www.ubisunt.lu.lv: jaunākās ziņas https://www.ubisunt.lu.lv/ Jaunākās ziņas no www.ubisunt.lu.lv lv Latvijas Universitāte Tue, 26 Mar 2019 14:22:18 +0200 Tue, 26 Mar 2019 14:22:18 +0200 TYPO3 EXT:news news-49075 Tue, 26 Mar 2019 08:27:14 +0200 Iznākusi Annas Starobiņecas autobiogrāfiskā grāmata "Paskaties uz viņu" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/49075/ Gaidības parasti ir cerību un patīkama satraukuma pilns laiks. Diemžēl nākotnes sapņi sabrūk, ja gaidāmajam bērniņam ir nopietnas veselības problēmas un izredzes izdzīvot – praktiski nekādas. Idille vienā mirklī pārvēršas par elli, izmisums un bēdas sievieti ievelk neaptveramu sāpju virpulī. Visu vēl nepanesamāku padara medicīnas personāla galēja neiejūtība. Kā rast spēku stāties pretī iesīkstējušai medicīnas sistēmai un nekļūt par upuri brīdī, kad jūk un brūk visa pasaule? Annas Starobiņecas autobiogrāfiskā grāmata "Paskaties uz viņu" ir drosmīgs un pārsteidzoši atklāts stāsts par pašas piedzīvoto. Grāmata savā ziņā ir izdzīvošanas instrukcija tiem, kam jāstājas aci pret aci ar neizturamām bēdām.

No krievu valodas tulkojusi Renāte Punka.

]]>
news-49074 Tue, 26 Mar 2019 08:13:57 +0200 "Jāņa Rozes apgādā" iznācis lietuviešu rakstnieces Undines Radzevičūtes romāns "Asinis zilas, debesis pelēkas" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/49074/ Livonija, 15.gadsimta otrā puse. Livonijas ordeņa ziedu laiki jau ir aiz muguras, tomēr komturi un bruņinieki vēl valda daudzajās pilīs un kopā ar brīvajiem Vestfālenes bruņiniekiem cīnās par ietekmi Livonijā, cenšoties pārspēt spēkā un viltībā vietējos birģerus, Pleskavas un Lietuvas dižkunigaitijas karavadoņus un zviedru algotņus. Vendenes pilī noteicējs ir mestrs Bernhards fon der Borhs, kuram, kā runā, ir vareni aizbildņi pat pie pāvesta Siksta IV... Lietuva, 21.gadsimta pirmā puse. Kāda lietuviešu rakstniece, radu pierunāta, sāk meklēt dzimtas saknes. Vai viņas izvēlētā gadsimta skarbie likumi un vaļīgie tikumi būs pa prātam tantei Lucinai? Un kāda nozīme visā stāstā ir trim melniem putniem?
No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere.

]]>
news-49073 Tue, 26 Mar 2019 08:07:02 +0200 Aprīlī sāksies Rīgas Fotogrāfijas biennāle – NEXT 2019 https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/49073/ No 4. aprīļa līdz 28. jūnijam Rīgā un Berlīnē norisināsies laikmetīgās mākslas notikums Rīgas Fotogrāfijas biennāle – NEXT 2019, piedāvājot apmeklētājiem izstādes, porfolio skati, lekcijas un simpoziju par aktīvismu Baltijas jaunākajā mākslā. Biennāles starpgadu programma "NEXT" veidota, pievēršot uzmanību jaunajiem māksliniekiem, kas vēl ir savas radošās karjeras sākumā, un dodot viņiem iespēju pieteikt sevi plašākā kontekstā. No 4. līdz 6. aprīlim Rīgā notiks RFB – NEXT 2019 atklāšanas pasākumi. Latvijas Fotogrāfijas muzejā 4. aprīlī atklāsim Polijas jauno mākslinieku izstādi "(NE)DABISKIE ĶERMEŅI". Izstāde, izmantojot dažādus medijus un vizuālās valodas elementus, pievēršas jēdziena "nedabiskie ķermeņi" analīzei. Izstādes autorus interesē ķermeņi, kuri neiekļaujas monolītajā kultūras sabiedrībā, ir savādi un šķietami nesaprotami. Mākslinieki aicina sajust tuvību ar ķermeņiem, kas atklājas savā jutekliskumā, intimitātē un ievainojamībā. Darbus radījuši Poznaņas (Polija) Mākslas universitātes fotogrāfijas nodaļas studenti un absolventi. Izstādes ietvaros 5. aprīlī turpat muzejā notiks arī kritiķa un kuratora Ādama Mazura (Adam Mazur, Polija) lekcija "Mūsu ķermeņi fotogrāfijā".

Šogad pirmo reizi festivāla vēsturē RFB rīko portfolio skati, aicinot jaunus un arī profesionālus fotogrāfus satikties ar nozares pārstāvjiem no Baltijas valstīm, Ziemeļvalstīm un citām Eiropas valstīm, gūt vērtējumu un ieteikumus tālākai attīstībai. Skate notiks 5.aprīlī "Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvija" telpās un ISSP Galerijā Berga Bazārā visas dienas garumā. Savukārt festivāla centrālajā notikumā, kas norisināsies turpat, varēsim skatīt RFB 2019 balvas "Meklējam jauno fotogrāfijā!" finālistu darbus. Balvas rezultātus starptautiska žūrija paziņoja jau 2018. gada novembrī, taču RFB – NEXT 2019 ietvaros tie pirmo reizi kļūs apskatāmi arī publiski. Līdz ar finālistu darbu skati tiks atklāta arī šā gada balvas uzvarētājas Annijas Muižulas  (Latvija) personālizstāde "Priecīgi uzņēmēji izklaidējas birojā", kuras darbu žūrija novērtēja kā "humoristisku un kritisku laikmetīgās fotogrāfijas analīzi". Balva "Meklējam jauno fotogrāfijā!" tiek pasniegta jau trešo reizi. Turpmāk RFB balva "Meklējam jauno fotogrāfijā!" tiks rīkota biennāles starpgadu programmas "NEXT" ietvaros.

6. aprīlī ISSP Galerijā notiks starptautisks simpozijs "(Ne)Aktīvisma manifestācijas Baltijas jaunākajā mākslā", tiecoties apzināt politiskā un sociālā aktīvisma esamību Baltijas jauno mākslinieku radošajās praksēs un skatot aktīvisma un mākslas attiecības kopumā. Simpozijā piedalīsies gan paši jaunie mākslinieki, gan kuratori un mākslas zinātnieki. Viņu vidū ir māksliniece Mētra Saberova (Latvija), mākslas kritiķe, kuratore Jana Kukaine (Latvija), mākslas teorētiķe un kuratore Airi Trīsberga (Airi Triisberg, Igaunija), māksliniece Kaiza Māzika (Kaisa Maasik, Igaunija), fotomākslinieks Šarūns Kvietkus (Šarūnas Kvietkus, Lietuva), mākslinieks, fotogrāfs Rafals Milahs (Rafal Milach, Polija)  un citi.

Savukārt 12. aprīlī Berlīnē pirmo reizi sadarbībā ar Berlīnes mākslas galeriju pavlov’s dog atklāsim latviešu mākslinieces, RFB balvas "Meklējam jauno fotogrāfijā!" 2018 ieguvējas Diānas Tamanes (Latvija) izstādi "Asinsspiediens". Radot izstādi, autore iedvesmojusies no attēlu kolekcijas, ko atradusi savas vecmāmiņas ģimenes fotoalbumā. Lipinot kopā savas un tuvinieku pieredzes vienotā kolāžā, kas sastāv gan no Tamanes veidotiem, gan atrastiem attēliem un tekstiem, stāstniecības procesā atklājas ne tikai personīgais, bet arī daudz plašāks nesenās vēstures un mūsdienu sabiedrības spogulis.

25. aprīlī galerijā "Alma" atklāsim mākslinieces Viktorijas Ekstas izstādi "P" – vizuālu vēstījumu par nakts maiņas darba ietekmi uz cilvēka ikdienas dzīves ritmu, iedvesmojoties no franču mākslinieces Sofijas Kalles (Sophie Calle) un viņas eksperimenta ar cilvēkiem, kurus viņa dokumentēja aizmigušus savā gultā.

29. aprīlī ISSP galerijā notiks Kataržinas Sagatovskas (Katarzyna Sagatowska, Polija) lekcija tiem, kurus interesē mākslas fotogrāfiju tirgus profesionālās stratēģijas.

Bet RFB – NEXT 2019 noslēdzošais pasākums notiks 19. maijā Kultūras pilī "Ziemeļblāzma". Atklāsim Lietuvas izdevniecības NoRoutine Books balvu saņēmēju – Madaras Gritānes (Latvija), Ievas Balodes (Latvija) un Reiņa Lismaņa (Latvija) – darbu un grāmatu izstādi. 2019. gada februārī Lietuvas Kultūras ministrijas žūrija ierindoja Madaras Gritānes grāmatu “Slāņi” (izdevējs NoRoutine Books, Lietuva) starp sešām labākajām 2018. gadā Lietuvā publicētajām mākslas grāmatām, kas apliecina uzticēšanos un līdzīgo pasaules skatījumu, ko izdevies vienotā darbā radīt autorei un izdevējiem.

Lai aktualizētu un veicinātu domu apmaiņu laikmetīgās mākslas teorijā un starpdisciplināru skatījumu uz Latvijas mākslas vidē notiekošajiem procesiem, arī šogad esam sagatavojuši Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2019 izdevumu. Kā neatkarīgs projekts kataloga ietvaros būs aplūkojama mākslinieku apvienības GolfClayderman attēlu sērija "FARM™ GC TV" (2019), kas ir veidota kā TV šova epizodes. Izdevumu varēs iegādāties festivāla norises vietās.

Rīgas Fotogrāfijas biennāle (RFB) ir starptautisks mākslas notikums, kas fokusējas uz vizuālās kultūras analīzi un māksliniecisku reprezentāciju, aptverot dažādas jomas un vērienīgus notikumus, sniedzot iespēju satikties ar daudziem starptautiski atpazīstamiem mākslas profesionāļiem. Fotogrāfija biennāles nosaukumā tiek izmantota kā apvienojošs jēdziens ļoti dažādām attēla veidošanas mākslinieciskajām praksēm, kas 21. gadsimtā turpina transformēt laikmetīgās mākslas valodu. Jau ierasti RFB starpgados akcents tiek likts uz Baltijas, Ziemeļvalstu un citu Eiropas jaunajiem un perspektīvajiem māksliniekiem, kas vēl ir savas radošās karjeras sākumā, dodot iespēju viņiem pieteikt sevi plašākā kontekstā.

Lai akcentētu atšķirīgo fokusu no Biennāles pamatprogrammas, starpgada pasākumiem tika radīts jauns nosaukums "Rīgas Fotogrāfijas biennāle - NEXT".  Jēdziens "next" jeb tulkojumā no angļu valodas "nākamais" ietver sevī ideju par kustību. Nākamais ir pāreja, kas nekad nav droša, paredzama vai iepriekš zināma, ar savu tiešo un neatgriezenisko klātbūtni pastāvīgi jautājot - vai nākamajam ir kāda saistība ar bijušo? Vai jaunais ir spējīgs būt radikāli jauns?

Rīgas Fotogrāfijas biennāles – NEXT 2019 sadarbības partneri un atbalstītāji:  Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Adama Mickeviča Institūts (Polija), Goethe-Institut Riga, ISSP Galerija, Ziemeļvalstu Ministru padomes birojs Latvijā, galerija ALMA, kultūras pils “Ziemeļblāzma”, galerija pavlov’s dog (Vācija), NoRoutine Books (Lietuva), Latvijas Fotogrāfijas muzejs, Igaunijas, Polijas, Somijas, Zviedrijas vēstniecības Latvijā, Lux Express, Rixwell Hotel, Valmiermuiža, Hibners un citi.

]]>
news-49072 Tue, 26 Mar 2019 08:01:42 +0200 Dzejas slams Andreja Upīša memoriālajā muzejā https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/49072/ Andreja Upīša memoriālajā muzejā Rīgā, Brīvības ielā 38-4, 29. martā plkst. 20.00 noritēs dzejas slams. Dzejas slamu tradīcija ir ilgstoša un sena: aizsākušies astoņdesmito gadu vidū Amerikā, Latvijā tie ir arī atraduši mājas vismaz jau pēdējās desmitgades laiku, sapulcinot arī plašu atbalstītāju un tradīcijas uzturētāju loku.

Dzejas slams notiks jau daudziem zināmajā formātā: katram dalībniekam jāsagatavo trīs dzejoļu izpildījumi, jo sacensība sastāv no trim dzejas performanču raundiem. Dzejoļi drīkst būt dažādas tematikas, stila, izteiksmes.

Pirmajā kārtā 10 dalībnieki nolasa vai deklamē TIKAI vienu dzejoli. Pēc tam notiek vērtēšana.

Otrajā kārtā iekļūst 5 dzejnieki, kuriem ir augstākais vidējais vērtējums. Tiek dota iespēja izpildīt otro sagatavoto dzejoli. Vēlreiz tie tiek vērtēti. Trešajā kārtā iekļūst tikai 3 dzejnieki. Tie izpilda trešo dzejoli, pēc tā tiek noteikts slama uzvarētājs.

Dzejnieki tiks vērtēti gan pēc satura, gan pēc performances, piešķirot atzīmes no 1 līdz 10.

Žūrijā:

Edvīns Raups – dzejnieks un tulkotājs. No spāņu un portugāļu valodām tulkojis O. Pasa, H. Kortāsara, H. L. Borhesa u.c. darbus, kā arī literatūru bērniem. Literatūrā ienācis 1991. gadā ar krājumu "Vēja nav" ― tas apliecina Raupu kā neparedzamu metaforu meistaru un brīvu blīvas valodas pārvaldītāju. Septiņu dzejas krājumu autors, saņēmis Klāva Elsberga prēmiju (1990), Rakstnieku savienības dzejas konkursa "Jauns, bet vēl dzejnieks" galveno balvu (1992), Raiņa un Aspazijas fonda balvu (1995), konkursa "Preses nama grāmata" galveno balvu (2002), Dzejas dienu balvu (2003), Olivereto balvu dzejā "Trubadūrs uz ēzeļa" (2006), Gada balvu literatūrā (2008) un Ojāra Vācieša prēmiju (2008).

Iveta Ratinīka – dzejniece, Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas skolotāja, Rīgas domes deputāte. 2011. gadā debitējusi ar krājumu "Rūgts" (Mansards), 2018. gadā izdevusi krājumu "tikko & tikai" (Zvaigzne ABC). Dzejnieks un literatūrkritiķis Artis Ostups par pēdējo krājumu raksta: “Līdzīgi arī Ratinīkas dzeja svārstās starp savas valodas meklējumiem ("tevistiece", "ēnavas", "ierīgoties"), jaunām metaforām ("Mīlestība ir / šaursliežu dzelzceļš piektdienas naktī") un vēlēšanos runāt atklāti, neaizšifrējot emocijas un izrādot padevību. Un šis klusums, kas sašūpo valodu, protams, izpaužas jutekliski: "klusēt ar ādu". Ratinīkas poētika vismaz šobrīd nav iedomājama bez elpas, maiguma, pirkstiem, glāstiem, skūpstiem, čukstiem un citiem ķermeniskiem atribūtiem, turklāt viņa nevairās tos reproducēt." 2014. gadā saņēmusi Ata Kronvalda balvu. 2015. gadā izvirzīta Gada Eiropas cilvēks Latvijā 2015 titulam.

Arturs Skutelis – mūziķis un tekstu autors, studijas un radošās apvienības PKI dibinātājs, grupas Tvērumi līderis. Divas reizes nominēts Austras balvai, kurai kritiķi izvirza gada labākos latviešu mūzikas albumus, vairākas reizes ieguvis Hip-Hopa Gada balvu, nominēts Zelta mikrofonam. Šobrīd studē Latvijas Universitātes doktorantūras programmā un pēta latviešu romāna vēsturi. Kā literatūras pētnieks ieguvis Kristapa Morberga stipendiju, profesora Ernesta Felsberga piemiņas stipendiju, Kārļa Dziļlejas balvu, Zentas Mauriņas balvu, Veronikas Strēlertes piemiņas balvu un citus apbalvojumus. Strādājis pie dzejnieka Māra Čaklā arhīva sakārtošanas. Latvijas Universitātes profesores Ausmas Cimdiņas vadībā ņēmis dalību Aspazijas kopoto rakstu sastādīšanā. Strādājis par literatūras un kultūras žurnāla Sans galveno redaktoru.

Atbalstītāji:
Apgāds Mansards – grāmatniecībā apgāds veiksmīgi darbojas kopš 2004. gada. Pārsvarā tā ir oriģinālliteratūra – latviešu jaunākā dzeja, mūsdienu proza, kultūrvēsturiski nozīmīgi biogrāfiski darbi un klasiķu darbu apkopojumi. Aktuālāko 20. un 21. gadsimta Eiropas dzejā un prozā meistarīgos tulkojumos izceļ daudzu autoru, tostarp Nobela prēmijas laureātu darbus.

Izdevniecība "Neputns" – dibināta 1997. gadā un ir viena no pieredzes un tradīciju bagātākajām Latvijas izdevniecībām kvalitatīvu attēlizdevumu jomā. Sadarbībā ar Latvijas talantīgākajiem grāmatu māksliniekiem un labākajām tipogrāfijām tā izdod mākslas albumus, katalogus, monogrāfijas, zinātniskus pētījumus par mākslu, arhitektūru, kino un mūziku, kultūrvēsturiskas esejas, memuārliteratūru un dzeju. Lielākā daļa izdevumu tiek tulkoti angļu valodā.

Ieejas maksa: 2.00 €.

]]>
news-49071 Tue, 26 Mar 2019 07:56:44 +0200 Vācietis un laiks https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/49071/ 27. martā plkst. 18.00 Ojāra Vācieša muzejā, O. Vācieša ielā 19, Rīgā notiks pirmais sarīkojums ciklā "Vācietis un laiks", kurā kopā ar literatūrzinātnieci Madaru Eversoni tiks diskutēts par O. Vācieša agrīno dzeju. Diskusiju vadīs speciālists Mārtiņš Pommers Bērziņš. Ojārs Vācietis ienāk latviešu dzejā 20. gadsimta piecdesmitajos gados un jau ar saviem pirmajiem krājumiem apliecina sevi kā spēcīgu un jaunu dzejas balsi. Tomēr aplūkojot viņa pirmo dzejas krājumu "Tālu ceļu vējš" (1956) nezinātājam var rasties iespaids, ka Ojārs Vācietis ir izteikti padomiski orientēts dzejnieks. Šāds vērtējums, protams, ir pārlieku vienkāršots. Tādēļ nepieciešams diskutēt par apstākļiem, kādos top Ojāra Vācieša dzejas krājumi, un par šo krājumu vērtējumu tā laika un mūsdienu sabiedrībā. 2018. gada nogalē tika izdoti apkopotie Ojāra Vācieša balss ieraksti "Runā Ojārs Vācietis". Apjomīgais izdevums 13 diskos vēlreiz aktualizējis nepieciešamību runāt par Vācieša dzejas pārmaiņām un attīstību.

Ir iecerēti trīs pasākumi, kas aptver trīs nosacītus Ojāra Vācieša daiļrades posmus – agrīnais Ojārs Vācietis, romantiskais Vācietis un vēlīnais Vācietis. Šāds iedalījums, protams, ir visai nosacīts, tomēr iezīmē aptuvenus Vācieša dzejas attīstības posmus. Ojārs Vācietis savā dzejā aktīvi reflektē par sava laika norisēm, tomēr nezaudē savu aktualitāti arī mūsdienās. Vienlaikus ir nepieciešams izvērtēt arī Ojāra Vācieša nozīmi mūsdienu sabiedrībā.

Plānotie pasākumi:

27. marts – ar literatūrzinātnieci Madaru Eversoni tiks diskutēts par agrīno Ojāru Vācieti un par dzejas radīšanu un attīstību totalitārisma apstākļos;

25. septembris – ar literatūrzinātnieku Viesturu Vecgrāvi tiks diskutēts par romantisma strāvojumiem Vācieša dzejā;

27. novembris – ar literatūrzinātnieku un dzejnieku Marianu Rižiju diskutēsim par vēlīno, kā arī nepublicēto Ojāru Vācieti.

Sarunu ietvaros tiks arīdzan atskaņoti Ojāra Vācieša balss ieraksti, kas reprezentē konkrētos dzejas krājumus. Tiks aplūkota attiecīgā perioda dzejas uztvere gan tā laika, gan mūsdienu kontekstā. Balstoties uz O. Vācieša vēstulēm, publicistiku un laikabiedru atmiņām, pievērsīsimies arī paša dzejnieka uzskatiem par dzejas tapšanu.

Pasākumu ciklā no vienas puses tiks aplūkots Vācietis literatūrzinātniskā skatījumā, bet no otras puses ļaus iesaistīties arī auditorijai, lai runātu arī par subjektīvo Vācieša uztveri. Pasākumu apmeklētāji tiks aicināti nolasīt arī sev nozīmīgus attiecīgā posma Vācieša dzejoļus.

Ojāra Vācieša muzejā jau tradicionāli katra mēneša pēdējā trešdienā tiek rīkoti sarunu vakari, kuros literāti, mūziķi, mākslinieki un citas sabiedrībā un kultūrā nozīmīgas personas runā par aktuālo. 2019. gadā sarunu vakari par Ojāru Vācieti tiks organizēti pamīšus ar sarunām par Pārdaugavas lomu Latvijas kultūrainavā "Runā Pārdaugava".

Pasākumu atbalsta Valsts Kultūrkapitālā fonds.

Ieejas maksa: 2.00 EUR

Skolēniem, studentiem, pensionāriem: 1.50 EUR

]]>
news-49070 Tue, 26 Mar 2019 07:50:50 +0200 "Neputns" izdevis Svena Birkerta "Esejas" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/49070/ Apgāds "Neputns" laidis klajā izcilā latviešu izcelsmes amerikāņu literatūrzinātnieka, kultūras vērotāja un publicista Svena Birkerta "Esejas". Grāmatu sastādījis un no angļu valodas tulkojis Vilis Kasims. Svens Birkerts, arhitekta Gunāra Birkerta dēls, ir ASV pazīstams esejists, 10 kritikas atzinīgi novērtētu grāmatu autors. Viņa pirmajā latviski izdotajā darbu izlasē pārstāvēti divi pēdējie eseju krājumi: "The Other Walk" (Cita pastaiga, 2011) un "Changing the Subject: Art and Attention in the Internet Age" (Mainām tēmu: māksla un uzmanība interneta laikmetā, 2015). Abas eseju kopas veido tematiski atšķirīgas nodaļas, tās vieno Birkerta galvenās kultūrpētnieciskās intereses: digitālā laikmeta rosinātās izmaiņas kultūrā un cilvēku apziņā, literatūras un lasīšanas nozīme mūsdienās un atmiņu loma cilvēka personības pastāvīgajā pārtapšanā. Grāmatu papildina īpaši tai sarakstīts autora priekšvārds un pēcvārds.

Par grāmatas pirmajā nodaļā iekļautajiem tekstiem Svens Birkerts priekšvārdā raksta: "Man tie pārstāv vienu dzīves posmu, laiku, kas īsti neatbilst vispārīgajai "pusmūža" kategorijai, lai arī tagad redzu, ka tur ir atrodamas pusmūža tēmas un enerģija. Atskatīšanās, ilgas, zināma priekšlaicīga sagatavošanās gaidāmajam, lai kas tas būtu."

Otrajā nodaļā ietvertajās esejās iezīmējas digitālā laikmeta ietekmēta fokusa maiņa, "jaunas skatīšanās" sākums, kad apceres plūsmu ierosina itin kā nejauši realitātes attēli jeb kadrējumi. "Zināmas galvenās tēmas ir palikušas, bet no subjektīva tiešuma tās ir pārceltas apcerīgu eseju formā," raksta Birkerts. "[..] Apcere veido lielu daļu manas dzīves, un liela daļa manas apceres iedvesmu smeļas no dzīves – tāds ir pašpasludināta esejista dzīves moto."

Grāmatas pēcvārdā autors atskatās uz savām attiecībām ar tēvu, pazīstamo arhitektu Gunāru Birkertu (1925–2017), un to pārvērtībām laika gaitā – no dumpinieciskas sacelšanās pret tēva autoritāti jaunībā līdz izlīgumam pusmūžā –, secinot, ka tās nav beigušās un arī tēva aiziešana "ir daļa no vispārējām pārmaiņām: prombūtne ir tik konkrēta, ka tā gandrīz vai liekas kā cita veida klātesamība".

Birkerts esejās skar arī savas ģimenes atmiņas par Latviju un paša pieredzi, kas gūta, apmeklējot to 90. gados. Pēdējoreiz Svens Birkerts kopā ar dzimtas locekļiem bija ieradies Rīgā 2014. gadā uz Gunāra Birkerta projektētās Latvijas Nacionālās ēkas svinīgo atklāšanu. Viņš dzīvo Ārlingtonā, Masačūsetsas štatā.

Svens Birkerts (1951) dzimis Pontiakā, Mičiganā, beidzis Krenbrukas skolu un Mičiganas Universitāti. Pasniedzis rakstniecību un literatūru Hārvarda Universitātē, Emersona koledžā un Amherstas koledžā. Kopš 1994. gada ir pasniedzējs Beningtonas koledžā, desmit gadus (2007–2017) bijis tās Rakstniecības semināra vadītājs. Kopš 2002. gada ir literārā žurnāla AGNI redaktors.

Nozīmīgākās grāmatas: The Gutenberg Elegies: The Fate of Reading in an Electronic Age (Gūtenberga elēģijas: Lasīšanas liktenis elektronikas laikmetā, 1994), Reading Life: Books for the Ages (Lasot dzīvi: laikmetu grāmatas, 2007), Art of Time in Memoir: Then, Again (Laika māksla memuāros: toreiz un atkal, 2008), The Other Walk (2011), Changing the Subject: Art and Attention in the Internet Age (2015).

Saņēmis ASV Nacionālās Grāmatu kritiķu apvienības balvu par izcilību kritikas jomā (NBCC Citation for Excellence in Reviewing, 1985) un PEN / Spīlfogela-Daimonsteinas balvu par gada labāko eseju krājumu (1990).

Regulāri publicējas izdevumos The New York Times, Esquire, The Washington Post, The Atlantic, Parnassus u. c.

Latviski Svena Birkerta esejas līdz šim Ingūnas Beķeres un Ievas Lešinskas tulkojumā bijušas lasāmas žurnālos “Karogs” un “Rīgas Laiks”.

]]>
news-49054 Mon, 25 Mar 2019 10:52:51 +0200 Jaunas latviešu autores romāns: Agnese Zarāne "Slīdošās kāpnes" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/49054/ Fakts, ka ar talantīgiem debijas darbiem uz literatūras skatuves regulāri uznāk gados jauni rakstnieki, vairs īpaši nepārsteidz – šim "modes kliedzienam" jau pirms vairākiem gadiem uzmanību pievērsa masu mediji, raksturojot virkni grāmatu, kuras to autori sacerējuši vēl pusaudžu gados vai pat agrāk. Romānu ar zīmīgu nosaukumu "Slīdošās kāpnes" par Latvijas vidusskolēnu ikdienas dzīvi un problēmām piedāvā jaunā rakstniece Agnese Zarāne. Slīdošas kāpnes patiesi ir laba jauniešu dzīves metafora – nemitīgā kustība un pārmaiņas vienlaikus rada gan sajūsmu, gan stresu, un tieši šo dualitāti atklāj jaunais romāns. Romāna "Slīdošās kāpnes" atvēršanas svētki notiks 28. martā plkst. 17.00 Zvaigznes grāmatnīcas telpās K. Valdemāra ielā 6. Visiem interesentiem būs iespēja sastapt grāmatas autori un redaktori, ieklausītos fragmentu lasījumos un muzikālos priekšnesumos.

Astoņpadsmit gadus vecā Signe dažas dienas pirms mācību sākuma 12. klasē no Latvijas austrumu pierobežas mazpilsētas pārceļas dzīvot uz Rīgu. Iekļaušanās svešā vidē nekad nav viegla, taču meitene jau sen ir izpratusi kādu rūgtu dzīves patiesību – sabiedrība no katra indivīda sagaida kaut ko konkrētu, un iekļaušanās sabiedrībā ir tieši atkarīga no tā, cik labi spējam šīs gaidas piepildīt. Lai nepaliktu vientuļa un neiemantotu dīvaines slavu, Signe ir spiesta pielāgoties, savā ziņā kļūt par "hameleonu", un visai ātri iekļaujas jaunajā "ainavā", pierādot, ka nav ne ar ko sliktāka par Rīgas vidusskolēniem. Beigu beigās Signe kļūst pat ļoti populāra, taču meitenei nāksies pārliecināties, ka bēgšana no savas patiesās būtības nesniedz īstas pārliecības un prieka izjūtu. Romāns atspoguļo ne tikai identitātes meklējumus un sarežģītās attiecības ar vienaudžiem, bet arī ar vecākiem: meitene ir spiesta augt apstākļos, kad ģimenē nav tēva, bet mamma pati zināmā mērā ir "pieaudzis bērns", pār kuras dzīvi meita uzņēmusies pavisam nebērnišķīgu atbildības nastu.

Dzejniece Inga Pizāne par romānu "Slīdošās kāpnes" raksta: "Dinamisks, mūsdienīgs un ļoti aktuāls darbs jauniešu auditorijai (un ne tikai), jo pielāgoties, lai iederētos, lielākā vai mazākā mērā ir raksturīgi mums katram. Galvenā varone ar visu būtību cenšas iedzīvoties galvaspilsētā, justies pieņemta un izpatikt mammai un vienaudžiem, un ārēji viņai tas lieliski izdodas, tomēr iekšēji meitene cīnās gan ar mātes kontrolējošo raksturu un meliem, gan ar pašapziņas kritumiem un vēlmi norobežoties no sabiedrības (un mammas) uzspiestajiem ideāliem. Apsveicama tēmu izvēle, raiti lasāms darbs un trāpīgi novērota sabiedrība no vidusskolnieces skatupunkta."

Pieejama arī e-grāmata.

]]>
news-49050 Mon, 25 Mar 2019 08:57:16 +0200 Bailes, bailes, ai, nāves bailes https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/49050/ Ievas Melgalves "Vēsais prāts" (Zvaigzne ABC, 2018) tiešām ir detektīvromāns tādā nozīmē, ka lasītājs pieļauj un pat sagaida spriedzes, romantikas, šausmu, sabiedrības kritikas, psiholoģijas un, kāpēc ne, arī mistikas un zinātniskās fantastikas elementus. Kurš žanrs ir visizteiktākais un vai nostrādā – tas pat vairāk nekā citkārt atkarīgs no paša lasītāja. Grāmatas sižets notiek mūsdienu Rīgā un citviet Latvijā, centrā ir neliela draugu, radu un paziņu grupa, kas dažādu iemeslu dēļ bieži risina eksistenciālas sarunas par cilvēces nākotni un nāvi. Kad mirusi tiek atrasta paziņu grupas "dvēsele" – IT speciāliste un zinātniece Helēna –, arvien vairāk atklājas, cik nesaderīgi ir pārējie. Jaunajam detektīvam Ivaram nenākas viegli atrast kopsaucēju lietā, kur iesaistīti zinātnieki, jaunieši un futūristiska amerikāņu korporācija, kā arī kurā aizdomās turamo uzskati par nāvi, iespējams, ir visai netradicionāli.

"Vēsais prāts" ir neliela grāmata gan apjoma, gan iesaistīto personāžu skaita ziņā. No citiem "brīvdienu pēcpusdienas" detektīviem to atšķir autores uzstādījums, ka visas aprakstītās tehnoloģijas šobrīd eksistē un ir izmantojamas, līdz ar to tās lasītājam būtu jāuztver nopietni arī tepat, Latvijā. Galvenokārt droni un krionika jeb mirušā ķermeņa iesaldēšana. Tāpat visiem aizdomās turamajiem, ieskaitot pašu noslepkavoto Helēnu, ir piešķirtas izteikti kolorītas personības, kas parādās iekšējos monologos. Gan aprakstītās tehnoloģijas un ētikas idejas, gan cilvēki ir kaut kādā mērā pretrunīgi. Dominē mūsdienās arvien populārākais uzskats par to, ka nāvi var un vajag uzveikt [1], ko diametrāli pretējie tēli filozofiski apspriež. Lasītājam jāiesaistās morālajā dialogā un jāizvērtē savi priekšstati vispirms jau par norisēm Latvijā un tās sabiedrībā.

Sākumā autores izvēles naratīvā, tēlu veidē un arī atsaucēs var nedaudz atgrūst. Jau pašās pirmajās īsajās nodaļās lasītājam jāpieņem pamatīgs informācijas daudzums, tai skaitā izvērsta popkultūras atsauce uz Star Trek: The Next Generation, kas Latvijā nekad nav rādīts, ģeogrāfiskām vietām un reāliem bāriem Rīgā, kā arī, piemēram, šis literāri filozofiskais kokteilis:

"Transhumānisti – vismaz tiktāl, ciktāl mēs cenšamies atcelt nāves varu pār cilvēkiem, – ir teju vai arhetipiski ļaunie tēli, kurus var atrast gan Dena Brauna "Inferno", gan Lauras Dreižes "Danse Macabre"; galu galā pat Voldemortu var uzskatīt par tranhshumānistu, tiesa, bez "humānisma" elementa. [..] Pat visādi citādi simpātiskais Volands labprāt norāda, ka lai nu ko, bet pats savu nāvi cilvēks nevar ne paredzēt, ne kontrolēt. Annuška saulespuķu eļļu ir izlējusi, – saindētās šautriņas ir izšāvuši." (11.–12. lpp.)

Taču, par spīti sākotnējai neērtuma sajūtai, tas nostrādā. Vēlākajās nodaļās alūziju skaits krietni sarūk un kļūst tikai par retiem iespraudumiem atsevišķu tēlu domās, kas tekstu atdzīvina un padara īstu. Pat interesantāk par pašu grāmatu būtu noskaidrot, cik daudzi cilvēki Latvijā saprastu visas tajā minētās popkultūras atsauces un atpazītu tēlus, jo patiesībā šķiet, to varētu būt labi daudz. Valoda ir interneta jēdzienu un citu anglicismu (un rusicismu) piesātināta, un tēli teju vai margināli – gender fluid jaunietis/jauniete Satu, mūsdienu pagānisma reliģiju vikānismu praktizējošā Vika (vikāne Vika, tiešām?), u. c. specifiskas personas, taču teju viss "Vēsajā prātā" aprakstītais šķiet ļoti pazīstams. Par t. s. tradicionālo "nūģu" subkultūru ar visu "Zvaigžņu ceļu" Latvijā pārāk daudz nerunā, taču, pateicoties internetam, ar to pazīstami ir ļoti daudzi. Arī liberālu un citādi "netradicionāli" domājošu cilvēku ir daudz vairāk, nekā varētu domāt. To tad Ieva Melgalve arī "Vēsajā prātā" veiksmīgi parāda. Arī iepriekš fantāzijas romānos pasaules un tēlu uzbūve ir bijusi autores stiprā puse; varu apstiprināt, ka pilnīgi visus "Vēsā prāta" tēlus dažādās versijās var sastapt Rīgas ielās.

Tomēr grāmatas galvenais motīvs ir krionika, mirušo iesaldēšana, nāves pārspēšana. Ja iepriekš citātā apzināti izlaidu vārdu, ko varētu interpretēt kā "maitekli", tad vēlētos, kaut grāmatas anotācijas sastādītājs būtu izlaidis vārdu "krionika", jo tad, lasot par Latvijas vidi, tas būtu pārsteigums. Pasaules mērogā vismaz man krionika drīzāk saistās ar astoņdesmito gadu bojevikiem vai animācijas seriālu "Futurama". Jā, autore ir veikusi zinātnisko faktu izpēti un raksta par jaunatklājumiem šajā jomā, piemēram, Krievijā, taču ne jau līķu iesaldēšana ir kaut kas neticami neparasts un futūristisks. Tas, kas visus interesē, ir nākamais solis – atdzīvināšana un cilvēka apziņas uzglabāšana. Ar to ļoti veiksmīgi jau sen darbojas, piemēram, Rejs Bredberijs, bet mūsdienās – britu seriāls "Melnais spogulis" (Black Mirror).

"Vēsais prāts" saglabā reālismu, paliekot morālu pārdomu līmenī par nāvi – vai tā ir tik briesmīga? Vai krionika to var uzveikt? Likt lasītājam šaubīties, vai slepkava/-as jāsoda, detektīvromānos nemaz nav tik rets paņēmiens, taču tik īsā grāmatā ar tik nelielu tēlu skaitu filozofija pārmāc tēlu attīstību, un detektīvromāns pazūd. Kā jau minēju, tas būs atkarīgs no katra paša priekšstatiem, bet, ja jau pašiem tēliem nāves fakts īpaši nerūp, kāpēc lai rūpētu man?

"Vēsais prāts" ir īss, asredzīgs ieskats mūsdienu Latvijas sabiedrībā ar labu sarkasma un filozofijas devu. Bailes no nāves ir universāls lielums, šajā grāmatā tām pretī tiek nostādīta zinātne un filozofija, taču nelielais apjoms autorei neļauj iedziļināties tēlos un tie paliek, kādi bijuši. Baidos, ka arī vairākas konkrēti izvēlētās popkultūras atsauces un zinātniskie fakti novecos ātrāk, nekā gribētos. Tomēr grāmata ir sulīgi asprātīga, un, šķiet, daudziem latviešiem ļoti labi saprotama.

 

 

[1] "Why Die" www.youtube.com/watch

]]>
Kritika
news-49038 Fri, 22 Mar 2019 16:31:12 +0200 Mūžības formāts un utt. – Saruna ar profesoru Ojāru Lāmu. https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/49038/ Pēc sena "Ubi Sunt" lasītāju lūguma, sākam iepazīstināt arī ar literatūras akadēmisko pusi – sarunu sērijā ar literatūrzinātnes profesoriem un citiem pētniekiem. Šoreiz saruna ar salīdzināmās literatūrzinātnes profesoru Latvistikas un baltistikas nodaļā (Latvijas Universitātē) Ojāru Lāmu. Ubi Sunt: Mēs varētu parunāt par literatūru, par jūsu ceļu līdz literatūrai un turpmākajām gaitām ar to. Iesākt varētu vispārīgi – kāds, jūsuprāt, šobrīd ir stāvoklis latviešu literatūrā, arī latviešu literatūrzinātnē?

 

Ojārs Lāms: (iesmejas) Stāvoklis? Padomju laikos studentiem bija ik pa laikam jāziņo grupu kuratoriem par stāvokli grupās.

 

US: Labi, tad sauksim to par situāciju.

 

OL: Var jau arī runāt par stāvokli. Drīzāk tomēr būtu jārunā par kādu procesu un dinamiku.

 

US: Tad jautāsim tā – vai šobrīd latviešu literatūrā ir tādi darbi, kurus lasīt, kurus izvēlēties lasīt?

 

OL: Es domāju, ka ar lasīšanu ir ļoti traki – jo tālāk iet laiks, jo lasāmā kļūst arvien vairāk. Kādreiz literatūrai, ja salīdzinām to ar ūdenskrātuvi, bija skaidri saredzami krasti, bet šodien tā kļuvusi par okeānu. Ja neizdodas atrast uzrunājošus tekstus aktuālajā piedāvājumā, tad vienmēr var lasīt to, kas sarakstīts pagātnē, vai to, kas sarakstīts citās valodās un ko mūsu čaklie tulkotāji ir iztulkojuši, bet var arī pats pamācīties valodas un lasīt citās valodās. Ir arī mūžīgie teksti, kuri ir tādā kā bezgalības formātā, piemēram, Homērs. Viņu var lasīt uz riņķi. Un tik lasīt un lasīt. Tāds teksts ir arī Bībele, dainas un citi līdzīgi teksti, kuru autorība neiekļaujas AKKA/LAA kritērijos. Lasītkāram prātam noteikti ir, ko izvēlēties arī no tā, kas top šobrīd, drīzāk pat ir izvēles grūtības. Es domāju, ka Baironam un Jurim Alunānam, piemēram, bija daudz vieglāk izvēlēties lasāmvielu, jo viņiem nebija jāizvēlas no Prusta, Vulfas, Eliota, Ikstenas, Binē, Pereka, Paviča, Kivirehka. Un jo tālāk pagātnē, jo izvēle bija skaidrāka, konkrētāka, un tekstu pasaule sakārtotāka.

 

US: Jūs pieminējāt lasītkāros prātus. Vai tādu ir daudz? Vai drīzāk ir vairāk rakstītāju nekā lasītāju? Vai mūsdienu latviešu literātiem ir auditorija?

 

OL: Nu, pilnīgi droši apgalvot nevar, jo mūsdienās jau rakstīšanas produktus ir ļoti viegli padarīt redzamus. Tavs rakstītais kaut kur tīmeklī nonāk, atrod vai neatrod lasītāju. Arī katrs Twitter autors ir kāda veida rakstītājs un lasītājs. Daudzus gadus ar studentiem, kopumā pat vairāk nekā desmit gadus, ar pārtraukumiem esam braukājuši pa Latviju dažādās ekspedīcijās, aptaujājot cilvēkus par lasīšanas paradumiem. Kopā ar kolēģi Māru Gruduli esam šīs ekspedīcijas arī pētnieciski apkopojuši, Web of Science var izlasīt (smejas).

 

.. reiz zaļoja jaunība, cerības plauka ..

 

US: Tas ir labi!

 

OL: Jā! Un cilvēki lasa. Ir arī, protams, tādi, kas nelasa, es nevaru pateikt proporcijas, bet, veicot aptaujas, lielākā daļa cilvēku tomēr kaut ko lasīja, lasīšanas pieredze viņiem bija svarīga. Cits jautājums ir, ko lasa, jo tad tur jau atkal veidojas hierarhija un gradācija. Avīzē palasa ziņas, sludinājumus, palasa kalendāru. Daudz lasa žurnālus, un tie žurnāli piedāvā visādus stāstiņus.

 

US: Bet kā ar daiļliteratūru, piemēram, romāniem?

 

OL: Tos lasa mazāk. Teiksim, tos romānus, kurus galvaspilsētas aprindas pārrunā un kurus vērtē profesionāli, kuriem piešķir balvas, kurus peļ vai slavē, vairāk jau slavē, tie teksti tā mazāk aiziet līdz plašiem iedzīvotāju slāņiem. Lasītākie romāni tomēr ir "vienlatnieki".

 

US: Nesen Ruta Kurpniece recenzijā par "Satori" trešo grāmatžurnālu izteicās, ka, izlasot šo izdevumu, rodas iespaids, ka latviešu literatūra ir drošās rokās. Pēdējā laikā arī par jaunāko latviešu dzeju dzirdēts, ka tā piedzīvo teju vai renesansi, ka ienāk spēcīga paaudze.

 

OL: Vienmēr ir nākuši jauni cilvēki, neatceros, ka kādreiz būtu bijusi kāda stagnācija. Kad cilvēki ir jauni un sprauni, tad viņi tiecas darīt citādi, viņi grib, lai viņus pamana, un viņus pamana arī, viņus uztver kā jaunus un daudzsološus. Tas viss tā labi notiek. Es atceros, bija tāds jēdziens "jaunās niknās meitenes" 90. gados. Vai šobrīd kāds vispār atceras, kas tas tāds bija?

 

US: Ka viņas bija niknas?

 

OL: Drīzāk, kas tas vispār bija par fenomenu. Tomēr, ja tā padomā par šībrīža latviešu literatūras ainu kopumā, tā man liekas ļoti, ļoti plaša. Vienā galā ir Zigmunds Skujiņš, kuram ir vairāk nekā 90 gadu un kurš tikko publicēja jaunu grāmatu "Aplikācija par rakstnieku un laikmetu". No nosaukuma var just, ka viņš ir kontaktā ar mūsdienām. Nupat arī Skujiņa "Kailumu", kurš tapis 70. gados, iztulkoja angļu valodā. Arī Harijam Gulbim tiek veidoti kopoti raksti. Ja jau kāds tos veido un izdod, droši vien kāds tos arī lasa. Latviešu literatūras ainavā tātad ir arī dinozauri, jo tālie Brežņeva laiki mūsdienu jaunatnei ir tikpat tāli kā Juras laikmets.

 

US: Gulbi arī uzved.

 

OL: Labi, šie senie autori, kuri joprojām ir klātesoši, neveido svaigā vēja sajūtu, pavasara vēju sajūtu. Katra paaudze nāk, tiem jaunajiem cilvēkiem tā pasaule tāda jauna, neredzēta, gan rakstītājiem, gan lasītājiem, un tad arī veidojas savstarpēja mijiedarbe, bet ir arī vecāki cilvēki, kuriem liekas, ka literatūrā jau nez vai kaut kas jauns var būt, tomēr, kaut ko jaunu izlasot, viņi padomā: "Ā, bet tiešām, var arī vēl tā!" Reizēm gan diemžēl viņiem nākas konstatēt, ka jaunatnes ambīcijas iet roku rokā ar zināmu aroganci. Bet tā tas varbūt arī vienmēr ir bijis, un tas varbūt saistīts ar mūsu izglītības sistēmas sašļukumu – cilvēkiem nākas daudz ko apgūt pašmācības ceļā, nav tādas kārtīgas klasiskas izglītības, kas tev iedod kārtīgu mantu.

 

US: Homēru?

 

OL: Jā, gan to, gan arī daudz ko citu, ko neiedod kā kārtīgu mantojumu pūrā, un tu esi spiests kā tāds Londona vai Hemingveja varonis pats kulties un kaut ko meklēt, un gluži vienkāršas nezināšanas dēļ jāsāk izgudrot ritenis no jauna, un tad kā nu iet, tā nu iet.

 

Profesors Lāms (un tagadējais LKA profesors) Raimonds Briedis gluži nejauši (neticami, bet tiešām) Foša avēnijā satikuši docenti Anastasiju Stikāni.

 

US: Tikko iznācis arī Contras krājums "Tik grūti ir būt latvietim". Vai arī būt latviešu rakstniekam ir grūti, it sevišķi tagad, kad latviešu literatūra tik intensīvi dodas pasaulē?

 

OL: Grūti – tas nozīmē dzīvot (iesmejas). To jau sen teikusi dzejniece Ārija Elksne. Vispār jau tas jāprasa pašiem rakstniekiem, vai viņiem ir grūti. Dzīves grūtumu jau proponē arī mūsu kultūru caurvijošā kristietības stīga.

 

US: Labi, tad jautājums jums kā literatūras pētniekam – vai ir grūti būt latviešu literatūrzinātniekam?

 

OL: No vienas puses, nav viegli, jo pašā Latvijā literatūrzinātni diez cik augstu nevērtē. Ir taču pats par sevi saprotams, ka arī latviešu literatūrzinātne ir ļoti nozīmīgs nacionālās kultūras, varētu pat teikt, nacionālās esamības, elements. Bet, no otras puses, globalizācijas apstākļos, ar savu latviešu literatūru pūriņā vai nastiņā ejot pa pasaules ceļiem, es vienmēr jūtos bagāts, un mani stāstījumi par latviešu literatūru viegli ir vēruši durvis uz dailes un zinātnes diženām pilīm visā pasaulē. Ir viegli nodarboties ar to, kas pacilā un iedvesmo.

 

US: Vai to sakāt ironiski?

 

OL: Nē, pilnīgi nopietni! Es jūtos bagāts, jo vienmēr varu cilvēkiem pasaulē pastāstīt kaut ko tādu, ko viņi nezina un kas vienmēr viņos izraisa interesi, un viņi bieži vien atskārst, ka arī latviešu literatūra ļoti labi iederas visādos pasaules kontekstos. Kā latviešu literatūrzinātnieki mēs esam latviskuma labas gribas sūtņi pasaulē, un mēs iepazīstinām, ieinteresējam. Ir arī reizes, kad tu sastopi pētniekus, kuri nenodarbojas tieši ar Baltijas un Latvijas jautājumiem, bet kuri ir kādā veidā līdz latviešu lietām nonākuši, arī latviešu autorus zina. Viens konkrēts piemērs: pirms desmit gadiem es piedalījos kādā feministiskas ievirzes konferencē Zīgenes Universitātē, stāstīju par Zentu Mauriņu, publikā bija cilvēki, kas viņu zināja, it īpaši cilvēki no Zviedrijas, tie bija filosofi. Pēc dažiem gadiem bija tā mazliet jocīgi lasīt Jura Kronberga rakstu par Zentas Mauriņas recepciju Zviedrijā – piecdesmitajos gados viņa daudz figurējusi laikrakstos, bet tagad tur par viņu vairs neko neraksta. Viņš konstatēja, ka mūsdienās Mauriņa Zviedrijā ir pilnībā aizmirsta. Tad jautājums, no kāda skatpunkta uz to skatāmies. Ja no preses diskursa, tad vairs nav tādas Mauriņas, bet akadēmiskās aprindās viņu vēl joprojām zina. Pārsvarā jau, protams, latviešu literatūru nezina. Lai latviešu literatūras pētniecības integrācija pasaulē neizklausītos pārāk rožaina, jāatzīst, ka reizēm plašos akadēmiskos forumos uz latviešu literatūrai veltītām sekcijām atnāk vien daži cilvēki. Tā arī gadās.

 

US: Bet kā ar jaunākiem autoriem no mūsdienām?

 

OL: Runājot par jaunākās latviešu literatūras izpausmēm, tā kā to diezgan daudz tulko, tad mēs varam kolēģiem pasaulē pateikt, ka jūs to varat izlasīt arī kādā sev pieejamā valodā un ka latviešu literatūra nav aiz dzelzs priekškara un septiņiem zieģeļiem un atslēgām. Tas īstenībā ir ļoti jauki – tā pēdējo gadu rosme. Savukārt, atgriežoties pie jautājuma, vai latviešu rakstniekiem ir grūti, varētu domāt, ka viņiem varbūt mazliet tomēr ir grūti, jo viņi tik ļoti alkst pēc tās pasaules. Viņi ir izvēlējušies rakstīt latviešu valodā, kaut gan cik lielā mērā to var izvēlēties? Ir gan arī autori, kas gājuši no valodas uz valodu. Valoda ir savdabīgs ierobežojošs faktors. Lielākoties tomēr latviešu valodā tapuši teksti ir pamatā adresēti latviešu valodā un kultūrā tapušam cilvēkam. Bet autori alkst pēc tiem apvāršņiem, viņi alkst kaut kur nokļūt pasaulē, un mēs, literatūrzinātnieki, īstenībā alkstam kopā ar viņiem, jo tas ir tāpat kā sportā, kad Latvijas sportisti uzvar, tās ir mūsu uzvaras (smejas), bet, kad viņi zaudē, tie ir viņu zaudējumi. Tāpat arī kaut kur publicēts latviešu rakstnieka darbs vai viņa iegūtā balva ir arī mūsu balva. Šī pretruna – latviskais un pasaulīgais – īsti līdz galam nav atrisināma.

 

Profesors Lāms skrien pēc vienīgās sporta medaļas savā dzīvē (par līdzdalību).

 

US: Skaidrs. Izklausās, ka šobrīd pētnieks, kurš pēta latviešu literatūru, vienalga, jaunāku vai senāku, cenšoties piesaistīt to reģionāliem un globāliem kontekstiem, drīzāk ir klausītāks, lasītāks, cienītāks ārzemēs nekā Latvijā.

 

OL: Tā vispārināt varbūt nevajag. Es domāju, ka arī šeit uz vietas ir gana daudz cilvēku, kurus interesē pamatīgi un analītiski, izvērtējoši skatījumi par literatūras vēsturi, par aktualitātēm, bet zinātnes administrācija, arī politiskā vide, kas veido valsts apasiņojumu ar naudas plūsmu un uztur valsts asinsriti, šo jomu ne visai novērtē.

 

US: Tajā pašā laikā arī kultūras kanonā ir latviešu literatūras sadaļa. Tas liek domāt, ka literatūra ir nozīmīga kultūras daļa politikas veidošanas aspektā.

 

OL: Nu, es nezinu par tiem kanoniem, tas kanons jau arī bija tāda sabiedriska iniciatīva, es gandrīz teiktu, ka tāds kanons ir vieglākais ceļš. Nu, uztaisa kanonu, tad mēs kaut ko baigi lielu, varenu esam izdarījuši – mums ir kanons. Faktiski tas mazina kritisko, analītisko uztveri un arī ļoti ierobežo skatu, es pret tiem kanoniem esmu diezgan skeptisks. Tas nav tāds brīva, kritiska prāta veicināšanas paņēmiens.

 

US: Skaidrs. Bet kā jūs pats nonācāt līdz literatūras zinātnei? Kā kļuvāt par profesoru salīdzināmajā literatūrzinātnē? Tas bija nejauši vai mērķtiecīgi panākts? Un kāda ir šāda karjera?

 

OL: Šāds jautājuma uzstādījums izklausās gandrīz pēc medicīniskas izmeklēšanas (smejas) – kā ar jums tas gadījās? vai jūs kaut ko tādu ēdāt? vai jūs bijāt vējā? vai staigājat basām kājām pa slapju zāli? (padomā) Vispār mans CV ir ārkārtīgi garlaicīgs un pelēks – kā 1983. gadā es pirmo reizi savā dzīvē iegāju Visvalža ielas ēkā, tā esmu iekļuvis labirintā, no kura es izeju neatrodu. Tam labirintam, protams, ir kaut kādas piesaistītās telpas, kurās pavadu citas diennakts stundas, bet vienmēr atgriežos Visvalža ielā, domās literatūra mani teju nekad nepamet, pat miegā ne. Lai gan toreiz dzīvoju diezgan netālu Bruņinieku ielā, kur pagāja bērnu dienu skreja, tomēr Visvalža ielu nebiju pamanījis, lai gan bieži vien gāju uz staciju pa Birznieka-Upīša ielu. Šobrīd gribētu visu vainu novelt uz providenci, kaut kāda nolemtība katram cilvēkam ir. Toreiz vēl bija padomju laiks, Brežņevs bija nupat nomiris, bet vēl nebija nekādu svaigu vēju gaisā, tas vēl bija, kā Rainis skaisti saka: "Lai ledus cik stipris, cik skaisti mirdz, / Pēc brīva, pēc dzīva ilgojas sirds."

 

US: Tad alkas pēc brīves jūs pievērsa literatūrai?

 

OL: Tā varētu teikt, bet tādā ļoti plašā nozīmē. Grāmatu pasaule likās laba alternatīva ledainajai realitātei, kurā valoda vien jau veido sazarotu taku dārzu, kur vēl arī domas, jūtas, cilvēki, laikmeti. Grāmatu pasaules izvēlē ir kaut kas no Žila Verna poētikas, pusaudža gados viņš mani ļoti aizrāva, pat viņa biogrāfiju lasīju ar lielu aizrautību, varbūt grāmatu pasaules izvēle ir kāda Pītera Pena sindroma izpausme. Jo ilgāk dzīvoju, jo spēcīgāk jūtu sevi šajā klīniskajā ainā. Tolaik, kad izvēlējos studijas, tās sauca par latviešu valodas un literatūras specialitāti. Likās, ka varbūt tur tomēr būs mazliet brīvestības elpas, kaut gan, no otras puses, literatūru kontrolēja visvairāk. Toreiz iespēju izvēlēties bija daudz mazāk – nebija nekādu psiholoģijas, antropoloģijas, socioloģijas, politoloģijas studiju. Varēja domāt par žurnālistikas studijām, bet, tā kā sadarbību ar radio skolas gados biju izmēģinājis, tad žurnālistika man šķita tāda ļoti virspusēja, skrejoša un grābjoši ķeroša. Toreiz es par literatūru nedomāju, bet gan par filoloģijas studijām kopumā. Svešvalodu studiju iespēju toreiz atmetu, varbūt nepietiekamo zināšanu dēļ, nelikās arī, ka dažādus tapinājumus svešvalodās būtu vairāk vērts studēt nekā mūsu pašu valodu un tajā tapušo. Tomēr vēlāk atnāca nojausma, ka Homērs oriģinālā tomēr arī varētu būt no svara. Un tā nu es tajā valodas un literatūras stihijā iekļuvu un peldēju. Īstenībā peldu joprojām, bet ar to peldēšanu man iet tā pašvaki, drīzāk tādā Jaunsudrabiņa manierē – kā māku, tā maunu. Tādu pareizo akadēmisko peldēšanas stilu es neesmu apguvis.

 

US: Akadēmisko tauriņstilu?

 

OL: (smejas) Jā, vienmēr kādam uzgrūžos, iepeldu kādās sāntecēs, kas man ir raksturīgi, par ko esmu saņēmis arī pa cepuri, ka bāžos tur, kur man nav jābāžas. Turpinot par tām sākotnēm, tā bija piecu gadu izglītība bez dalījuma bakalauros un maģistros, tā bija ļoti piesātināta – piecas pilnas dienas, arī sestdien vēl bišķiņ klāt. Bija jāuzraksta kopumā trīs darbi, gan valodniecībā, gan literatūrā, un vēl diplomdarbs – ja to rakstīja par literatūru, tad valsts eksāmens bija jākārto valodniecībā un otrādi.

 

US: Un kā jūs darījāt?

 

OL: Studiju laikā man gadījās mazas haltūras institūtā, toreiz bija vienotais Valodas un literatūras institūts, tolaik Andreja Upīša vārdā nosaukts. Vienā praksē strādāju pie valodniekiem dialektoloģijas sektorā, tur bija Vallija Dambe, Benita Laumane, Alberts Sarkanis. Vēlāk studijās ieviesa specializāciju, ierobežotam studentu skaitam piedāvāja padziļinātu literatūras kritikas un teorijas apguvi. Tā es nonācu praksē literatūras daļā. Broņislavs Tabūns ierosināja man uzrakstīt apcerējumu par Montu Kromu. Viņš teica, ja apcerējumus tā labi neizdosies, tad tas būs kursa darbs, savukārt, ja izdosies labi, tad to publicēs. Toreiz parādījās arī manas darba metodikas īpatnības – vairāk tāda pēdējā brīža drudžainība. Jau pavasara pusē, kad ilgu laiku nebiju ar Tabūnu diez ko sazinājies, iedevu viņam tādu mazu gabaliņu, ko viņš sarkanu saraibināja visu – viss bija tāds sarkans, sarkans, sarkans (smejas). Man jau likās, ka ar mani cauri, tā arī paliks un beigsies. Un tad pavasarī Tabūns man zvana un tādā ļoti biklā un klusā stilā saka: "Ja nu kā varētu, ja kā nu varētu vismaz to kursa darbu!" Varēja saprast, ka lielākie plāni jau ir izsvītroti. Bet tad es patiešām piepūtu vaigus. Pat atceros tos apstākļus. Es ar mazām lapiņām biju Līgatnes stacijā, man bija vairākas stundas laika, un uz tām mazajām lapiņām tā apcere tapa. Nu, ne gluži pilnībā gatava, bet ar domām, kas man raisījās. Beigās tā kļuva par manu pirmo zinātnisko publikāciju. Un tagad es skatos, ka tiek organizēta Kromai veltīta konference, un es varu justies kā Montas Kromas modernās pētniecības aizsācējs.

 

US: Šis veiksmīgais gadījums jūs iesvaidīja literatūrzinātnes pasaulē?

 

OL: Es tur vēl tomēr tā svārstījos, kamēr pienāca piektais kurss, bet toreiz bija tāda ārkārtīgi feina lieta, kas tajā laikā varbūt likās apspiedoša un ierobežojoša. No mūsdienām to var atcerēties ar zināmu nostalģiju, bet ne kā nostalģiju pēc padomju laikiem, ja nu vienīgi pēc aizgājušās jaunības (smejas). Tā lieta bija tā sadale – katrs, kurš beidza augstskolu, dabūja darbu, studijas augstskolā bija sabalansētas ar valsts vajadzībām, uzņēma tik, cik vajag, tik, lai cilvēkiem varētu nodrošināt darbu. Tolaik arī bija savienota pedagoģija ar filoloģiju, kas arī mūsdienās būtu vienīgais jēdzīgais risinājums, bet dažādu iemeslu dēļ tā nav. Es īsti nezināju, ko es gribētu darīt, ko man vajadzētu darīt. Lielāko daļu cilvēku nosūtīja uz skolām, kurās daudzi arī palika. Tur arī bija tāds interesantas dzīves modelis, tāda dzīves stabilitāte, tās mūsu jaunās biedrenes aizbrauc kaut kur uz laukiem, dabū dzīvokļus, diezgan ātri tur apprecas un novij tur ligzdu. Tā arī daudzas manas studiju biedrenes ir izkaistītas pa Latviju un joprojām tur dzīvo.

 

Profesors Lāms starp divām Ievām Kalniņām pieņemšanā pie Vīnes birģermeistara Rātsnama pagalmā.

 

US: Kāpēc tad jūs neesat kaur kur Latvijas laukos?

 

OL: Nu, redz, bija tāds moments, ka tajā laikā, kad bija sadale, nu, pirms Jurģiem, lai uz Jurģiem jau var iejūgt ratus un aizvest savu gultu uz jauno mājvietu, es biju slimnīcā. Droši vien kādu psihosomatisku apsvērumu dēļ (smejas), tfu, tfu, tfu, pirmo un vienīgo reizi slimnīcā, mēnesi tur pavadīju. Tā man sadale pagāja garām, un es pat nezināju, kas tagad būs, kā nu būs. Bet tad vienā pēcpusdienā pēc mācībām, tajā garajā gaitenī, es pa to tukšo gaiteni eju, man pretī nāk toreizējā literatūras katedras vadītāja docente Anastasija Stikāne, un viņa mani uzrunā. Mums arī iepriekš bija mazliet bijusi sadarbība, mēs abi visvairāk pavilkāmies uz tautfrontiešu pulciņu. Es viņai saku: "Labdien!", un viņa man saka Raiņa vārdiem: "Zārks jau nevar palikt tukšā."

 

US: ?

 

OL: Es, protams, pirmajā brīdī apjuku, domāju: "Jopcik mopcik, nu ir vakars uz ezera!" Tomēr izrādījās, ka šādā veidā tika izteikts piedāvājums.

 

US: Aizņemt vietu zārkā?

 

OL: Nu, nē! Tā bija metafora, lai nāktu un strādātu.

 

US: Rekrutēšanas metafora.

 

OL: Jā, rekrutēšanas metafora, tāda īpatnēja. To tālāko sarunu es jau vairs neatceros, bet tā pirmā frāze ļoti spilgti palikusi atmiņā.

 

US: No tāda darba piedāvājuma grūti atteikties.

 

OL: (smejas) Jā, toreiz likās, ka teju vai esmu nonācis Stikla kalna virsotnē. Daļēji tā arī bija, tomēr retinātais gaiss un aukstais vējš arī ir licis sevi just.

 

US: Tās tad būtu tās nejaušās sākotnes, ne visai mērķtiecīgas?

 

OL: Nu, valoda jau man arī vienmēr ir likusies saistoša, kaut ko arī esmu tulkojis, bet tam, manuprāt, man īsti nav bijis jaudas, arī laika, lai pilnā mērā būtu varējis īstenot savas lingvistiskās ambīcijas.

 

US: Un kā ir ar šībrīža ambīcijām, aktualitātēm? Kas šobrīd šķiet aktuāls un interesants pētniecības virziens? Ko latviešu lasītājs būtu pelnījis, lai tas tiktu izpētīts?

 

OL: Es vēl paturpināšu, kā tad es nonācu līdz komparatīvistikai. Nonākot katedras durvju otrā pusē, mana dzīve plūda kā tāda lēna un mierīga upe, varbūt arī dažbrīd, kad vajadzējis palēkties, neesmu palēcies. Kad es biju jau aizstāvējis doktora darbu, tad iestājās zināms apsīkums un nepietiekamība, bet tā vietā, lai mērķtiecīgi pievērstos karjeras jautājumiem, es uzsāku atkārtotas studijas, šoreiz klasiskajā filoloģijā, kuras manas jaunības laikā nemaz nebija. Tad nu vēlreiz izgāju šo jaunības ciklu. Šīs studijas bija saistītas arī ar jaungrieķu valodu, mazliet pastudēju Grieķijā, pētot eposu, par ko rakstīju disertāciju, nedaudz pabiju arī Somijā. Satiekoties baltu un klasiskajai filoloģijai, tapa komparatīvists Lāms (lepni). Tā nu es vienkārši esmu pa straumi peldējis, bet, kā jau teicu, tādā diezgan neprasmīgā peldēšanas manierē, tomēr izšķirīgos spurtos esmu sasniedzis nepieciešamo izrāvienu, lai karjeras kāpnes nestu uz augšu. Šobrīd intereses ir sadalījušās, un ir pagrūti visu vienlīdzīgā mērā īstenot – pētniecība ir kā dārziņš, kurā ir sastādītas dažādas kultūras. Šur tur nedaudz jāpalaista, jāparušina, jāpamēslo, tad arī kāda raža jānovāc, bet reizēm diendusas dēļ vējš ražu aizpūš, kaut kas aiziet atmatā. Tāpat kā ar augiem – ne viss iesētais izdīgst. Man ir arī tāda liga – izvēlēties tematus, kas ir ārkārtīgi darbietilpīgi, piemēram, ja izvēlies kaut ko latīņu valodā, tad tas ir jātulko, ja izvēlies tekstus, kas ir neapgūti, nav neviena, ar ko pakonsultēties, un tad nu es tur peros, un reizēm nekur neizdodas izpērties.

 

US: Bet ja izdodas izpērties?

 

OL: Reizēm arī izdodas. Tad nu gan ir ļoti jauki! Tad ir aplausi, ovācijas. Manas pētniecības pamatlīnijas ir, pirmkārt, latviešu eposs, kuru man ir izdevies plaši un daudzveidīgi ierakstīt globālā paradigmā. Tad – antīkās kultūras recepcija latviešu literatūrā, trešā līnija, kas arī ir cieši saistīta ar otro un no kuras šī ir izaugusi, ir neolatinitāte. Šajā tematā iespējams salīdzināt Latviju un Eiropu, reģionālo un globālo, pētniecības joma, kurā man šobrīd ir arī doktorants. Pēdējā laikā parādījusies arī ceturtā pētnieciskā ievirze, kas saistīta ar kustību un pārvietošanos, cilvēku un ideju plūsmām, tā ir migrācijas literatūra, vairāk tieši mūsdienu teksti, nedaudz arī ar trimdas mantojumu saistīta, piemēram, tas, kā Anšlavs Eglītis no sava tālā Kalifornijas krasta redz padomju Latviju, kuru fiziski viņš nav redzējis – par to man ir viens pētījums. Metodoloģiskā aspektā mani jau daudzus gadus pavada feminisms. Šo pavedienu manā dzīvē kā tāda norna ir ieaudusi kolēģe Ausma Cimdiņa. Savukārt tagad jaunu, interesantu pavedienu ir sākusi vīt kolēģe Ieva Kalniņa, tā ir gastropoētika,  ar ko esmu ļoti aizrāvies, tieši šobrīd pētot Rozīna Lentīlija piezīmes latīņu valodā par Kurzemi 17. gadsimtā un rasola recepti viņa darbā. No tā var mēģināt sākt saprast, kā ir veidojusies latviešu virtuve un kāda ir tās vieta plašākā kontekstā. It kā šķietami šaurs aspekts, taču caur to mēs ieraugām krāšņu kultūras attiecību spektru, kādas ir ēdienu gatavošanas metodes, kā tās ir pārvietojušās, kādi apstrādājamie augi iekļauti ēdienos, kādas ir to apstrādes metodes. Gastropoētika ļoti labi caurauž arī migrācijas literatūru, lielā mērā arī jebkuru citu literatūru. Jau iepriekš minēju savu sadarbību ar kolēģi Māru Gruduli lasīšanas paradumu pētījumos, gandrīz var secināt, ka mana akadēmiskā darbība norit trīs maģisku, lielisku nornu sabiedrībā. Tā nu es kā tāds kukainītis pa to nornu audumu rotaļājos.

 

US: Gastropoētika izklausās ļoti plašs lauks pētījumiem.

 

OL. Jā, no vienas mazas rasola bļodiņas izvēršas milzīga paradigma, kas ir piesātināta gan lingvistiski, gan kultūriski, gan literatūriski.

 

US: Un utt.-iski.

 

OL. Jā, arī utt.-iski. (smejas)

]]>
Raksti Sarunas
news-48959 Tue, 19 Mar 2019 08:50:43 +0200 "Ēnu diena 2019" Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48959/ Trešdien, 13. februārī, 10.00 devos uz LU HZF, lai iepazītu mācību procesu un studentu dzīvi šajā fakultātē, kā arī lai ēnotu lektoru Mārtiņu Laizānu un dekāni Ilzi Rūmnieci. Sākumā mūs, visas 13 ēnas, laipni sagaidīja sabiedrisko attiecību speciāliste Jolanta Stauga un divas draudzīgas studentu pašpārvaldes pārstāves, kuras stāstīja par ikdienas dzīvi augstskolā un centās mazināt sākumā tik ļoti saspringto klusumu. Drīz vien tikām ievesti dekanātā, kur dekāne Ilze Rūmniece mums pastāstīja par ikdienu LU HZF, kā arī par Ēnu dienas turpmāko norisi, bet Jolanta Stauga visus pacienāja ar garšīgām konfektēm, kā arī iedeva mums bukletiņus par fakultāti. Runcis Rainis gan diemžēl mums nepievienojās, jo bija aizņemts pats ar sevi un nevēlējās izklaidēt daudzās ēnas...

 

Pēc dekānes uzrunas katrs devāmies līdzi savam ēnu devējam. Piemēram, es nedaudz parunāju ar dekāni, tad kopā ar Mārtiņu Laizānu devos uz pasniedzēju telpu – Latviešu literatūras vēstures un teorijas katedru. Uzzināju daudz jauna par mācību procesu LU HZF Baltu filoloģijas studiju programmā un LU literatūras portālu "Ubi Sunt". Noskaidroju arī to, kur iespējams strādāt pēc studiju beigšanas. Sapratu, ka, visticamāk, pēc 12. klases absolvēšanas došos studēt tieši šeit. Vienīgi mani nedaudz mulsina domas par lietuviešu valodas mācīšanos, tomēr Ēnu dienas laikā noskaidroju, ka tā ir līdzīga latviešu valodai un ka apgūt šo valodu nav nemaz tik sarežģīti.

 

Pēc interesantās sarunas ar M. Laizānu devos uz LU HZF plašo bibliotēku, kur atkal satiku visas pārējās ēnas, kopā ar bibliotekāri iepazinām visus bibliotēkas nostūrus. Žēl, ka nestrādāja elektroniskā bibliotēkas pašapkalpošanās iekārta Visvaldis, taču sapratu, kā tā darbojas, un, ja mācīšos LU HZF, noteikti izmēģināšu nepieciešamās literatūras atrašanu bez bibliotekāru palīdzības. Ne tikai es, bet arī visas pārējās ēnas bija pārsteigtas, cik daudzās pasaules valodās sarakstītas grāmatas atrodas šajā bibliotēkā.

 

Pēc tam devāmies uz Studentu pašpārvaldes telpu ēkas bēniņos. Jau pati došanās uz šo augsto vietu bija liels piedzīvojums, jo, kāpjot pa senlaicīgajām, šaurajām trepēm pavisam mazajā kāpņutelpā, brīžiem šķita, ka tiekam vesti uz kādu pamestu noliktavu, nevis uz telpām, kur starpbrīžos mitinās paši aktīvākie studenti. Tomēr, līdzko iekļuvu SP telpā, manas domas mainījās, jo tur jutos pat ļoti mājīgi. Studenti izturējās ļoti laipni un viesmīlīgi, piemēram, visus cienāja ar tēju. Tā kā kopš brokastīm bija pagājušas jau vairākas stundas, biju ļoti laimīga, kad pašpārvaldes telpā ienāca J. Stauga ar picām. Protams, pārrunājām ne tikai aizvadīto dienu, bet arī Studentu pašpārvaldes panākumus pēdējo gadu laikā. Biju patīkami pārsteigta, ka studenti mūs ne tikai aicināja uz kopbildi, bet arī uzdāvināja jaukas piemiņas dāvaniņas – T kreklu un auduma maisiņu ar LU HZF SP simboliku. Sapratu, ka nākotnē vēlos būt starp tiem LU HZF studentiem, kas fakultātes bēniņos pavadīs daudz laika.

 

Pēc viesošanās pašpārvaldes telpā devos vērot 3. kursa lekciju par drāmas teoriju pie asociētās profesores Līgas Ulbertes. Tā nedaudz atšķīrās no mācību stundām skolā.

 

Esmu apmierināta, ka Ēnu dienā devos uz LU HZF – vietu, ko jau pēc nepilniem trim gadiem, visticamāk, saukšu par savu mācību iestādi.

 

 

Paulai Sonitai Derumai ir 16 gadu un viņa mācās Rīgas Angļu ģimnāzijas 10.b. klasē.

]]>
Notikumi
news-48888 Wed, 13 Mar 2019 07:48:36 +0200 Atzīšanās. Attīrīšanās. Atbrīvošanās https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48888/ Rakstnieces Sandras Vensko (1958) literārā darbība ir plaša un daudzveidīga. Tā aptver visus literatūras veidus (dzeju, prozu, dramaturģiju), turklāt autore šajā sfērā sekmīgi darbojas nu jau vairākus gadu desmitus, radot darbus gan pieaugušajiem, gan bērniem un pusaudžiem. "Adele" (Dienas Grāmata, 2019) ir S. Vensko otrais romāns. Tas tapis četrus gadus. Būtiski, ka šajā darbā atklājas vēl kāda rakstnieces radošās darbības šķautne – grāmatas vāku rotā pašas autores veidotā glezna "Adele" (2018). Askētiskais, tumšajos toņos darinātais mākslas darbs un grāmatas vizuālais noformējums atbilst romāna noskaņai un tajā atainoto emociju gammai, kura ir noslēpumaina, reizēm pelēcīgi krēslaina, drūma un skumja. Tāpat kā Sīsifs pārvar pats sevi, nemitīgi veļot kalnā akmeni, tā arī romāna protagoniste Adele cīnās ar saviem dēmoniem. Neviena kauja nav attēlojama saulainām un siltām krāsām. Romānā atainots laikaposms no padomju okupācijas gadiem līdz mūsdienām. Darba vēstījums ir pirmajā personā, autorei saplūstot ar galveno varoni Adeli. Intervijā Sandra Vensko atzinusi, ka katru reizi, veidojot tekstu, viņa simboliski pārtapusi Adelē, un tas ir bijis grūti. [1] Rakstnieci ar radīto sievietes tēlu vieno arī maģistra studijas, karjeras konsultantes darbs (S. Vensko neilgu laiku strādājusi šajā amatā) un absolūtā nepieciešamība pēc jūras (Vensko dzimusi Grobiņā). Jūra ir poētisks un simbolisks tēls grāmatā. "Bez jūras izjūtas kurzemniekam tekstos neiztikt." [2] Ūdens iemieso Adeles tiekšanos pēc attīrīšanās un atbrīvošanās. Veids, kā autore atklāj galvenās varones pārdzīvojumus, mēģinājumus sadzīvot ar depresiju un veģetatīvo distoniju, ir personisks un intīms, ticams un pamatots. Laikrakstam "Kursas Laiks" S. Vensko atklāj, ka šo romānu vēlējusies uzrakstīt par cilvēku likteņiem, viņu dzīvi un sievietes vietu šodienas sabiedrībā. Rakstniece arī akcentē, ka grāmatu nav iespējams radīt "bez iešanas cauri visam tam, ko ir gājuši tie cilvēki, kurus es pazīstu". [3]

Romāns "Adele" strukturēts garās nodaļās (kopumā 15), tomēr to būtu iespējams sadalīt trīs daļās, ja par pamatu uzskata Adeles garīgo izaugsmi un pārmaiņas. Trīs pamatdaļas ir: atzīšanās, attīrīšanās un atbrīvošanās. Jāpiebilst, ka posmu robežas nav noteiktas un nemainīgas, tām raksturīga pārklāšanās un mijiedarbība. Pirmā daļa – atzīšanās – visspilgtāk izpaužas prozas darba sākumā, kad Adele, grēksūdzes formā runājot ar savu psihoterapeitu, pakāpeniski atklāj pagātnes notikumus. Tos veido bērna, pusaudzes un jaunietes padomju gados piedzīvotais, sarežģītās attiecības ar māti un patēvu, mīlestība un sirsnība pret vecmāmiņu, seksuāla vardarbība, komplicētā ikdienas dzīve. Daloties ar pagātnes ainām, sieviete mēģina no tām atbrīvoties, gūt pamatu tagadnei un nākotnei, pieņemt sevi, "izveseļoties". Adele, vēlreiz atceroties un izdzīvojot šos notikumus, veic "pašattīrīšanos", atsakoties no pāridarījuma sāpēm, rūgtuma, bailēm, slimības izraisīta negatīvisma, atbrīvojot dvēselē vietu mieram, piedošanai un mīlestībai (otrā daļa – attīrīšanās). Uz grāmatas ceturtā vāka redaktore Gundega Blumberga (1948) citātā norādījusi, ka Adeli vada vēlme iznīdēt vīriešu dzimumu kā sugu. Šis izteikums ietverts arī Adeles vēstījumā, tomēr grāmatas lasītājs var pamatoti apšaubīt apgalvojuma ticamību. Ekspresīvais izteiciens, kas feminisma kustības atbalstītājās un pārstāvēs var raisīt iluzoras gaidas par grāmatas saturu, kurā dominējošie kļūtu "visi vīrieši ir cūkas" un "nogriezt viņiem visiem" motīvi, sagādā vilšanos. Atvudas "Kalpones stāsta" (Atwood, M. "The Handmaid’s Tale", 1985) un Vulfas "Savas istabas" (Woolf, V. "A Room of One’s Own", 1929) cienīgi uzskati par vīriešu dzimumu romānā "Adele" atrodas otrajā plānā. Protams, Adeles dzīvi kardināli ietekmē un izmaina piedzīvotais seksuālais uzbrukums astoņu gadu vecumā, kā arī patēva un vīra Marka vienaldzīgā, nežēlīgā, brīžiem vardarbīgā izturēšanās, tomēr šos aspektus nevar uzskatīt par galvenajiem sievietes emocionālās nestabilitātes cēloņiem. Tie ir katalizatori viņas šaubām, bailēm, nedrošībai. Visā romānā tiek izvērsta Adeles nerimstošā, fiziski un emocionāli mokošā iekšējā cīņa starp mīlestību un ļaunumu, brīvību un bailēm, piedošanu un atriebību, sievietei cenšoties rast mieru un stabilitāti, kas ļautu doties tālāk. "Adele ir spogulis – brīvība un bailes cieši viena otrai pretī." [4] Romāns uzskatāms par tipisku feminisma literatūras darbu, jo autore tajā iztirzā jautājumus par sievietes stāvokli un lomu padomju un mūsdienu sabiedrībā un ģimenes modelī, kā arī tiek akcentēta sievietes iekšējā pasaule un atainots binārajās opozīcijās balstīts pretstats starp sievišķo un vīrišķo. Tēmas un motīvi, kas raksturīgi feminisma literatūrai, var šķist vienveidīgi, it īpaši rūpīgi pievēršot uzmanību pēdējās desmitgadēs tapušajiem latviešu rakstnieču darbiem. Izvarošana, fiziska un emocionāla vardarbība, sarežģītas attiecības ar māti un meitu, aborts, neveiksmīgas attiecības ar partneri – tie ir tikai daži no tematiem, kas aktualizēti, piemēram, Noras Ikstenas (1969), Ingas Žoludes (1984), Ingas Gailes (1976), Gundegas Repšes (1960) un citu autoru literārajos sacerējumos. Arī Sandras Vensko romānā iekļautas šādas tēmas. To varētu vērtēt kā sava veida atkārtošanos, jau vairākkārt aplūkotu motīvu pārfrāzēšanu un integrēšanu no jauna savā prozas darbā, tomēr tas nav korekti, jo fundamentālās tēmas, kas arvien tiek atspoguļotas literatūrā, ir nemainīgas jau gadsimtiem. Tām raksturīga attīstība un pilnveide, pielāgojoties konkrētajam laikaposmam, sabiedrībai, aktualitātēm. Atšķirīgs ir rakstnieku individuālais skatījums, motīvu interpretācija un atklāsmes veids.

"Adeles" vēstījuma izpratnes atslēga ir valoda. Aprakstos tā ir izteikti poētiska, papildināta ar metaforām, simboliem un citiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem. Prozas tekstā meistarīgi ievijušies dzejas valodas elementi. No vienas puses, lirikai atbilstošo specifisko izteiksmes līdzekļu iekļaušana prozas darbā atdzīvina tā valodu, padarot neikdienišķu, skanīgu, izteiksmīgu. No otras puses, dzejas saplūsme ar sarunvalodu apgrūtina teksta uztveri. Tiek izjaukts vienmērīgais dialogu un monologu ritms. Lasītājam jāvelta papildu uzmanība teikumos ietvertās domas izdibināšanai. Esot poētisks, teksts vienlaikus kļūst arī sarežģīts un grūtāk saprotams. Lai izprastu romāna stāstījuma būtību, nepieciešama lasītāja sagatavotība un pacietība. Ticamību Adeles vēstījumam apgrūtina pārmērīgs emocionālais sakāpinājums. Saprotams, ka tas veidots, mēģinot atdarināt veidu, kādā domā, jūt un rīkojas cilvēks, kurš sirgst ar depresiju un veģetatīvo distoniju, tomēr brīžiem sievietes radītais haoss saskarsmē ar sevi un apkārtējiem var kļūt kaitinošs. Lasītājs, kurš neiedziļinās tēlu psiholoģijā, romānu var uztvert kā apnicīgu darbu, kurā atainota histēriska un neizlēmīga sieviete, kas nezina, ko iesākt ar savu dzīvi.

Beigu posms romānā un Adeles pašizziņas procesā ir atbrīvošanās. Sieviete to sasniedz un īsteno brīdī, kad nolemj doties uz Vāciju un sākt jaunu dzīvi. Kā mantra izskan Adeles vārdi grāmatas pēdējā lappusē: "Upuris ir neizbēgams". (328) Lai kaut ko sasniegtu un iegūtu, vienmēr būs nepieciešams ziedot un upurēt. Par visu ir jāmaksā. Nekas nav par velti, pat siers peļu slazdā.

 

[1] Dibovska, J. 11.01.2019. „Šķita, ka pati pārtopu par Adeli.” Saruna ar Sandru Vensko. [tiešsaiste] [skatīts 22.02.2019.]. Pieejams: http://www.la.lv/skita-ka-pati-partopu-par-adeli

[2] Turpat.

[3] Rekurzeme/ Kursas Laiks. 07.02.2019. Rakstniece Sandra Vensko: „Rakstot „Adeli”, es raudāju.” [tiešsaiste] [skatīts 22.02.2019.]. Pieejams: https://www.rekurzeme.lv/kultura/foto-rakstniece-sandra-vensko-rakstot-adeli-es-raudaju-140618

[4] Dibovska, J. 11.01.2019. „Šķita, ka pati pārtopu par Adeli.” Saruna ar Sandru Vensko. [tiešsaiste] [skatīts 22.02.2019.]. Pieejams: http://www.la.lv/skita-ka-pati-partopu-par-adeli

]]>
Kritika
news-48872 Mon, 11 Mar 2019 22:45:32 +0200 Aspazija likteņrobežās (1919.–1929.–1939. gads) https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48872/ 2019. gada 14. martā plkst. 15.00 Raiņa un Aspazijas mājā (Baznīcas iela 30, Rīga) notiks zinātnisku un muzikālu pārdomu pēcpusdiena. Aspazija martu dēvēja  par savu mēnesi. Šogad pieminēsim Aspaziju viņas 154. dzimšanas dienā.

Turpinot popularizēt Aspazijas daiļradi un viņas mūža devumu, rīkojam dzejnieces dzimšanas dienas pēcpusdienu, kurā runāsim par izšķirošiem notikumiem Aspazijas dzīvē desmit gadu robežlīnijās.

1919. gads – Aspazija un Rainis plāno atgriešanos dzimtenē;

1929. gads – Raiņa aiziešana mūžībā

un 1939. gads, kad Eiropu jau skārusi Otrā pasaules kara elpa, Aspazija kļūst par Tēvzemes balvas laureāti.

Zinātniskie priekšlasījumi

1. Juris Ciganovs, Dr. hist. (Latvijas Kara muzejs). Aspazija un Rainis: Šveice un Latvija. 1919. gads. 

2. Gaida Jablovska, Mg. philol. (Raiņa un Aspazijas māja, MMA). Aspazija Raiņa nāves gadā.

3. Jānis Zālītis, Dr. philol. (Raiņa un Aspazijas māja, MMA). Aspazija – Tēvzemes balvas laureāte.

 

Aspazijas un Raiņa vēstuļu, dienasgrāmatu un dzejas fragmenti ilgstošo Liepājas aktieru Ievas Mūrnieces un Haralda Ulmaņa lasījumā.

Pasākuma izskaņā Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas pedagoģes Ineses Jasmanes-Rūrānes vadībā audzēkņi uzstāsies ar Aspazijai veltītu muzikālu priekšnesumu. Pedagoģe dalīsies pārdomās par tēmu "Aspazija un mūzika".

]]>
news-48871 Mon, 11 Mar 2019 22:40:42 +0200 Jauna grāmata: Daniels Kēlmans "TILS" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48871/ Flāmu tautas varonis Tils Pūcesspieģelis, ko romānā pirmoreiz iemūžinājis Šarls de Kostērs 19. gadsimta vidū, joprojām ir dzīvāks par dzīvu. Leģendārais jokdaris ceļo pa pasaules teātru skatuvēm, kinoteātru ekrāniem, atradis vietu gleznās un mūzikā. Žilbinošais āksts, kurš vienlaikus ir arī atriebējs un skaudras patiesības paudējs, iedvesmojis ne vienu vien radošu garu sacerēt jaunus stāstus par Tila dzīvi. Latvijā viņu pulkā ir bijusi arī Aspazija, kas 1931. gadā sacerējusi romantisku komēdiju "Tils Pūcesspieģelis", taču popularitātes kalnā Tilu uznesa Edgars Liepiņš Jaunatnes teātra izrādē 20. gadsimta sešdesmitajos gados.

Viens no jaunākajiem Tilam Pūcesspieģelim veltītajiem darbiem ir vācu rakstnieka Daniela Kēlmana romāns "Tils" (2017). Aizraujošais vēstījums aizved uz 17. gadsimtu, kad notiek Trīsdesmitgadu karš, plosās Inkvizīcija un sārtos deg burvji, kad ļaužu dzīvības pļauj ne tikai bads, bet arī valdnieku iegribas, lodes, zobeni un mēris. Visos grūtos laikos vienīgais drošticamais izdzīvošanas līdzeklis ir bijuši smiekli, un Tils, kopā ar savu uzticamo draudzeni Neli apceļodams valsti, šo prasmi ir izkopis līdz pilnībai. Nabagie un augstmaņi — viņi visi patiešām tic, ka Tils ir nemirstīgs, un vienīgi viņš pats zina, cik nežēlīgi ievainota miesa un dvēsele paslēpta aiz jokdara maskas.

Daniels Kēlmans (Daniel Kehlmann), dzimis 1975. gadā Minhenē, dzīvo Vīnē un Berlīnē, ir daudzu romānu, stāstu un eseju krājumu autors. Viņa darbi ieguvuši Kandida balvu, Konrāda Adenauera fonda Literatūras balvu, Doderera balvu, Kleista balvu, WELT literatūras balvu un Tomasa Manna balvu. Kēlmana slavenākais romāns "Pasaules mērīšana" (latviski izdots 2007. gadā) tulkots vairāk nekā 40 valodās un ir viena no veiksmīgākajām grāmatām vācu pēckara literatūrā. Pēc tās motīviem tapusi arī filma Die Vermessung der Welt.

No vācu valodas tulkojis Zigurds Skābardis.

]]>
news-48870 Mon, 11 Mar 2019 22:33:57 +0200 Jauna grāmata: Mihaels de Koks "Rozija un Musa, meitene un zēns" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48870/ Katru reizi, kad Rozija vaicā mammai, kur pazudis tētis,tā smagi nopūšas un atbild, ka tētis ir devies uz tālu zemi un nevar ar viņām sazināties. Flāmu rakstnieka Mihaela de Koka stāsts "Rozija un Musa, meitene un zēns" vēsta par kādu ģimeni, kurā mammas meli meitai ved pie citiem meliem, attālinot vienu no otras. Meli ģimenē Rozijai liek meklēt patiesību par tēva prombūtni ārpus tās – kopā ar draugu Musu un kaimiņieni Hēmelreiku. Vēl vairāk, Musa palīdz Rozijai atšķetināt tēva pazušanas iemeslu, dodoties viņai līdzi arī uz cietumu satikt tēvu. Musa ir īsts draugs, varonīgi klusējot par Rozijas atklājumiem, jo mamma turpina stāstīt, ka tētis ir aizbraucis uz ārzemēm. Autors uz šo situāciju mēģina raudzīties ar bērna acīm – godīgi, bez samākslotības un tieši, piešķirot grāmatai spilgtu savdabību un realitātes auru. No nīderlandiešu valodas tulkojusi Inese Paklone.

Mihaels de Koks (1972) raksta lugas un romānus gan bērniem, gan pieaugušajiem, ir vairāk nekā 20 grāmatu autors. Viņa daiļradi raksturo precīzā valodā un skaidrs sižets, kas bērnam, ņemot palīgā iztēli, ļauj uzburt grāmatu varoņu gaitas, kurās tam jāsastopas ar smagām problēmām un jāgūst godīgas atbildes uz neērtiem jautājumiem. Latviski ir tulkota viņa grāmata "Vecmamma, kas vislaik samazinājās".

2018.gadā stāsts  "Rozija un Musa, meitene un zēns" Beļģijā ir piedzīvojis ekranizāciju un filmas veidotāji to piesaka kā mūsdienīgu stāstu par divu bērnu draudzību, solidaritāti un drosmi.

]]>
news-48854 Mon, 11 Mar 2019 10:43:30 +0200 Viņpus grēka un ienaida https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48854/ "Otrā pasaules kara vēsture ir dzīva vēsture. Par tās dzīvīgumu mums atgādina ģimenē glabātās atmiņas, traumas un neatbildētie jautājumi. Arī vēsturniekam Uldim Neiburgam Otrā pasaules kara vēsture nenozīmē tikai objektivizētu un mēmu pagātnes liecību. Viņam tā vispirms nozīmē personificētu karalaika tvērumu. Un tā ir šīs grāmatas lielākā vērtība – ļaut sadzirdēt kara varoņu, upuru, pāridarītāju un malā stāvētāju balsis cilvēciski gudra vēsturnieka pavadījumā." Mārtiņš Kaprāns, sociologs (Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts) Skatoties uz Ulda Neiburga darbiem "Dievs, Tava zeme deg!" (2014) un "Grēka un ienaida liesmās!" (2018), kas veltīti Otrajam pasaules karam, redzams, ka to autors lielā mērā pārstāv nosacītu vēsturnieku paaudzi, kura ir skolojusies 20. gadsimta 90. gados un savu pētījumu lauku ir sākusi "art" 90. gadu otrajā pusē. Tieši šai pārejas laika vēsturnieku paaudzei ir uzticēta simboliskā nasta – Otrā pasaules kara apjēgšana. Protams, padomju okupācijas laikā latviešu trimdā pētniecība neapstājās, bet Latvijā šī laika vēstures vispusīga pētniecība faktiski sākās tikai ar valstiskās neatkarības atgūšanu. Šajā ziņā U. Neiburga pētījumi, tostarp jaunākā grāmata "Grēka un ienaida liesmās! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti" (Latvijas Mediji, 2018), ir uztverami ne tikai kā konkrētā autora, bet arī vienas Latvijas vēsturnieku paaudzes devums mūsu izpratnei par Otro pasaules karu.

 

Grāmata "Grēka un ienaida liesmās!" nepretendē uz monogrāfijas statusu, proti, tā necenšas sistemātiski un visaptveroši izsekot kara attīstībai un sekām Latvijas teritorijā. Autors drīzāk piedāvā kara kolāžu, par kuras saskaņotību un tajā ietverto notikumu reljefu droši vien varētu diskutēt. Grāmatā analizētās kara epizodes vieno dramatisms un pāridarījumi, nevis kara ikdienas dzīves apraksti. Šī toņkārta skaudri ieskanas, piemēram, nodaļās, kas veltītas ebreju traģēdijai Latvijas mazpilsētās, bērnu likteņiem Salaspils nometnē un sarkano partizānu pastrādātajiem noziegumiem Mazajos Batos. Īpašu un likumsakarīgu traumatisma, bet arī heroisma sabiezinājumu iegūst grāmatas beigu nodaļas, kas veltītas Otrā pasaules kara noslēguma posmam – 1944. un 1945. gadam.

 

U. Neiburga jaunākā grāmata atšķiras no klasiska akadēmiska pētījuma, jo tās autors nevienā brīdī nevairās no subjektivitātes. Runa gan šeit ir ne tik daudz par autora subjektivitāti, cik par to cilvēku subjektivitāti, kuru balsis ieskanas grāmatas lapaspusēs. Šos vēstures personāžus var izgaismot kā kara mehānisma skrūvītes, parādot viņu jūtas un emocijas slāpētā veidā. Tomēr U. Neiburgs ir izvēlējies citu pieeju, kas gaumīgā veidā dod priekšroku subjektivitātei un Otrā pasaules kara vēsturei noņem abstrakcijas masku, ļaujot tai kļūt cilvēcīgākai un saprotamākai. Neiburga panāktā personāžu daudzbalsība, kas atklājas kara izraisītajās grēka un ienaida liesmās, ir solis uz priekšu mūsu izpratnes vairošanā par laiku, kad izšķīrās Latvijas liktenis uz turpmākajiem 50 gadiem. Turklāt grāmatas autors kaut kādā ziņā izaicina savus Latvijas amata brāļus – diplomētus vēsturniekus –, kas nereti vēstures personāžu subjektivitāti uztver par mazāk nozīmīgu fona skaņu iepretim arhīvu dokumentu objektīvajai pašsaprotamībai un svarīgumam.

 

Lasot šo grāmatu, nevar arī nepamanīt, ka autors nevairās no savas normatīvās pozīcijas. Respektīvi, viņš neizliekas par mēmu malā stāvētāju, bet mēģina ar savu vērtējumu piedalīties populāru priekšstatu un pieļāvumu pārinterpretēšanā attiecībā uz Otro pasaules karu Latvijā. Lai gan vēsturnieka karojoša loma šajā grāmatā neizvirzās priekšplānā, autors ik pa laikam mēģina arī izskaidrot atsevišķus dziļāk iesakņojušos mītus vai nepatiesības. Piemēram, tas ir redzams nodaļā par poļu karavīru traģēdiju Podgajē 1945. gada 31. janvārī, kurā U. Neiburgs rūpīgi izseko dažādiem avotiem, parādot, no kurienes visdrīzāk aug vēstures tendencioza sagrozīšana. Līdzās vēsturisko personāžu subjektivitātei autora normatīvā pozīcija un nebaidīšanās paust stingru, bet argumentētu viedokli ir viena no svarīgākajām grāmatas vērtībām, un, raugoties uz autora iepriekš izdotajām grāmatām un publicistiku, var teikt, ka tā jau ir uzskatāma par U. Neiburga "firmas zīmi" – skatīties citādi, bet ne mazāk profesionāli uz Otro pasaules karu.

 

Ir būtiski arī ņemt vērā, ka grāmatas tekstu caurauž diezgan skaidra un konsekventi piemērota vērtību mēraukla, kas palīdz piešķirt jēgu konkrētiem personāžiem. Šī mēraukla jeb morālie orientieri dažkārt atklājas starp rindiņām, bet dažkārt ļoti tiešā tekstā, pasakot, ka Otrā pasaules kara vēsture Latvijā vispirms ir jābalsta cieņā pret cilvēku, vienalga, kurā pusē šis cilvēks ir bijis. Cilvēcība, varonīga vai neģēlīga cilvēka rīcība konkrētajā situācijā un apstākļos ir vadmotīvs, kas sadiedz kopā diezgan atšķirīgās grāmatas nodaļas. Taču tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka U. Neiburgs no militārās vēstures materiāla cenšas uzcelt morāles bāku. Viņš drīzāk aicina atvērt acis pretī kara liesmām un censties tajās ieraudzīt gan naida kropļojošo iedabu, gan ciešanu bezcerību, gan cilvēka mazās uzvaras.

]]>
Kritika Raksti
news-48813 Thu, 07 Mar 2019 09:20:38 +0200 "Liels un mazs" izdod igauņu rakstnieces Ketlinas Kaldmā grāmatu bērniem "Būt sliktai meitenei ir dievīgi" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48813/ Bērnu grāmatu izdevniecība "Liels un mazs" laiž klajā igauņu rakstnieces Ketlinas Kaldmā (Kätlin Kaldmaa, 1970) grāmatu "Būt sliktai meitenei ir dievīgi" Maimas Grīnbergas tulkojumā. Šis stāsts piemērots jaunākā skolas vecuma bērniem. Stāsta notikumi risinās ap 1980. gadu. Padomju Igaunijā ir kāds parasts kolhoza ciemats, ir kartupeļu lauki un cūku kūtis, ir deficīts – dažādu preču trūkums – un neglītas skolas formas. Tā nav nekāda memmīšu pasaule – lai šo vietu iepazītu, vajadzīgi rūdīti bērni. Grāmatas galvenā varone Lī ir 11 gadus veca apsviedīga meitene, kura kopā ar jaunāko māsu, mazo brāli, par kuru lielā māsa allaž ir atbildīga, un draugiem – kaimiņu puikām šajā Igaunijas lauku nostūrī piedzīvo dažādas dēkas. Bieži vien gājieni uz mežu un pie upes ir bīstamāki, nekā bērni spēj aptvert, bet pieaugušo tuvumā nav, un bērni var visu izmēģināt uz savas ādas. Taču pamazām varoņdarbi kļūst arvien pārgalvīgāki, un arī nepatikšanas ir klāt. Rakstniece grāmatas tapšanā izmantojusi savus bērnības iespaidus, taču, pateicoties visu laiku bērniem kopīgajai kārei pēc piedzīvojumiem, mūsdienu bērnam nepavisam nebūs grūti iejusties viņas attēlotajās situācijās, un gluži nemanot viņš būs ieguvis arī priekšstatu par savu vecāku vai vecvecāku kādreiz pieredzēto.

Arī latviešu izdevumā izmantotas igauņu mākslinieka Jāna Rēmusa (Jaan Rõõmus) ilustrācijas. Grāmata "Būt sliktai meitenei ir dievīgi" bija nominēta Igaunijas Kultūrkapitāla Literatūras balvai un 2017. gadā iekļauta starptautiskajā The White Ravens katalogā.

"Būt sliktai meitenei ir dievīgi" ir Ketlinas Kaldmā (Kätlin Kaldmaa, 1971) trešā prozas grāmata bērniem, Igaunijā tā izdota 2016. gadā. Rakstniecei ir iznākuši arī pieci dzejoļu krājumi, stāstu krājums "Mazs ass nazis" (2014) un romāns "Islandē nav taureņu" (2013), viņa studējusi angļu valodu un literatūru, atdzejo, raksta literatūras kritiku, ir strādājusi Igaunijas Bērnu literatūras centrā un jau kopš 2010. gada ir Igaunijas PEN centra prezidente.

]]>
news-48811 Thu, 07 Mar 2019 09:17:09 +0200 Jauna grāmata: Valdis Rūmnieks "No Raiņa līdz Čakam" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48811/ Rakstnieka Valda Rūmnieka devums latviešu literatūrā jau vairāku gadu desmitu garumā ir bijis ražīgs un daudzveidīgs – sākot ar vēsturiskajiem romāniem, kas tapuši tandēmā ar Andreju Miglu, līdz zinātniskās fantastikas stāstiem jauniešiem; sākot ar pasakām pašiem mazākajiem par Murjāņu Kurmīti līdz nopietnām literatūrteorētiskām apcerēm rakstnieks allaž ir bijis klātesošs aktuālajos literatūras un kultūras procesos. Tagad klajā laista rakstnieka autobiogrāfija divās daļās, no kurām pirmā "No Mežaparka līdz Murjāņiem" tika izdota pirms gada, bet otrā ar nosaukumu "No Raiņa līdz Čakam" dienasgaismu ieraudzījusi šogad un tika atvērta Ķīpsalas grāmatu svētkos 2. martā. Savai autobiogrāfijai Valdis Rūmnieks izvēlējies interesantu pieeju: mazāk akcentējot personisko dzīvesgājumu, abās grāmatās detalizēti portretēt Latvijas kultūras dzīves norises vairāku desmitu gadu ilgā laika posmā. Dzimis literātu ģimenē un jau no bērnības regulāri saskāries ar rakstniecības vidi, autors savā atmiņā spējis saglabāt neskaitāmi daudz intriģējošu faktu un nianšu, kuri abas autobiogrāfijas daļas padara par aizraujošu lasāmvielu, kas mazāk atgādina dokumentālu vēstījumu, vairāk – romānu par rakstnieku dzīvi pēckara un pēcatmodas laiku Latvijā. Ne mirkli nezaudēdams hronoloģisko stāstījuma pavedienu, Valdis Rūmnieks dalās ar  neparastiem, kurioziem vai vienkārši mazāk zināmiem atgadījumiem "iz rakstniecības virtuves", kas, no vienas puses, padara tekstu viegli lasāmu, no otras – paver priekškaru uz ievērojamiem Latvijas kultūras un literatūras vēstures personāžiem kā dzīviem cilvēkiem, kas lasīšanas gaitā kļūst par lasītāja personiskiem paziņām vai pat draugiem.

Grāmatas vāka tekstā autors rotaļīgi apsola izstāstīt gan to, kā Latvijas Rakstnieku savienību apmeklējusi policijas specvienība, gan atgadījumu ar Aleksandra Čaka garu, kas it kā neļāvis Valdim Rūmniekam atvērt portfeli, un vēl virkni intriģējošu notikumu. Tieši šādi – caur stāstiem un pastāstiem, ar labvēlīgu smaidu un šķelmīgu humoru – autoram ir izdevies radīt saistošu skatījumu uz laikmetu, kas līdz šim pārsvarā ticis analizēts no politiskā un sociālā, bet ļoti reti – no cilvēciskā viedokļa. Līdz ar to grāmatas "No Mežaparka līdz Murjāņiem" un "No Raiņa līdz Čakam" būs vērtīga lasāmviela gan tiem, kurus interesē jaunāko laiku rakstniecības un kultūras vēsture Latvijā, gan vecāko klašu skolēniem un humanitāro zinātņu studentiem, kuriem tā ir iespēja iepazīt latviešu rakstniekus ne tikai viņu daiļrades, bet arī personības aspektā.

Pieejama arī e-grāmata.

]]>
news-48810 Thu, 07 Mar 2019 09:11:37 +0200 "Neputns" sērijā "Latvijas mākslas klasika" izdevis Aivara Leiša grāmatu "Kārlis Jansons" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48810/ Apgāds "Neputns" laidis klajā jaunu, jau deviņpadsmito izdevumu lasītāju iecienītajā sērijā "Latvijas mākslas klasika" – mākslas zinātnieka Aivara Leiša grāmatu par izcilo tēlnieku Kārli Jansonu. Tēlnieks Kārlis Jansons (1896–1986) ir vitālu, temperamenta uzspriegotu tēlu autors, kurš darbojies galvenokārt monumentālās un memoriālās skulptūras jomā, radot virkni nozīmīgu pieminekļu vairākās Latvijas pilsētās. Varas maiņu gaitā tie daudzkārt cietuši un iznīcināti, taču izcilākie no tiem – kā Jelgavas atbrīvotājiem veltītais piemineklis "Lāčplēsis un Melnais bruņinieks" (1932) un Latgales Māras monuments Rēzeknē (1939) –, pateicoties viņa dēla, tēlnieka Andreja Jansona, pūlēm, atjaunoti.

Kārļa Jansona memoriālos darbus varam sastapt arī daudzās Latvijas kapsētās: paša mākslinieka apkopotajā darbu sarakstā uzskaitīti 36 kapa pieminekļi, 21 no tiem uzstādīts Rīgas Meža kapos. Vērienīgākais un pazīstamākais no tiem ir Latvijas Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes memoriāls (1935). Strādājis arī stājtēlniecībā, veidojot portretus un sižetiskas figurālas kompozīcijas. Kārļa Jansona rokrakstā jūtama Mikelandželo un Ogista Rodēna tēlniecisko principu ietekme, viņa tēlniecībai raksturīga patētiska emocionalitāte, spriega atlētisku ķermeņu ekspresija un detalizēta formveide. Mākslinieka ražīgā darbība tēlniecībā aptvēra ilgu laikposmu, un tai veltītas arī daudzas publikācijas, tomēr grāmatas autors atzīst, ka šī izcilā tēlnieka vieta Latvijas mākslas kopainā joprojām nav pietiekami skaidri iezīmēta un novērtēta.

Grāmatas autors centies aptvert ne vien visu Kārļa Jansona radošo mantojumu un pedagoga darbību, bet arī bagātīgo dzimtas vēsturi, kas saistās ar senajām, ģimenei aizvien piederošajām Siļķu mājām Gaujas krastā Cēsīs, kur mākslinieks dzīvojis un strādājis visu mūžu, ilgus gadus dodot pajumti arī Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļas studentu vasaras praksēm.

Kārlis Jansons dzimis zemkopju ģimenē, līdz Pirmajam pasaules karam mācījies Cēsu pilsētas zēnu elementārskolā. No 1915. gada turpinājis mācības Kazaņas komercskolā, 1917. gadā beidzis Pleskavas komercskolu, no 1917. līdz 1919. gadam studējis Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, no 1919. līdz 1925. gadam – jaundibinātās Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Tēlniecības nodaļā pie Konstantīna Rončevska. Viņa diplomdarbs – neobarokālā skulpturālā grupa "Cīņa ar Kentauru" 20. gs. 80. gados atlieta bronzā un uzdāvināta Cēsīm. 20. gs. 20.–30. gados studiju nolūkā apmeklējis Itāliju, Vāciju un Franciju, 1934. un 1938.–1939. gadā papildinājies bronzas liešanas tehnikā un granīta apstrādē Somijā. Pirmo plašāko ievērību guvis 1929. gadā ar pieminekli Augustam Deglavam Rīgas Meža kapos. No 1937. īdz 1972. gadam strādājis LMA, bijis Tēlniecības meistardarbnīcas vadītāja Kārļa Zāles palīgs, vēlāk – pedagogs, no 1966. gada – profesors. No 1928. gada darbojies Latvju mākslinieku biedrībā, no 1945. gada bijis Latvijas PSR Mākslinieku savienības biedrs.

Mākslas zinātnieks, izstāžu kurators un pedagogs Aivars Leitis (1957) absolvējis T. Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmiju (1984), ieguvis humanitāro zinātņu maģistra grādu mākslā (Mg. art) Latvijas Mākslas akadēmijā (2003), mākslas pedagoga sertifikātu Latvijas Mūzikas akadēmijā (2004). No 2000. gada pasniedzējs Valmieras Mākslas vidusskolā, no 2005. gada Valmieras Valsts ģimnāzijas mākslas galerijas "Leduspagrabs" vadītājs. Galvenokārt pievērsies Latvijas naivās mākslas izpētei. No 2006. gada Latvijas naivās mākslas muzeja direktors. Bijis vairāku nozīmīgu izstāžu kurators.

Sērijā "Latvijas mākslas klasika", kas aizsākta 2014. gadā, tiek izdotas neliela apjoma grāmatas plašam lasītāju lokam, kuras viegli uztveramā veidā ļauj iepazīt mūsu mākslas klasiķu dzīvesstāstus un radošo devumu. Tās ietver plašu reprodukciju klāstu un pilnu teksta tulkojumu angļu valodā. Grāmatas papildina laika josla, kas latviešu mākslinieku dzīvi ļauj skatīt pasaules notikumu kontekstā, atklājot kopsakarības, paralēles vai vienkārši interesantas sakritības. Sērijā iepriekš iznākušas grāmatas par Aleksandru Beļcovu, Borisu Bērziņu, Līviju Endzelīnu, Voldemāru Irbi, Jāni Liepiņu, Rūdolfu Pērli, Vilhelmu Purvīti, Kārli Padegu, Jani Rozentālu, Jāni Robertu Tillbergu, Konrādu Ubānu, Teodoru Ūderu, Johanu Valteru, Sigismundu Vidbergu, Rihardu Zariņu, darbnīcu “Baltars”, Jāni Ferdinandu Tīdemani un Hildu Vīku.

]]>
news-48808 Thu, 07 Mar 2019 09:02:10 +0200 Dvēseles valsis https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48808/ Rakstnieces Ingas Žoludes vārds ar saviem tiešuma pilnajiem literārajiem darbiem latviešu literatūrā savas saknes iedzinis jau sen. Rakstniece ir arī pirmā Latvijā, kas ar darbu "Mierinājums Ādama kokam" ieguva prestižo Eiropas Savienības Literatūras balvu. 2018. gadā pie lasītājiem nonāca izdevniecības "Dienas grāmata" izdotais Ingas Žoludes garstāsts "1904. Melanholiskais valsis", kurš vēsta par latviešu komponista un mūzikas kritiķa Emīla Dārziņa ceļu pie skaņdarba "Melanholiskais valsis" un par Dārziņa iekšējo, kā arī ārējo pasaules telpu. Darbs sākotnēji tapis kā sadarbības projekts ar mūziķi Oskaru Herliņu. Rezultāts ir kultūras elements – grāmata ar ļoti baudāmu vizuālo noformējumu un tikpat baudāmu saturu. Grāmatas noformēšanai izmantots E. Dārziņa laikabiedra, mākslinieka, "nesaprastā ģēnija" Ādolfa Zārdiņa darbs "Moderna sabiedrība". Vāka dizains iekrāso arī stāsta fonu, lielos vilcienos atklājot tā laika – 20. gadsimta sākuma – sabiedrību. Grāmatu  veido ne tikai stāsts par E. Dārziņu. "1904. Melanholiskais valsis" ir sadalīta trīs nodaļās. Pirmajā daļā  ir I. Žoludes stāsts, pēc kura seko otrā nodaļa ar nosaukumu "Dvēsele joprojām caur pasauli iet", kuru izveidojis mūzikas žurnālists Orests Silabriedis. Šajā nodaļā ir fakti un neliels ieskats par E. Dārziņa dzīvi un pāragro nāvi. Tiem, kas par komponistu neko nezina vai zina gaužām maz, es ieteiktu šo nodaļu izlasīt pirmo, jo tā palīdz daudz labāk saprast un izprast garstāsta jēgu. Savukārt trešo grāmatas nodaļu veido mākslas zinātniece Daina Auziņa un viņas apraksts par Ā. Zārdiņa gleznu "Moderna sabiedrība". Šīs nodaļas, kas savstarpēji papildina grāmatu, kopā veido it kā pabeigtu apli, kura vidū ir E. Dārziņa tēls.

Pats garstāsts šķiet gaisīgs un viegls, tomēr īsti tāds nav. Lasīt šo darbu ir kā klausīties pašu skaņdarbu "Melanholiskais valsis" – skaisti un tomēr nedaudz smeldzīgi. Līdzību ar skaņdarbu pastiprina arī I. Žoludes veidotais teksts, kuru lasot rodas sajūta, ka stāsts skan. "Rīta gaismai var likt skanēt trešajā oktāvā. [..] Krēsls čīkst tikpat mezzo forte kā gulta... [..] Čab mirtes lapiņu mirga (otrajā oktāvā), vējš (pirmajā oktāvā).." (9., 12., 23.) Savukārt smeldzīgumu rada empātija, kuru lasītājs izjūt pret garstāsta galveno varoni. Nav grūti just līdzi jaunā komponista dvēseles sāpēm un ikdienas likstām, jo Žolude ir uzbūrusi ļoti dzīvas ainas un tēlus. Lai arī darbs ir par skaņdarba tapšanu, tajā var uzzināt arī par komponista dzīvi, sapņiem un sapņu pretstatīto realitāti un ikdienu. Šis literārais darbs palīdz saprast, kā arī izdzīvot skumjāko no valšiem. "Tu varētu uzrakstīt visskumjāko valsi visā pasaulē, un es to klausītos, es to klausītos un raudātu līdzi." (29.) Un tā patiesi ir! Pēc garstāsta izlasīšanas "Melanholiskajā valsī" ir iespējams saklausīt Dārziņa ilgas pēc viņa īstās Marijas, Marijas Stalbovas, kura kļuvusi par Mariju Eglīti, Viktora Eglīša sievu. Var šķist nedaudz klišejiski, ka arī šajā darbā par komponista dvēseles mokām radošā darba tapšanas procesā mijas nepiepildīta mīlestība un alkas pēc cilvēka, bet reizēm viss, kas vajadzīgs dvēselei, ir otra saprotoša un mīļa dvēsele. I. Žolude caur Emīla Dārziņa dzīves Marijām, kuras tam bijušas vairākas – māte Marija, sieva Marija un arī mīļotā sieviete Marija –, velk paralēles ar kristīgo māti Mariju, tādējādi uzsverot Bībeles un kristīgās ētikas nozīmi Dārziņa dzīvē. Marijas, Dieva mātes, tēls, kuru Emīls šķietami redz Poruka mājās "Lāčos", ir tas, kurš uzjundī jaunajā komponistā tik spēcīgus dvēseles pārdzīvojumus, ka turpat uz vietas top "Melanholiskais valsis". Šī reliģiskās pasaules iezīmēšana darbam piešķir nedaudz pārpasaulīgu noskaņu, kā arī parāda, kādas kristīgās ētikas normas ir vadījušas komponistu cauri dzīvei.         

Arī laiks un vide garstāstā īpaši apspēlēti un parādīti. Stāsts sākas ar pavisam nelielu tēlojumu par laiku, kurā stāsta autore parāda, kā dzīvoja cilvēks, kad pār laiku valdīja divi kalendāri – Georga un Jūlija. Par laiku, kur pēc viena kalendāra gads jau sācies, pēc otra ne. Un par laiku starpā. Un to, kā šis starplaiks reizēm pat ir būtiskāks par pārējo. Garstāsta autore ir izvēlējusies laiku nedatēt ar pulksteņa vai kalendāra mērvienībām, taču tas tiek atklāts caur gadalaikiem, mēnešiem un dabu, kas ir apkārt Dārziņam. Telpa un vide gan tiek rādīta noteiktāk, tiek nosaukta gan Emīla un viņa sievas Marijas māju adrese – Lielās Ņevas iela (tagadējā Blaumaņa iela), Emīla darba vieta – Natālijas Draudziņas ģimnāzija, Marijas Dārziņas darba vieta – Maldoņa skola, ir minētas arī Jāņa Poruka lauku mājas, daži Rīgas lokāli u. c. Vai tas liek domāt, ka reizēm vieta ir svarīgāka par laiku? Iespējams, jo tieši laukos, dārzā, Emīlam izdevās uzkomponēt to, pēc kā tik ilgi ilgojās. "Caur ziediem daba dzied." (15.) Un iespējams, ka Dārziņš sava akluma dēļ spēja saklausīt pasaules, dabas mūziku, ko spēj tikai tie, kam kaut kas atņemts.

Šo grāmatu ir labi izlasīt ne tikai tādēļ, ka tā ir literāri ļoti baudāma, bet arī tāpēc, ka caur to ir iespējams iepazīties ar vienu no Latvijas lielajiem dižgariem – Emīlu Dārziņu un viņa dzīvi, mūziku un dvēseli.

]]>
Kritika
news-48772 Tue, 05 Mar 2019 08:50:05 +0200 Meklējot pazudušo https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48772/ Rakstnieces Emmas Hīlijas romāns "Elizabete ir pazudusi" ("Jāņa Rozes apgāds", 2018) liks lasītājam meklēt kā pazudušus cilvēkus, tā arī pazudušas domas un atmiņas, liks mainīt savu domu konstrukciju, kā arī justies nedaudz "nepieskaitāmam", tomēr vienlaikus saglabājot detektīva cienīgu izmeklēšanu ar savu "gaistošo" atmiņu. Stāsts ir par Modu, 82 gadus vecu kundzi, kura sirgst ar demenci. Romāna laikā tā pakāpeniski tikai progresē. Neviļus nāk prātā sena atziņa – vecums nenāk viens. Šoreiz gan ne jau vecums ir Modas lielākā problēma, bet viņas pazudusī draudzene, vienīgā draudzene, kura vēl nebija nonākusi aprūpes namā vai, vēl bēdīgāk, – kapos.

Ņemot vērā Modas slikto atmiņu, Elizabetes meklēšana būs ne vien grūta, bet arī skumji amizanta. Sirsnīgi smiekli mīsies ar dziļu līdzjūtību. Viennozīmīgi visu, ko Moda ir izdomājusi darīt, viņa dara, cēlu mērķu vadīta. Daudzas Modas darbības pat netiek līdz galam īstenotas, jo, nonākot galamērķī, kundze jau ir aizmirsusi, ko ir vēlējusies darīt. Reizēm šī vecā kundze liks paskatīties uz pasauli citām acīm, burtiski liekot pasauli iepazīt no jauna. Te laikam iederas kārtējā atziņa, kas rodas vecumā, – bērniem un veciem cilvēkiem ir daudz kopīga.

Kāda tad ir Modas metode kaut nedaudz atcerēties par savām pagātnes darbībām un nākotnes iecerēm? Viss tiek pierakstīts! Sākot ar zīmītēm, kas norāda par persiku konservu nepirkšanu, neēšanu, jo Moda mēdz aizmirst, ka ir jau paēdusi, tāpat arī viņa pieraksta Elizabetes pazušanu un izmeklēšanas gaitu. Tikai šajā sistēmā ir viens "bet" – zīmīšu ir ļoti daudz un reizēm tajās pazūd vienota laika līnija. Vai tas bija atgādinājums par šodienu, rītdienu, vai varbūt tā ir mēnešiem veca zīmīte? Juceklis ne vien galvā, bet arī apkārt. Lasot grāmatu, arī es reizi pa reizei jutos dziļi bezpalīdzīga – daudzi Modu neuztvēra nopietni un viņas visdziļāko sāpi nespēja saprast.

Romānā sastopam arī paralēlu sižeta līniju, kurā vēstīts par Modas jaunību un laiku, kad bez vēsts pazuda viņas vecākā māsa Sūkija. Šis milzīgais trieciens mainīja visu ģimenes iekšējo harmoniju, un ģimene sašķēlās, katrs no ģimenes locekļiem ierāvās sevī un kategoriski nevēlējās apspriest šo sāpīgo negadījumu. Moda gan neatmeta cerību un ar entuziasmu centās meklēt pavedienus, kas novestu pie māsas, dzīvas vai mirušas. Slimības dēļ kundzei šie divi dzīves posmi ir sajukuši kopā, viņa gremdējas jaunības atmiņās, padarot tās teju par šībrīža īstenību, neapzinoties savu pašreizējo dzīvi. Ļoti aizraujoši ir vērot, kā autore šīs divas laika līnijas nemanot savij kopā, radot tām līdzvērtīgu nozīmi. Modas atmiņas mudināja arī mani pārdomāt, cik ļoti cilvēka dzīvi ietekmē kādi bērnības vai jaunības notikumi un cik spēcīgi tie maina cilvēka personību. Iespējams, ja Moda jaunībā nebūtu piedzīvojusi māsas pazušanu un tās zaudēšanu, tad Elizabetes pazušana viņai nešķistu tik briesmīga, kādu to radīja šī pieredze.

Kā jau visās attiecībās, arī romānā atainotajās ir divas puses. Un, lai kā mēs justu līdzi Modai, bez ievērības nepaliek arī Modas meita, kura katru dienu rūpējas par savu māti un ar dzelžainu pacietību viņu kaut nedaudz vedina uz realitātes apzināšanos. Atliek vien sev uzdot jautājumu – kurai ir grūtāk?

]]>
Kritika
news-48768 Mon, 04 Mar 2019 16:05:55 +0200 Redakcijas sleja. Par kaķiem un grāmatām https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48768/ Kopš brīža, kad sāku sevi apzināties, manā dzīvē ir bijušas divas mīlestības, kuras, domāju, pavadīs mani visas dzīves garumā – tie ir kaķi, un tās ir grāmatas. Kad pirms dažiem gadiem pārcēlos uz savām jaunajām mājām, papildus grāmatu kaudžu pārvešanai un citiem skaistajiem notikumiem milzīga pievienotā vērtība bija četri kaķi, ar kuriem kopā tagad pavadu ikdienu. Ikkatram ir zināmi asprātīgie teksti par kaķu egoismu, augstprātību un to, ka patiesībā nevis kaķis dzīvo pie saimnieka, bet gan saimnieks pie kaķa. Par šo pēdējo argumentu varētu runāt gari un plaši, jo man brīžiem patiešām šķiet, ka es savās mājās esmu tikai tāpēc, lai piestrādātu par šveicaru, viesmīli, apkopēju utt. mazajiem, četrkājainajiem spalvu kušķiem. Bet stāsts šoreiz nav par to. Mani vairāku gadu garumā veiktie novērojumi saistās ar manu kaķu gulēšanas paradumiem. Izrādās, viņu vismīļākās guļamvietas ir grāmatas, klades, avīzes un dažādi citi papīri. Un vienalga, kur tie novietoti – gultā, uz galda, palodzes vai uz grīdas. Tomēr, ja runa ir par grāmatām, viss nemaz nav tik vienkārši. Izrādās, mani kaķi ir diezgan izvēlīgi šajā ziņā. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka dažkārt ir pat vērtīgi kaķu viedoklī ieklausīties. Es gan nezinu, cik ļoti šie dzīvnieki spēj nolasīt savu saimnieku sajūtas un domas, bet stāsts ir šāds – viņi parasti neizvēlas gulēt uz apšaubāmas kvalitātes satura grāmatām, kuru nosaukumus atļaušos neminēt. Jāatzīst, ka šajā ziņā mans un kaķu viedoklis sakrīt, vai man vismaz gribas tā domāt. Tomēr sajūta ir diezgan interesanta, kad pēc dažu grāmatu rūpīgas apostīšanas tām tiek veltīts nicinājuma pilns skatiens. Vai arī divas dzintarkrāsas acis pavēršas pret mani, jo "es jau uz nekā tāda netaisos gulēt" vai "Ruta, tu tiešām taisies to lasīt?!" Turpretī, ja grāmata tiek atzīta par labu esam, viņi saritinās uz tās vai arī apguļas blakus, uzliekot uz vāka galvu vai ķepu.

Taču dažreiz šī nevainīgā gulēšana var beigties pavisam nelāgi. Piemēram, vienā no "Domuzīmes" žurnāliem ir skaidri saskatāmas zobu pēdas, bet vēlme paņemt gultā nolikto Sjouna "Skugabaldru" beidzās ar manas rokas sanagošanu. Mikis jau to bija pilnībā privatizējis, pat skatienā bija redzams pārmetums – "kā tu vispār atļaujies aiztikt manu grāmatu".

Nobeigumā gribu teikt, ka manējie ir īsti filologa kaķi. Viņi ir murrājoši asistenti, kuri laikam jau sajūt brīdi, kad ir visvairāk nepieciešami, jo, strādājot pie kāda nopietnāka darba, vienmēr kāds no četriem guļ blakus un atbalsta ar savu klātbūtni. Šobrīd gan nevienu tuvumā nemanu. Laikam nerakstu neko pietiekami nopietnu…

 

P.S. Par jaunumiem – Ubi Sunt redkolēģijai esmu pievienojusies pavisam nesen, šī gada sākumā, bet cenšos aktīvi iesaistīties satura veidošanā. Pamazām tiek "atdzīvināts" arī mūsu Instagram (@ubi_sunt_lu) un Twitter (@UbiSuntLU) konts, tāpat portālā drīzumā gaidāms interviju cikls "Sarunas ar pasniedzējiem". Lai laba lasīšana un veiksmīgs pavasara sākums!

]]>
Raksti
news-48744 Fri, 01 Mar 2019 12:55:31 +0200 Nepārejošā laikā. "Apkārt viss spožā zeltā / pa īstam ir" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48744/ Ināra Kaija Eglīte. "Kliedziens starp āboliem. Piecdesmit gadu vēlāk. Tieši laikā" (Neputns, 2018). Atturība sairst palsos putekļos, un vienaldzība nav iespējama. Kad lasāma mākslas zinātnieces Ievas Kalniņas pieredze, uzzinot par Ināras Kaijas Eglītes esamību caur viņas dzeju Andra Grinberga filmā "Pašportrets" (1972), nepārprotami skaidra top krājuma sastādītājas un I. Eglītes dzejas izstādes "Debesis bez tukšuma" [1] kuratores iekšējā motivācija atgādināt par autori vai iepazīstināt lasītāju ar viņu no jauna – noilguma šai dzejai nav. "72. gada septembra mēneša pēdējais dzejolis" I. Kalniņas raksturojumā [2] izsaka avangarda laikmetu 20. gadsimta 60.–70. gados, savukārt šodienas lasījumā tas savas dzīvās, kailās iekšējās intonācijas dēļ ir viens no skaistākajiem mīlestības dzejoļiem latviešu lirikā. Pavediens, kurš dziļi saista šajā neparastajā krājumā. "Debija un mūža veikums vienā elpā" [3] – tā par savu 70. jubilejā izdoto dzejas krājumu sacījusi pati dzejniece un tulkotāja Ināra Kaija Eglīte (ar pseidonīmu Toms). Toma personība ir labi zināma no 20. gadsimta 60. gadu Rīgas alternatīvās radošās jaunatnes aprindām jeb "kazistiem" – leģendārās kafejnīcas "Kaza" jauno literātu un mākslinieku kopas, kurā viņa darbojusies kopā ar Aivaru Neibartu, Uldi Bērziņu, Uldi Leinertu un citiem spilgtiem laikabiedriem, savas paaudzes simboliem. Ināras Eglītes dzīvi un radošo darbību caurauž dažādi leģendāri kultūrkonteksti – viņa ir no rakstnieka Pāvila Gruznas dzimtas, strādājusi par arheoloģisko izrakumu zīmētāju, piedalījusies mākslinieka Andra Grinberga agrīnajās ikoniskajās performancēs un hepeningos, filmās, bijusi tuvā draudzībā ar Maiju Silmali no "Franču grupas".

Krājuma pielikumā publicētā Ievas Kalniņas saruna ar Ināru Kaiju Eglīti "Apgrieztā Maslova piramīda" ir izcils padziļinājums, kurā iepazīt un izjust Toma radošo un personīgo laiktelpu ar dzejošanas sākumiem Latvijas Padomju rakstnieku savienības Jauno autoru semināros, izdevniecību atteikumiem izdot krājumu, nokļūšanu čekas redzeslokā un pretestības dzīvi represīvo struktūru un padomju ideoloģijas laikā.

Izdevums ietver visai pilnīgu un visaptverošu materiālu par autori, biogrāfiski un kultūrvēsturiski nozīmīgas fotogrāfijas. Krājuma dzejoļu vizuālā telpa – melnbalti foto ar Ināru dažādos tēlos Andra Grinberga akcijās "Viesis", "Sarkanais tuksnesis" (Antonioni) un "Sievu pilsētā" (nosaukums dots vēlāk, pēc Fellīni filmas) 1974.–1975. gadā atklāj autores personības reprezentāciju daudzveidību, kas saskaņojas ar dzejas balsi. Emocionālie un mākslinieciskie motīvu elementi – nemanāmais, vienkāršais, dekoratīvi artistiskais, romantiskais, draudzīgais, jutekliskais un rezignētais – dažādās reprezentācijās pastāv arī autores dzejā.

Grāmatu veido četras motīvos un poētikā daudzveidīgas daļas: "Svešā pilsēta", "Es tevi gaidīšu aizvienam un mīlēšu aizvienam", "Dialogi", "Kliedziens starp āboliem", izdevumā iekļaujoši pastāv arī vēl slepenā piektā dzejoļu daļa. Kā norādīts priekšvārdā, dzejniece pati tos nebūtu iekļāvusi krājumā, bet uz dzejoļu tiesībām tikt publicētiem uzstājusi grāmatas sastādītāja [4]. Tekstā tie kodēti miglas pelēki. Jāuzsver, ka krājuma sastādītājas iespaids uz šādu tekstu izlasi ir izšķirīgi būtisks, jo vairāki no "slepenajiem" dzejoļiem (krājuma pirmajā daļā, piemēram, "Pret", "Ko es redzu, "Da mihi animas cetera tolle", "Tosts" u. c.) ir poētiski vērtīgi un veiksmīgi papildina krājuma tekstu linearitāti.

Īpaši izceļams intīmās dzejas cikls "Es tevi gaidīšu aizvienam un mīlēšu aizvienam" ar jau pieminēto titultekstu "72. gada septembra mēneša pēdējais dzejolis", kas savās emocionālajās toņkārtās dzīvi un kaili, pilnasinīgi ilustrē mīlestības sāpīgo pretrunu dabu. Cikla tituldzejolī ar romantiskiem mikrotēliem (mēness, kliņģerītes, gliemezīši, zvaigznīte) tiek sapludināti prieka un sāpju skaudrie kontrasti, emocionālajai pasaulei ir jūtīga mīļuma vaibsti. Teksta laiks ir apstādināts mūždarbībā – mīlestībā, ko neskar ne ārējā laika maiņas, ne zaudējuma izmisums, ne nāve: "es tevi gaidīšu aizvienam / un mīlēšu aizvienam / pie dilstoša mēness / pie augoša mēness / un tad kad mēness nemaz nebūs / es tevi gaidīšu aizvienam / un mīlēšu aizvienam // (..) bet šeit ir pilsētas robeža / te beidzas pilsēta / vai šī ir tā vieta / kur es drīkstu pilnā kaklā kliegt // klusu / dārzā no rīta tik dziļa rasa / ka tajā var pazust / un viena maza rīta zvaigznīte / pusbalsī dzied (..) // (..) es tikai aizeju / uz pirkstgaliem / klusu klusu / lai tevi neiztraucētu / zem sīkām ķeburainām saknītēm / neatvadoties es aizeju / un mīlēšu tevi aizvienam" (70. lpp.).

Atdevīgā, bezgalīgā, arī bīstami slāpējošā mīlestība ierakstīta dzejolī "Es skriešu apkārt pa pilsētu" un dzejolī ar balādes nosaukumu "Love, this is my love…" – šajos dzejoļos iezīmējas 20. gs. 60.–70. gadu dzejas tendence, kas ir arī I. Eglītes tekstu pamata forma – brīvā dzeja, verlibrs, atsevišķi dzejprozas formālie fragmenti, kas iegulst pievilcīgos tekstu paplašinājumos: "Ir pierasts redzēt debesis no zemes un zemi no zemes; ir iespējams / arī redzēt zemi no debesīm un debesis no debesīm; bet vai tu vari / iedomāties zemi bez debesīm un zemi bez visa tā, kas uz tās ir? – Tā es tevi mīlu." (54. lpp.)

Mīļuma manifestācija ar deminutīvo mikrotēlainību ("pateikt ko ļoti brīnišķīgu priekš tevis, / tad kopā ar mazām skudriņām nomirt" (56. lpp.)) un jutekliskajām impresijām ("… Piparmētru smarža vēsu upju krastos – / tā ir mana prieka dziesma, / un vairs tikai tā vien. (..) Upju krasti stāv balti nosniguši / pie sen jau aizsalušām upēm, / bet kaut kur dziļi apakšā / piparmētru saknītes…" (69. lpp.), "kūpošos mirdzošos rītos / tava elpa gaiši dzeltena / pa alejām dejo" (73. lpp.)) pilnīgo mīlestības paradigmu.

Poētiskā izteiksme daudzos Eglītes dzejoļos skan lasītājam emocionāli uztverami un ļoti atpazīstami, motīva aspektā klasiski romantiski tēli te bieži veiksmīgi izbēg no banalitātes, pastāv organiskā teksta ekspozīcijā, kur dzejoļu iekšējo ritmu uztur rindu atkārtojumi: "(..) pulksten deviņos no rīta / putni pieskārās logu rūtīm / un mana mirdzošā laimes svītra / saplūda kopā ar āra mirdzumu / tas bija pulksten deviņos no rīta / kad tavās acīs kā spogulī / es ieraudzīju šos mirdzumus (..)" (68. lpp.).

Metafiziski kodēti izteiksmes līdzekļi bagātina arī tekstus, kuros valda mistiska, melanholiski jutekliska noskaņa: "Gar kājām viņam / pēdējie vasaras naktstauriņi lipa – / viņš nemanīja to – / tik satraukts viņš bija. / Un tad, kad pamanīja, / pirkstos saburzīja, / nezinādams, kas tie tādi ir – / tik satraukts viņš bija. / Bet tad, kad viņš pamanīja / savos pirkstos saberztos / naktstauriņus, / viņš raudāja – / tik ļoti satraukts viņš bija. / Un apkārt viņam neviens – / tikai pēdējā vasaras nakts – / satraucoša un tumša, un dziļa jau." (77. lpp.)

Krājuma titulciklā "Kliedziens starp āboliem" sastopamas arvien dziļākas teksta dimensijas, kā arī formveidē nozīmīgi dzejoļi, kas ir avangardiskas grafikas teksti ("Ir Daugava atkal vaļā", "Homo, fuge!", "Tik pieklusināts šis vakars" u. c.), novatoriski tapšanas laikmeta kontekstā – dzejolis "Kliedziens starp āboliem" /traģēdija/ ir grafiskā dzeja, asociatīvā tipa dzejolis cikliska apļa vizualitātē.

Emocionālā intensitāte šajā ciklā saistāma arī ar skumju un sāpju klātbūtni, vientulības izjūtu un savrupību: "Atļauj / man vienam palikt šeit / sastingušam / un savā izmisumkliedzienā / atvērtu muti" (113. lpp.), "Priede, / Melna priede aug. / Vientuļa pie kanāla / Mana melnā / Priede aug." (104. lpp.), "Tomam nomira dievs, / Toms ar savām domām palika viens" (125. lpp.). Asociatīvā tipa dzejoļi reprezentē arī filozofiski reflektīvus motīvus: "Debesīs / putns, / aiz putna punkts, / aiz punkta / neredzams putns, / aiz neredzama putna / neredzams punkts, / un tā aizvien tālāk, / aizvien augstāk, / augstāk aizvien, / tālāk aizvien / un dziļāk." (109. lpp.), vienlīdz pamanāmi ir estētiskas, sentimentālas tēlainības pieskārieni: "narcises kopā ar neaizmirstulītēm – / es sāku kaut ko atcerēties // (..) vējš pār Tartu narcišu smaržu / kā vāku visam pārrauj pāri / un viss aizveras un noklust" (128. lpp.).

Noslēdzošie nedaudzie vēlīnie 21. gadsimta dzejoļi apliecina, ka laika plūdums maina Ināras Eglītes dzejas balsi, tā izskan koncentrētākās rindās, valodas spēlēs ar homonīmiem: "man laikam / nav palicis laiks / Laikam" (144. lpp.), spoži gaumīgiem skaniskiem atkārtojumiem, asonansēm, konsonansēm: "tas slīpais sniegs / kas visu nakti / vizuļodams krita / ir ieslīpi man sirdī / iekritis / nu mana sirds ir / pilna / ar ieslīpi gulošiem / vizuļiem / līdz pavasarim / līdz pirmajiem / vizbuļiem" (140. lpp.).

Ināras Kaijas Eglītes poētiskajai intonācijai piemīt tiešs, dzīvs raksturs un emocionāls dziļums, tīrs un plašs izteiksmju spektrs. Šai dzejai, izdotai piecdesmit gadus pēc tapšanas laika, nemainīgi pastāv iekšējās brīvības kodols, kas caur autores dzīvi – savrupu, neatkarīgu esību – atgādina par talanta nenovēršamību un gara vertikāli, kura pastāv tikai nesatricināmā augšuptiecībā, katrā mirklī, kurā ir liels kailums, tiešums un šādi iemiesots "zelts patiesais". Katrā augšuptiecībā, kur cerība šķeļ tumsu un uzzied atkal no jauna: "Tur tā gaišā svītra pamalē / tā mana cerība iekārta šūpojas pamalē / un es jūtu kā caur mani / balti krokusi uz augšu dīgst" (64. lpp.). Nepārejošā laikā.

 

[1] 2017. gada vasarā fonda "Mākslai vajag telpu" pasākumu ciklā "Andris Grinbergs. Ārup" notikusī Ināras Eglītes dzejas izstāde "Debesis bez tukšuma" ar repera Abras un dzejnieces Marijas Luīzes Meļķes dalību. Kuratore Ieva Kalniņa.

[2] Apgrieztā Maslova piramīda. Dzejniece Ināra Kaija Eglīte sarunā ar krājuma sastādītāju, mākslas vēsturnieci un izstāžu kuratori Ievu Kalniņu. // Eglīte, K. I. Kliedziens starp āboliem. Piecdesmit gadu vēlāk. Tieši laikā. Rīga: Neputns, 2018, 177. lpp.

[3] Rokpelnis par Ināras Kaijas Eglītes dzeju: Tā rakstīja Brodskis un vēlīnā Belševica. LSM.LV. 21. decembris, 2018. Tiešsaiste. [https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/rokpelnis-par-inaras-kaijas-eglites-dzeju-ta-rakstija-brodskis-un-velina-belsevica.a303731/]

[4] Kalniņa, I. Priekšvārds. // Eglīte, K. I. Kliedziens starp āboliem. Piecdesmit gadu vēlāk. Tieši laikā. Rīga: Neputns, 2018, 12. lpp.

]]>
Kritika
news-48736 Fri, 01 Mar 2019 08:29:28 +0200 "Neputns" izdevis Aivara Madra dzejoļu krājumu "Zonas" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48736/ Apgāds "Neputns" laidis klajā dzejnieka Aivara Madra pirmo dzejoļu krājumu "Zonas". Tā redaktors ir dzejnieks Kārlis Vērdiņš, grāmatas dizainu veidojis mākslinieks Krišs Salmanis. Aivars Madris ar pārtraukumiem rakstījis dzejoļus jau vairāk nekā desmit gadus. Līdz šim publicējies maz, taču viņa dzejoļi, kas bijuši lasāmi žurnālā "Latvju Teksti", interneta žurnālos "Punctum" un "Satori", kā arī "Satori" izdotajos grāmatžurnālos, piesaistījuši uzmanību, piesakot jaunu, ievērības vērtu balsi latviešu dzejā. Krājumā "Zonas" ir apkopoti no 2008. līdz 2018. gadam tapuši teksti, kas atspoguļo pakāpenisku autora personības un literārā rokraksta nobriešanu.

Pats autors par savu krājumu saka: ""Zonas", kā jau saka priekšā nosaukums, aptver dažādas dzīves sfēras jeb zonas – šeit ir gan personiskā pieredze ar bērnības un jaunības ainām, gan intelektuālās pasaules paplašināšana, reflektējot par dažādām kultūrparādībām un Latvijas vēsturi, gan, kā jau pieklājas, arī mīlestības pārdzīvojumi, kas vijas cauri dzejā izstāstītam personiskam attiecību stāstam. Vienlaikus "Zonas" ir arī centieni apgūt plašu dzejas rakstīšanas pieredzi, nebaidoties ne no klasiskiem risinājumiem, ne eksperimentiem un īpašu godu izrādot laikabiedru un citu latviešu un ārzemju dzejnieku radītajiem darbiem, kuru nospiedumi šeit bagātīgi izkaisīti."

Krājuma redaktors dzejnieks Kārlis Vērdiņš šo debiju komentē: "Aivara Madra krājums piedāvā plašu tēmu un formu amplitūdu: no nostalģiskām bērnības atmiņām par Liepāju un Latvijas vēstures motīviem līdz intīmai mīlestības dzejai un audiovizuālu darbu tulkojumiem dzejas valodā. Autora straujie pārlēcieni no dokumentalitātes uz izdomu un no prozaiskuma uz poēziju padara viņa krājumu par aizraujošu lasāmvielu, kas prasa aktīvu līdzdarbību arī no lasītāja."

Aivars Madris dzimis Liepājā 1987. gadā. Pēc studijām Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē dzīvo un strādā Rīgā. Paralēli dzejai raksta par literatūru un kino, tulko un atdzejo. Līdz šim Aivara Madra atdzejojumā publicēti Šāronas Oldsas, Frenka O’Haras, Augusta Kleincālera u.c. amerikāņu autoru atdzejojumi.

]]>
news-48735 Fri, 01 Mar 2019 08:27:07 +0200 Jauna grāmata: Guna Roze "Sadursme" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48735/ "Kā dzīvē, tā mākslā mani piesaista ceļš, krustceles un nejaušības. Visbiežāk nekas nav tā, kā izskatās, un savas izvēles mēs labprāt norakstām uz apstākļiem. Par to arī ir "Sadursme" — mana trešā grāmata pēc stāstu krājuma "Zemenes ar pienu" (2004) un romāna "101. kilometrs" (2015)." Guna Roze "Šī grāmata ir vērīgs jēdzīgi bezjēdzīgās eksistences īssavienojuma traģikomisks spoguļattēls. Visuma pirmsākums nav tikai kāds pareizs Gars, kas manifestē telpu, laiku, zvaigznes, likumus, tie ir arī putekļi, kustīgi organismi, un daži no tiem ir līdzīgi cilvēkiem, kuru prātos līdzīgi plosās vārdi un jūtas. Mēs visi klupdami krizdami kaut ko gribam. Šīs iegribas ir kā putni prātā; kādam, par laimi, tie ir gājputni, citiem — diemžēl — pastāvīgi sabiedrotie, un ārstēšanās ir piespiedu akts jeb sadursme…

Grāmatas varoņu dzīves ir arī ikkatra lasītāja dzīve. Lasot citus, mēs pārdzīvojam sevi, mācāmies sevi. Virtuāli piedzīvojot viņu jūtas, iepazīstam sevi — no malas, no iekšas, no augšas.

Šajā grāmatā, kas vēsta par cilvēku lidojumu kosmiskajā gaļas mašīnā, viņu sirdīs ir kāda neapzināta svētīga asinszāle, kas meklē "to, nezin ko", vēlas iesēties un uzdīgt, ar smaržu un jēgu."

Pēteris Kļava

"Rakstniece Guna Roze prozas darbam "Sadursme" ir izvēlējusies savdabīgu formu — tas ir romāns, kuru veido cits citu papildinoši deviņi stāsti. Darbība notiek vienā dienā, taču katrai konkrētās dienas epizodei ir sava attiecību priekšvēsture. Romāna varoņi, pakļaudamies impulsīvām iegribām, pat neiedomājas, ka viņu rīcība var izraisīt tālejošas sekas, kas ne tikai atsauksies uz līdzcilvēku dzīvi, bet būtiski ietekmēs viņu turpmāko likteni. Guna Roze ar prasmīgi izraudzītām detaļām, lieki nemoralizējot, precīzi atsedz mūsdienu Latvijas ikdienu, cilvēku savstarpējās attiecības un tās vērtības, kas viņiem ir svarīgas."

Gundega Blumberga

]]>
news-48718 Wed, 27 Feb 2019 22:01:31 +0200 "Liels un mazs" izdod Marijas Parras grāmatu "Vārtsargs un jūra" – grāmatas "Vafeļu sirdis" turpinājumu https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48718/ Bērnu grāmatu izdevniecība "Liels un mazs" laiž klajā norvēģu rakstnieces Marijas Parras (Maria Parr, 1981) grāmatu "Vārtsargs un jūra" Jolantas Pētersones tulkojumā. Šis prozas darbs uzrunās vidējā skolas vecuma bērniem. Stāsta varoņi latviešu lasītājiem jau pazīstami no grāmatas "Vafeļu sirdis", ko "Liels un mazs" izdeva 2016. gadā. "Vafeļu sirdis" iekļauta Bērnu un jauniešu žūrijas 2017. gada kolekcijā. Režisors Jānis Znotiņš izveidojis izrādi bērniem pēc grāmatas motīviem galerijā "Istaba".

"Lasot Trilles un Lēnas piedzīvojumus, es pats atgriežos savā bērnībā un smejos kā kutināts par bērnu izdomu, asprātību, sulīgo valodu un asprātīgajiem salīdzinājumiem," par grāmatu "Vārtsargs un jūra" saka Znotiņš.

Sērijas otro grāmatu "Vārtsargs un jūra" droši var lasīt arī tie, kam nav nācies iepazīties ar "Vafeļu siržu" notikumiem. Tā vēsta par divu labāko draugu – Lēnas un Trilles piedzīvojumiem, pārgalvībām, sarežģījumiem un attiecībām uz pusaudžu gadu sliekšņa. Abiem kļūstot vecākiem un pieaugušākiem, sarežģītākas kļūst viņu attiecības ar vecākiem, kuru teiktais tiek apšaubīts, pārbaudīta tiek arī viņu draudzība, kad Trille iemīlas kādā meitenē, kas nesen apmetusies kaimiņos. Lēnai nākas smagi un neatlaidīgi pierādīt savu futbolistes talantu, bet Trillem pirmoreiz jāķeras pie kuģīša stūres, lai izglābtu sava ievainotā vectēva dzīvību.

Marija Parra raksta par reālu dzīvi nelielā norvēģu ciemā, kurā ģimenes ir cieši saistītas ar jūru un kalniem. Rakstniece iztiek bez imitētām "problēmām" un gatavu uzvedības klišeju tiražēšanas popkultūras garā, bet pievēršas bērniem patiesi aktuālām tēmām un dara to vienkāršā, saprotamā, humora pilnā intonācijā.

Svarīgas ģimenes attiecību, draudzības un pirmās mīlestības, savstarpējas konkurences, aizspriedumu un iejūtības tēmas tiek risinātas bez moralizēšanas un pamācīšanas. Arī šai viņas grāmatai piemīt īsts skandināvu literatūras gars – drosme, draudzība, fantāzija. Ne velti Parras stils, meistarība un humānisms bieži tiek salīdzināts ar Astridas Lindgrēnes darbiem.

]]>
news-48716 Wed, 27 Feb 2019 19:46:07 +0200 Tikšanās ar tulkotāju Vili Kasimu Andreja Upīša muzejā https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48716/ Šī gada 5. martā 18.00 Andreja Upīša memoriālajā muzejā Rīgā, Brīvības ielā 38-4, notiks jau otrais pasākums ciklā "Svētā Hieronima mantojums". Turpinot pērn aizsākto tradīciju, iepazīsimies ar mūsdienu tulkotāju darba aizkulisēm, lingvistiskajiem, semantiskajiem un filosofiskajiem izaicinājumiem. Šoreiz muzejā viesosies Vilis Kasims, sarunu vadīs mg. Phil. Ilze Andresone. Ungurpilī dzimušais un šobrīd Barselonā mītošais Vilis Kasims ir rakstnieks, tulkotājs no angļu, krievu un katalāņu valodas, žurnāla "Punctum" prozas redaktors, kā arī latviešu literatūras popularizētājs. Pateicoties viņa ieguldītajam darbam, šogad nāks klajā Andreja Upīša romāna "Zelts" tulkojums angļu valodā. Darbojies arī izdevumos "Dadzis" un "Diena".

Viļa Kasima stāsti ir publicēti vairākos žurnālos, laikrakstos un interneta vietnēs, apbalvoti Prozas lasījumos un citos konkursos. Tulko žurnāliem "National Geographic" un "IR", kā arī izdevniecībām (šobrīd "Zvaigzne ABC" un "Prometejs"). 2015. gadā Mansards izdeva tulkotāja satīrisko romānu "Lielā pasaule", kas vēsta par kādas kopienas mēģinājumu izveidot jaunu, labāku Latviju klusā Salacas ielokā.

Sarunā ar Vili Kasimu mēģināsim noskaidrot, kādas grūtības pārvar fantāzijas žanra literatūras tulkotāji, kas cittautu lasītājiem šķiet interesants latviešu literatūrā, kā viens otru papildina rakstnieka un tulkotāja darbs, kā arī daudzus citus publiku interesējošus jautājumus. Pasākuma norises vieta: A. Upīša memoriālais muzejs Rīgā (Brīvības ielā 38-4).

Pasākuma norises laiks: 2019. gada 5. marts 18.00–20.00.

Ieejas maksa: 2.00 €.

]]>
news-48715 Wed, 27 Feb 2019 19:38:59 +0200 Jauna grāmata: Inese Paklone "Es picas brālēnu cepu" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48715/ Dzejas krājums atklāj visai pašpārliecināta Rīgas puikas Alberta un viņa ģimenes dzīvi, kuru lasītājs var vērot caur zēna īpašo skatījumu un secinājumiem. Tas, cik trāpīgi ir bērnu vērojumi, autore pamanījusi gan sarunās ar Albertu, kurš patiesībā ir daudz kautrāks nekā atklāj dzejoļi, gan Niku, kurš ir zinātkārs prātvēders (no viņa mutes: es šodien redzēju ko satraucošu – skudras apēda kāpuru; viņš arī taupās un neēd vecvecāku paredzēto "īsto ēdienu", lai paliktu vieta saldējumam), gan ar dvīņiem Bruno un Edgaru, kuri šoruden aizgājuši uz skolu. Dzejoļi atklāj zēna pasauli ar mammas zīmītēm pie ledusskapja, viņas brīnumaino cepumu kārbu un bērnu svētku cepurēm, tēta iemācīto būvēšanu, makšķerēšanu, Eiropas monētu krāšanu, vecmammas tēju plauktu, viņas tamborētajām pasaulēm un gatavotajām pusdienām. Zēna vērīgajam skatam nepaslīd garām arī  vectēva sāpošā mugura, kurpju tīrīšana visai ģimenei, augšanas atzīmes uz stenderes, picas brālēna cepšana un cerība saņemt dāvanā divus penāļus ar Džeronīmo Stiltonu, kas viņam būs vajadzīgi skolai.

Alberts ļoti, ļoti grib iet skolā, lai arī patiesībā ir slepenais aģents 006, par kuru nezina pat savējie, kur nu vēl svešinieki.

Lasot šos dzejoļus ir jūtams, ka to autore zina kādu slepenu recepti, lai dzejolis uzrunātu bērnu, paliekot tā atmiņā, tam kļūstot par  "savējo".

Dzejas krājumu papildina Viviannas Marias Staņislavskas ilustrācijas.

]]>
news-48714 Wed, 27 Feb 2019 19:36:01 +0200 Dzejas slams Andreja Upīša muzejā https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48714/ Andreja Upīša memoriālajā muzejā Rīgā, Brīvības ielā 38-4, 29. martā plkst. 20.00 noritēs dzejas slams. Dzejas slamu tradīcija ir ilgstoša un sena: aizsākušies astoņdesmito gadu vidū Amerikā, Latvijā tie ir arī atraduši mājas vismaz jau pēdējās desmitgades laiku, sapulcinot arī plašu atbalstītāju un tradīcijas uzturētāju loku.

Dzejas slams notiks jau daudziem zināmajā formātā: katram dalībniekam jāsagatavo trīs dzejoļu izpildījumi, jo sacensība sastāv no trim dzejas performanču raundiem. Dzejoļi drīkst būt dažādas tematikas, stila, izteiksmes.

Pirmajā kārtā 10 dalībnieki nolasa vai deklamē TIKAI vienu dzejoli. Pēc tam notiek vērtēšana.

Otrajā kārtā iekļūst 5 dzejnieki, kuriem ir augstākais vidējais vērtējums. Tiek dota iespēja izpildīt otro sagatavoto dzejoli. Vēlreiz tie tiek vērtēti. Trešajā kārtā iekļūst tikai 3 dzejnieki. Tie izpilda trešo dzejoli, pēc tā tiek noteikts slama uzvarētājs.

Dzejnieki tiks vērtēti gan pēc satura, gan pēc performances, piešķirot atzīmes no 1 līdz 10.

Interesantiem vēlams atsūtīt trīs savus sagatavotos dzejoļus un īsu aprakstu par sevi uz e-pastu: komunikacija@memorialiemuzeji.lv ar e-pasta tēmu: “Dzejas Slamam” līdz 17. martam vēlākais (tad arī tiks izsludināta žūrija). Dalībnieki tiks izziņoti līdz 24. martam.

Balvu fonds: dāvanu kartes no izdevniecības “Neputns” un apgāda “Mansards”

·1. vietai katra karte 40 eiro vērtībā.

·2. vietai katra karte 20 eiro vērtībā.

·3. vietai katra karte 10 eiro vērtībā.

Ieejas maksa: 2.00 €.

]]>
news-48653 Mon, 25 Feb 2019 09:57:11 +0200 Jauna grāmata: Ilona Ķepale "Saleniece un putnu pārdevējs" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48653/ Ilona Ķepale dzejas rakstīšanai ir pievērsusies samērā vēlu, sasniedzot nobriedušu un dzīves gudru vecumu. Kā vienu no būtiskākajiem faktoriem un iemesliem kuri pamudināja uzrakstīt dzejas krājumu bija dzejnieces iesaistīšanās Ronalda Brieža vadītajā Literārās Akadēmijas dzejas meistardarbnīcā. Tieši Literārā Akadēmija bija dzejas krājuma kalve, kurā Ilonas dzejoļi tika vētīti un pārveidoti, kritizēti un slavēti, līdz rūpīgi un saudzīgi redaktora Ronalda Brieža vadībā tie sakārtojās dzejas krājumā "Saleniece un putnu pārdevējs". Ilonas Ķepales pirmie dzejoļi ir publicēti dažādos laikrakstos un portālā dzejasdienas.lv, kur to pamanīja un augsti novērtēja dzejas meistarklašu vadītāji Ronalds Briedis un Māris Salējs. Putns ir viens no visbiežāk sastopamajiem dzejas tēliem, un liekas, ka visas tā nozīmju nianses ir jau sen aprobētas, taču šoreiz tīklos ir nokļuvis patiesi eksotisks eksemplārs. Kaut kas spilgts un latviskajai tradīcijai neparasts un vienlaicīgi tik ļoti savs kā vecāsmātes Dziesmu grāmatā uzieta pastkartīte ar kādu Dienvidu salu faunas pārstāvi. Brīžiem tas iedziedas autores balsī, brīžiem noraugās uz viņu no malas kā visur klātesošā Dieva acs.

Leitmotīvi caurauž krājumu, pakāpeniski uzburot suģestējošu, nedefinējamu atklāsmju pilnu pasauli, kurā liekas – nekas nenotiek tāpat vien. Vajag tikai ieraudzīt visu reizē, un tev izdosies notvert to, kas pārskrien grāmatas lapām kā ēna un viegla brāzma no spārnu nemanāmajām vēdām.

Pati autore saka: "Bieži vien divi vārdi pulcina ap sevi pārējos kādā kārtībā neatkarīgi no manis un manī nepazūd sajūta, ka šī kārtība uz mani attiecas. Vai varbūt uz mani attiecas manas dzimtas saknes, jūra un putni? Vai varbūt uz mani attiecas tā dzīve, notikumi, kurus nav iespējams piedzīvot? Ilūzija, ka to būs iespējams piedzīvot caur dzeju? Vai varbūt tā ir vienīgā iespēja atcerēties labāko no visa, ko esmu aizmirsusi?"

Autore vēlas sajust, atcerēties: "..Veca saleniece/  noraugās uz ligzdošanas vietu/noskaita tēvreizi/ un turpina novākt laukakmeņus.."

Krājumā "Saleniece un putnu pārdevējs" jaušama īpaša intimitāte, personiskums, no kura dzejniece nekautrējas. "Saleniece un putnu pārdevējs", debijas krājums, pārsteidz ar savu poētisko gatavību un savdabību, kura ne mirkli nav pašmērķīga.

]]>
news-48652 Mon, 25 Feb 2019 09:46:28 +0200 "Neputns" izdevis Jāna Unduska grāmatu "Ceļojums, vārdā Spānija" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48652/ Apgādā "Neputns" iznākusi pazīstamā igauņu rakstnieka, literatūrkritiķa un tulkotāja Jāna Unduska (Jaan Undusk) grāmata "Ceļojums, vārdā Spānija". To, tāpat kā apgāda iepriekš izdoto Unduska eseju krājumu "Boļševisms un kultūra" (2016), no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. "Kā portretēt Spāniju? Pa kreisi Baskzemes anarhisti, pa labi Katalonijas sirreālisti, lejā Andalūzijas pavedinātāji, bet centrā, Kastīlijā, uz saviem ideāliem tiecas visi svētie – Avilas Terēze, Jānis no Krusta, dons Kihots. Grāmatas autors reiz devās uz Spāniju kā parasts tūrists, taču atgriezās no turienes ar apziņu, ka dzīvē ir tādas sfēras, kurās pienāk brīdis, kad nozīme ir vairs tikai muskusam un vardarbībai," par grāmatu raksta pats Undusks.

Kā jau pasaka priekšā grāmatas nosaukums, tā tapusi, pateicoties kādam ceļojumam: 1999. gadā Jāns Undusks kopā ar "grupiņu ļaužu, kam nebija svešas garīgas intereses" apmeklēja Spāniju, mērojot ceļu no Burgosas uz Salamanku un no turienes tālāk uz Madridi un Toledo. Literatūrzinātnieks Janika Kronbergs pēc tam ierosināja ķerties pie ceļojuma aprakstiem, un Undusks šo ideju uztvēra stipri nopietni. Tiesa, no sākotnēji iecerētā deviņu daļu kopuma 2000. un 2001. gadā tapa tikai pieci teksti (trīs no tiem tika publicēti periodikā), kas arī veido 2016. gadā iznākušo grāmatu "Ceļojums, vārdā Spānija" ("Teekond Hispaania").

Jāns Undusks šī intelekta un kaisles uzlādētā teksta tapšanu komentējis šādi: "Protams, brauciens pats bija daiļš, mūsu jutekliskā uztvere bieži nospriegota līdz eksplozijai, un gudrība mūsos tika lieta kā no pilnības raga. Tomēr kādā brīdī es sapratu, ka mēs jau nemaz nebraucām no Burgosas uz Salamanku – bija noticis kaut kas pavisam cits. Un ka tas, kas notika patiesībā, vēl tikai jāatrod. Un ka to var atrast, tikai rakstot īsto, vienīgo īsto tekstu. Un ka šāds teksts uz sākotnējo nodomu fona var izskatīties pēc ļoti dīvaina veidojuma. Cerot atrast dažus acumirkļus svētlaimes, jābūt gatavam uz brīvību un riebumu. Es nezinu, vai man tas izdevās. Taču katrā ziņā visa šī grāmata ir nojēgšanās – pat ja tā izrādītos neauglīga – īstā teksta meklējumos."

Tulkotāja Maima Grīnberga par autoru raksta: "Šī ir jau trešā manis tulkotā Jāna Unduska grāmata, un to, kāpēc es viņa tekstus mīlu, dievinu un apbrīnoju, vārdā ir nosaucis viņš pats. Tas ir "jutekliskais terorisms", kas strāvo no visiem viņa tekstiem: gan zinātniskiem pētījumiem, gan esejām, gan daiļliteratūras. Vārdu, teikumu, domu, stila, paradoksu, salīdzinājumu, secinājumu utt. sprādzienbīstamība. Iespēja tulkot (un, protams, lasīt) viņa tekstus ir iespēja nonākt dialogā ar ģēniju. Viņa "iekšējā Spānija", par ko ir šis teksts, dod lasītājam impulsu atklāt un censties saprast "ārējo" Kastīliju, Kataloniju, Baskzemi utt. daudz iedarbīgāk nekā jebkurš korekts tūrisma ceļvedis vai ceļojuma apraksts."

2016. gadā Jāna Unduska "Ceļojums, vārdā Spānija" Igaunijā vairāk nekā 20 grāmatu konkurencē saņēma gada labākās ceļojumu grāmatas titulu.

Jāns Undusks (1958) ir dzimis Otepē, 1977.–1982. gadā studējis Tartu Universitātes Filoloģijas fakultātē. Pēc doktora grāda aizstāvēšanas 1986. gadā sācis strādāt Igaunijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā, kas neatkarību atguvušajā Igaunijā turpināja darbu kā Igaunijas Zinātņu akadēmijas Underes un Tuglasa vārdā nosauktais Literatūras centrs. Kopš 2000. gada Undusks ir šīs literatūrzinātniskās pētniecības iestādes direktors, kopš 2007. gada – arī Igaunijas Zinātņu akadēmijas loceklis. Papildinājies Helsinkos, Vīnē, Kembridžā, Marburgā, Budapeštā, Volfenbitelē, Parīzē; bijis vieslektors Frankfurtes pie Mainas Universitātē. 1995. gadā saņēmis Vīnes Universitātes starptautisko J. G. Herdera balvu salīdzinošajā literatūrzinātnē. Kā vācbaltiešu pētījumu rosinātājs veicinājis Igaunijas sadarbību ar Vāciju un Latviju.

Literatūrā Jāns Undusks debitējis 1979. gadā. Publicējis noveles, romānu "Karsti. Stāsts par jaunu mīlestību" (1990), lugas "Goodbye, Vienna" (1999),"Quevedo" (2003), "Boulgakoff" (2006), tulkojumus no vācu un franču valodas (F. Nīče, T. Bernhards, E. Levins, J. M. Lencs, Meistars Ekharts u. c.).

Latviski līdz šim Maimas Grīnbergas tulkojumā izdoti šādi Jāna Unduska darbi: luga "Goodbye, Vienna" (Karogs, 8/2000); esejas "Par igauņu literatūras laiku, telpu un uzdevumiem 20. gadsimtā" (Karogs, 6/2002), "Pasaule kā melnā maģija: par Gētes jaunrades filosofiju" (rakstu krājums "Gēte un Baltija", Nordik, 2003), "Vai mēs kļūsim par Baltijas baskiem jeb Kā būt pārstāvētiem?" (Karogs, 5/2005); īsprozas krājums "Gaidot vārdus" (Mansards, 2015), un eseju krājums "Boļševisms un kultūra" (Neputns, 2016). Abi pēdējie nominēti Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā "Labākais ārvalstu literatūras tulkojums".

]]>
news-48651 Mon, 25 Feb 2019 09:38:50 +0200 Kristina Sabaļauskaite. Spožā zvaigzne Lietuvas debesīs https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48651/ Lietuviešu mākslas vēstures doktores un rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites romānu cikls "Silva rerum" ieguvis milzīgu atzinību, visdažādākos apbalvojumus, lasītāju cieņu un mīlestību ne tikai Lietuvā, bet arī pasaulē. Ar patiesu interesi un aizrautību meistarīgi veidotajam Lietuvas vēstures atspoguļojumam un bajāru Norvaišu dzimtas neparastajām gaitām seko līdzi arī Latvijas lasītāji. 2018. gada nogalē "Apgāds Zvaigzne ABC" laidis klajā ceturto un noslēdzošo cikla romānu – "Silva rerum IV". Šo romānu, tāpat kā trīs iepriekšējos, no lietuviešu valodas virtuozi tulkojusi Dace Meiere, lasītajiem sagādājot patiesu valodas baudījumu. Silva rerum jeb ‘lietu mežs’ (latīņu val.) ir dzimtas pierakstu grāmata, kurā tiek fiksēti ne tikai dzimtai svarīgākie notikumi – tādi kā  kāzas, dzimšanas, kristību un miršanas datumi –, bet arī pavisam sadzīviski procesi. Šī dzimtas grāmata kā neparasti daudzu un dažādu cilvēku, likteņu un notikumu mežs arī ir viens no būtiskākajiem romānu vienojošajiem elementiem. Norvaišu dzimta no Milkantiem – Lietuvas dižkunigaitijas bajāri, kuru dzīslās rit brīvu, izglītotu un  kaislīgu cilvēku asinis. Ja iepriekšējos trīs romānos Sabaļauskaite daudz attēlo Norvaišu dzimtas kaislības, impulsīvus raksturus, nevaldāmas emocijas, negaidītus, paradoksālus likteņa pavērsienus un samezglotas savstarpējās attiecības, tad romāns "Silva rerum IV" ir daudz pieklusinātāks, uz cilvēka racionalitāti un intelektu vērsts. Rakstniece no kaislībām, miesiskajām maņām un izteiktas seksualitātes atveides pāriet uz zinātnes un saprāta pasaules atspoguļojumu.

"Silva rerum IV" galvenais varonis, jezuīts Prancišks Ksavers Norvaiša no Milkantiem, ir kā šīs jaunās pasaules, zinātnes un prāta apgaismības simbols. Viņš ir "jauna tipa garīdznieks: teologs, matemātiķis, fiziķis, dzejnieks, profesors, filosofijas doktors, kurš māk daudzas valodas – latīņu, grieķu, franču un vācu, ar litvinu studentiem var sarunāties lietuviski, ar žemaišiem – žemaitiski, ar livoniešiem – livoniski, ar rutēņiem – rutēniski un savus audzēkņus vērtē nevis pēc izcelsmes vai dzimtās valodas, bet tikai pēc viņu meritum; studentu acīs viņš neapšaubāmi bija jaunā, austošā Apgaismības laikmeta, viņu nākotnes cilvēks, viens no viņiem, tikai pārāks, vairāk pieredzējis [..]" (196). Un pavisam noteikti Prancišks Ksavers Norvaiša ir redzējis daudz. Ja iepriekšējos romānos darbība notiek gandrīz tikai Viļņā un Lietuvas teritorijā, tad  Prancišks Ksavers Norvaiša ir pasaules ceļotājs, kuram paveras jauni zemju un zināšanu apvāršņi. Viņš iepazīst Eiropas lielākās un ievērojamākās pilsētas: Londonu, Vīni, Parīzi, Nansī, Amsterdamu, Varšavu un Krakovu, katrā vietā iepazīstot paražas, arhitektūru, kultūru, politisko un sociālo dzīvi. Viņš gan vairākās vietās izmēģina miesiskās baudas, mīlas priekus un dažādu veidu apreibināšanos, taču tas viņu neaizrauj. Viņa prāts paliek skaidrs, kaislību nesavažots pat tad, kad viņš ilgus gadus sevī slepeni lolo jūtas un ilgas pret savu pasniedzēju Rosinjolu, tādējādi neizprotot savu seksualitāti, un arī tad, kad pirmo reizi dzīvē izveido romantiskas attiecības ar sievieti. Visa mūža garumā viņu patiesi interesē izglītība, filosofija, aizraujoši disputi, māksla, jaunākie zinātnes sasniegumi. Matemātiķi vada tikai prāta kaislības, vēlme iepazīt jaunas zināšanas un pierādīt sevi kā zinātnieku. Viņa mūža vienīgā un patiesā mīlestība ir augstākā matemātika, humānisms un mīļā pilsēta Viļņa.

Kā jau mākslas vēsturniece, Kristina Sabaļauskaite sīki izpētījusi un vissmalkākajās detaļās lieliski pārzina romānos aprakstīto laikmetu. "Silva rerum IV" darbība norisinās XVIII gadsimta otrajā pusē. Gluži tāpat kā iepriekšējos romānos, arī šajā rakstniece vissīkākajās detaļās aprakstījusi tā laika apģērbu, manieres, ēdienus, paražas, reliģisko dzīvi, politisko situāciju un neskaitāmas citas norises. Romāns ir dažādu precīzu vēsturisko faktu pārbagāts, tajā atrodami slavenu literātu, zinātnieku, filosofu, valdnieku, teologu un citu ievērojamu cilvēku citāti un paustās idejas. Liela loma atvēlēta Jezuītu ordeņa aprakstam, jezuītu tēvu raksturojumam un tam, kā tiek audzināti un kalpošanai sagatavoti jaunie jezuīti. Rakstot par apgaismības laikmetu, Sabaļauskaite vairākkārt pievēršas Ruso un Voltēra idejām, romānā ievijot to, kā šīs jaunās idejas tiek uzņemtas tā laika sabiedrībā. Protams, romānā liela loma ir arī jaunā apgaismības laikmeta konfliktam ar aizejošo baroka laikmetu. Notiek uzskatu sadursmes, cīņa par pieturēšanos pie vecajām vērtībām un vēlme sekot jaunā laika garam. Rakstniece to parāda divējādi – kā tas notiek valstiskā mērogā, kur galmos notiek dažādi disputi par jaunajām idejām, un kā tas notiek Norvaišu dzimtā, kad, piemēram, tiek lauzti šķēpi par to, vai Tadeušs Norvaiša drīkst apprecēties ar zemnieku meiteni Marcianu. No vienas puses tiek piesaukta turēšanās pie dzimtas tradīcijām un Bībeles vēstījums, ka eļļa ar ūdeni nesajaucas, no otras puses tiek piesaukts saprāts un racionāls izskaidrojums, ka, stiprinot dzimtas genofondu un atmetot vecus aizspriedumus, ir pienācis laiks pieļaut dažādu kārtu sajaukšanos. Tāpat viedokļi dažādos sabiedrības slāņos atšķiras dzimtbūšanas atcelšanas jautājumā. Saduras uzskati, ka zemnieki var būt tikai dzimtcilvēki un ka arī zemnieki ir pelnījuši brīvību, humānu attieksmi un iespēju izglītoties.

Tie lasītāji, kuri lasījuši  "Silva rerum" iepriekšējās grāmatas, saņems daudzas atbildes. Piemēram, vai Uršulei Norvaišai izdevies plāns stiprināt dzimtu, kā galu galā savu dzīvi noslēdzis Kazimiers Norvaiša vai kāds liktenis bijis Jonam Ankantam vai Teofilei Norvaišai. Tomēr jāatzīst, ka Norvaišu dzimtā ir tik daudz cilvēku, ka vārdi un dažādās likteņa līnijas var pilnībā sajukt. Šķiet, pati to apzinādamās, Kristina Sabaļauskaite "Silva rerum IV" beigās ir ievietojusi Norvaišu dzimtas ģenealoģisko koku. Tas krietni palīdz atsaukt atmiņā iepriekš lasīto un atšķirt daudzās sižeta līnijas. Šis romāns gan aizraus arī tos, kuri līdz šim nav lasījuši nevienu no trim "Silva rerum" grāmatām, jo laikmeta atspoguļojums un Pranciška Ksavera Norvaišas liktenis ir gana autonomas vienības.

"Silva rerum IV" izmantota gredzenveida kompozīcija, kur  Prancišks Ksavers Norvaiša atvieglojas pie koka (spilgts piemērs autores ironijai un spējai spēlēties gan ar valodu, gan sižetu) un lūkojas zvaigznēs. Zvaigznes kā skaistuma, mūžības un bezgalības simbols. Dzīve kā nebeidzams aplis, kur atkal un atkal mūžības lokos krustojas dzīvība ar nāvi, labais ar ļauno, skaistais ar neglīto. Aizverot "Silva rerum IV" vāku, paliek žēl, ka laiks ir pagājis un šis brīnišķīgais ceļojums pa Lietuvas vēsturi ir beidzies. Tomēr saprotams, ka šis ir romānu cikls, kuru var pārlasīt atkal un atkal. Aplis nebeidzas. Radot kaut ko tik apbrīnojami meistarīgu, Kristina Sabaļauskaite literatūras bezgalīgajās debesīs ir iemirdzējusies kā liela, spoža un skaista zvaigzne.

]]>
Kritika
news-48594 Thu, 21 Feb 2019 09:03:13 +0200 "Zelta ābele 2018" nominētās grāmatas https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48594/ Preses konferencē tika atklātas konkursā "Zelta ābele 2018" nominētās grāmatas un balvas par mūža ieguldījumu grāmatniecībā ieguvējs – dzejnieks un grāmatizdevējs Uldis Auseklis. I Dzeja

  • Valdis Atāls. Uz domu stāvās kraujas. Māksliniece – Katrīna Vasiļevska; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs  – Dienas Grāmata
  • Autoru kolektīvs. Kā pārvarēt niezi galvaskausā? Septiņi jaunie dzejnieki.  Māksliniece – Beāte Gredzena; tipogrāfija –  KAS, Riso; izdevējs –  Valters Dakša
  • Ināra Kaija Eglīte. Kliedziens starp āboliem. Mākslinieks – Brālis Y; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Neputns
  • Māris Salējs. Tuvošanās. Māksliniece – Zane Ernštreite; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Zvaigzne ABC
  • Kalevipoeg.  Mākslinieks – Armands Zelčs; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Neputns

II Proza

  • Inga Žolude. 1904. Melanholiskais valsis. Dizains – Katrīna Vasiļevska, izmantots Ādolfa Zārdiņa zīmējums;  tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Dienas Grāmata
  • Andžela Naneti. Mans vectēvs bija ķiršu koks. Dizains – Krišs Salmanis; ilustrācijas – Krišs Salmanis,  tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Jāņa Rozes apgāds 
  • Bianka Bellova. Ezers.  Māksliniece – Elīna Brasliņa; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Pētergailis
  • Vladimirs Nabokovs. Camera obscura.  Mākslinieks – Jānis Esītis; tipogrāfija – Jelgavas  tipogrāfija; izdevējs – Dienas Grāmata
  • Nadežda Zeigliša. Место  для названия свободно. Māksliniece – Anna Aizsilniece, tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Nadežda Zeigliša

III Dokumentālie izdevumi

  • Sastādītājs un redaktors Guntars Godiņš.  Miera ķēķis. Kas stāv aiz teksta? Māksliniece – Baiba Lazdiņa; tipogrāfija – Dardedze Hologrāfija; izdevējs – Latviešu valodas aģentūra
  • Sastādītāja  Katrīna Teivāne-Korpa. Vilis Rīdzenieks. Māksliniece – Anta Pence; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Neputns
  • Imants Lancmanis. Rundāles pils, II daļa. Pils tuvplānā. Māksliniece – Inese Hofmane; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Rundāles pils muzejs
  • Uldis Pīlēns. (mans) uzņēmēja kods. Mākslinieks – Aigars Truhins, vāka dizains – Miķelis Baštiks, attēlu dizains – Dace Zelča; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Zvaigzne ABC
  • Sastādītājas Kristīne Matīsa, Agnese Zeltiņa. Rolanda Kalniņa telpa. Māksliniece – Inta Sarkane; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Neputns

IV Grāmatas bērniem

  • Sergejs Timofejevs. Pasaka par bruņinieku, kuram sāpēja zobi (izdevumi latviešu un krievu valodā). Dizains – Artis Briedis, Rūta Briede; ilustrācijas – Rūta Briede; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Liels un mazs
  • Ieva Auziņa. Glābējcūka.  Dizains – Agate Muze, ilustrācijas – Ilze Raudiņa; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Droši un Koši
  • Rūta Briede. Suns, kurš atrada skumjas. Dizains –Artis Briedis, Elīna Brasliņa; ilustrācijas – Elīna Brasliņa; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Liels un mazs
  • Juris Zvirgzdiņš. Zvaigžņu tramvajs. Māksliniece – Gundega Muzikante; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Pētergailis
  • Pēteris Brūvers, Indra Brūvere, Zane Brūvere. Brūveri brūvē.  Māksliniece – Gita Treice, tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Pētergailis

V  Zinātniskā literatūra

  • Indriķis Veitners. Latvijas džeza vēsture. 1922-1940. Māksliniece – Gundega Kalendra; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Musica Baltica
  • Sastādītājs Jānis Ozoliņš. Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls. Mākslinieks – Aleksejs Muraško; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts
  • Valdis Segliņš. Senās Ēģiptes medicīnas papirusi. Māksliniece – Baiba Lazdiņa; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – LU Akadēmiskais apgāds
  • Zinātniskā redaktore Vita Zelče.  Latvijas mediju vides daudzveidība.  Māksliniece – Laura Veļa; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – LU Akadēmiskais apgāds
  • Jānis Kalnačs. Kokmuiža un tās alus darītava. Māksliniece – Inese Hofmane; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevēji –  Kocēnu novada dome, Vidzemes augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūts

VII Uzziņu literatūra

  • Sastāditājs Raimonds Briedis. Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij. Māksliniece – Anta Pence; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Neputns
  •  Sastādītājas Kristīne Budže un Inese Baranovska.  Tieši laikā. Dizaina stāsti par Latviju. Mākslinieks– Zigmunds Lapsa; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; Izdevējs – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
  • Autoru kolektīvs. Nacionālā enciklopēdija "Latvija". Mākslinieki – Anna Aizsilniece, Oskars Stalidzāns; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; Izdevējs – Latvijas Nacionālā bibliotēka
  •  Vitolds Mašnovskis. Muižas Latvijā I sējums.  Mākslinieki – Rihards Delvers, Mārtiņš Kreicbergs; tipogrāfija – PNB Print; izdevējs – DUE
  • Jānis Barbans. 100 gadi 100 kartēs. Māksliniece – Līga Dubrovska; tipogrāfija – PNB Print;  izdevējs – Karšu izdevniecība Jāņa sēta, LNB

VIII Mākslas izdevumi

  • Imants Lancmanis.  Dievinātā Doroteja. Māksliniece – Katrīna Vasiļevska; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija;  izdevējs – Rundāles Pils muzejs
  • Valdis Līcītis. Kuldīga.  Kurzeme.  Māksliniece – Katrīna Vasiļevska; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Lapu Dizains
  •  Sastādītāji Andrejs Grants, Laima Slava. Andrejs Grants. Mākslinieks – Mārtiņš Ratniks; tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija;  izdevējs – Neputns
  •  Zigurds Konstants.  Georgs Šenbergs.  Māksliniece – Inga Ģibiete;  tipogrāfija – Jelgavas tipogrāfija; izdevējs – Neputns
  •  Sastādītāja Ginta Gerharde-Upeniece.  Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme. Māksliniece – Inga Ģibiete; tipogrāfija –  Jelgavas tipogrāfija;  izdevējs – Neputns
  • Sastādītāji Anna Ancāne, Mikus Čeže, Anita Vanaga. No skices līdz izrādei.  Mākslinieks – Guntars Sietiņš; tipogrāfija – Livonia Print; izdevējs – Latvijas Nacionālā opera un balets

Nominētās grāmatas būs aplūkojamās šādās izstādēs:

04.03. – 03.03. Latvijas Grāmatu izstādē

05.03. – 30.03. Grāmatu namā "Valters un Rapa"

04.03. – 30.03. Rīgas Centrālajā bibliotēkā

04.04. – 2019. gada marts – Latvijas Nacionālās bibliotēkas M stāva UIC lasītavā            

Izstāde "2018. gada Latvijas grāmatniecībā" LU Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā

]]>
news-48592 Thu, 21 Feb 2019 08:50:42 +0200 Jauna grāmata: Svens Kuzmins "Hohma" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48592/ Šī romāna darbība risinās Hohmā – mazā, klusā piejūras kūrortpilsētiņā Latvijas rietumos. Hohmas šķietami rāmā ikdiena, vēsture un mitoloģija vijas kopā ar tās iemītnieku dzīvesstāstiem, atklājot to iekšējās pretrunas, attiecību labirintus un gadiem ilgi glabātus noslēpumus. Hohmas stāsti ir komiski, traģiski, brīžiem sirreāli, brīžiem absurdi, taču tos vieno gandrīz katram provinces bērnam pazīstams konflikts: skumjas pēc dzimtās pilsētas un vienlaikus vēlme uz visiem laikiem ar to pārraut saiknes – neatkarīgi no tā, vai tas patiešām ir izdarāms, vai nav. Svens Kuzmins ir pazīstams kā NERTEN teātra režisors un aktieris, radio raidījuma "Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru" veidotājs. Viņa stāstu krājums "Pilsētas šamaņi" izpelnījies atzinību gan Latvijā, gan ārzemēs. Kuzmina stāsti tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu un spāņu valodā. "Hohma" ir autora pirmais romāns.

"Es bieži esmu domājis, vai ir iespējams uzrakstīt grāmatu, kas pilnībā sastāv no spilgtiem pirmajiem teikumiem – tādiem, kas paver bezgalīgas iespējas un liek izlasīt nākamo teikumu, un tas, savukārt, ir tik aizraujošs, ka liek izlasīt vēl vienu... un tā tālāk. "Hohma" manā skatījumā ļoti pietuvojas šim ideālam. Darbs, kas uzrakstīts ar tik bagātīgu iztēli, ka ik teikums šķiet tikpat svaigs un rotaļīgs kā pirmais."

Miks Koljers

 

"Tā gadās – varoņa vecāki pārvācas uz nomaļo mazpilsētu Hohmu, lai "atrastos pēc iespējas tālāk no vētras epicentra", un visa ģimene iekrīt pašā eksistences virpulī. Šeit žēlastības nav, šeit absurds ir nopietns un pat zilonis nevar būt tikai zilonis. Daži mēģina bēgt, bet, kurš gan to nezina, no Hohmas neaizbēgsi. Tāda ir mūsu pasaules vēsture – tā griežas ap mietu, tad tā griežas ap tukšu vietu, un beigās mēs esam atpakaļ Hohmā."

Jānis Joņevs

 

Grāmatas mākslinieks Svens Kuzmins.

]]>
news-48591 Thu, 21 Feb 2019 08:46:33 +0200 Lekcija "Edelfelts un Rozentāls" J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzejā https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48591/ 2019. gada 24. februārī plkst. 14.00 J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzejā (Alberta iela 12–9, Rīga) notiks lekcija, kas veltīta zviedru izcelsmes Somijas gleznotājam Albertam Edelfeltam (1854–1905). Alberts Edelfelts ir viens no Somijas māksliniekiem, kuru daiļrade Janim Rozentālam bija nozīmīga un tuva. Lekcijā aicinām iepazīt šī gleznotāja māksliniecisko darbību un uzzināt, kādas radošās un biogrāfiskās saiknes pastāv starp Edelfeltu un Rozentālu. Edelfelts ir viens no nozīmīgākajiem ziemeļvalstu māksliniekiem, kas darbojies 19. gs. beigās–20. gs. sākumā, reālisma un impresionisma māksliniecisko principu sekotājs, kura vēlīnajos darbos parādās arī jūgendstila ietekmes. Janis Rozentāls savā plašajā apcerējumā “Par Somijas mākslu” par Edelfeltu raksta: “Viņš ir pirmais no somu gleznotājiem, kas ieguvis vispasaules slavu, ne kā celmlauzis – tādi bieži vien visā savā dzīves laikā nedabū pieredzēt pasaules atzinību, – bet kā tāds, kas to, ko pionieri atraduši un izcīnījuši, ir pratis labāku darīt un attīstīt. Viņš pieder vairāk pie vairotājiem kā pie atradējiem. Neskatoties uz to, viņa slava ir teicami pelnīta, un somu tauta var patiesi būt lepna uz šo lielo meistaru, kas simtās teicamās gleznās un zīmējumos ir atstājis vērtīgākos dokumentus par savas tautas sociālo un garīgo dzīvi viņas kultūras uzplaukšanas laikmetā.” („Vērotājs” 1905. Nr. 8-12).

Līdzās Aksela Gallena-Kallelas, Ēro Jernefelta, Pekas Halonena un citu nozīmīgu somu autoru darbiem Alberta Edelfelta daiļrade bija Rozentāla uzmanības lokā gan apmeklējot Somijas mākslas muzeju – Ateneumu –, gan arī žurnālā "Vērotājs" rakstot par Somijas mākslu. Atvadu rindās, kas veltītas Edelfeltam mūžībā aizejot, jaušami Rozentāla atmiņu atspulgi pēc viņa tikšanās ar izcilo mākslinieku: "Aizvien ierosināts no dzīves prieka, nopietnības un entuziasma, aizvien padomu dot, vadīt, ceļu līdzināt – pats priekšgalā un ar briljantu priekšzīmi. Nepiekūstoši darbīgs, nesalīdzināmi verdošs ar idejām, dzirkstoši asprātīgs un dūšīgs, stalts augumā un iznesībā, pilns laipnības un atzīts cilvēku mīlulis, visu salonu lepnums un greznums un starp biedriem un draugiem – siltais, labsirdīgais, inteliģentais vīrs, kura roku spiest bija patiess prieks un gods katram." ("Vērotājs", 1905. g. Nr. 10).

Lekciju lasīs mākslas vēsturniece Dace Vosa, Mg. Art.

Ar šo lekciju J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzejs aizsāk lekciju ciklu "Somijas stāsti", kas vēstīs par dažādām Somijas kultūrā nozīmīgām parādībām un personībām, un to saikni ar Latviju.

Biļešu cenas

Lekcijas apmeklējums: 2.50 EUR,

Skolēniem, studentiem un pensionāriem 1.50 EUR.

Memoriālo muzeju apvienības rīkots publisks pasākums

Foto un video materiāli var tikt publicēti interneta resursos un izmantoti muzeju publicitātes pasākumos.

]]>
news-48590 Thu, 21 Feb 2019 08:42:47 +0200 Tikšanās ar rakstnieci Ingu Žoludi Andreja Upīša muzejā https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48590/ 27. februārī pulksten 18.00 Andreja Upīša memoriālajā muzejā Rīgā, Brīvības ielā 38 – 4, notiks tikšanās ar rakstnieci Ingu Žoludi. Inga Žolude (1984) ir viena no spilgtākajām un talantīgākajām savas paaudzes latviešu rakstniecēm, publicē prozu kopš 2002. gada. Žoludes darbi vairākkārt nominēti Latvijas Literatūras gada balvai; par pirmo īsprozas krājumu "Mierinājums Ādama kokam" (Dienas Grāmata, 2010) rakstniece ieguva Eiropas Savienības balvu literatūrā. Žolude ir arī bieži piedalījusies literatūras festivālā "Prozas lasījumi", kurā ieguva galveno balvu par stāstu "Rakstnieku nams" (2013).

Rakstnieces proza ir zināma arī plašam lasītāju lokam ārpus Latvijas – darbi tulkoti armēņu, čehu, vācu, lietuviešu, poļu, zviedru, ungāru un angļu valodā. Paralēli oriģināldarbu tapšanai rakstniece nodarbojas ar atdzeju, latviešu un ārzemju autoru darbu recenzēšanu. Inga Žolude ir ieguvusi filoloģijas doktores grādu, aizstāvot disertāciju "Grēksūdzes dzeja amerikāņu un latviešu literatūrā" (2015).

2018. gada nogalē tika izdots romāns "Materia botanica" (Dienas Grāmata), kurš veidots kā turpinājums rakstnieces debijai "Silta zeme" (Dienas Grāmata, 2008), un stāsts "1904. Melanholiskais valsis" (Dienas Grāmata), kurā aplūkots komponista Emīla Dārziņa motīvs.

Šobrīd Inga Žolude ir arī viena no topošās romānu un literatūrzinātnisku pētījumu sērijas "Es esmu…" autorēm, kurai uzticēts romāns par Jāni Poruku. Tikšanās laikā ar rakstnieci pārrunāsim gan iepriekšējos gados tapušo daiļradi, gan literārā procesa aktualitātes.

Pasākuma norises vieta: A. Upīša memoriālais muzejs Rīgā (Brīvības ielā 38-4).

Pasākuma norises laiks: 27. februāris 18.00–19.00.

Ieejas maksa: 2.00 €.

 

]]>
news-48589 Thu, 21 Feb 2019 08:24:55 +0200 Pārvērst Mākslā https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48589/ Viss apzināti vai neapzināti jāpārvērtē, kad modernisms pie sliekšņa. Taču kā lai novērtē un pārvērtē kultūru, kas pludinājusi dzīvības sulu pasaules dzīslās trīs tūkstošus gadu un jau neskaitāmas reizes pārvētīšanu ne tikai piedzīvojusi, bet arī uzvijoši pārdzīvojusi? Iespējams, varam to censties izprast ar Konstantina Kavafja dzejas izlasi latviski ("Neputns", 2018), kuru sastādījis un atdzejojis Dens Dimiņš. Izlasē publicēti visi 154 pamatkopas (t. s. kanona) dzejoļi, priekšvārdos sastopam arī vienu prof. Ojāra Lāma latviskojumu ("Nelaimes sistais", 17–18). Kavafja dzejas ceļš pie latviešu lasītāja ir ilgas pārstrādes ceļš, arī atdzejotājam atkārtojot Kavafja lēno gaitu, lai kļūtu par Dzejnieku.

Lai gan lielākā daļa dzejoļu valodas precizitātē ir atbilstoši oriģināliem, brīžiem Skaistuma un Precizitātes kompromiss (30) bijis pārāk kompromitējošs, lai Kavafis pie mums nonāktu līdz galam kavafisks. Piemēram, "Dionīsa svītā" (73) zudināts gan jambs, gan atskaņas, līdz ar to, upurējot tikai daļu precizitātes, apgānīta milzu daļa skaistuma. Protams, ikvienā atdzejojumā, lai arī cik izcils tas būtu, it sevišķi, ja to sastata ar avotu, vienmēr būs, kur bezgalīgi piesieties, tāpēc atsvara labad tomēr jābilst, ka kopiespaidu un ievadījumu Kavafja dzejā un tās nozīmīgumā šādi kompromisi pārlieku neposta. Tajā pašā laikā varam ilgoties, tāpat kā Kavafja dzejas persona, pēc senpagājuša laika skulpturāli tīksma jaunēkļa, arī dzejiski ideālizēta atdzejojuma, jo, galu galā, arī no atdzejojuma ir sajūtams, ka kaut ko – "lielo neko" – Kavafis ir spējis pārvērst mākslā (183).

Īpatnēja arī atdzejotāja ievadā sastopamā atkāpe, kurā viņš runā par Jākobsona un Kolakiža Kavafja dzejas analīzi – tā ir tik samudžināta, ka, novietota ievadā, drīzāk attur lasītāju no tālākas ne tikai iedziļināšanās, bet pat lasīšanas, radot iespaidu, ka visa turpmāk lasāmā dzeja varētu būt samežģīņojums, kurā būtiska tikai gramatiskā tēlainība erotisma, hēdonisma un mītiskuma izbaudes vietā. Turklāt abu dzejas un valodas pētnieku materiāls atstāstīts tik plaši, ka drīzāk būtu bijis tulkojams pilnā apjomā un pievienojams kā pielikums, citādi rodas iespaids, ka atdzejotājs cenšas attaisnot teju katru partikulu vai saikli, kas zudināts vai pievienots tulkojumā, nemaz nerunājot par izjūtām.

Tomēr zuduma poētika ir viens no šī latviski izdotā krājuma zīmoliem – apziņa, ka viss tiek atņemts, gaist, paiet. Taču māksla ir zūdību ietērpt tēlos un vārdos, kas pārlaiž skaistuma plīvuru pār mirkļu, nemaz nerunājot par lietu un cilvēku, gaistamību. Ja šāda apziņa sāpina, tad sastapšanās ar skaistumu ļauj droši ļauties kritienam bezdibenī Kavafja vārsmās. Tajās (piemēram, "Dievs pamet Antōniju" 64) ne vairs kāds dievs vai vēstītājs no malas mūsu mūžu pielīdzina liekai zemes nastai vai krītošām lapām mežā (Hom. Il. VI 146.–149.) – mēs paši kļūstam par šo vēl krītošo lapu, kas apzinās savu lēno slīdējumu lejup pretim trūdiem un pilnībā to pieņem.

Šādu apziņu veicina arī dzejoļu alegoriskums – cik daudz ir veltīguma aspektu! Ikkatra ikdienas situācija slēpj sevī atklāsmi, ka izlidosi vai tiksi izmests no diendienu rāmajām šūpām nospiedošā sīsifiskumā (piemēram, "Bīstamas domas" 87). Arī mīlestība saglabājas tikai tēlos (skulptūrās, gleznās) vai atmiņās, drīzāk liekot domāt par mākslu kā mīlestības jēdziena atražojošu mašīnu, kas liek iedomās tiekties pēc neesošā, tādējādi arī lielā mērā radot melanholiju. ("Ammonim .." 120) – iztēle rada skaistumu, tāpēc vieglāk izvēlēties senpagājību, kurā konstruēt mīlu un daili, kas tad arī dod kaut cik jēgas dienām un darbiem ("Es pārvērtu Mākslā" 183).

Krājums ir arī kā pastaiga caur vēstures/mākslas muzeju, kur katrā zālē sastopam to pašu, bet starpejās ātri vien aizdomājamies līdz gaistamībai un, izejot no muzeja, esam pilnībā sastapuši savu bezspēcību pār laika straumi, jo vienīgais, ko varam atstāt citiem (arī kā ziņu par sevi) ir Māksla, kas turpinās atgādināt par homērisko lapu likteni ikvienam, pretim "lielajai Nebūtībai" (155). Tomēr laikam ne katrs spējam atstāt aiz sevis Mākslu. Tas, protams, sirdi padara grūtu vēl jo vairāk. Dzejoļos, kuru lielāko daļu iespējams nodēvēt par kultūrmeditācijām, saskatām arī pirmsborhesiskas ieskaņas (vēsturi un mītu kā iztēles rotaļu) un mācāmies no drupām, kā vai nu plūkt dienu (carpe diem), vai melanholiski slīgt Satī gimnopēdisku toņkārtu saldsērīgā godības pagājības apziņā.

Lai arī grieķiskajai kultūrapziņai jāsadzīvo ar neskaitāmu impēriju sagruvi (polisas, Aleksandra iekarojumi, Bizantija) un ik grieķim jāsadzīvo ar pēcimpēriskām paģirām, tomēr radītais un paliekošais turpina mūs atgriezt Itakā, lai arī cik smeldzīgi tas būtu – pasaules pilsonība ir ideologu lolota ilūzija, jo katrs esam sava malienas miesta (neburtiski!) vasalis, lai arī ko mēs sprediķuļotu savās publiskajās izteikās.

Šķiet, ka Kavafis būtu aplūkojams arī kā postteokritisks dzejnieks, pirmkārt, jau pašas Aleksandrijas dēļ, otrkārt, Teokrits minēts Kavafja dzejā, tomēr būtiskākais šķiet jaunēkļu apdziedāšanas motīvs – gan to skaistās ķermeņa aprises, gan sniegtie un zaudētie mīlas un līksmes mirkļi, gan tiekšanās pēc nepiepildāmas pagātnes, divtulības, kad idilles kompanjons ir devies prom, un vairs nevar bula svelmē, koka paēnā bezrūpīgi vīt dziesmas un sacensties daiļās vārsmās un daiļos vaibstos – Dafnids ir pametis tevi, Kavafi (lasi – Damoit), un šoreiz abi jūs esat zaudējuši un uz visiem laikiem (skat. Teokrita 6. idilli).

]]>
Kritika
news-48542 Mon, 18 Feb 2019 09:20:20 +0200 Jauna grāmata: Contra "Tik grūti ir būt latvietim" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48542/ Izdevniecība Pētergailis ir laidusi klajā populārā igauņu dzejnieka Contras (īstajā vārdā Margus Konnula) dzejas krājumu "Tik grūti ir būt latvietim", kuru no igauņu valodas atdzejojis Guntars Godiņš. Krājuma atdzejotājs Guntars Godiņš par šo krājumu raksta: "Šīs grāmatas pirmajā daļā jūs atradīsiet dzejoļus, kurus esmu atdzejojis no igauņu valodas, bet otru daļu veido Contras latviski rakstīties teksti. Jā, Contra ir tik labi apguvis latviešu valodu, ka spēj tajā saskatīt vārdu spēles, atskaņas un saskaņas. Uz kāda fona radās Contras izteiksmes veids? Pagājušā gadsimta 80. gadu beigas un 90.gadu sākums tiek uzskatīts par igauņu dzejas lūzuma periodu, kad "dziesmotās revolūcijas" laikā literatūrā ienāk jaunie autori ar savu domāšanu un stilu, ar citādu attieksmi pret sabiedrību un tekstu, ar interesi par norisēm filozofijā un literatūrā. Dzejnieks un literatūrkritiķis Haso Krulls (Hasso Krull) esejā raksta: "Jaunā literatūra ir atšķirību literatūra. Atšķirības tiek uzsvērtas pašu atšķirību dēļ, tāpat kā kādreiz uzsvēra mākslu mākslas dēļ vai dzīves tuvību tuvības dēļ." Spilgtākās novitātes ir ieraugāmas tā laika jauno dzejnieku publikācijās, taču ne tikai tajās. Līdztekus publikācijām parādās arī underground literatūrai raksturīgā uzvedība, izrādīšanās, dažādas performances."

Ar ko šis krājums "Tik grūti ir būt latvietim" ir īpašs? Contras dzejas valodu nav iespējams sajaukt, jo tās kodam piemīt oriģināla ekspresija un noskaņa. Viņa dzejā (igauņu valodā) ir ļoti daudz vārdu spēļu, fonētisku saskaņu, izteicienu un frazeoloģismu (nereti citādā mērcē), un to pašu viņš turpina, rakstot dzejoļus latviski. Īpašu šarmu Contras dzejai piešķir bagātīgā humora, satīras, ironijas un paradoksu klātbūtne, šīs īpašības ir reti sastopamas īpašības latviešu dzejā, tāpēc Contras dzeja papildina mūsu samērā pieticīgās ironiskās un humora dzejas amplitūdu. Mākslinieces Elīnas Brasliņas radītie tēli veiksmīgi papildina Contras oriģinālo dzejas rokrakstu un noskaņu.

Par autoru

Contra (īstajā vārdā Margus Konnula) dzimis 1974. gadā Veru apriņķa jau minētā mazpilsētā Urvastē. Tur viņš sācis skolas gaitas, vēlāk strādājis (vienu mēnesi!) par angļu valodas skolotāju, par pagasta avīzes redaktoru un pastnieku. Pašlaik ar sievu Airi un diviem dēliem dzīvo lauku mājās. Contra ir dabas bērns gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Dzejas brauciena laikā Veru viņš ieradās īsās biksēs un basām kājām, bet līdzi paņēmis raksturīgo labsirdīgo un omulīgo noskaņojumu un neatkārtojamos smieklus. Strādājot par pastnieku Urvastē, fotogrāfijas ar Contru uz velosipēda ar pastnieka cepuri galvā bieži rotāja galvaspilsētas lielākos laikrakstus. Piesliešanās citiem igauņu etnofutūristiem bija loģiska un dabiska. Etnofutūrisms ir igauņu literātu izdomāts mākslas un literatūras virziens, kas atzīst tradicionālo kultūru un saista to ar modernismu.

Pirmais viņa dzejoļu krājums ar nosaukumu "Ohoh!" iznāca 1995. gadā. Līdz šim iznākuši 18 dzejoļu krājumi paša izdevniecībā "Mina Ise" (Es Pats). Contra rakstījis arī prozu, dzeju un lugas bērniem, viņš aktīvi darbojas dažādos Igaunijas televīzijas raidījumos. Contru Igaunijā uzskata par dziesminieku, viņš tiek aicināts lasīt un arī dziedāt savus dzejoļus klubos, skolās, privātos pasākumos. Ne dzīvē, ne dzejā viņš neko nesarežģī, nesamežģī. Contras valoda ir ļoti bagāta, būtībā viņš raksta divās valodās – igauņu literārajā un Veru dialektā. Valodas skaniskie efekti, dažādas vārdu, zilbju sakritības ir viņa lielākais trumpis. Piemēram, dzejoļu krājuma nosaukums "Ei ole mina su raadio" ir savdabīgs valodisks atradums. Nozīme vienkārša – "Neesmu es tavs radio", bet te izmantota skolu dziedāšanas stundās ieviestā tradīcija notis saukt dīvainajos nosaukumos – jo, le, mi, na, ra, ti jo. Šādu fonētisku dzejoļu Contram ir daudz. Bieži vien viņš izmanto visiem zināmas dzejas rindas, veidojot savdabīgas parodijas. Viņa spalvai pieder pat Igaunijas himnas parodija ar nosaukumu "Himna Pidžamai". Contra bieži tiek aicināts lasīt savus dzejoļus bērniem. Pēc viņa viesošanās Veruso (Võrusoo) skolā skolēni tās mājaslapā nopublicēja atsauksmes. "Viņš ir drošs vīrs, kas nebaidās uzstāties. Viņa dziesmas un dzejoļi bija interesanti un humoristiski," – rakstīja kāds zēns. Vienam patika Contras lasīšana, citam dziedāšana, vēl kāds bija sajūsmā par dzejā izmantotajiem rupjajiem vārdiem.

Guntars Godiņš

]]>
news-48541 Mon, 18 Feb 2019 08:59:23 +0200 Tilžas stāsti. Čiuļs sateik čangali. II daļa https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48541/ "Voi tīšom pi kolhoza vuortim jau latvīšu volūda skan?" visu ceļu līdz pat Tilžai mašīnas skandās dzied etnogrāfiskais ansamblis "Vabaļis". Mēs ar Ilgu dziedam līdzi – jāsāk taču ievingrināt mēle runāšanai latgaliski! Tilžā runā latgaliski, tāpēc intervijās arī mēs cenšamies pielāgoties stāstītājiem un vaicāt tādā izloksnē, kā autoriem ērtāk. Ilga ir rīdziniece, bet es… Es visiem stāstu, ka esmu no Varakļānu puses, lai gan visu mūžu dzīvoju Garkalnē. Par  manu spēju runāt latgaliski gan nav melots – vasaras un brīvdienas pavadot pie vecvecākiem Murmastienē, tīri labi intervijās varu izmantot vecvecāku iemācīto izloksni. Varakļānu pusē gan valodiņa atšķiras. Jau otrajā reizē viesojoties Tilžā, pamanīju, ka arī es esmu sākusi pagātnes darbības vārdus veidot ar izskaņu -ova, kā to dara Tilžā. Ja Murmastienē saka, piemēram, dzīduoja, tad šeit – dzīdova, struoduojastruodova. Turklāt folkloristam nav nekādu kompleksu runāt tādā dialektā, kā runā viņa intervējamais – padzīvojot 2 dienas kādā Latvijas vietā, izloksne ātri pielīp. Tik garš ievads par valodu tāpēc, ka šoreiz ekspedīcijā daudz runājam par visu latgalisko – valodu, cilvēkiem un vērtībām.

Ar Ilgu un Inesi bijām sapinušās datumos, tāpēc ieradāmies nedēļu agrāk nekā Inese, Tilžas amatierteātra režisore, mūs gaidīja. Iebraukušas, iekārtojušās citā internāta spārnā un skolā saņēmušas komplimentus: "Skolotāj, kur jūs tik skaistas meitenes dabūjāt?", uzreiz nolemjam doties uz Vectilžu. Agrāk, kad Tilžas nosaukums bija Kokoreva, Vectilžu saukuši par Tilžu, Vectilžas ezeru – par Tilžas ezeru. Visam piekabinot klāt priedēkli vec-, arī pati vieta šķietami sākusi novecot un pieklust. Viesojamies Vectilžas pagasta pārvaldē un bibliotēkā blakus – Vectilžas  Gaismas pilī, kuras plauktos atrodamas ne tikai prāta, vārda un kultūras gudrības, bet arī Vectilžas bagātības – cauri plauktiem vijas vietējas amatnieces radītās jostas, kurās ieausta Latvijas mīlestība un vietas piederība.

Pēc Vectilžas ceļš mūs ved vēl gabaliņu tālāk – dodamies pie Domicellas un Jāņa. Domicella mūs sagaida viena – Jānis vēl mežā zāģējot malku, bet drīz jau būšot atpakaļ. "Johaidī, šitaids laiciņš, taida struduošana!" pārnākot mājās, saka Jānis. Acu priekšā redzu skatu, kā Jāzeps gandrīz tāpat priecājas par siena gāšanu filmā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā". Beidzot ieraugām Loginu pāri kopā – Jāni un viņa Domicellu. "Myusem mīlesteibu nu pyrmo acu uzmetiena. Jā. I kuoda pyrmajā dīnā beja mīlestība, taida šudin veļ iraida," stāsta Domicella. Un patiesi – kā vēl joprojām Jānis skatās uz savu Domīti. Arī Jānis stāsta to pašu – kā māsas meitas kristībās ieraudzījis savu sānu kūmu, tā arī uzreiz iemīlējis. Apprecējušies gan tikai pēc 4 gadu pazīšanās un nu jau 53 gadus dzīvo kā cimds ar rociņu. Vai balzams ar stopciņu. Vaicāts, kā gan var nodzīvot tik saticīgi, Jānis saka, ka galvenais ir censties ar visiem satikt pa labam. Sava taisnība ne vienmēr ir jāpierāda. Domicella par šo Jāņa atbildi vien viltīgi nosmaida.

Interesants stāsts ir arī par vietu, kur viņi dzīvo – Jāņa tēvs zemi laimējis loterijā savā kāzu dienā. Toreiz Brīvības cīņu dalībniekiem bijusi iespēja izlozē iegūt zemes gabalu. Jāņa tēvs šajā dienā izvilcis pavisam laimīgu lozi – gan sievu, gan pats savu zemīti. Zemes gabals gan bijis purvains un slapjš, tādēļ mājas stūri būvēti uz celmiem. Ceļu uz māju, kas atrodas krietnu gabaliņu no lielā ceļa, uzbēruši paši savām rokām, tāpēc tagad ceļš līdzens kā galds. Lielpilsētu meistariem derētu pamācīties. 

Vakara noslēgumā Jānis atnes savas ermoņikas. "Cikom jis jauns beja, tykom spieļova, kamār mani pīmuonieja!" nosmej Domicella. Jāņa izpildījumā dzirdam visu 20. gadsimta vidus večerinku dziesmu zelta fondu, turklāt tikai retā no dziesmām ir latgaliski. "Baltiski jau lobuok izguoja," Jānis taisnojas. Bet latgaliski runāt viņi nekautrējas – agrāk gan, īpaši uz Rīgu aizbraucot, esot kaunējušies savas valodas, bet tagad gan lepni savu bagātību "velk ārā no pagrīdes", saka Jānis. Arī mazbērniem mācījuši runāt latgaliski, un viņi par to esot pateicīgi. Neesot jau ko zaudēt, tikai iegūt.

Atgriežoties Tilžā, vakars vēl nebeidzas. Ilga dodas parunāt ar jau iepriekš satikto luterāņu baznīcas pārvaldnieci Ainu, bet es tieku iepazīstināta ar Rebeku – Ineses amatierteātra aktrisi, kas šajā vakarā kļūst par manu Tilžas gidi. Beidzot jādodas parunāt ar jelkādu cilvēku, kas jaunāks par 60 gadiem, citādi Tilžas ainavu zīmējam ar pensionāra roku (kas, protams, nebūt nav nekas slikts). Vectilžā iesāktās diskusijas par valodu raisās arī vakara turpinājumā, kad runāju ar Tilžas jauniešiem. Reti kurš ikdienā runā latgaliski – tikai tā, savā starpā jokojoties, jo pareizi neprotot. Mācēt gan gribētu, bet kā no mazām dienām ģimenē sākuši runāt literārajā valodā, tā arī turpinājuši un tagad baidoties runāt izloksnē – ja nu iznāk kļūdīties? Tikmēr Ilga jau pēc 2 dienām tekoši runā latgaliski. Šķiet, ka Jānim ir bijusi taisnība – mācot runāt izloksnē, var tikai iegūt, arī paši jaunieši to atzīst. "Īsts latgalietis ir tāds, kurš, aizbraucot uz Rīgu, nebaidās runāt latgaliski!" stāsta viena no tilženietēm. Bet latgalieši viņi tomēr gan esot – vieta un īpašības viņus par tādiem padarot. Par to arī uzreiz pārliecinos – kāds no sarunu biedriem pat sola pacienāt turpat, ielas vidū, ja tik kas garšīgs būtu līdzi.

Tilžas nozīmīgāko vietu kartē jaunieši iezīmē jaunus objektus. Līdzās ciema lepnumam – 4 baznīcām –, vairākiem pieminekļiem un zirgu sētai turpat netālu nu nozīmīgu vietu ieņem arī 3 veikali, skeitparks un tirdzniecības būdiņa pašā Tilžas centrā, saukta arī par ofisu. "Ooo, mums atjaunoja kačigarku, redzi, tagad te kurina baigi efektīvi. Ar to var lepoties!" sirsnīgi nosmej intervējamais. Bet ar savu Tilžu viņi lepojas. Un arī ar to, ka nāk no Latgales.

Nākamajā rīta dodamies uz Kāpessila kapiem. Atkal no gaisa krīt nenosakāmas izcelsmes un formas nokrišņi – vēl nav piedzīvoti tādi laikapstākļi, lai Tilžu varētu dēvēt par saulaino stūrīti. Kapu centrā slejas piemineklis Pirmā pasaules kara partizāniem, kas neskarts saglabājies visus Padomju laikus. Kolhoza brigadieris gan licis to demontēt, bet traktorists atteicies, atstājis brigadieri un kāpurķēžu traktoru kapos. Lai pats sēžas pie stūres un veic tādu grēka darbu.

Pēc kapiem dodamies uz tikpat jautru vietu – pareizticīgo baznīcu. Šeit atradusies arī pirmā skola Tilžā, no tās gan vairs redzami tikai pamati. Pie baznīcas mūsu darbības līdzinās nepieredzējušu kramplaužu mēģinājumiem tikt iekšā dievnamā. Vairākkārt ejam apkārt baznīcai un lūram iekšā pa logiem – viss gan tādēļ, ka nevaram atslēgt pamatīgo piekaramo atslēgu. Mēs, trīs dāmas, izmēģinājušas savu laimi cīņā ar atslēgu, beigās gan tomēr tiekam iekšā. Esmu katoliete un līdz šim pareizticīgo baznīcā esmu bijusi vien vienu reizi mūžā. "Kas tur ir aiz tās sienas?" vaicāju Ilgai. "Labāk nemaz nemēģini uzzināt," Ilga stāsta. "Reiz kāda apkopēja devās izmazgāt altāra telpu aiz ikonostasa un visu baznīcu nācās pārsvētīt!" Drošības nolūkos palieku stāvēt uz vietas un nemaz nekustos. Baznīca ir neliela, draudzes locekļus šobrīd var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, tādēļ arī dievkalpojumi šeit notiek diezgan reti. Agrāk gan pareizticīgo šeit bijis krietni vairāk – Kāpessila kapu pareizticīgo apbedījumu daļa ir diezgan liela, un interesanti, ka uz pieminekļiem rakstīti latviski uzvārdi. Aina stāsta, tas tāpēc, ka 19. gadsimta beigās cars bez maksas dalījis zemi tiem, kas pārgājuši pareizticībā. Cara ierosinātā akcija vainagojusies ar panākumiem, un gan ieceļotāji, gan vietējie kuplinājuši Tilžas pareizticīgo draudzi.

Šoreiz ekspedīciju noslēdzam Baltinavā – ciemos pie Tilžas Romas katoļu baznīcas priestera Staņislava Prikuļa. Ar Ilgu norunājam, ka ilgi kavēties nevaram – viņai jāpaspēj uz grāmatas atvēršanu Rīgā. Pēc 15 minūšu gaidīšanas nolemjam, ka laiks būs vēl īsāks – sasveicināsimies, norunāsim tikšanos nākamajā ekspedīcijas reizē un viss, brauksim prom. Smieklīgās. Pēc brīža mēs beidzot redzam vaigā cilvēku, par kuru viedoklis saskan visu paaudžu tilženiešiem, un nespējam pretoties aicinājumam uz tēju. Protams, tikai un vienīgi tādēļ, ka kāju un roku pirkstos jau ir apstājusies asinsrite, bet virsdrēbes ir piesūkušās ar auksto miglu. Tējas krūzi plānoto 15 minūšu vietā dzeram gandrīz 40 minūtes un, runājot ar priesteri, nemaz nejūtam, ka laiks tik ātri pagājis – pie tā ir vainīga priestera sirsnība, inteliģence un apbrīnojamās oratora spējas.

Ilga tā arī grāmatu neatvēra. Nolemjam, ka nākamajā ciemošanas reizē viss pirmais ekspedīcijas vakars tiks pavadīts Baltinavas draudzes mājā, bet otrajā dienā meklēsim cilvēku, kurš Padomju laikos palīdzējis atjaunot Tilžas katoļu baznīcas altārus. Un noteikti atradīsim to, kā dēļ Tilžu varēs saukt par saulaino stūrīti.

]]>
Raksti
news-48512 Thu, 14 Feb 2019 14:59:13 +0200 Iemācīties dzīvot ar vienu un otru https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48512/ Kā tas ir "debesis", un kā tas ir "elle"? Par šiem jautājumiem reflektē un atbildes cenšas rast ne tikai Bībele, bet arī rakstnieki, filozofi un citi domājošie dažādos laikos. Latviešu literatūras telpā 2018. gada nogalē pie lasītājiem nonāca internetžurnāla Satori jaunākais papīrformāta veikums – trešais grāmatžurnāls "Debesis un elle" –, kurā iekļautie darbi tapuši vasaras nometnē Mazirbē. Grāmatžurnāls iesākas ar atdzejas darbnīcas dalībnieku atdzejotajiem fragmentiem no angļu dzejnieka Viljama Bleika poētiskā prozas darba "Debesu un elles laulība". Bleiks raksta par cilvēka piecām maņām, nemitīgi tās piesaucot un dodot nozīmīgu vietu cilvēka dzīvē. Savā ziņā šo darbu var saukt par notikumu imitēšanu – viņš atdarina biblisko pasauli un tajā ritošās darbības, nepārtraukti jaucot kopā debesis un elli ("Kad es gāju caur elles liesmām, Gara baudījumu aplaimots (..)" (21)). Tāpat Bleiks uzsver, ka dvēsele ir ķermeņa daļa. Tās nav divas atdalāmas un atsevišķi pastāvošas matērijas – cilvēka ķermenis nespēj pastāvēt bez dvēseles un vice versa. Būtiski pieminēt absolūti brīnišķīgo apcerējumu ar nosaukumu "Elles sakāmvārdi". Tie ir ačgārni un pretrunīgi, pareizi un šķīsti, filozofiski un viedi. Grēks tajos sajaucas ar šķīstību un kļūst par vienu veselumu. Taču ko tur daudz apcerēt, lai Bleika vārdi runā paši par sevi:

            "Apdomība ir bagāta un neglīta vecmeita, ko lenc Nespēja." (23)

            "Met upē to, kam ūdens tīkams." (23)

            "Tas, kuram seja neizstaro gaismu, nekad nekļūs par zvaigzni." (23)

            "Muļķības laiku pulkstenis mēra, gudrību nespēj mērīt nekas." (23)

            "Cietumus uzceļ no likuma akmeņiem, priekamājas – / no reliģijas ķieģeļiem." (23)

            "Sievietes kailums ir Dieva meistardarbs." (24)

            "Ja citi nebūtu muļķi, mēs tādi būtu." (25)

            "Tīkama prieka dvēseli nav iespējams apgānīt." (25)

            "Vislabākais vīns ir vecākais, vislabākais ūdens ir jaunākais." (25)

Pēc skaista sākuma seko tikpat skaists turpinājums – prozas darbnīcas dalībnieku rakstītie stāsti. Jāteic, ka stilistikas un tehnikas ziņā visi kā viens ir ļoti labi nostrādāti. Katrs naratīva kauliņš ielikts atbilstošajā vietā, neradot kādus liekus robus vai vēlmi piekasīties. No sižetiskā viedokļa stāsti ir ļoti dažādi – no reālisma līdz post(post?)modernismam, no iespējamiem notikumiem līdz fantāzijai utt. Taču kopā tos cik necik mēģina saturēt grāmatžurnāla nosaukums, kas arī veido nosacītas divas daļas, kurās iekļautie stāsti sadalīti (jāmin, ka tos sadala arī divi dažādi burtveidoli). Tātad šeit sastopami tie, kuri iederas debesu kategorijā, un tie, kuri ir elle. Abu kategoriju stāsti savstarpēji mijas, secība liek nokļūt vienā un paralēli arī otrā, neļaujot iedzīvoties vispirms debesu pasaulē un tad plūstoši noskaņoties ellei vai otrādi.

Bez jebkādas mierīgas iesildīšanās priekšā tiek celta pēcnāves dzīves iespējamība. Nekavējoties rodas virkne eksistenciālu jautājumu, uz kuriem stāsta autore Linda Curika atbild ar iespēju iegūt vīzu un aizbraukt paciemoties pie mirušajiem radiem un draugiem. Uz mirkli šķiet, ka tā būtu ideālā pasaule, kurā dzīvot, taču, atgriežoties loģiskajā realitātē, ir skaidrs, ka dzīve tad vairs nebūtu interesanta. Kāda visam vairs jēga, ja cilvēce uzzina pašu galveno noslēpumu – kas ar mums notiks pēc nāves? Arī stāsta varoņu dzīvi šis fakts sagriež pilnīgi kājām gaisā.

Gribas teikt, ka katrs nākamais stāsts ir kā belziens pa galvu, kas liek pārmest domāšanu uz citu, citu un atkal pavisam citu realitāti un nerealitāti. Jo, piemēram, tālāk seko dažādas saspēles ar dzīvību un nāvi. Signes Viškas stāstā jauns zēns savā ziņā iziet iniciācijas ceļu, kur sākumā nāvi uztver kā kaut ko bailīgu un šausmīgu (pielīdzinātu ellei), taču pie pēdējās (kopā viņš piedzīvo trīs miršanas) saprot, ka tā ir normāla parādība. Šo tēmu turpina Mārtiņš Pommers ar daudz gaišāku, gribētos pat teikt, mīļāku, stāstu par vecmāmiņu, kura noslēgumā savu dzīvi turpina kā koks pagalmā. Jāatzīstas, ka fantāzijas un fantastikas žanra darbi nav mans lauciņš, tāpēc padziļinātākai analīzei nenodošos. Varu vien teikt, ka šajā grāmatžurnālā iekļautie bija patiešām aizraujoši. Pommera stāsts patīkami pārsteidza ar izdomas lidojumu un nereālā pārvēršanu pavisam īstajā (vismaz liekot noticēt, ka tas var notikt pavisam reāli). Tieši to pašu var teikt par Ievas Melgalves šajā grupā – dzīvības un nāves spēle – iekļaujamo veikumu, kas savā ziņā jau balansē uz šausmu literatūras žanra robežas.

Pilnīgi lielisks ir Andreja Vīksnas stāsts "Duelis". Minēšu vien to, ka tas ir balstīts uz patiesiem notikumiem, kurus vērīgākie lasītāji sapratīs jau no pirmajām rindām. Turpretī totālu galvas mežģi sarīko Marija Luīze Meļķe. Viņa izmanto kaut ko līdzīgu apziņas plūsmai, veidojot dažbrīd pilnīgi nesakarīgus un bezsakarīgus vārdu virknējumus, kuri šķietami varētu strādāt tikai dzejā. Taču Meļķe gāž šo pieņēmumu, jo, re, cik labi tas izskatās viņas stāstā. Tiesa, sākumā izklausās pēc pilnīga sviesta, un gribas šķirt tālāk uz nākamo stāstu, bet tā būtu ļoti liela kļūda.

Teksta sadaļu noslēdz publicistikas darbnīcas dalībnieku "Mazo lietu vārdnīca". Tie ir īsi informatīvi apcerējumi, kuri balansē uz publicistikas un prozas robežas. Tāpat tie dod nelielu ieskatu nometnē notiekošajā, kas uz brīdi rada klātbūtnes sajūtu arī lasītājam un sniedz iespēju ieskatīties autoru ikdienas gaitās Mazirbē.

Grāmatžurnālu papildina Mākslas akadēmijas Vizuālās mākslas nodaļas Grafikas apakšnozares studentu ilustrācijas, un izdevums pieejams ar divu veidu vāka noformējumu, manās rokās nonāca Jūlijas Blaževičas zīmētais, otra autors ir Svens Neilands. Melnbaltās grafikas ļoti labi iekļaujas grāmatžurnālā, papildina tekstuālo daļu, kā arī sniedz vizuālu baudījumu. Mazliet mulsinošs gan ir noslēgumā lasāmais paziņojums "Grāmatžurnālā neiekļuvušās ilustrācijas", kuram seko 22 ļoti iederīgas un stāstus ilustrējošas bildītes. Paradoksāli, bet tās taču atrodas šajā izdevumā, tiesa, ne blakus tekstam, kā visas pārējās, bet tās tur ir.

Noslēgumā, bez šaubām, jāpiebilst, ka pēc jauno autoru veikuma izlasīšanas no tiesas gribas labsajūtā nopūsties un pasmaidīt. Secinājums – latviešu literatūra ir drošās rokās. Ceru, ka no jaunās paaudzes pavisam drīz sagaidīsim spilgtus debijas dzejas/stāstu krājumus vai romānus!

]]>
Kritika
news-48456 Tue, 12 Feb 2019 08:19:54 +0200 "Mansards" izdod "Dainas" dzejnieces Veltas Sniķeres atdzejojumā https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48456/ Apgāds "Mansards" laidis klajā Veltas Sniķeres grāmatu "Dainas", kurā apkopotas dzejnieces atdzejotās latviešu tautasdziesmas, kā arī viņas dzejas izlasi angļu valodā "Husks". Grāmatu atvēršanas pasākumi norisinājās 23.–25. janvārī Londonā, kur kopš 1946. gada mīt dzejniece. Velta Sniķere dzimusi 1920. gada 25. decembrī, ir latviešu dzejniece un jogas pasniedzēja. Uzaugusi neatkarīgajā Latvijā. Studējusi filozofiju un vēsturi Latvijas Universitātē un salīdzinošās reliģijas King’s College Londonā. Bijusi Rama Gopala indiešu dejas trupas dalībniece. Aktīvi darbojusies starptautiskajā PEN klubā un Britu līgā Eiropas brīvībai (British League of European Freedom). Viena no organizācijas British Wheel of Yoga dibinātājām. 2004. gadā saņēmusi PBLA Kultūras fonda balvu, 2007. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Par sirreālisma un avangarda dzejnieci dēvētā Velta Sniķere ilgi uzskatījusi, ka latviešu tautasdziesmas nevar un nevajag tulkot, līdz nākusi pie atziņas, ka tas ir iespējams, ja seko augstvērtīgas dzejas tulkošanas principiem.

"Pateicos senajām dainām par lielo prieku, ko man sagādājusi to mazvārdības lakonisma izteiksmes augstā meistarība un dzīves un vienības svinēšana. Sniedzu sevis atdzejotās dainas. Tulkošanas abrā rūgst vēl citas," dzejniece raksta grāmatas ievadvārdos.

Latvijas Valsts prezidente (1999—2007) Vaira Vīķe-Freiberga grāmatas "Dainas" priekšvārdā raksta: "Personiski pazīstot Veltu, zinu par viņas ilgi loloto sapni pieņemt izaicinājumu un parādīt, ka valodas barjeras jāpārvar un var tikt pārvarētas. Kurš gan to spētu paveikt labāk par dzejnieci, kura raksta divās valodās? Priecājos, ka viņas sapnis ir kļuvis par īstenību, un vēlu panākumus angliski runājošo lasītāju vidū."

Rakstnieks Zigmunds Skujiņš: "Dainas ir mūsu tautas izdziedāta Bībele. Velta Sniķere savukārt ir unikāla ar to, ka, saprotot šo tekstu daudzslāņaino filozofisko dziļumu, ķērusies pie to tulkošanas. Un viņai tas izdodas."

Veltas Sniķeres dzeja publicēta kopkrājumā "Trīs autori" (1950, kopā ar Ojāru Jēgenu un Dzintaru Sodumu), krājumos "Nemitas minamais" (1961), "Piesaukšana" (1967), Latvijā izdotajās grāmatās "Lietu mutes" (1991), "Pietuvoties vārdiem" (2003, klausāmgrāmata 2009) un "Pieredze" (2010). Angļu valodā atdzejojusi Andreja Eglīša, Zinaīdas Lazdas, Vizmas Belševicas un citu autoru dzeju. 2009. gadā iznākusi Veltas Sniķeres atmiņu grāmata "Savādībiņas" (2009).

Veltas Sniķeres dzejas izlase "Husks", kas apkopo viņas angļu valodā rakstītos darbus, ir kā meditācija, un dzejnieces daiļrades cienītājs atpazīs viņai raksturīgo maģijas un simbola poētiku un saikni ar dažādu tautu arhetipisko un mītisko pasaules izjūtu un tēlainību. Sniķeres dzejoļu lakonisms un spriegums tuvs dainu piesātinātajam ietilpīgumam.

Grāmatu atvēršanas pasākumos Londonā tika daudzināts Veltas Sniķeres ieguldījums dzejas un jogas pasaulē kā latviešu, tā angļu sabiedrībā un demonstrēta Agra Krūmiņa un Sarmas Krūmiņas (Lielbritānija) filma "Velta". Sarīkojumos piedalījās literatūrzinātniece Sintija Kampāne un apgāda "Mansards" vadītājs Jānis Oga. Sarīkojumus organizēja Britu-latviešu asociācija (Deivids Klarks) ar LR Ārlietu ministrijas un LR vēstniecības Liebritānijā atbalstu, Daugavas Vanagu Fonds, Agris, Gunta un Sarma Krūmiņi.

]]>
news-48438 Mon, 11 Feb 2019 08:40:18 +0200 IZSLUDINĀTS KONKURSS JAUNIEŠIEM "TAUTASDZIESMU MEMES" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48438/ Vairākas organizācijas, kas ikdienā darbojas ar jauniešiem, izsludinājušas konkursu "Tautasdziesmu MEMES", kurā aicina piedalīties ikvienu jaunieti vecumā no 13–25 gadiem, kurš vēlas attīstīt savas zināšanas par kultūrvēsturisko mantojumu un parādīt savu radošumu. Konkursa uzvarētāju apbalvošana un izstādes atklāšana notiks 2019. gada 20. martā Rīgā, Krišjāņa Barona muzejā. Konkursa mērķis ir  veicināt tautasdziesmu tradīciju saglabāšanu, popularizējot tās jauniešu vidū ar interesantām un mūsdienīgām aktivitātēm. Konkursā var piedalīties ikviens jaunietis vecumā no 13 līdz 25 gadiem. Lai piedalītos konkursā, ir jāizveido MEME, kurā radošā veidā ir iekļauta tautasdziesma. Konkursa nolikums pieejams tiešsaistē .

Pieteikums konkursam jāiesniedz līdz 28.02.2019., aizpildot tiešsaistes anketu tiešsaistes anketu . Izvērtēšanai tiek pieņemtas jaunieša brīvi izvēlētā tehnikā (paša uzņemta fotogrāfija, zīmējums, datorgrafika u.c.) izveidotas MEMES (ne vairāk kā 3) par tautasdziesmas tēmu.

Konkursa termiņā iesniegtos darbus izvērtēs konkursa komisija, un 20 labākie darbi tiks izvirzīti konkursa 2. kārtai – tiešsaistes balsojumam, kā arī tiks drukāti un izstādīti Krišjāņa Barona muzejā Rīgā.

Konkursa dalībnieku apbalvošana un izstādes atklāšana notiks 20. martā pasākuma "Tādas MEMES, saku es, – kā tautas dziesmu dvēseles" ietvaros.

Līdz pat konkursa pieteikumu iesniegšanas beigām Kr. Barona muzejs organizēs arī radošās nodarbības Rīgā un Latvijas reģionos, kuru laikā dalībniekiem būs iespēja uzzināt tautasdziesmu kārtošanas un MEMES veidošanas pamatprincipus, kā arī piedalīties spēlē "Dzimtas pūralāde". Radošās nodarbības notiks:

19. februārī plkst. 17.00 jauniešu studijā "BaMbuss", Brīvības gatvē 204, Rīgā.

22. februārī plkst.11.00 Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā, Skolas ielā 12, Madonā.

22. februārī plkst. 16.00 Lubānas novada jauniešu centrā, Oskara Kalpaka ielā 4-4, Lubānā.

Informācija par pieteikšanos pasākumiem Kr. Barona muzeja Facebook vietnē.

Konkursu un tā aktivitātes organizē Memoriālo muzeju apvienība, Krišjāņa Barona muzejs, Lubānas novada tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centrs sadarbībā ar Lubānas novada jauniešu centru, nodibinājuma "Baltijas Reģionālais fonds" jauniešu studija "BaMbuss", biedrība "Jaunieši Madonai" projekta "Tautasdziesmu MEMES" ietvaros, kas tiek īstenots sadarbībā ar biedrību "Sadarbības platforma" British Council pārstāvniecību Latvijā.

]]>
news-48392 Thu, 07 Feb 2019 10:00:49 +0200 Andreja Upīša muzejā notiks tikšanās ar dzejnieku Valdi Atālu https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48392/ 13. februārī pulksten 18.00 Andreja Upīša memoriālajā muzejā Rīgā notiks tikšanās ar tautā iemīļoto dziesminieku, dzejnieku un mākslinieku Valdi Atālu. Atzīmējot viņa jauno grāmatu "Elles debesis" un "Uz domu stāvās kraujas" iznākšanu, vakara gaitā iecerēta saruna, ko vadīs Mg. Jur. Ilze Puķe, autora lasījumi un atbildes uz publikas jautājumiem. Valdis Atāls (1950) vislielāko atpazīstamību ieguvis kā mūziķis, viņa komponētās un iedziedātās dziesmas ierakstītas septiņos albumos. Taču viņa intereses neapstājas tikai mūzikā. Pirmo dzejoli uzrakstījis četrpadsmit gadu vecumā, tas vēlāk publicēts žurnālā "Karogs".
Grāmatā "Pavedēja rokasgrāmata" (1996, ar autora ilustrācijām) apkopota dzeja, domugraudi un atziņas. Iznākuši arī krājumi "Domas, iedomas, tēli, lirika" (1998) un "Domas un tēli" (2001). Valdis Atāls sakārtojis un ilustrējis Egila Bāra pēcnāves dzejoļu krājumu "Nulles vienkāršošana" (2001). Kā gleznotājs piedalījies grupu un privātajās izstādēs, restaurējis Cēsu Sv. Jāņa un Ķempju baznīcu, Jērcēnu un Ēveles muižu u.c, radījis vairāk nekā 40 mākslinieciskas formas kamīnu, aizrāvies ar interjeru dizainu un mozaīku veidošanu.

2018. gada nogalē apgādā "Dienas Grāmata" publicētas divas jaunas Valda Atāla grāmatas. "Uz domu stāvās kraujas" ir dažādu laiku dzejas un atziņu izlase, kas atklāj savu vēstījumu trāpīgos novērojumos un pārdomātu, precīzu simbolu un tēlu valodā. Savukārt dokumentālajā grāmatā "Elles debesis" V. Atāls aprakstījis smagāko savas dzīves periodu – 1978. gadā padomju varas piespriesto ieslodzījumu stingrā režīma labošanas darbu kolonijā Tālajos Ziemeļos. Tas ir personisks, tiešs un nesaudzīgs vēstījums, kas kārtu pa kārtai atsedz četrdesmit gadu senus notikumus, meklējot ceļu uz atbrīvošanu. "Valda Atāla – viņš līdz šim vairāk pazīstams kā no čekas daudz cietis dziesminieks, erotisku dzejolīšu un aforismu autors – dokumentālais dzīvesstāsts ir negaidīti aizraujošs stāstniecības paraugs," recenzijā atzinusi rakstniece Inga Žolude.

Pasākuma norises vieta: A. Upīša memoriālais muzejs Rīgā (Brīvības ielā 38-4).

Pasākuma norises laiks: 13. februāris 18.00 – 19.30.

Ieejas maksa: 2.00 €.

]]>
news-48391 Thu, 07 Feb 2019 09:49:36 +0200 "Atnāc pie mazā strauta" runā Vidzemes lībiešu pēcteči https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48391/ 9. februārī plkst. 14.00 Jāņa Akuratera muzejs (Ojāra Vācieša ielā 6a) aicina uz sarunu ciklu, kas turpina muzeja praksē laiku pa laikam skartās tēmas, kuras savulaik bijušas svarīgas dzejniekam Jānim Akurateram: valoda, mūzika, māksla, vēsture utt. Tēmas pasākuma norisei:

1.        Lībiešu liktenis Vidzemē un Vidzemes lībiskā dialekta veidošanās – profesore Janīna Kursīte-Pakule.

2.        Dzejoļu krājuma "Saknes" (2014) – autores Anitas Emses lasījums, jaunākie dzejoļi un atmiņu skices par Svētciema lībiešu senčiem savā dzimtā. 

3.        Vidzemes lībiešu dzimtas – kultūrvēsturniece mag. filol.  Rasma Noriņa.

4.        Gleznotāja Ilze Emse-Grīnberga – Svētciema lībiešu dzimtas pēctece.

5.        Latviešu tautas dziesmas Svētciema lībiskajā izloksnē.


Arī šodien latviešu valodas dzīve-izdzīvošana mūsu sabiedrībā tiek valodnieku un speciālistu uzmanīta. Īpaši šajā sakarā jāmin Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte-Pakule, viņas pētnieciskie darbi un zinātniski pētnieciskās ekspedīcijas Latvijas novados, daudzās valodas vārdu, nozīmju un jēdzienu skaidrojošās vārdnīcas utt. Profesore ir pētījusi un atklājusi arī Vidzemes lībiešu dialekta izcelsmi, tikusies ar Salacgrīvas novada Svētciema ļaudīm, arī ar Anitu Emsi. Par Anitas dzeju Janīna Kursīte raksta: "Šo dzeju lasīt ir kā elpot tīru priežu meža gaisu agrā saulainā rītā, vai arī kā sajust Vidzemes pļavu lauku ziedu maigo atsmaržu. No dzejām uz lasītāju nāk dziedinošais sirsnības vārdu spēks."

 

Atnāc pie tā mazā strauta,

Kur no ūdens zobi salst,

Pie tās robežas, kur sākas

Manu rudo lapsu valsts.

Tur, kur prieks ir vienmēr priecīgs,

Tur, kur patiess viss, ko jūt,

Tur, kur vienam gribas palikt

Un kur grūti vienam būt.

 

Tā raksta Anita Emse savā dzejoļu krājumā "Saknes". Joprojām dzīva Anitas atmiņā un sarunās ir īpatnējā svētciemiešu runas maniere, seni vārdi, ticējumi un to skaidrojumi – senais Vidzemes lībiešu dialekts.

 "Mani izaudzināja klusais nostūris Vitrupes jūrmalā, kur mazā urga Unģenīte tikko samanāma plūst uz jūru. Ar interesi klausījos ciema vīru sarunās par zvejošanu, zemes darbiem, politiku un piedzīvojumiem krievu-japāņu kara laikā, kur Mandžūrijā bija karojis mana vectēva brālis Kārļonkulis. Atceros, cik kuplā Svētciema izloksnē runāja mūsu kaimiņiene Tomsonmāte. Mana vecmāmiņa, ko saucām par Cammiņu, mācīja mūs runāt pareizi, pateicoties viņai, mēs zinājām Plūdoņa, Raiņa un Bārdas dzejoļus, ko bērnībā viņa pati bija apguvusi no “Jaunības Tekām” un citām grāmatām. Abas kopā daudz dziedājām gan baznīcas, gan tautas dziesmas. Piecu gadu vecumā Cammiņa man iemācīja lasīt, un tad logs uz plašo pasauli bija vaļā. Grāmatas ienāca manā dzīvē un palika tur uz mūžu," stāsta Anita Emse.

 Anita (1942) studējusi Rīgā LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā. Lekcijās pie profesores Martas Rudzītes sākusi apjaust dialekta nozīmi latviešu valodas attīstībā, dziļi izjūtot kā "skrejošais laiks", paaudžu maiņa aizrauj nebūtībā senos vārdus, īpatnējās teikumu konstrukcijas un intonācijas. Savu pasauli Anita Emse atrod bibliotēkā. Vispirms tas ir darbs Rīgas Medicīnas institūta bibliotēkā, kur Anita ar aizrautību rokas filologam svešās zinātniskās literatūras krājumos. Tomēr īstās vietas meklējumi un savas piederības sajūta ir stiprāka, un Anita Emse atgriežas dzimtajā pusē – Svētciemā pie Vitrupes un jūras. Un Salacgrīvas bērnu bibliotēka sagaida savu jauno vadītāju.

Savā personiskajā bibliotēkā Anita krāj grāmatas par novada vēsturi, novadniekiem un savas dzejoļu un pierakstu klades. No tām ir jau "izaugušas" trīs grāmatas: grāmatas bērniem "Dzejoļi" ("Jumava", Rīga, 2010), "Šņukurcūka" ("Jumava", Rīga, 2012) un dzeju krājums "Saknes" ("Madris", Rīga, 2014). Biezās kladēs ir apturēts laiks – tās ir divsarunas ar sevi: par jaunību, studiju gadiem, par savu dzimtu, ģimeni, draugiem, par savu pirmo, mīļo Lāņu skoliņu, kur Anita ir bijusi ne tikai skolniece, bet arī skolotāja un audzinātāja. Zemteksti runā par pietāti pret dabu, pret cilvēku, par saudzējamo pasaules dažādību. Saprast bērnu, palūkoties uz pasauli bērna acīm, saprast pusaudzi, pieaugušo. Klusi līdzdzīvot sava tuvākā liktenī, atbalstīt, palīdzēt. Tāds ir Anita Emses credo – dzejnieces, kas veselu dzejoļu kopu sarakstījusi arī savā svētciemiešu lībiskajā dialektā.  

Ilze Emse-Grīnberga  darinājusi māksliniecisko ietērpu visām trijām Anitas Emses grāmatām. Dzimusi 1970. gadā Limbažos. No 1985. līdz 1989. gadam mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas nodaļā, no 1990. līdz 1997. gadam studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas nodaļā un Pētera Martinsona meistardarbnīcā, diplomdarbs "Totēmi" (vadītājs Pēteris Martinsons).

Bijusi mākslinieciskā redaktore žurnālā "Mans Mazulis" (1994–1995), majolikas un terakotas podiņu krāšņu restauratore SIA "Krāšņuguns" (2001–2006), kopš 2003. gada animācijas māksliniece animācijas filmās un reklāmās, kopš 2004. gada pedagoģe Jelgavas Mākslas skolā.

Idejas autore un māksliniece animācijas filmām (režisors N. Skapāns, JPS) "Raganas poga"(2005), "Burvīga diena" (2010). Bijusi animācijas māksliniece Eurovision Latvia (2003).

Izstādēs piedalās kopš 1989. gada. Personālizstādes galerijā "Jāņa sēta" Rīgā (1996), galerijā "Čiris" Rīgā (1997), Ainažu Jūrskolas muzejā (2000), Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā (2000, 2009), Salacgrīvas novadpētniecības muzejā (2003), galerijā TegelSten Jerfallā, Zviedrijā (2004), Madonas mākslas un novadpētniecības muzejā (2004, kopā ar M. Grīnbergu), Rīgas Porcelāna muzejā (2008).

Kopš 2000. gada Latvijas Mākslinieku savienības biedre, kopš 2004. gada galerijas TegelSten (Zviedrija) biedre. Kopš 2013. gada Jelgavas Mākslinieku biedrības biedre.

Rasma Noriņa – Limbažu muzeja Krājuma glabātāja, viena no LZA akadēmiķa Saulveža Cimmermaņa centīgākajām skolniecēm. Rasma Noriņa cauri gadu desmitiem izsekojusi konkrētu lībiešu dzīves gaitām Latvijas piekrastē. Grāmatu sērijā Letonikas bibliotēka izdots viņas "Vidzemes lībiešu dzimtas" pētījums (apgāds "Zinātne", 2018).
Kultūrvēsturniece "Vidzemes lībiešu dzimtās" koncentrējusies uz četrām lībiešu dzimtām: Bisniekiem, Hiršiem, Priediņiem un Martinsoniem, kur vienas dzimtas kokā vien personas skaitāmas tūkstošos. Pētniece raksta par Salacas lībiešu sīksto turēšanos pie savas valodas, kultūras un etniskās apziņas, lielā mērā balstoties uz Pēterburgas akadēmiķa Andersa Šegrēna (1794–1855) veiktajiem pierakstiem Svētciemā 1846. gadā. Pētījumā izmantoti gan ev. luteriskās baznīcas draudžu laulāto un mirušo reģistra grāmatas, gan fotogrāfijas no ģimeņu albumiem, gan Latvijas Valsts arhīva krājuma dokumenti, gan autores ieguvumi ekspedīcijās uz vietām.

Pasākuma noslēgumā – latviešu tautas dziesmas Svētciema lībiskajā izloksnē svētciemiešu draugu un fanu izpildījumā.

 Ieejas maksa – 2.00 EUR;

Skolēniem, studentiem, senioriem – 1.50 EUR.

]]>
news-48390 Thu, 07 Feb 2019 09:39:03 +0200 Priekšlasījums par Nobela prēmijas laureāti – poļu dzejas karalieni Vislavu Šimborsku https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48390/ 07. februārī plkst. 18.00 Aspazijas mājā cikla "Kafija ar Aspaziju" ietvaros notiks priekšlasījums par Nobela prēmijas laureāti un poļu dzejas karalieni Vislavu Šimborsku. Nobela prēmiju saņēmusi 1996. gadā par dzeju, "kuras ironiskā precizitāte ļauj atklāties cilvēciskās īstenības fragmentos". Dzejniece tiekusies precīzi iemiesot sava laikmeta portretu spilgtās, neizvairīgās metaforās. Viņa rakstījusi limerikus, kā arī izdomājusi vairākus jaunus ironiskās dzejas žanrus. 

Šimborskas 13 dzejoļu krājumi un trīsdesmit gadus ilgais darbs Polijas kultūras izdevumos, padarījis viņas viedokli neatraujamu no katras svarīgākās norises Polijas literatūrā. Šimborska saņēmusi  Gētes prēmiju (1991), Herdera prēmiju (1995), Baltijas Asamblejas balvu, kā arī visus svarīgākos Polijas apbalvojumus. Latvijā dzejniece pazīstama kopš 1979. gada, kad Ulža Bērziņa atdzejojumā iznākusi viņas dzejas izlase "Apsveiksims skudras".

Pasākumu vadīs valodniece no Polijas – Aleksandra Mroziņska, Ādama Mickēviča Universitātes latviešu filoloģijas studiju absolvente.

]]>
news-48382 Wed, 06 Feb 2019 11:37:15 +0200 Jauniešu maltīte literatūrā, valodā, kultūrā https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48382/ LU 77. konferences literatūrzinātnes sekcija, kura notiks 12. februārī no 10.00 līdz 14.00 LU HZF 305. telpā (Visvalža ielā 4a), šogad veltīta gastropoētikas izpētei literatūrā, valodā un kultūrā, turklāt jo īpaša uzmanība veltīta jauniešu (arī studentu) ēdienu un dzērienu kartes īpatnībām. Aicinām sekciju apmeklēt visus, kuriem patīk ne tikai labi paēst un padzert, bet arī mieloties intelektuāli! Sekcijas programma:
1. SĒDE (vada prof. Ojārs Lāms)

10.00 Māra Grudule Gastropoētika Baltijas vācu studentu dziesmā

10.20 Sigita Kušnere Ēdiens kā vecumposma robežzīme

10.40 Ieva Kalniņa Vai 20. gadsimta 30. gadu studenti mēdza ēst?

11.00 Ilze Ļaksa-Timinska Gastronomiskās parādības Augusta Heinrihsona autobiogrāfijā "Mans neparastais dzīves stāsts"

11.20 Diskusija

11.35 Kafijas pauze

 

2. SĒDE (vada prof. Ieva Kalniņa)

12.00 Mārtiņš Laizāns Lēvura maltīte: "Billes" gastrolakmuss

12.20 Ieva Melgalve Kopīga ēdiena gatavošana kopmītnēs

12.40 Inta Urbanoviča "Fast food" jeb ātrā ēdināšana latvieša gaumē

13.00 Ojārs Lāms Viļa Lācīša stāsts "Kulināri". Jaunatnes sociālproblemātika gastropoētiskā fokusējumā

13.20 Elīna Drulle Mielasta semiotika toreiz un tagad

13.40 Diskusija un noslēgums

 

Vairāk par sekciju: https://www.facebook.com/events/759901257722004/

 

LABU ĒSTGRIBU!

]]>
Notikumi
news-48348 Mon, 04 Feb 2019 08:52:39 +0200 Jauna grāmata: Jānis Einfelds "Armagedona cikls" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48348/ "Armagedona cikls" ir rakstnieka Jāņa Einfelda (1967) desmitā grāmata. Romāns reālistiskā manierē tēlo personības tapšanu padomju okupācijas dziļās stagnācijas periodā, 1980. gados, īpaši regresīvā un represīvā vidē — profskolā. Romāns sākas ar neizskaidrojamu slepkavību, ko cenšas atšķetināt mūsdienu izmeklētāju grupa, kas dēvējas par Armagedona ciklu. Izmeklēšanā atklājas divas personas — pulkvedis Vējš un dzejnieks Līdzenumu Altajs —, kuru savstarpējā saistība un saikne ar noziegumu Armagedona ciklam ir jāpierāda.

"Ciklam ir svarīgi, lai ļaudis tā nozīmībai notic. Lai notic atdzimšanai, kuru tikai mēs varam sniegt. Tad zudīs jebkādas robežas un cilvēki būs brīvi no pienākumiem. Tos pilnībā uzņemsies Armagedona darbinieki. Ļaudīm atkritīs gan rūpes, gan bažas par rītdienu, jo mēs rītdienu nokārtosim. Nokārtosim arī tālāku nākotni un vispār jebko."

Persona no Armagedona cikla

]]>
news-48347 Mon, 04 Feb 2019 08:47:47 +0200 Klajā nākusi Ingridas Tāraudas dzejas grāmata "Pajautys" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48347/ Klajā nācis latgaliešu dzejnieces un skolotājas Ingridas Tāraudas dzejas krājums "Pajautys". Grāmata lasītājiem tiek piedāvāta latgaliešu valodā, un to ar Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu izdevusi biedrība "Atvērtās krātuves". Ingrida Tārauda ir spilgta savas paaudzes literāte, kura pārliecinoši sevi pierādījusi latviešu dzejā, jau kopš deviņdesmito gadu beigām publicējoties gan presē, gan dažādos dzejas almanahos un kopkrājumos. Viņai iznākuši četri dzejas krājumi – "Vīgla byušonys ironeja" (2000), "Izdadzynuota sirds" (2001), "Boltais šokolads" (2002) un "Bisers zam kuoju" (2017). Atšķirībā no iepriekšējām I. Tāraudas dzejas grāmatām, kuras tapušas kā bilingvāli krājumi, "Pajautys" rakstīta tikai latgaliski un ir autores veltījums  dzimtajam novadam, tiecoties saglabāt un uzturēt dzīvu latgaliešu valodas tradīciju kā visai Latvijai nozīmīgu un neatņemamu kultūras mantojuma daļu.

Dzejas autore ilgus gadus strādājusi par latviešu un krievu valodas un literatūras skolotāju. Pirms vairākiem gadiem I. Tārauda  pārcēlusies uz dzīvi Īrijā, kur bijusi skolotāja, arī latviešu diasporas skolu vadītāja, izveidojusi latviešu skoliņu "Saulessvece"; nodibinājusi un vadījusi Īrijas latviešu literātu grupu "Baltie vārti". 2015. gadā par nozīmīgu ieguldījumu latviešu izglītības darbā Īrijā Ingrida Tārauda apbalvota ar Latvijas Republikas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka Īrijas Republikā Atzinības rakstu.

"Ingridas Tāraudas grāmata ir vienā elpas vilcienā izlasāms mīlestības stāsts: sajūta – pajauta. Ar aprautām rindām bez pieturzīmēm, piestājot tikai tur, kur mežonīgā skrējienā pret vēju sāpe iedur pakrūtē. Prieks, ka svešā vidē dzīvojot, dzimtā latgaliešu valoda nav noplicinājusies, bet gan noslīpējusies, spalga un tīra, bez liekvārdības. Skaists devums latgaliešu-latviešu literatūrā," tā "Pajautys" novērtējusi pazīstamā  Latgales dzejniece Anna Rancāne.

]]>
news-48346 Mon, 04 Feb 2019 08:43:23 +0200 Aivara Freimaņa filma "Dzīvīte" Krišjāņa Barona muzejā https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48346/ 6. februārī plkst. 18.00 Kr. Barona muzejā (Kr. Barona ielā 3-5, 4. st., Rīgā) aicinām piedalīties filmas veidotājus, dalībniekus un aktierus un, protams, ikvienu interesentu. Šogad 30. dzimšanas dienu atzīmējam Aivara Freimaņa (1936–2018) filmai par Krišjāņa Barona mūžu "Dzīvīte".

1989. gadā veidotā filma ir formāli biogrāfisks vēstījums par Krišjāni Baronu, mūsu Dainu tēvu, taču tā ir izveidota absolūti unikālā kino valodā, apvienojot dokumentālā kino elementus ar spēles kino, izmantojot animāciju, spēlējoties ar dažādiem laikiem un žanriem. Filma daudzkārt pāraug tikai Barontēva biogrāfiju – tā kļūst par plašu ceļojumu Latvijas vēsturē un kultūrā, ieskicējot arī daudzas citas Latvijai nozīmīgas kultūras personības, viņu likteņus un mūsu valsts vēsturiskos notikumus.

Filmā ir redzami: par latviešu jūrniecības tēvu dēvētais Krišjānis Valdemārs, latviešu laicīgās dzejas pamatlicējs Juris Alunāns, baltvācu mācītājs un valodnieks Augusts Bīlenšteins, krievu muižnieks Ivans Stankevičs, kura ģimenē Krievijā K. Barons strādāja par mājskolotāju, latviešu mecenāts Augusts Dombrovskis, kreisi noskaņotie dzejnieki Leons Paegle un Linards Laicens, rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš u.c.

Filmā arī ir redzamas skaistas un vēsturiskas vietas: Ēdoles muiža, Nogales pils, Īvandes ūdensdzirnavas, filmēšanas grupa devās arī uz Pēterburgu, tobrīd vēl Ļeņingradu, arī Tartu un Maskavu.

Režisors filmu "Dzīvīte" nodēvējis par brīvu improvizāciju "inscenēti dokumentālā freimaniskā stilā".

1989. gadā filma saņēmusi Nacionālā kino balvu – Lielo Kristapu.

Ieeja bez maksas.

]]>
news-48345 Mon, 04 Feb 2019 08:38:24 +0200 "Uz pirkstu galiem" izstāde J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzejā https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48345/ J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzejā no 2019. g. 1. februāra līdz 7. aprīlim skatāma LMA Tekstilmākslas studentu un pedagogu mazo formu tekstila izstāde "Uz pirkstu galiem". Tekstilmākslai ir dažādi eksponēšanas un uztveres mērogi – šī izstāde ļaus skatītājam pietuvoties neliela izmēra darbiem, ieskatīties un ieraudzīt materiālu un tehniku smalkumu, krāsu spožumu, košumu, dziļumu, sajust tekstūru nianses.
Katra darba pamatā ir kāda dabā, sabiedrībā, mākslā, dzīvē vai sadzīvē dzimusi ideja, kas, mijiedarbojoties ar mākslinieka individuālo pasaules uztveri un tekstilmākslas piedāvātajām iespējām, vizualizējusies un materializējusies divu vai 3 dimensiju tekstilstāstā. Apzinoties un respektējot J. Rozentāla un R. Blaumaņa muzeja īpaši blīvo telpu, kurā koncentrētā veidā sajūtams bagāts vēstures un lielu personību mantojums, tekstilmākslinieki pievieno savu – nu jau cita gadsimta pasaules redzējumu un refleksijas par realitāti.

Izstādē piedalās LMA Tekstilmākslas apakšnozares visu kursu studenti un pedagogi.

Attēlos:

Elīne Buka "Sūna".

Katrīna Leitēna "Laiks".

Muzeja darba laiks: 11.00–18.00, slēgts – pirmdien, otrdien.
Ieejas maksa – 2.00 €;

Skolēniem, studentiem un senioriem – 1.00 €.

]]>
news-48315 Thu, 31 Jan 2019 08:41:55 +0200 "Vārdi paši plaši plūda" https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/48315/ Mēs esam episka tauta. Tā šķiet, pievēršoties pasaules folkloras un literāro eposu klāstam, kas pieejami latviski – "Kalevala", "Īliada", "Odiseja", "Eneīda", "Eddas dziesmas" un citi. Arī topošie dižteiku "Dziesma par manu Sidu" un "Eposs par Gilgamešu" atdzejojumi liek domāt, ka kļūsim vēl episkāki. "Kalevipoegs" (Neputns, 2018) Guntara Godiņa atdzejojumā tam arī ir neapšaubāma liecība.  

Video

Igauņu folklorista Frīdriha Reinholda Kreicvalda izveidotie 20 stāsti (tos ir nepārvarama vēlme saukt tikai un vienīgi par dziedājumiem), kuros "Kalevdēls, tas stiprais puisis", veic savus varoņdarbus, ir atdzejotāja Guntara Godiņa divkārša dāvana – gan Igaunijas, gan Latvijas valstij to simtgades svinībās, turklāt Latvijas gadījumā tā ir nepārvērtējama dāvana arī latviešu valodai.

Šis igauņu nacionālā eposa slavu ieguvušā teksta atdzejojums ir pirmais pilnas teikas pārcēlums latviski. Līdz šim plašākais ir bijis Elīnas Zālītes veikums, kuru 1929. gadā izdevusi Izglītības ministrija, savukārt iespiedusi Latvijas Zemnieku savienības spiestuve (šāds izdevēju tandēms mūsdienās raisa teju nevaldāmus smieklus).

Grāmatas izmērs ir atbilstoši episks, tomēr pats lasāmartefakts nedaudz jaiedīda, lai lasīšana kļūtu ērta – ja grāmatu, to lasot, ilgi tur rokās, tā saberž plaukstas. Tomēr izdevuma dizaina atturīgais gaumīgums un mazkrāsainība gan ir veiksmīgs pretsvars vārdu plūduma intensitātei – tumšajos attēlos, kuros lēni lido izsviestais pelēkais akmens, ir iespējams nedaudz atslābināties pēc spraigo vārsmu vāliem. Par to jāpateicas Armandam Zelčam.

Jāpiemin, ka, atšķirībā no jaunākā, 1929. gada izdevumā ir vārsmu paginācija, kas atvieglo navigāciju gan tekstā, gan paratekstā, tomēr par jaunā izdevuma trūkumu to nevar uzskatīt, lai gan vietām estētisku troksni rada atsauču cipariņi, kas teksta varenplūsmu ar savu klātbūtni pārrauj un no ārpuslaika iesviež atpakaļ ikdienībā, mazliet skādējot ticamībai, ka nudien atrodamies kādā mītiskā citurienē.

 

Audio

Atdzejotāja uzticība oriģināla trohajam šajā darbā pilnībā attaisno savu pantmēra burtisko nosaukumu sengrieķu valodā – skrējējs. Joņo kā vārsmas, tā varoņi, ka ne izsekot, tik izjust līdzi! Banāli, taču teksts rauj uz priekšu, nav iespējas apstāties, tomēr no triekas, ko izraisītu vārsmu pulsācija, arī negribas pamirt, tāpēc visu lasāmlaiku jāļaujas ierauties tīkamā atvarā.

Lai gan sižetiski kāpinājumi mijas ar atslābumiem, valoda nemitas dunēt viscaur vienmērīgā ritmā, akumulējot un radot pārmērīgu spriegojumu, kas sajūtams pat miesiski. Arī ieskatoties piezīmēs, automātiski turpināju lasīt pantmērā, tāpēc brīžiem komentāri nebija uzreiz saprotami, jo bija jāattop, ka vairs neatrodos dzejā (varbūt piezīmes arī vajadzēja iedabūt pantmērā?). Turklāt skaļlasījumā ritma jauda tikai pieaug, liekot domāt par šī teksta transa potenciālo bīstamību.

Šķiet, ka pašu galveno izvirzīto mērķi – parādīt eposā izmantotās igauņu valodas muzikalitāti arī atdzejojumā – Godiņam ir izdevies panākt pilnībā. Sastatot ar Elīnas Zālītes versiju, uzreiz manāms Zālītes atdzejojuma izteiktais prozaiskums gan izteiksmē, gan vārdu secībā:

Mostiet, pagājības sirmās balsis! / Atdzimstiet jūs, mīklu vārdi, / Runājiet par seniem laikiem, / Tālām, laimīgākām dienām. (Zālīte 1929, 9. lpp.)

Augšā, senās, tālās balsis! / Šurpu, pagājības vēstis, / Par tām labām dienām klāstiet, / Labu labiem laikiem stāstiet! (Godiņš 2018, 17. lpp.)

Lai uztvertu sižetu, pieļauju, ka Zālītes versija būs parocīgāka, tomēr tikai Godiņa izteiksme dzejai, it sevišķi tautiskai, sniedz tās skanīguma pilnīgu izpausmi un patiešām ļauj noticēt (dzejas) vārdu spēkam.

Tas pats sakāms arī par poētikas paņēmienu saglabājumu latviešu tekstā – no iepriekš piedāvātajiem paraugiem redzams, ka Elīna Zālīte ne visai vij un vērpj vārdus asonansēs un aliterācijās, kā to dara Godiņš. Tādējādi skaidri manāms, ka Godiņa versijā tiek atrādīts augstākās raudzes latviešu valodas bagātīgais pilnskanīgums, turklāt rakstnieku, dzejnieku un tulkotāju, atdzejotāju pūliņu dēļ šie lielumi mūsu valodā tik kuplin kuplinās.

Lai gan epā ir atsauces uz senatni, seniem laikiem, tāpat arī saskatāmas norādes uz vēsturiskiem notikumiem un ietekmēm, tomēr valoda ar spējo straumi, šķiet, izrauj ārpus konkrētības un laikapziņas, valoda atrodas ārpuslaikā (vismaz šajā tekstā noteikti), sniedzot kaut sīku "gaismas laismu" arī lasītājam, lai ar visām maņām iejustos pārlaicīgajā. Ikviena lasītāja aizkārklotos valodas līdumus uzplēsīs, ar saknēm izraus brikšņus, ieplūdinās "dzejas medu" (kā Eddas dziesmās), no valodas un vārdiem tiek izburts to pilnspēks.

Īpatnēju muzikalitāti nodrošina arī, šķiet, apzināta izvairīšanās, kur tas iespējams, no č, dž, ž lietojuma, lai nesabrikšņotu vienmērīgo dzejteci. Ekvivalentu rainiskajam "nau" Godiņš iespraucis ar "bes", lai vārsmā neiespruktu skanīgumu maitājošais z – "Vai bes skaita vēju sējas" (131). Lai gan pirms dziedājumiem minēti atslēgnotikumi, man būtu ļoti palīdzējis īss pārstāsts piezīmju sadaļā par notikumu secību katrā dziedājumā, jo šoreiz skaniskums novērš uzmanību no notikumu risinājuma (paradoksālā kārtā tas nav trūkums, tomēr atkal liek pievērsties šī atdzejojuma galvenajam varonim – "vārdiem pašiem").

 

Aux

Nezinu, kāpēc Latvijā ir tik daudz izcilas atdzejas. Varbūt tāpēc, ka esam tik episki?

]]>
Literatūra Kritika