Brīvības važās

Romāna darbība notiek 18. gadsimtā, un tā centrā ir Norvēģijā dzimušais skolmeistara dēls Mortens Pedersens, kurš tikko pārcēlies uz Kopenhāgenu, lai studētu. Sekojot tēva vēlmēm, Mortens studē teoloģiju, lai kļūtu par mācītāju, tomēr viņu pašu krietni vairāk interesē medicīna. Topošais mācītājs vairāk laika pavada, preparējot līķus nekā apgūstot teoloģijas zinības. Jau romāna sākumā redzams, ka Mortenu nodarbina dzīves iepazīšana visdažādākajās tās formās un eksistenciāli jautājumi. Par Mortena dzīves moto kļūst Ruso teiktais "Cilvēks ir dzimis brīvs, un visur viņš ir važās!", kas Mortenu pavada katrā dzīves solī. Mortens vienlaicīgi gan cenšas noturēties viņam radītajās važās (cītīga teoloģijas studēšana, saderināšanās ar godājamā grāmatiespiedēja Šulca kunga vecāko meitu Abeloni), gan no tām atbrīvoties (uzvārda maiņa, uzvedība, kuru nevar nodēvēt par godājamam cilvēkam atbilstošu). Saprazdams, ka nejūtas labi, ne būdams važās, ne cenšoties no tām izlauzties, Mortens pieņem lēmumu doties misionāra darbā uz Grenlandi. Sākumā viņš ir apņēmības pilns Grenlandē dzīvojošos mežoņus pievērst kristietībai un padarīt par labiem cilvēkiem, tomēr romāna gaitā gan pašam, gan lasītājam top skaidrs, ka civilizētie kristieši ne ar ko daudz neatšķiras no Grenlandes pamatiedzīvotājiem. Tieši pretēji, viņi ir piedzimuši brīvi un turpina dzīvot brīvi, neuztraucoties par sabiedrības uzliktajām važām, atšķirībā no iebraukušajiem kristiešiem, kas tēlo  dievbijīgus un godīgus cilvēkus, bet patiesībā uzvesties var vēl mežonīgāk par Grenlandes mežoņiem. Mortenam nākas uzzināt, ka arī kristieši Habakuks un Marija Magdalēna neatbilst viņa izpratnei par kristīgu dzīvošanu, savukārt misionārs Oksbēls ir sabojājis daudzu cilvēku izpratni par kristietību, radot Grenlandes pamatiedzīvotājos nevēlēšanos tai pievērsties. Romāna lasītājs seko Mortena centieniem mainīt kārtību, piepildīt savu misiju, paralēli redzot, kā jaunā vīrieša važas sabrūk, paņemot līdzi viņa sapņus un mērķus.

Romāns uzrakstīts tik skarbi, ka pilnīgi sasaucas ar tajā aprakstīto Grenlandi un tās iedzīvotājiem. Nekas nav nedz pārlieku izskaistināts, nedz notušēts. Ļoti reāli, neizlaižot pat nepatīkamās detaļas, aprakstīta gan netīrā Kopenhāgena, gan tikpat netīrā Kopenhāgenas naktsdzīve, gan Mortena slēptākās vēlmes un pārdomas. Tāpat nekāda romantisma nav, aprakstot smago ceļu ar kuģi no Kopenhāgenas uz Grenlandi, skaisto, bet ļoti skarbo Grenlandes dabu, kurā grūtības izdzīvot ir pat grenlandiešiem, kas nemaz citus dzīves apstākļus nav pieredzējuši. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka arī romānā attēlotie cilvēki, viņu vēlmes, vajadzības un izdarības ir ļoti dabiskas, pat dzīvnieciskas. Romāna autors nav centies cilvēku parādīt kā labu, gaišu un tīru būtni bez nevienas netīras domas vai dzīvnieciskām alkām. Neviens no romānā attēlotajiem cilvēkiem nav nevainojams, katram piemīt kaut kas tāds, ko publiskai apskatei nevēlētos izlikt. Lasot romānu, jāpārlūko arī savu tumšo domu, jūtu un vēlmju kambari, kas slēpjas katrā no mums. Iespējams, mēs ne vienmēr vēlamies to darīt, bet romāns ar savu ziemeļniecisko skarbumu nedod izvēles iespējas. "Mūžības fjorda pravieši" nav viegla lasāmviela arī tāpēc, ka rada līdzpārdzīvojumu visos detalizēti aprakstītajos notikumos. Piemēram, vairākas lapaspuses garā izvarošanas aina ne tikai sava garuma un detalizētības dēļ nevar palikt nepamanīta: tā par sevi atgādina arī turpmākajos notikumos, jo savā ziņā ir ietekmējusi lielu daļu romāna varoņu.

Lielisks darbs padevies romāna tulkotājai Dacei Deniņai. Valoda šķiet ļoti ziemeļnieciska – teksts nav pārpildīts ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Gan cilvēku portretējums, gan darbības vietu ainavas attēlotas ļoti reālistiski, neko neizskaistinot, iespējams, pat uzsverot cilvēku sliktās īpašības, izskata un rakstura trūkumus, tāpat arī pilsētas netīrību un Grenlandes skarbos apstākļus. Teikumi ir diezgan īsi, nav izmantotas sarežģītas teikuma konstrukcijas. Romānā nav izmantoti dialogi, tā, iespējams, uzsverot ziemeļniekiem raksturīgo noslēgtību un nevēlēšanos izplūst garās un tukšās sarunās. Lasot romānu latviešu valodā, nerodas sajūta, ka tas oriģinālvalodā varbūt ir labāks, kā tas reizēm gadās, lasot tulkoto literatūru.

Mulsinoša gan varētu šķist autora vēlme bieži vien neievērot hronoloģisku notikumu attēlojumu, kas reizēm lasītājam jauc galvu. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka zem nodaļu nosaukumiem Leine ir norādījis gadskaitļus, kuros attiecīgās nodaļas darbība norisinās. Norādītie gadskaitļi palīdz arī vēsturisku faktu atpazīšanā vai uzzināšanā. Romāna autors nav paļāvies tikai uz savu fantāziju, bet izmantojis arī vēsturiski precīzu informāciju. Tas, iespējams, ir arī viens no iemesliem, kādēļ, lasot šo darbu, līdzpārdzīvojums ir tik liels. Apziņa, ka romānā aprakstītie cilvēki un notikumi varēja būt īsti (daži arī bija), bet vietas pavisam noteikti ir īstas, liek vēl vairāk apdomāt savu attieksmi pret važām, kurās esam ieslodzījuši savu brīvību. Kā jau minēts, rakstnieks romānā nav izmantojis dialogus – viss romāns tiek it kā pārstāstīts no Mortena redzespunkta. Tāpēc brīžiem, piemēram, kad Mortens ilgstoši dzer vai ir saslimis, lasītājam nav iespēju uzzināt, kas notiek ar citiem romāna varoņiem, mēs zinām tikai to, ko redz, dzird, jūt un domā Mortens. Atsevišķās nodaļās notikumi tiek stāstīti no kāda cita romāna varoņa skatpunkta. Lielākoties nav grūti saprast, no kura tieši, bet reizēm ir jāizlasa vairākas lappuses, lai saprastu, kurš šoreiz stāsta par piedzīvojumiem Grenlandē.

"Mūžības fjorda pravieši" varētu patikt jebkuram ziemeļu literatūras cienītājam, jo gan apmēra, gan valodas dēļ atgādina citus ziemeļnieku romānus, piemēram, Trigves Gulbransena "Un mūža meži šalc". Romāns būs interesants visiem, kuri vēlas uzzināt vairāk par misionāra darbu 18. gadsimta Grenlandē, kad inuīti tika pievērsti kristietībai, kā arī tiem, kuriem patīk nodoties eksistenciālām pārdomām par savu vietu dzīvē, labā un ļaunā attiecībām, sabiedrības uzliktajām normām (važām) un tamlīdzīgām tēmām. Neviena minūte, kas pavadīta, lasot romānu, nebūs velti iztērēta, jo lasītājs tiks iepazīstināts ar Grenlandes mežonīgo, bet ļoti skaisto dabu, 18. gadsimta Dānijas un Norvēģijas pilsētām un laukiem, piedalīsies bīstamā un aizraujošā ceļojumā ar kuģi no Norvēģijas uz Grenlandi, iepazīs kristiešus un pagānus ne tikai Grenlandē, bet arī citās vietās. Lai gan jūtīgākiem lasītājiem romāns reizēm varētu šķist pārāk atklāts, naturāls un pat vardarbīgs, tas ir tik aizraujošs un pārdomas rosinošs, ka atklātība un vardarbība paliek otrajā plānā, nekļūstot par romāna raksturīgākajiem elementiem.