CONFERENCE
Šī plaši izvērstā psiholoģiskā līnija rada no reālās dzīves atrautu atmosfēru – vide, kuru abi varoņi izvēlējušies, ir mainīga un haotiska, galveno varoņu attiecības ir visai īpatnas, turklāt viņi nepārtraukti lieto narkotikas, kas abus padara drīzāk par rēgiem, nevis cilvēkiem. Tāpat grāmatas lappusēs ir izkaisīti simboli, aiz kuriem skaidri redzama pilnīgi cita, slepena lietu kārtība. Tā kā tie ir viegli identificējami, lasītājam, savā prātā konstruējot literāro pasauli, uzreiz ir skaidrs, kuras detaļas nevajadzētu izfantazēt pilnībā.
Pasaule, kurā dzīvo grāmatas varoņi, nav laba vai ļauna, tā vienkārši ir skarba. Turklāt autore visai ātri liek saprast, ka citāda tā nekļūs. Galvenie varoņi, katrs savu mērķu vadīti, būs gatavi spēlēt dažādas lomas, sagādāt vai pārciest pazemojumus. Kaut arī grāmatā iekļautais humors būs melnāks par melnu, tas vienmēr liks skaļi jo skaļi smieties.
Romāna vēstījums pasniegts no Maksa redzespunkta – viņš ir traģiski zaudējis savu mūža mīlestību un līdz ar to arī dzīvesprieku un jēgu. Viņš ir rūpīgs vērotājs, tālab detaļas, ko viņš pamana sev apkārt, ir viena no romāna būtiskākajām sastāvdaļām. Makss vidi un apkārt notiekošo – gan saulrietus, gan dabisko vajadzību kārtošanu – apcer gana interesanti, lai lasītājam gribētos pie šīm rindkopām uzkavēties, nevis pārskriet ar acīm pāri, ātrāk atgriežoties pie aktīvas darbības tēlojumiem.
Autore lielu rūpību pievērsusi galvenā vīriešu kārtas varoņa un galvenās sieviešu kārtas varones jeb Maksa un Klāras attiecību konstruēšanai, kas romāna sižetā veido atsevišķu līniju. Tā ir meistarīgi nospriegota, kā arī pārdomātāka un pārliecinošāk izstāstīta par grāmatā attīstīto kriminālintrigu, kas gan ir iemesls, kālab abi šie varoņi ir satikušies.
Makss un Klāra ir pārāk koncentrējušies katrs savam mērķim, lai, praktiski dzīvojot kopā, viens otru uztvertu kā iekāres objektu: viņš vēlas izstāstīt par trauksmainajiem pēdējo gadu notikumiem, atrasto un zaudēto mīlestību, bet viņa no vīrieša stāsta, kurā figurē kriminālas detaļas, par jebkādu cenu plāno izstrādāt sensacionālu diplomdarbu. Taču tā arī nav vienkārši draudzība, tas ir darījums, un šis noteikti nebūs tas gadījums, kur no darījuma uzplauks mīlestība. Viņus vieno nerakstīts līgums, kas nosaka, ka Makss ar Klāru var darīt visu, ko vien vēlas, līdz Klāra no viņa iegūst sev vajadzīgo pētījuma materiālu. Un šajā darījumā, kas notiek no ikdienas tik atšķirīgā vidē – viņi dzīvo pamestā šķūnī Vīnes pievārtē un pārtiek gandrīz tikai no kokaīna –, saprotamas un iederīgas šķiet jebkādas darbības, kas ikdienas dzīvē tiktu traktētas kā nepieļaujamas vai kaut kādā ziņā – perversas. Piemēram, Maksa tieksme vardarbīgi izturēties pret Klāru brīžos, kad viņa ir uzdevusi nepatīkamus jautājumus.
Darbs ir asprātīgs savā cinismā, piemērots 21. gadsimta cilvēkiem, kas nereti šādu dzīves uztveri sakās vērtējam augstāk par emocionalitāti. Tas neliek ne raudāt, ne just līdzi, ne apjūsmot vai nosodīt, taču spēj ievilkt dziļi jo dziļi autores veidotajā skarbajā pasaulē, un tad nav iespējams romānu nolikt malā pirms izlasīšanas – ir vajadzīgs, lai autore izved atpakaļ realitātē, ierastajā dzīvē, kur cilvēki no rīta ceļas augšā un vakarā iet gulēt, pusdienās ēd kartupeļus, nevis kokaīnu, viens otru saudzē, nevis pazemo, un tamlīdzīgi. Savā ziņā tas māca novērtēt ikdienas banalitātes skaistumu.
Tāpat lasītājs var novērtēt autorei piemītošo prasmi smalki detalizēt šo cilvēku attiecības, paralēli gaidot, kad romāns kļūs dinamiskāks un pietuvosies kriminālintrigas izklāstam. Jo pirmajā daļā, baudot Maksa redzētās ainavas, kurās viņš tver pilsētvidi, apcer Klāras ārējo izskatu, fiksē kopīgi pavadītos brīžus vai pamazām sāk gremdēties atmiņās, var pamanīt, ka romānam pietrūkst spraiguma. Tas savukārt liek aizdomāties – vai varoņu rīcības motīvi ir tādi, kā izskatās, un kurā brīdī autore mēģinās aptīt lasītāju ap pirkstu?
Romāna centrālā ass, kas varētu patikt starptautisku sazvērestību cienītājiem, tomēr paliek perifēra. Tās esamība palīdz izstāstīt romāna psiholoģisko pusi, kas arī ir darba lielākā vērtība. Stāsts par narkotiku kontrabandu, aiz kuras, pašam nenojaušot, stāv Makss, kā arī pasaules politikā lieli un nozīmīgi spēlētāji, sāk atsegties vairāk uz romāna beigām. Krimināllīnija, par kuras esamību lasītājs zina jau no romāna sākuma, darba pēdējā trešdaļā iekrāsojas citā, spilgtākā intensitātē, un romāna lasīšana ir kā lēns, mērķtiecīgs ceļš cauri vairākiem slāņiem līdz pat kodolam.
Salīdzinot ar nesteidzīgo psiholoģisko daļu, kriminālintriga lasītājam tiek izstāstīta ārkārtīgi strauji, un dažbrīd pārāk uzkrītošs ir deus ex machina princips. Nepamet sajūta, ka autore, kas lielāko daļu darba ir izstrādājusi prasmīgi un pārdomāti, būtu spējīga piedāvāt smalkāku starptautiskās sazvērestības izklāstu. Piemēram, rūdītu noziedznieku pļāpīgums, kas tiek izmantots, lai apgaismotu lasītāju par atsevišķiem notikumiem traģiski mirušās Džesijas dzīvē, līdz galam nepārliecina. Tieši šīs sasteigtās beigas mazliet sabojā romāna pēcgaršu, liekot domāt, ka autore steigā kaut ko nav pateikusi.
Tomēr minētās kriminālintrigas atšķetināšanas ainas, kas varēja būt meistarīgākas, nebojā kopējo iespaidu par romānu – „Ērgļi un eņģeļi” domāts tiem lasītājiem, kam par stāstījuma saturu būtiskāks šķiet veids, kā šis saturs ir izstāstīts. Un šis nav apvainojums sižetam, tas ir kompliments vēstījuma manierei.
