Angļu zoss ar ķeltu leģendām latviešu rakstnieces gaumē

Leģendu vilinājums

Pēdējo gadu latviešu ekonomiskā emigrācija ir nodarījusi netaisnību Britu salām – latvieša apziņā. Ja tautietis paziņo, ka brauks uz Īriju, tad visiem skaidrs – siltumnīcas, slīdošā lente, poļu viesstrādnieki, naudas sūtījumi. Skotija – viena liela Andras Manfeldes "Dzimtenītes" zivju fabrika. Ikdienā mēs aizmirstam, ka Britu salu dabasskati nenieka neatpaliek no Īslandes ainavām, ka tās glabā ne tikai viduslaiku vēsturi, bet arī ķeltu kultūras mantojumu. Īru leģendas ir pasaulē plaši pazīstamas ar savu komplekso uzbūvi un mutvārdu daiļrades īpatnībām, tieši no tām nāk nostāsti par fejām un elfiem, kādus tos pazīstam, piemēram, Tolkīna darbos, tikai vēl daudzveidīgāk.

Grāmatas centrālais tēls ir Kendija – jauna meitene, kas noslēpumainu apstākļu dēļ spiesta bēguļot no vienas vietas uz citu, līdz nonāk Anglijas mazpilsētā, kurā atklāj, ka ne viņa vienīgā ikdienā saskaras ar pārdabiskām būtnēm. Korbins strādā vietējā kafejnīcā un pieder gan cilvēku, gan nežēlīgajai ķeltu leģendu pasaulei, tāpat kā viņa labākie draugi un audžumāte. Drīz vien viņi visi tiek ierauti arvien bīstamākos maģiskos pārbaudījumos un intrigās, kur iesaistīti gan feju galmi un sen aizmirsti nostāsti, gan vietējie kūku cepēji un avīzes redakcija.

Dreižes darbos dominējošajā jauniešu jeb young adult fantāzijas žanrā ķeltu leģendas ir pārbaudīta vērtība. Tās atrodamas, piemēram, Nīla Geimena daiļradē, nesen lieliskā tulkojumā latviski iznāca amerikāņu rakstnieces Megijas Stīvoteras grāmatu sērija tieši par īru feju galma intrigām. Jauniešu literatūras cienītāji, it sevišķi tie, kas lasa svešvalodās, pazīs daudzus "Zosu mātē" izmantotos tēlus un paņēmienus, tomēr, šķiet, arī lasītājs, kurš iepriekš neko nav dzirdējis par "labajiem kaimiņiem", spēs ātri vien orientēties "Zosu mātes" pasaulē. Šeit var palīdzēt arī grāmatas beigās iekļautie jēdzienu skaidrojumi, tikai jāņem vērā, ka tie var priekšlaikus atklāt šādus tādus sižeta pavērsienus.

Katram pa noslēpumam

Noslēpumi un intrigas grāmatā nudien ir uz katra stūra, turklāt tie katram varonim ir savi. Kendija nenoliedzami ir autores visvairāk izstrādātais tēls. Meitene diendienā sastopas ar pārdabiskām būtnēm, taču viņai nav bijis neviena, kam varētu uzticēties. Var saprast, kāpēc Kendija baidās atklāt savus noslēpumus Korbinam un viņa sabiedrotajiem par spīti to labvēlībai un neslēptajai saistībai ar maģiju. Vēstījumu varētu saprast labāk, ja Kendija būtu vienīgais teicējs un katrā otrajā nodaļā lasītājs neredzētu Korbina skatījumu, bieži vien par tiem pašiem notikumiem. Brīžiem Dreižei izdodas situācijas parādīt citā kontekstā, tomēr tikpat bieži lasītājs pirms laika uzzina neliela sarežģījuma atrisinājumu, tā arī neiepazīstot pašus varoņus tuvāk.

Attēlot pretējā dzimuma pārstāvja domas pirmajā personā rakstniekam vienmēr ir izaicinājums, to Laura Dreiže paveikusi pietiekami veiksmīgi, piešķirot Korbina idiolektam dažas īpatnības. Nezinu, cik lielā mērā tas darīts apzināti, taču, piemēram, ja grāmatu atver uz labu laimi un piebildēs redz vārdus "draugs" vai "draudzene", tā, visticamāk, ir Korbina nodaļa: "Man nav ne jausmas, cik daudz draudzene jau zina [..]" (72. lpp., runājot par Naneti, savu audžumāti); "Sastopu draudzenes izbrīnīto skatienu" (22. lpp., runājot par Periju, kolēģi un laikam jau tiešām draudzeni, par kuru tomēr ir skaidri zināms, ka viņa ir draudzene romantiskā ziņā Korbina draugam Rūzveltam). Jauniešu literatūrā šādas nianses ir ļoti būtiskas, un neskaidrs vārdu lietojums var radīt problēmas. Toties uzreiz ir saprotams, ka Korbins pēc dabas ir ļoti draudzīgs, ja arī citas viņa motivācijas un saistība ar pārdabisko pasauli netiek skaidri atklātas.

Interesanti, ka pašas Zosu mātes noslēpumi grāmatā nebūt neieņem kādu Zaratustras pareģojumiem vienlīdzīgu lomu (skatīt grāmatas nosaukumu). Šķiet, angļu bērnu skaitāmpantu izmantošana kā sižeta galvenais virzītājspēks un detektīva elements bija autores sākotnējā ideja, kas ar laiku tika pakārtota citām līnijām. Jā, ir trīs aklas peles utt., taču kopējā ainā skaitāmpantu nestā ziņa nebūt nav ne saistīta ar pašiem skaitāmpantiem, ne arī spēlē nozīmīgu lomu jebkādos konfliktu risinājumos.

Tā vietā parādās vairākas citas tikpat izvērstas maģiskās sižeta līnijas. Līnijas tiek risinātas pamazām, tāpēc nebūt nav sarežģīti tām izsekot līdzi. Kā kārtīgā seriālā autore var atļauties ik pa laikam sasaukt visus galvenos varoņus viesistabā uz tēju. Acīmredzot galveno līniju izvēle "Zosu mātē" ir atkarīga no lasītāja gaumes, varbūt noskaņojuma – intervijās autore, atbildot uz jautājumu "par ko tad ir grāmata", ne tikai atbild dažādi, bet pat uzsver notikumus un tēlus, kas it kā negaidīti norisinās grāmatas beigās un būtībā ir notikumu atrisinājums.

Zosis – pie elfiem vai tomēr Nilsa Holgersona?

Iespējams, vēloties padarīt grāmatu saprotamu plašākam lasītāju lokam, Dreiže to ir piepildījusi ar dažādām ārzemju reālijām. Dažas ir tīri veiksmīgas, piemēram, atsauces uz pēdējo gadu seriāliem, Šekspīra citātu slepenie kodi, šobrīd populārās wiccan reliģijas iesaistīšana utt. Citas alūzijas savukārt šķiet liekas, piemēram, kādas centrālās varones vārda izvēle. Iespējams, Dreižei "Peregrīna" ir reveranss Tolkīna Pipinam, taču viņas tiešajai auditorijai, visticamāk, kādu laiku tas vēl saistīsies tikai un vienīgi ar Rensoma Rigsa "Mis Peregrīni" un Evas Grīnas seju Tima Bērtona filmā. Tomēr ar nosaukumā minēto Zosu māti, angļu bērnu skaitāmpantiem jeb nursery rhymes un galu galā arī īru leģendām nav panākts potenciālais efekts.

Nonākot pie zosīm, Kendijai, it kā taču anglietei, prātā nāk nevis skaitāmpants par Goosey, goosey, gander vai kaut kas tamlīdzīgs, bet gan ziemeļniekiem tik ļoti pazīstamā bērnu dienu grāmata par zēnu, kurš palaidnību dēļ tika pārvērsts par rūķīti un vairākus mēnešus ceļoja kopā ar meža zosīm (467. lpp.). Lielbritānijas kultūra un dzīves ikdiena ir vispārināta, līdz ar to – mazsvarīga. Anglijas mazpilsētas šarmu mēs visi jau esam redzējuši "Midsomeras slepkavībās", un potenciālajai angļu auditorijai tas diez vai rūp. Atliktu vien pārcelt mazo ciematu uz Īriju vai kādu Skotijas nostūri, un kolorīts rastos pats no sevis, tie paši tēli iegūtu dziļāku nozīmi un lasītāja iesaisti, taču autore izvēlējusies drošus, jauniešu literatūrā daudzkārt sastopamus risinājumus.

Nobeigumā vēlreiz uzsvēršu, ka pamatā "Tā runāja Zosu māte" ir kvalitatīvs jauniešu piedzīvojumu romāns. Dreiže piedāvā labā latviešu valodā uzrakstītu iztēles saspēli, kas iederas šobrīd pieprasītās literatūras kopainā un norāda uz lielu potenciālu fantāzijas žanrā. Cerams, ka nākotnē viņa uzdrīkstēsies pārkāpt industrijas tipiskās prasības un ar tādu pašu kontrolētu, labi izpētītu pamatu parādīt savos darbos vairāk no sevis pašas un īstiem jauniešiem.