volundu”, „Visziņa runas”.

[4] Varoņu dziesmas – „Pirmā dziesma par Helgi Suņadēla kāvēju”, „Dziesma par Helgi Šķēpsarga dēlu”, „Otrā dziesma par Helgi Suņadēla kāvēju”, „Par Sinfjotes nāvi”, „Grīpja pareģojums”, „Vārsmas par Reginu”, „Vārsmas par Fāvni”, „Uzvarnieces runas”, Lielā lakūna, „Dziesma par Sigurdu”, „Pirmā dziesma par Gadrūnu”, „Īsākā dziesma par Sigurdu”, „Brinhildes Eļļupceļš”, „Otrā dziesma par Gudrūnu”, „Trešā dziesma par Gudrūnu”, „Odrūnas raudas”, „Dziesma par Atli”, „Grenlandes vārsmas par Atli”, „Gudrūnas skubinājums”, „Vārsmas par Hamdi”.

[5] Iedomājos, kā Lokes lomu lasa britu aktieris Toms Hidlstons (Tom Hiddleston), kas jau trīs reizes atveidojis Loki Marvel Studios kinolentēs; tās gan diemžēl pavisam pavirši skar pasauli, no kuras nāk tēli, taču pat sliktās filmās Hidlstons spējis iemiesot Lokes divpusīgo un polarizēto varoni.

[6] Dievu dziesmas – „Baldra sapņi jeb Ceļteča dziesma”, „Dzirnusdziesma”, „Rīga tula”, „Kuces dziesma”.

[7] Varoņu dziesmas – „Vārsmas no Volsungu sāgas”, „Groas zintis”, „Daudzziņa runas”.