LU konference
Rolands Balodis uzskata, ka rakstīt ir grūti. „Ja jāizvēlas starp mājas tīrīšanu un rakstīšanu, es labprātāk izvēlos tīrīt māju. To vismaz es māku, un tam ir rezultāts, kamēr rakstīšana mēdz izvērsties vairāku stundu blenšanā lapas baltumā. Bet tas pierāda mužseno patiesību – par rakstnieku nepiedzimst. Un dzimšana vispār ir grūta padarīšana. Patlaban vēl gaismu neredzu, bet gan jau,” saka jaunais rakstnieks.
Pirms pusstundas viņa bija teikusi: „Es aiziešu pačurāt.” Un Edgars nebija iebildis. Bija desmit vakarā, un klienti nāca reti (tai brīdī tie bija tikai divi), un Edgars spēja uz brīdi apvienot gan savus (kasierēt, saliet dzērienus, salikt frī), gan viņas (pagatavot burgerus) pienākumus. Edgaru pārņēma solidaritātes sajūta. Darbs bija smags un grūts, betkolēģis kolēģim bija gatavs palīdzēt.
Pēc kāda laika – ilga laika – viņam bija cita sajūta. Kaut kas nebija labi. Viņš paskatījās pulkstenī, bija pagājušas piecpadsmit minūtes. Cilvēki neiet pačurāt uz piecpadsmit minūtēm. Nav tā, ka Edgars jau bija noskrējies un aizelsies, te esot aiz kases, te virtuvē. Diviem jau esošajiem klientiem klāt nācis bija tikai viens. Bet noguruma pakāpe manāmi auga, un pasūtījumu izpildes laiks palielinājās divkārt, tāpēc klienti sāka burkšķēt, un trešais no viņiem nevis paņēma, bet paķēra savu pasūtījumu, nolamājās: „Beidzot, bļeģ!” Un aizšāvās prom. Un tad pārradās Natālija, ģērbusies savās ikdienas drēbēs.
„Es nu došos.” Viņa teica, it kā viss būtu kārtībā, it kā viņai nebūtu jāstrādā vēl divas stundas.
„Ko tu pateici Jānim?” Edgars prasīja.
„Manai tantei rīt bēres.”
Jānis bija idiots! Viņš varēja nezināt, ka Natālijai, viena tante jau nomira, bet viņam vajadzēja saprast, ka viņas drēbes, viņas pārmērīgais grims vēsta par citu vakara turpinājumu. Lai gan viņa to visu droši vien bija sakrāsojusi pēc atļaujas saņemšanas.
„Nu, nedusmojies. Klientu nemaz nav daudz.” Bet, tiklīdz to pateica, pa durvīm ienāca četru jaunu cilvēku bariņš. „Okei! Līdz ceturtdienai.” Viņa izmeta un aizgāja.
„Kuce!” Edgars pie sevis noteica.
Edgars pieņēma četrus jaunos klientus, un, uzklausot un pierakstot pasūtījumus, un pieņemot, un izdodot naudu, viņš paralēli domāja, kā visātrāk visu pagūt, un, kad kasierēšana bija padarīta, plāns bija gatavs: viņš vispirms uzlika cepties frī, tad aizskrēja uz virtuvi un uzmeta uz pannas kotletes un uzlika karsēties maizītes, tad atpakaļ pie kases, kur viņš salēja divus no četriem dzērieniem, tad atpakaļ uz virtuvi, kur viņš apgrieza burgerus un pārtrauca karsēt maizītes, tad atkal uz virtuvi, kur viņš pārtrauca cept frī un salēja divus atlikušos dzērienus, tad atkal virtuvē, kur viņš pabeidza gatavot divus burgerus, tad jau atkal pie kases, kur viņš salika divus frī komplektus, tad jau atkal virtuvē, kur viņš pabeidza gatavot pēdējos divus burgerus, visbeidzot viņš salika pēdējos divus frī, piemeta klāt mērcītes un salika visu uz paplātes. Par laimi, pasūtījums bija vienveidīgs. Būtu kafija vai saldējums, vai pīrāgs, vai nageti, būtu neatrisināms juceklis.
Pie kases gaidīja jauns klients. Viņš nervozi bungoja pa leti, ar acīm sekoja katram Edgara solim. Viņš neteica neko, bet acīmredzami – viņam bija daudz, ko teikt.
„Tūlīt!” Edgars izmeta un aiznesa pasūtījumu. Atgriezies pie kases, viņš vaicāja: „Ko pasūtīsiet?”
„Man jau šķita, ka nepajautāsiet.”
„Es atvainojos.” Un, cerot uz sapratni, piemetināja, „Es biju ļoti aizņemts.”
„Domā, es neesmu!” klients teju kliedza.
Uz sapratni bija lieki cerēts.
„Es vēlreiz atvainojos.”
„Tu zini, cik vērtas piecpadsmit minūtes mana laika?”
Tikai tagad Edgars nopētīja klientu kārtīgāk un padomāja: „Cik vērtas piecpadsmit minūtes no viņa laika? Droši vien nedaudz.” Viņš neizskatījās pārāk turīgs, drīzāk centās tāds izskatīties. Kurpes novalkātas, bikses nobružātas, balts krekls izmēru pār lielu, šlipse ar klipsi, rokās plastmasas koferis, gados ap 25. Jaunais biznesmenis. Droši vien arvien tic tām teorijām, kas solījušas ātru un drošu bagātību.
„Ko pasūtīsiet?” Edgars atkārtoja.
Jaunais biznesmenis nedaudz nomierinājās. Viņš pasūtīja divus siera burgerus.
„Tūlītās.” teica Edgars.
„Neticas.”
Edgars ķērās pie darba un pierādīja pretējo. Viņš paguva pagatavot abus burgerus rekordātri. Biznesmeņa dusmu un aizkaitinājuma grimase gan nemainījās, un viņš apsēdās burgernīcas tālākajā galā.
Edgars pagatavoja sev kafiju, kura bija sūdīga, un klienti bieži par to šķendējās, bet viņš – nekad. Viņš dabūja to par brīvu. Viņš dabūja arī brīdi atelpai, jo jauni klienti nenāca. Atspiedies pret sienu, viņš uzmeta skatu pulkstenim, un tur arī skatiens palika, vērojam sekunžu kustību.
Katrs darbs ir darījums, kurā tu iemaini savu laiku pret naudu, taču nekur to nejuta tā, kā šeit. Citur varbūt nācās ieguldīt savu intelektu, talantu, ambīcijas, bet šeit – tikai laiku. Jebkurš te varēja strādāt. Mēneša laikā jau viss bija apgūts, ar visu aprasts, un vairs nevajadzēja domāt, vajadzēja tikai funkcionēt, un tavas dienas kļuva šādas: tu paguli jeb iemaini savu laiku pret enerģiju, tu pastrādā jeb iemaini savu laiku pret naudu, un tad tu dzīvo.
Laiks… laiks… laiks…
„Manā burgerā ir iespļauts.” Jaunai biznesmenis bija atpakaļ.
„Nevar būt.”
„Tad kas ir šis?” Biznesmenis uzmeta uz letes paplāti un pacēla burgera maizīti. Kotletes vidū gulēja liels, ļumīgs spļāveklis.
„Es neiespļāvu burgerā.”
„Kurš tad?”
Tu pats, Edgars gribēja teikt, bet nedrīkstēja. Klientam taču vienmēr taisnība. Tāpēc viņš atkārtoja: „Es neiespļāvu burgerā.”
„Es gribu runāt ar menedžeri.”
„Labi.” Edgars neiebilda. Viņš gribēja redzēt Jāni, viņa jauno menedžeri, darbībā. Viņš pasauca viņu pa iekšējo telefonu.
Jānis strādāja mazāk nekā mēnesi. Strādāja gan nav īstais vārds. Drīzāk – nodrošināja ar savu klātbūtni dažās no noteiktajām darba stundām. Šad un tad atbrauca Jāņa mamma, burgernīcu ķēdes reģionālā vadītāja, un pārbaudīja, vai viss ir kārtībā. Ja kaut kas nebija kārtībā (un Jāņa mamma nevarēja to pārbaudīt), tā bija problēma, ko risināja paši darbinieki, piemēram, veica pievedumu pieprasījumus un sastādīja darba grafikus. Jānim atlika tikai parakstīties.
„Kas par lietu?” teica Jānis atnākot.
„Manā burgerā ir iespļauts.” Jaunais biznesmenis tūlīt paskaidroja.
Jānis paskatījās uz burgeru, spļāveklis nebija pazudis, un viņš konstatēja: „Tiešām iespļauts.”
„Un jūsu darbinieks apgalvo pretējo.”
Jānis pagriezās pret Edgaru un balsī, kas pauda pārākumu, lai gan ne kā šefs darbiniekam, bet gan kā pieaugušais bērnam, teica: „Edgar, tu gribi teikt, ka šajā burgerā nav iespļauts?” Un pasmaidīja par Edgara muļķībiņu.
Būt starp diviem idiotiem, kas tevi uzskata par idiotu – brīnišķīgi!
„Es neiespļāvu burgerā.” Teica Edgars.
„Bet burgerā ir iespļauts.” Jānis apstulba.
„Bet tas nebiju es.”
Jānis apstulba vēl vairāk. Bet varbūt ne. Diez vai vēl stulbāks viņš varēja kļūt.
Iepriekšējam šefam bija vairāk pieredzes. Daudz vairāk. Viņš bija strādājis burgernīcā sešus gadus, no zemākā līmeņa darbinieka līdz menedžerim, un viņš zināja tādus klientus kā jaunais biznesmenis tagad. Viņi paši spļāva savos burgeros, cerēja uz morālajām kompensācijām, mazākajā gadījumā – bezmaksas maltīti –, un bijušajam šefam bija lielisks risinājums, viena frāze, kas vienmēr nostrādāja: „Es neapšaubu jūsu vārdus, bet es neapšaubu arī sava darbinieka godprātību, pildot savu pienākumu, tāpēc es atsakos šo jautājumu risināt, balstoties uz pieņēmumiem, bet vēlos vērsties pie drošām metodēm. Mums būs jāveic siekalu DNS analīze.” Ar to parasti sūdzībnieki apklusa.
Maz ticams, ka Jāņa smadzenes bija spējīgas uz ko tādu. Maz ticams, ka vispār kaut kas norisinājās tai podā aiz viņa trulā skatiena, un droši vien šovakar, dzerot kopā ar draugiem, viņš atstāstīs šo gadījumu, un tas būs pietiekams iemesls, lai žēlotos, cik grūts ir viņa darbs (jo citu grūtību viņa dzīvē nebija), un tāpēc Edgars nejutās pārsteigts, kad viņš pieprasīja, lai Edgars pagatavo jaunu burgeru, un solījās atvilkt no viņa algas.
„Paldies jums. Es tiešām ticēju, ka jūs esat saprātīgs cilvēks.” Teica jaunais biznesmenis.
Edgars nepacēla acis. Viņš nevēlējās redzēt biznesmeņa pretīgo ģīmi. Viņš vienkārši devās pagatavot jaunu burgeru, un, uzmetot kotleti uz pannas un vērojot, kā tā čurkst, arī dusmām palielinājās temperatūra. Vispirms kuce Natālija notinās, tad spļaudītājs jaunais biznesmenis, visbeidzot šefs idiots. Un Edgars bija tikai klusējis, un tagad, temperatūrai sasniedzot maksimumu, viņš neizturēja un patiešām iespļāva burgerī, tiesa, bija gana gudrs, lai izsmērētu spļāvekli tā, ka nemana. Uz mirkli Edgars jutās labi, bet tad atkal sametās sūdīgi. Ļoti sūdīgi. Neko vairāk taču viņš nebija uzdrīkstējies pasākt.
