www.ubisunt.lu.lv: jaunākās ziņas https://www.ubisunt.lu.lv/ Jaunākās ziņas no www.ubisunt.lu.lv lv Latvijas Universitāte Mon, 23 Sep 2019 16:06:01 +0300 Mon, 23 Sep 2019 16:06:01 +0300 TYPO3 EXT:news news-51498 Mon, 23 Sep 2019 11:26:49 +0300 Atzīšanās labirints https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/51498/ "Literatūra nav spēle. Vai, ja tā ir tikai spēle, tā mani neinteresē. Vai tu mani saproti?" (513) Iepazīstieties – šis ir mūsdienu katalāņu rakstnieks Žaume Kabrē (Jaume Cabré) un viņa astoņus gadus tapušais romāns "Es atzīstos" (Mansards, 2019), kuru latviešu valodā iztulkojusi lieliskā Dace Meiere. Jāatzīst, ka šī iepazīšanās nav no vieglākajām, es pat teiktu, ka tas ir milzīgs izaicinājums, jo mezglojumu, tīklojumu un visāda veida labirintu romānā ir papilnam. Tāpat lasītājam jāgatavojas stāties priekšā dažādiem vēsturiskiem un kultūrvēsturiskiem notikumiem, bez kuru saprašanas garām slīd arī daļa romāna burvības. Apspriežot šo grāmatu sociālajos tīklos, Dace Meiere vairākkārt lūgusi pieņemt autora spēles noteikumus. Atliek vien viņai piekrist – šis patiešām ir gadījums, kad nekā citādi ielauzties sižeta režģī un izbaudīt valodas meistarību nav iespējams. Romāna naratīvu var skaidrot trejādi: 1) tas ir stāsts par vijoļmeistara Lorenco Storioni pirmo 1764. gadā izgatavoto vijoli, kura romānā ir klātesoša ne tikai fiziski, bet arī iegūst simbolisku nozīmi; 2) tas ir stāsts par kultūras vēstures profesora Adriā Ardevula dzīvi, par viņa garīgo un emocionālo stāvokli, par to, ko viņš mīl un ko ienīst; 3) tā ir Adriā atzīšanās vēstule viņa vienīgajai, īstajai mīlestībai Sārai, kas ietver ne tikai viņa, bet arī daudzas citas atzīšanās. Un visi šie varianti ir pilnīgi precīzi! Taču vislabāk būtu tos visus apvienot, sakot, ka tas ir stāsts par storioni (it kā) pašreizējā īpašnieka Adriā atzīšanās vēstuli Sārai par savu dzīvi, mīlestības sāpēm, panākumiem, neveiksmēm utt.

Romāns sadalīts septiņās nodaļās. Katra no tām veltīta kādam posmam galvenās personas Adriā dzīvē. Tās rit hronoloģiskā secībā – sākot ar Adriā bērnību (A capite (no latīņu valodas 'no sākuma', 'jaunā rindkopā'), De pueritia (no latīņu val. 'par bērnību')) un beidzot ar viņa dzīves norietu (...usque ad calcem (no latīņu val. 'līdz papēžiem')), jau pasakot priekšā, ka grāmatā tiks aptverta viena (un ne tikai) cilvēka dzīve visā tās garumā.

Pārsteigumus šajā grāmatā sagādā teju vai katra nākamā lapaspuse. Dažbrīd tie izraisa pat pilnīgu apjukumu (šeit gan vairāk gribētos teikt totālu mindfuck), sevišķi tie ir lēcieni no Adriā ikdienas notikumiem 20. gadsimta vidū uz II pasaules kara un vēlākiem notikumiem nacistu ikdienā, un vēl vairāk – uz darbībām 14. gadsimtā inkvizitoru sadzīvē. Lieki piebilst, ka daži personvārdi ir vienādi, kas rada vēl lielāku apmulsumu. Taču šī spēja – samezglot notikumus un kaitinoši ilgu laiku lasītāju turēt neziņā par atrisinājumu – prozā vērtējama ļoti augstu. Bet tikai un vienīgi tādā gadījumā, ja viss teiktais un katra iesaistītā detaļa tiek attaisnota un vēlāk sakrīt vajadzīgajās mozaīkas vietās, nevis paliek karājoties kaut kur notikumiem pa vidu. Šī grāmata ir lielisks piemērs tam, kā viss tiek salikts pareizajās vietās un pāri nepaliek nekā lieka. Jāmin arī precizitāte, ar kādu aprakstītas visas detaļas, romāns ir izstrādāts līdz sīkākajām niansēm kā precīzs mežģīņu tīklojums.

Grāmatas sižets norisinās reālā vidē, vietas ir ļoti dažādas, taču pārsvarā tā ir Barselona, Tībingene, Aušvica, arī Žirona. Tāpat arī daļa darbojošos personu ir pavisam īstas, lielākoties tās ir vēsturiskas, piemēram, inkvizitori Žironā, dažādu pakāpju SS fīreri, kuri vairāk vai mazāk saistīti ar Aušvicas koncentrācijas nometni, tāpat arī nacistu ārsti, kuri veica "zinātniskus" eksperimentus ar bērniem, un nedrīkst nepieminēt vijoļmeistaru Lorenco Storioni. Šī iemesla dēļ dažbrīd šķiet pilnīgi neticami, ka romāna centrā esošā persona ir fikcija. Adriā tēls ir tik īsts, un viņam iespējams noticēt tik ļoti, lai ierakstītu google meklētājā un pārliecinātos, vai tiešām tāds cilvēks nepastāv. Mierīgu mani darīja fakts, ka visas saites, kuras aizveda pie Adriā Ardevula, bija saistītas ar romānu, pretējā gadījumā es būtu ļoti vīlusies. Var jau būt, ka galvenās personas tēlā autors ir izmantojis faktus no savas dzīves, taču skaidru pierādījumu tam nav iespējams gūt, tāpēc Adriā nevar uzskatīt par Kabrē alter ego. Tomēr tā ir viena no labajām zīmēm – tas norāda uz autora meistarību izveidot reālajā dzīvē neesošu personu, bet likt lasītājam tai pilnībā noticēt. Un noticēt tādā līmenī, ka nemaz nerodas jautājums par to, ka Adriā varētu nebūt dzīvs, īsts cilvēks.

Domājot par romānu "Es atzīstos", prātā nāk strukturālists Rolāns Barts (Roland Barthes) un viņa ideja par autora nāvi. Šai grāmatai Barta teorija ir pārsteidzoši viegli piemērojama – tai patiešām ir ļoti viegli atmest autora faktoru, kā arī nav pat vēlmes to ielikt kaut kādā ar autoru saistītā kontekstā, jo naratīvs lieliski strādā arī bez tā. Respektīvi, svarīgs ir protagonists, nevis tas, ko autors centies pateikt ar viņa tēlu. Šajā gadījumā rakstnieks ir nozīmīgs tikai brīdī, kad tiek apspriesta meistarība, ar kādu izveidots sižets, personas un viss pārējais.

Lai izstāstītu romāna sižetu un uzbūvi, vispirms būtu nepieciešams uzrakstīt vairāku desmitu lappušu garu naratīvo pētījumu, taču, ja jāsniedz vismaz neliels ieskats tajā, kas notiek aiz šīs grāmatas vākiem, tad viena no pieminēšanas vērtām lietām ir metanaratīvi. Visā stāstījumā ir sajūta, ka autors mēģina veidot tādu kā inception efektu, kur nemitīgi notiek atgriešanās dažāda veida sākumpunktos, no kuriem izriet nākamā sižeta līnija. Taču vislabāk metanaratīvs atspoguļojas romāna beigu posmā, kur paralēli galvenajam sižetam, tiek stāstīts par to, kā Bernats pārraksta Adriā romānu datorā, proti, pārraksta romānu "Es atzīstos", kā gaitā vēl vairāk tiek atklāta šīs grāmatas tapšana.

Pavisam pārliecinoši var teikt, ka romāna sižets rit hronoloģiski, taču daudzslāņainības efekts ir nenoliedzams – ik brīdi, kad šķiet, ka stāstījums ieņēmis secīgo gaitu, autors pārsteidz ar nākamo analepsi, kurām vēlāk pievienojas arī prolepses. Un to abu šajā grāmatā ir ļoti daudz… Tāpat interesants ir jautājums par stāstītāju. Galvenokārt romānā tādi ir divi, taču ik pa laikam parādās arī skatījums no citu personu redzespunkta (piemēram, atpakaļmetienos tālā pagātnē, kur tiek stāstīts par vijoļmeistaru vai mūku dzīvi). Tātad pirmais no tiem ir galvenais varonis Adriā, no kura 1. personas skatījuma pārsvarā iespējams uzzināt par viņa paša piedzīvoto, kā arī to, kas notiek tagadnē (šeit jāpiemin, ka dažbrīd stāsts pāriet 2. personā, jo Adriā uzrunā Sāru). Otrais ir 3. personas viszinošais narators, kurš ir klātesošs teju visos romānā attēlotajos notikumos. Taču ir ļoti grūti tos nošķirt vienu no otra un runāt par katru atsevišķi, jo šie stāstītāji nemitīgi mijas pat vienā teikumā, kā arī dažbrīd abi reizē stāsta par vienu situāciju ("Viņa runāja bez apstājas un izklāstīja man visu, ko Adriā nezināja vai izlikās nezinām, jo mājās, lai arī tagad man jau bija divdesmit, šīs tēmas netika apspriestas." (258) – šeit ar "man" ir domāts Adriā). Varētu šķist, ka tas rada sadrumstalotības efektu, taču tieši pretēji – romānā tas iedveš dzīvību un padara to vēl kinematogrāfiskāku.

 

Es arī atzīstos – es jau ilgāku laiku nedomāju "mīļākās grāmatas" kategorijā, bet šī ir grāmata, kuru, neskatoties uz apjomu, gribas pārlasīt vēlreiz un vēlreiz, tāpēc, domāju, šobrīd tā ir kļuvusi par manu mīļāko grāmatu.

Jāsaka, ka šis ir viens no tiem romāniem, pēc kura izlasīšanas rodas tāda piepildījuma un tukšuma sajūta reizē, jo it kā esi ļoti daudz ieguvis, to lasot, bet tajā pašā laikā grāmata ir beigusies, un vairs nevari sekot līdzi notikumiem, ar kuriem kopā esi dzīvojis ilgāku laika periodu, jo, pirmkārt, lasīt "Es atzīstos" nav ļoti viegli un, otrkārt, šo procesu speciāli gribas paildzināt.

 

P.S. Taču pāri visam "Es atzīstos" ir un paliek romāns par īstu mīlestību.

P.P.S. Es pasludinu šo recenziju par pilnīgi un galīgi aptuvenu. Un es vēlreiz atzīstos – lai uzrakstītu sakarīgu vēstījumu un normālu sižeta izklāstu par šo grāmatu, man vajadzētu ieslēgties darbistabā uz vairākiem mēnešiem un ārā iznākt ar vairāku desmitu lappušu garu pētījumu.

]]>
Kritika
news-51424 Tue, 17 Sep 2019 10:00:12 +0300 Vientuļo siržu klubs https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/51424/ Sabīne Košeļeva (1989) mūsdienu oriģinālliteratūras lasītājiem pazīstama kopš 2015. gada, kad debitēja ar romānu/garstāstu "Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts" (Zvaigzne ABC). Autores pirmais darbs diezgan negaidīti un pārsteidzoši tika izvirzīts Latvijas Literatūras gada balvai kā spilgtākā debija. Pēc četriem klusuma gadiem lasītāju un kritiķu rokās iegulst rakstnieces jaunākais veikums – stāstu krājums ar intriģējošo nosaukumu "Vientulības ministrija" (Zvaigzne ABC, 2019), kas veiksmīgi papildina brango latviešu īsprozas ražu. Grāmatu veido desmit samērā īsi stāsti, un tās apjoms (111 lpp.) ir ļoti līdzīgs Sabīnes Košeļevas pirmā darba lappušu skaitam. Krājumu iespējams izlasīt nepilnā dienā, taču, iepazīstot jau pirmo stāstu, ir nepieciešams apstāties. Pārdomāt, saprast, izjust – iznirt no teksta un emociju dziļuma, lai ievilktu elpu un mestos nākamajā. Ar katru darbu šī vajadzība/sajūta tikai pastiprinās. Lai gan krājuma pamattēma ir vientulība, tomēr stāsti nav īpaši savstarpēji saistīti. Tiem ir atšķirīga tēlu galerija, sižeta izveide un laiktelpa. Arī vientulības motīvs neparādās kā nepārtraukti mirgojoša bākuguns. Drīzāk tas meklējams un nojaušams zemtekstos, lasāms starp rindām un atrodams vārdos neuzrakstītajā.

Stāstu varoņu kaleidoskops ir gana bagātīgs: mazs zēns, telefonatkarīgi laulātie, sieviete, kurai konstatēts vēzis, auklīte, kura ienīst darbu, pašlabuma meklētāja, lādzīgā Austra, pāris, kas labāk rūpējas par vaskadrānu nekā attiecībām, kā arī mazie egocentriskie cilvēciņi, kas sabūvējuši mūrus it visur. Autores radītie tēli nešķiet atsvešināti un tāli. Viņi ir cilvēki no pašu vidus, tādi, kurus ikdienā var sastapt ne reizi vien. Domāju, ikviens grāmatas lasītājs spēs identificēties ar vismaz vienu no personām, emocijām un notikumiem, kas atspoguļoti stāstos. Kā gan iespējams nejust līdzi piecgadīgam bērnam, kurš kliedz sāpēs no gūtās traumas, vai arī sievietei, kurai turpmāko mūžu lemts pavadīt divvientulībā ar audzēju? Tāpat kaitinoši pazīstama ir arī lieko kilogramu skaitīšana un vēlme dzīvot absolūtā bezrūpībā un komfortā. Vairumā stāstu centrālā ass ir tieši sievietes pasaule. Stāstos, kuros risināti pāru attiecību jautājumi, rakstniece ļauj ielūkoties arī pretējā dzimuma uzskatos un domās, tomēr galvenais akcents joprojām ir uz femīno. Sabīnes Košeļevas īsprozas varones nav kareivīgas cīnītājas, kuru dzīves moto ir "skaldi un valdi". Taču, nenoliedzami, šīs sievietes ir drosmīgas, jo spēj atzīt (kaut vai tikai sev), ka jūtas nelaimīgas un ir disharmonijā ar savu garīgo un fizisko veidolu. Tieši emocionālais disbalanss, ko rada un ietekmē iekšējie un ārējie kairinātāji, ir galvenais cēlonis vientulībai. Veidi, kā stāstu varoņi cenšas pretoties vai sadzīvot ar vienatni, ne vienmēr ir paši loģiskākie un efektīvākie, tomēr tā ir kustība nevis dīkstāve.

Īsprozas krājuma valoda ir raita, viegli uztverama, bez simbolu, metaforu un citu tēlainās izteiksmes līdzekļu pārmērībām. Tā ir sadzīviska un pielāgota ikdienas saziņai. Arī valoda ir viens no elementiem, kas Sabīnes Košeļevas tekstu padara lasītājam tuvāku un saprotamāku. Ar prasmīgu vārdu, teikumu un izteiksmes izvēli autorei sanācis ļoti precīzs darbos atainoto situāciju apraksts. Liekas, ka tēlus un darbību fiksējis kāds ļoti acīgs un skrupulozs vērotājs.

Interesanti, ka vairākos stāstos, piemēram, "Rauga pankūkas ar ķiršu ievārījumu un putukrējumu vai jauna kleita" un "Mazo cilvēku zemē" izmantota gredzenveida kompozīcija. Fragmentos, kas tiek atkārtoti tekstu sākumā un beigās, iekodēta konkrētā darba vēstījuma esence. Visbiežāk tieši ar šiem izteikumiem izgaismots un pastiprināts vientulības motīvs. Stāstījuma atklāsmei izvēlēts trešās personas viszinošais vēstītājs. Desmit skiču (tekstus pamatoti var tā dēvēt, jo autore kā ar prasmīga mākslinieka labi trenētu roku veikli iezīmē būtiskākās nianses laiktelpas un tēlu raksturojumā, neieslīgstot plašās ekspozīcijās un dziļos psiholoģiskajos portretos) uzbūve nav vienāda. Piemēram, "Matracis" veidots kā intervija, turpretī "Mazo cilvēku zemē" vērtējama kā filosofiska apcere par mūsdienu sabiedrības postiem un lāstiem.

Krājuma atslēga ir desmitais darbs "Vientulības ministrija". Stāstā tiek kopā sapulcināti iepriekšējo tekstu varoņi jeb vientuļās sirdis. Par galveno tēlu kļūst kāda vientulības ministre, kura, domājams, ir pati autore. Zīmīgi, ka no visiem cilvēkiem, kuri atrodas telpā, tieši viņa visspēcīgāk izjūt vienatni. Vadošo amatu ministrijā (utopiski distopiskā vai reālā) nevar ieņemt persona, kurai nav izcilu teorētisko un praktisko zināšanu attiecīgajā jomā. Sieviete, ministre, rakstniece "uz cilvēkiem skatās, it kā neatrastos ar tiem vienā dzīves telpā un laikā, bet gan aiz bieza stikla, caur kuru viņa visus redz, bet viņu – neviens" (103). Grāmatas vāks, kura dizainu veidojusi Aija Andžāne, vizuāli iemieso citāta būtību. Pelēki caurspīdīga siena, aiz kuras redzams vientulīgs cilvēka stāvs. Stāstos vienatne attēlota gan attiecībās ar mīļoto un vecākiem, gan atsvešinātībā un konfrontācijā ar sevi, ideāliem, gaidām un nomācošo ikdienu. Vai mūri/aizsargbarjeru iespējams pārvarēt? Krājuma noslēgumā Sabīne Košeļeva nepārprotami atbild uz šo jautājumu, tomēr tikai katram pašam jāizvēlas, vai pasauli vērot, paslēpjoties aiz droša spoguļstikla, vai būt brīvam, sagraujot izolējošo sienu. "Mūri nerodas paši no sevis. Mūrus uzceļ, lai aizsargātos – no vēja, okeāna, naidniekiem un iebrucējiem. Tu dzīvo iluzoras drošības apstākļos – neviens netiek iekšā, bet neviens netiek arī ārā." (29)

Salīdzinot ar grāmatu "Rīga – Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts", "Vientulības ministrija" šķiet mākslinieciski pārdomātāks, nobriedušāks un kvalitatīvāks darbs. Sižeta līnijas, darbības attīstība un emocionalitāte stāstu krājumā ir daudz koncentrētāka, sakārtotāka. Izlasot visus desmit tekstus, kas apkopoti īsprozas darbā, rodas pārliecība, ka līdz ar uzrakstīto, arī pati Sabīne Košeļeva ir augusi kā proziste.

]]>
Kritika
news-51371 Thu, 12 Sep 2019 10:46:25 +0300 "Kāpt pāri žogam ir bailīgi, bet iedvesmojoši." Saruna ar teātra zinātnes profesori Silviju Radzobi https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/51371/ Sestā intervija sērijā "Sarunas ar pasniedzējiem". Šoreiz piedāvājam sarunu ar teātra zinātnes profesori Silviju Radzobi. Ar viņu sarunājās Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas students Andris Siksnis. Andris Siksnis: Kāpēc izvēlējāties studēt (P. Stučkas LVU iestājusies 1968. gadā) filoloģiju? Grāmatā "Uz skatuves un aiz kulisēm" (Zinātne, 2011) pieminat latviešu valodas un literatūras skolotāju Talsos, kura Jūs virzījusi šai nozarē. Bet, piemēram, rakstnieks Kārlis Zariņš – Jūsu kaimiņš Talsos – Jums tolaik saistījies ar malkas zāģēšanu un mīlestību uz baložiem, prātā vairāk paliekot nevis grāmatu krājumiem viņa dzīvoklī, bet gan apķēzītajām palodzēm.

Silvija Radzobe: Kad mācījos Talsu vidusskolas pamatskolas klasēs, uz mani lielu iespaidu atstāja latviešu valodas un literatūras skolotāja Ilga Sakare – viņa bija harismātiska personība, stingra, prasīga, interesanti pasniedza ne tikai literatūru (kā tautas teātra aktrise lieliski lasīja literāro darbu fragmentus, radot iespaidu, ka atklāj kādu noslēpumu, ko tu pats, "mirstīgais", lasot šo darbu, nebiji uztvēris), bet arī gramatiku. Viņas atzinība klasē tika augstu vērtēta, katrs gaidīja viņas komentārus pie sacerējumiem, ko uztvērām kā sev sūtītas vēstules. Gribēju kļūt tāda kā viņa. Uzzināju, ka to var Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātē. Kad kaimiņi prasīja, kur es mācīšos un es nosaucu Filoloģijas fakultāti, izrādās, neviens tādu vārdu nebija dzirdējis. Var jau neticēt, bet es pati arī nezināju – pirms skolas beigšanas.

A. S.: Un kāpēc tieši teātra virziens? Grāmatā "Uz skatuves un aiz kulisēm" minat Gunāru Bīberu un viņa dramaturģijas sekcijas ietekmi.

S. R.: Jā, profesora Bībera personības spilgtums, aizrautība ar savu darbu. Viņam bija ļoti interesantas lekcijas, viņš rakstīja arī teātra recenzijas. Tā kā viņš bija žilbinošs pasniedzējs, man arī tās recenzijas likās ļoti aizraujošas. Darbs Gunāra Bībera vadītajā Studentu zinātniskās biedrības Dramaturģijas sekcijā bija apmēram tas pats, ko es tagad realizēju teātra kritikas semināros – analizējām izrādes, rakstījām referātus par lugām, par aktieriem, aicinājām ciemos māksliniekus. Tas viss bija ļoti interesanti, tur bija dažādu kursu studenti, mēs savā starpā sadraudzējāmies. Reizi nedēļā notika nodarbības, visi, to skaitā es, tās gaidīja ar lielu pacilātību, tāpēc ka tā bija prāta asināšana, domu apmaiņa. Tas, iespējams, bija pats aizraujošākais studiju procesā, kaut arī citi pasniedzēji bija izcilas personības, piemēram, Vilnis Eihvalds, Alise Laua, Tusnelda Celmiņa, Skaidrīte Lasmane, Vilnis Zariņš… Otrs fakts, kas "pavilka" uz teātri, bija tas, ka 60. gadu pašās beigās un 70. gadu sākumā, kad es atbraucu uz Rīgu, bija ļoti interesanta teātra dzīve. Bija daudz interesantu iestudējumu, un mēs ar kursa biedriem – tā kā biļetes bija ārkārtīgi lētas – teātrī bijām vismaz trīsreiz nedēļā. Īpaši atceros divas izrādes – "Spēlē, Spēlmani!" Jaunatnes teātrī un "Santa Krusa" Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī.

A. S.: Jūs rakstāt, ka izrādi "Pērs Gints" ar Uldi Pūcīti galvenajā lomā, esat redzējusi reizes trīs četras, kas, kā minat, "tolaik bija minimums, lai rakstītu par klasiku". Varbūt Jums ir rekordskaitlis, cik reižu esat apmeklējusi vienu un to pašu izrādi?

S. R.: Jā, ir. Tas attiecas uz "Spēlē, Spēlmani!", kuru redzēju "tikai" vienpadsmit reižu.

A. S.: Un kā ir šobrīd, ja par izrādi ir jāraksta recenzija, – cik daudz apmeklējat? Vairākas reizes vai vienreiz? Kāda vispār šobrīd ir prakse kritiķu vidū?

S. R.: Redzi, ar ko teātra kritika atšķiras no pilnīgi visām citām kritikām? Ar to, ka ir vajadzīgs paturēt prātā , kas ir redzēts. Citur – var filmu noskatīties vēlreiz, var pārlasīt dzejoli vēlreiz, var gleznu apskatīties vēlreiz. Teātrī – cik precīzi atcerēsies, tik arī būs. Jaunam kritiķim, iesācējam, atmiņa nav tā trenēta, lai atcerētos izrādi pēc vienreizējas skatīšanās, īpaši, ja izrāde ir sarežģīta. Ir arī tā, ka jaunam kritiķim bieži vien nav zināmas lugas, līdz ar to tu arī nezini, kam jāpievērš uzmanība, bet, teiksim, tagad es par vissarežģītākajām izrādēm varu uzrakstīt (ne tikai rakstīt) arī pēc vienas reizes. Tas ir treniņš, tās ir trenētas smadzenes, kas var izrādi saturēt atmiņā, kā arī vairāk vai mazāk ir saprotama teātra estētika, un, ja ir kaut kāds brīdis, kur sākas kāds estētiskais sižets, tad tu jau seko, kur un vai tas attīstīsies tālāk. Visām labām izrādēm, pat ja tās pieder postdramatiskajam teātrim, kur it kā sižeta nav (var nebūt verbāli izstāstāms sižets), noteikti ir estētiskais sižets. Uzķerot, kur tas sākas, var tam sekot. Tagad es, smadzeņu trenēšanas un pieredzes dēļ, varu uzrakstīt par vissarežģītāko izrādi ar vienu reizi. Protams, ja nav jāraksta, var mierīgāk skatīties. Es visai labi spēju atcerēties izrādes vizuālo pusi, bet vāji atceros audiālo. Acīmredzot tāpēc, ka man ir slikta mūzikas izglītība un vāja muzikālā dzirde. Mani skolā korī neņēma. Klasesbiedri, kas dziedāja korī, šausmīgi lamājās, ka viņiem jānāk divreiz nedēļā astoņos uz skolu kora dēļ, bet es domāju: "Ak, laimīgie! Cik es būtu priecīga, ja mani būtu tur paņēmuši!" Dziedāšanas kaislei ļaujos tikai kursabiedru sanākšanas reizēs, kad esam ne vienu vien glāzīti izcilājuši.

A. S.: Vēl, runājot par kritikas procesu – par mācībām, kas gūtas, strādājot kritikā. Piemēram, viena, ko minat, – nedrīkst sludināt: "Neejiet uz šo izrādi!"

S. R.: Jā, jā, tur bija tracis.

A. S.: Vai arī – nedrīkst pirms recenzijas publicēšanas apspriest izrādi ar citiem kritiķiem, lai nezagtu domas. Vai varat minēt vēl kādas atziņas?

S. R.: Kritiķe un slaveno teātra grāmatu autore Lilija Dzene, kura mūsu paaudzei bija liela autoritāte, teica, ka virsrakstā nevajag nepārprotami atspoguļot savu vērtējumu, bet likt tādu virsrakstu, kas ieinteresētu potenciālos lasītājus.

Par virsrakstiem… 90. gadu sākumā Nacionālajam teātrim negāja neko labi. Jaunušans iestudēja savas pēdējās izrādes, Kroderam (kas bija galvenais režisors) arī diez ko neveicās. Viens bija iestudējis izrādi lielajā zālē, otrs – mazajā, un abas izrādes bija ļoti sliktas. Man lūdza uzrakstīt recenziju, un es uzliku divdomīgu virsrakstu "Ārprāts augšā, ārprāts apakšā", kas teātrī esot izsaucis sašutuma vētru, bet, kad pēc vairākiem gadiem satikos ar Uldi Dumpi, viņš to ar labpatiku atcerējās. Kaut gan – ir tādi gadījumi, kad nav ko slēpt. Kaut kur lasīju, ka ir tādas izrādes, ar kurām teātri atklāj un ir tādas izrādes, ar kurām teātri slēdz. Runa ir par ārkārtīgi sliktām izrādēm vai ļoti labām izrādēm.

A. S.: Esat reflektējusi par problēmu nodot rakstus laikā, par to, ka ir nepieciešams pēdējā brīža azarts, lai varētu rakstu pabeigt un ka mokas sevi piespiest ir neaprakstāmas.

S. R.: (Smejas.) Vispār jau aprakstāmas. Bet tagad es tādas mokas vairs nepazīstu. Taču tad, kad sāku rakstīt, pat vēl līdz kādiem četrdesmit gadiem… Es vēl atceros, kad mana pirmā recenzija bija nodrukāta, svētki. 1973. gada decembrī.

Līdz kādiem četrdesmit gadiem uzrakstīt recenziju sagādāja milzīgas grūtības. Lai uzrakstītu recenziju, kā pats arī zini… Vajag koncentrēties. Vajag koncentrēties un zināt apmēram, par ko noteikti ir jāraksta. Nu, kāds jautājums – jāraksta par izrādi. Bet – no kura gala sākt? Ar ko? Kas ir galvenais? Kāda būs recenzijas konstrukcija? Es reizēm sāku darīt tā, ka es uztveru jautājumus, par kuriem noteikti jāraksta izrādes kontekstā. Pat uzlieku tādus virsrakstiņus, kādreiz tos virsrakstiņus atstāju, teiksim, rindkopai, kādreiz neatstāju. Tā ir vieglāk – ejot cauri vienam, otram, trešajam, ceturtajam tematam, kas skar gan estētiku, gan izrādes filozofiju vai aktierdarbu, režiju, problēmas. Tā var tikt ātrāk uz priekšu. Kaut kādus pēdējos desmit piecpadsmit gadus man uzrakstīt recenziju vairs nesagādā aprakstāmi neaprakstāmas grūtības. Apsēžos pie datora un uzrakstu. Diena aiziet, apmēram. Bet nav kā toreiz – tās mokas bija tik šausmīgas. Es domāju, ar ko tas saistīts? Tikai ar nespēju koncentrēties? Noteikti arī ar to.

Vēl bija viena lieta – ļoti gribējās rakstīt interesanti. Lilija Dzene rakstīja ļoti interesantas grāmatas, tajā laikā vispār superinteresantas. Mēs ar Gunu Zeltiņu – manu kursabiedreni un jauno kritiķi – arī gribējām būt interesantas. Likās, jāpasaka kas tāds, ko vēl neviens nav teicis. Tāpēc arī radās spazmas. Viena no manām pirmajām publikācijām bija par Tamāras Soboļevas lieliski nospēlēto Mazo muzikantu Smieklu Pētera Pētersona izrādē "Mistērija par Cilvēku". Pirmajā teikumā, kur es centos sekot Dzenes paraugam, bija pieci salīdzinājumi un četri palīgteikumi. (Smejas.) Anda Burtniece, kura toreiz strādāja "Literatūrā un Mākslā" un kurai pateicoties es arī reāli ienācu kritikā, to pārveidoja par trīs teikumiem, no pieciem salīdzinājumiem atstāja tikai divus. Bet reizēm bija tā, ka recenzijai aizgāja pāris nedēļas un neizdevās uzrakstīt. Iedvesmojošākais kritiķa darbā, vismaz man, ir sacensības pašam ar sevi. To noformulēju tajos grūtajos laikos. Bet gandarījums reizēs, kad tomēr varēju, bija ļoti liels, un tas lika neatstāt to nodarbošanos. Tajās reizēs, kad nevarēju, bija zaudējuma sajūta, traumējoša, kas atstāja sekas arī uz nākamo rakstīšanas reizi.

A. S.: Par recenziju rakstīšanu sakāt, ka jāraksta tas, ko domā.

S. R.: (Smejas.) Tu tā nedomā?

A. S.: Es piekrītu. Grāmatā "Uz skatuves un aiz kulisēm" rakstāt, ka nebijāt disidente, ka gribējāt grāmatai pat likt virsrakstu "Es nebiju disidente". Bet pieminat konfliktus, no kuriem nebija iespējams izvairīties, strādājot t. s. ideoloģiskajā sfērā, ja vien bija elementāra pašcieņa un pret darbu neattiecās formāli. Šobrīd publiskajās izpausmēs bieži iestājaties pret apšaubāmu rīcību, paužot nepārprotamu viedokli. Savos ierakstos esat atklāta.

S. R.: Tā varētu teikt.

A. S.: Varētu taču arī nebūt… Varbūt filoloģijas studijas kaut kādā mērā veidojušas šādu nostāju?

S. R.: Manis nosauktie izcilie mācībspēki, tiesa, nelietoja sovjetiskas frāzes un mācīja domāt. Un milzīgs paldies viņiem par to! Bet vai kāds no viņiem būtu radījis iespaidu – uz apkārtējo realitāti var skatīties arī kritiski… Diez vai.

Dzīves pozīciju man palīdzēja izveidot un attīstīt kas cits. Tā bija atmosfēra mūsu kursā un daži kolosāli kursabiedri, ar kuriem man joprojām ir labas attiecības. Īpaši gribu izcelt savu draudzeni Ināru Nagli (tolaik Randi). Un Intu Zamaiču. Viņa bija dažus gadus vecāka par mums, traģiski aizgāja bojā trīsdesmit četru gadu vecumā. Viņai bija ļoti labas zināšanas par literatūru, par autoriem, kurus pasniedza relatīvi maz vai nepasniedza vispār. Viņa bija ļoti aizrāvusies ar Austru Skujiņu, un mēs gājām uz Skujiņai veltītajiem vakariem 70. gadu sākumā. Viņai bija ārkārtīgi principiāla nostāja dzīves jautājumos. Nevarētu teikt, ka viņa bija kaut kāda disidente, bet viņai bija ironiska attieksme pret padomju ideoloģijas frāzēm un karjeristiem. Es atceros, ka pēc augstskolas beigšanas man vienreiz uzticēja veidot radio raidījumu "Varonības psiholoģija padomju dramaturģijā". Es tam veltīju divas nedēļas. Runāju par lugu "Ļubova Jarovaja", kuras pozitīvā titulvarone ir sieviete, kura nodod boļševikiem savu mīļoto vīru – baltgvardu komunistiskās pārliecības dēļ. Tajā laikā taisīt radio raidījumus bija ļoti izdevīgi, jo maksāja lielus honorārus, viens raidījums – kā puse no manas algas izdevniecībā. Atceros, kā Inta ironizēja par mani: es tagad apcerot rīkļu rāvēju psiholoģiju. Viņa man novēlot turpināt šo ceļu, tā es tālu tikšot. Man kaut kā gribējās, lai Zamaiča, kura man nebija tuvākā no draudzenēm, mani cienītu. Viņai acīmredzot bija liela ietekme uz mani. Arī mūsu kursa reformēšanas un studentu izslēgšanas, par kurām rakstīju grāmatā, radīja tādu sajūtu, ka pa straumi nedrīkst peldēt. Vēl viena persona, kas uz mani kā jaunu teātra kritiķi atstāja iespaidu, bija teātra kritiķe Anda Burtniece, kuru viņas oponenti ironiski sauca par Žannu D'Arku, kura iet uz barikādēm, lai aizstāvētu patiesību. Protams, nedrīkstu aizmirst Imantu Ziedoni, kurš, uzskatu, bija visnozīmīgākais ne tikai mans, bet visas mūsu paaudzes garīgais audzinātājs.

A. S.: Par darba pirmajiem gadiem minat, ka Jūsu un vienaudžu vidū valdījusi verdziska pakļāvība vecākās paaudzes autoritātei.

S. R.: Jā. Lielā mērā.

A. S.: Kā Jums šķiet, kā ir šobrīd – studentu, kolēģu vidū?

S. R.: Tas, ka mēs ar tevi sēžam "Kapteiņu ostā" un dzeram "Madonas" (labo) alu, jau vien norāda, ka nav nekādas pakļāvības. Tādu ideālo pasniedzēju un studentu attiecību modeli pirmoreiz piedzīvoju 90. gadu sākumā, kad strādāju Daugavpilī ar diviem aktierkursiem, pasniedzu teātra un literatūras vēsturi, braucu reizi divās nedēļās uz divām dienām. Pirmkārt, izveidojās ļoti veselīga atmosfēra pašā kolektīvā, jo puse bija meiteņu, puse – zēnu, kas vienmēr rada veselīgāku atmosfēru. Otrkārt, es centos, cik vien varēju, lai lekcijas nebūtu garlaicīgas. Manuprāt, izveidojās savstarpēji biedriska attieksme. Normālam pasniedzējam nekad nepatīk būt mātes vai vecmāmiņas lomā, vai, pasarg' Dievs, kaut kāda uzrauga-vagara lomā, gribas būt biedram. Es to tā arī uztvēru, ka pret mani izturējās kā pret biedru. Tas nozīmēja, ka viņi teica, ko domā, es arī teicu, ko domāju. Tā ir vislabākā attiecību forma. Pēdējie trīs iesaukumi maģistrantūrā – attiecību ziņā tie man ir bijuši gandarījumu dodoši modeļi. Attiecības bijušas biedriskas, kas, protams, nenozīmē to, ka tiktu pazeminātas prasības. Studenti reti iedomājas (vai vispār – nekad), cik viņiem ir liela nozīme tajā, kāds ir pasniedzējs, protams, ja viņš nav galīgs idiots. Ja viņš ir idiots, tad viņš ir idiots, un tur neko nevar līdzēt. Studenti var pasniedzēju radīt, un studenti var pasniedzēju iznīcināt. Ar attieksmi. Tas nenozīmē, ka ar mežonīgi ieplestām acīm jāblenž virsū un jāmāj ar galvu, bet to var just. Man ir gadījies strādāt arī tādās auditorijās (mazāk tas attiecas uz teātra zinātnes studentiem), kur rodas tāda sajūta, ka auditorijā esi viens pats un ka runā pats ar sevi. Tad kādā brīdī gribas apklust.

A. S.: Kāda, Jūsuprāt, ir studentu kolektīva nozīme mācību procesā?

S. R.: Jā, tam ir nozīme. Ne tikai pēdējos, bet jo īpaši pēdējos gados teātra zinātnes maģistrantūrā ir bijis tā, ka studējošo starpā izveidojas ļoti labas attiecības. Tie ir cilvēki, kuri nenāk tikko no skolas sola, viņi strādā, dažiem jau pat ir viens maģistra grāds. Strādāt un mācīties visu nedēļu ir ļoti grūti. Tad ir vajadzīga ne tikai interese par izvēlēto nozari, bet arī laba veselība. Ja izveidojas labs kolektīvs, ir vieglāk.

A. S.: Viena atziņa no Daugavpils laikiem: "Pilnīgi pieļauju, ka šīs manas literatūras lekcijas man pašai ir vairāk vajadzīgas nekā topošajiem Daugavpils teātra aktieriem, jo man pašlaik ir tik dedzīga kāre sabāzt sevī visu Lorku, visu Mannu, visu Cvetajevu [..] Sabāzt sevī lielu daudzumu kaut kā kvalitatīva, sarežģīta, nepierasta, bagāta, skaista." Pedagoga darbs ļoti daudz liek mācīties un iemāca pašam.

S. R.: Neapšaubāmi. Varu pateikt – kad sāku strādāt universitātē, pirku grāmatas (tagad arī pērku), teiksim, izziņu literatūru, teorētisko literatūru… Pirms pērku, vienmēr apskatos, kāds saturs (ko katrs dara), bet es vienmēr padomāju – ā, šis man derēs tai lekcijai, tas – tai lekcijā, to varēšu tur pateikt, to – tur. Joprojām tas ir asinīs. Un par saviem iemīļotajiem autoriem es katru kripatu kā skopulis vācu, lai tās kripatas palīdzētu man labāk saprast mākslinieku un lai es to varētu arī pastāstīt citiem. Īpaši tajā laikā – 90. gadu sākumā, kad strādāju Daugavpilī. Krita dzelzs priekškars, Latvijā kļuva pieejama literatūra, piemēram, trimdas literatūra, krievu disidentu literatūra. Atceros, tolaik lasīju Aleksandra Solžeņicina "Gulaga arhipelāgu", Anšlavu Eglīti, Zentu Mauriņu. Iznāca arī grāmatas par rietumu autoriem, kas iepriekš nebija pieejamas. Tas arī bija tāds lielo iespēju laiks, ļoti trauksmains laiks. Kā jau teicu, kad mācījos mūsu fakultātē (70. gadu pirmajā pusē), mums bija labi pasniedzēji. Bet bija tādas tēmas, kas nu, jaunajā laikā, bija jāapgūst pilnīgi no jauna. Tas bija, piemēram, jautājums par modernismu. Jo mūsu laikā par modernismu neko nemācīja, to oficiālos avotos sauca vai nu par dekadenci, vai par buržuāziskām ākstībām. Tas bija liels, sarežģīts darbs. Četrdesmit gadu vecumā bija jāapgūst kaut kas pilnīgi jauns, kas apvērsa manu izpratni par modernisma literatūru, vēlāk – teātri.

A. S.: Par šo laiku, kad mainījās politiskā iekārta un sāka kļūt pieejama literatūra, rakstāt: "Esmu no sirds pārsteigta, ka tik daudzi no mums 91. gadu sagaidīja, būdami garīgi kropļi tik mazā mērā." Kas palīdzējis izvairīties no kroplības lielākā mērā?

S. R.: Fakultātes labie pasniedzēji, mani studiju biedri, kurus es cienīju un gribēju, lai viņi ciena mani. Arī daži teātra kritiķi. Un brīvdomīgā atmosfēra, kas valdīja izdevniecības "Liesma" Kritikas un literārā mantojuma redakcijā, kur strādāju par redaktori 70. gadu otrajā pusē.

A. S.: Spēcīgas personības?

S. R.: Jā, tādā nozīmē, ka tie bija un ir cilvēki, kuri pašlabuma dēļ nenodeva savus principus. Un es neko nenicinu tik ļoti lielā mērā kā cilvēkus, kas kaut kāda sava labuma dēļ nodod principus. Kaut gan tas ir stulbi teikts, jo ir cilvēki, kuriem, manuprāt, nekādu principu vispār nav. Tātad arī nav, ko nodot.

A. S.: Daudz runājam par personībām. Vai Jums ir autoritātes? Piemēram, talantīgu režisoru, rakstnieku, aktieru vidū?

S. R.: Alvis Hermanis, piemēram, ir ģeniāls režisors, labāka Latvijā pašlaik nav. Bet viņš savā publiskajā retorikā tik bieži maina nostādnes, ka es īsti nesaprotu, kāda tā nostādne īsti ir. Viņš noteikti nav mana autoritāte sabiedriski politiskos un arī ideoloģiskos jautājumos. Viņš ir mana autoritāte mākslā. Mana autoritāte bija mamma, viņa bija mana autoritāte arī tad, ja es viņai nepiekritu. Jo viņa vienmēr dzīvoja saskaņā ar saviem uzskatiem. Mana autoritāte var būt jebkurš nestulbs, godīgs, intelektuāli aktīvs cilvēks, vairāk vai mazāk ar mugurkaulu. Manas autoritātes ir arī mani studenti, gan bijušie, gan esošie. Kādreiz mana vislielākā autoritāte bija Imants Ziedonis. Viņš rakstīja tādus darbus, kas radīja vēlēšanos nebūt bezmugurkaulniekam. Es gribēju, lai man nebūtu jākaunas viņa priekšā, proti, lai es nebūtu cilvēks bez mugurkaula. Viņa popularitāti tagad iedomāties neviens vairs nespēj. Teiksim, viņa dzejoļi bija nodrukāti "Literatūrā un Mākslā". Es brīvdienās biju Talsos un mazgāju istabu. Tad ienesa to avīzi, un es ieraugu, ka tur dzejoļi. Pārstāju istabas mazgāšanu, man tie dzejoļi momentā jāizlasa. Tikai pēc tam turpināju darbu. Tā bija manas dzīves lielākā autoritāte – Imants Ziedonis. Neapšaubāmi. Viņa dzejoļi tajā laikā tika uztverti kā absolūtā patiesība. Atceros, piemēram, bija tāds dzejolis, kur bija rinda "es teikšu "bet"". Visi saka "un", es teikšu "bet". Tā mēs mācījāmies teikt "bet" un nenobīties.

A. S.: Man grūti aptvert, ka dzejnieks ir tāda autoritāte un ka nav iespējams tikt iekšā viņa dzejas vakarā.

S. R.: Neticami, jā. Es rakstīju par to ateju… Un tas nav izdomāts.

A. S.: Tāpēc gribēju vaicāt, vai ir bijušas līdzīgas akcijas, lai tiktu kādā pasākumā – izrādē, koncertā, citur?

S. R.: Vai es izmantoju līdzīgas metodes? Citas atejas? Nē, nē. Tas bija unikāls notikums. Vēl tagad atceros to sajūtu – viss noklust, mēs ar draudzeni blakus kabīnēs tupam iekrampējušās. Ienāk grīdas mazgātāja, rausta durvis, lamājas – mēs klusējam kā partizāni. Tumšs, tiek izdzēstas gaismas, pēc tam mēs kā pirmās zālē.

Citas atejas nav bijušas. Bet kaut kas līdzīgs gan. Mana meita ir daudz konservatīvāka nekā es. Vienreiz mums bija jātiek cauri ļoti cienījamiem kapiem, laikam Meža. Lai tiktu līdz vietai, kur mums vajadzēja nonākt, bija jāiet šausmīgi garš apkārtceļš. Es saku – kāpsim pāri žogam! Viņa kategoriski atteicās. Tad es tur bišķiņ tā kā uzkāros. Viņa sauc – un, ja tagad atnāks kāds žurnālists un fiksēs (tolaik vēl biju docente), kā Latvijas Universitātes docente kāpj pāri kapu žogam. Un aiziet. Kad es beigās tiku pāri, dabūju viņu minūtes piecpadsmit gaidīt, jo viņa gāja pa apkārtceļu. Vispār kāpt pāri žogam ir bailīgi, bet iedvesmojoši. 

A. S.: Šobrīd strādājat pie pētījuma par Aleksandru Čaku. Vai varat pastāstīt par to? Kādā stadijā tas ir?

S. R.: Man papriekšjautājums Tev: pasaki divus, Tavuprāt, populārākos Čaka darbus!

A. S.: "Mūžības skartie".

S. R.: Ļoti laba atbilde! Un otrs?

A. S.: (Ilga pauze.)

S. R.: Dzejolis.

A. S.: "Miglā asaro logs"?

S. R.: O! Es arī uzskatu, ka tie ir divi svarīgākie, populārākie jau nu noteikti, Čaka darbi. Un – es ar abiem esmu tikusi galā. "Mūžības skartie" – četrdesmit divas lappuses, dzejolis – septiņas. Ļoti baidījos no to apcerēšanas. Par "Mūžības skartajiem", lai cik tas nebūtu neticami, neviens nav rakstījis, neviens nav analizējis to darbu, izņemot 30. gadu kritiķu recenzijas. Iedomājies, tagad teātra kritiķim ir jāķeras pie darba, ko neviens nav darījis. Bet tas jau ir zināms, ka no malas pienākuši diletanti kaut kādā nozarē var ieraudzīt kaut ko vairāk nekā tā saucamie speciālisti. Bija tā, ka es līdz 2014. gadam biju jau uzrakstījusi par "Matīsu, kausu bajāru", par vēl divām viņa lugām, par 40. gadiem, kad viņš ar Eriku Ādamsonu sacerēja operas libretu, par pēckara visu to "kosmopolītu lietu" un tamlīdzīgi. Tad man vajadzēja ķerties pie "Mūžības skarto" apcerēšanas. Es nevarēju saprast, kāda varētu būt konstrukcija šai nodaļai, kā vispār par to rakstīt. Biju pilnīgi izmisusi, pavadīju divus vasaras mēnešus pa tukšo, katru dienu sēžoties pie datora un kaut ko mēģinot darīt. Tad es pārtraucu, un, lai laiks neaizietu vējā, izdomāju un, sadarbojoties ar divdesmit teātra kritiķiem-kolēģiem, realizēju projektu "100 izcili Latvijas aktieri". Iepriekšējā ziemā kāda pusotra mēneša laikā uzrakstīju par "Mūžības skartajiem". Saņēmu gan no sava personiskā mājas kritiķa diezgan bargu kritiku, tā ka tur nāksies vēl piestrādāt. Šajā vasarā es rakstu nodaļu – "Sievietes Čaka dzīvē un mīlestības tēma viņa dzejā". Un beidzot es no sava kritiķa saņēmu pat atturīgas uzslavas. Tāpēc esmu gluži spārnota. Man patīk, ka Zane man nekad neglaimo, nekad neizturas formāli, bet pasaka, kā ir. Tas ne vienmēr ir patīkami, bet gandrīz vienmēr ir ļoti rosinoši. 

A. S.: Kāds apjoms plānots?

S. R.: Cik sanāks. Nu trīssimt, četrsimt lappuses. Pašlaik izskatās kā tetraloģija: Mīlestība. Pilsēta. Strēlnieki. Dzejnieks. Protams, par krogiem jāraksta, bet – tā ir pilsēta. Zini, satriecoši, kad ienāk prātā kaut kas tāds, kas citiem nav ienācis prātā un pašam arī nav ienācis prātā no rīta, kad sāc rakstīt. Piemēram, Čaks ļoti daudz rakstījis par ielasmeitām 20. gadu krājumos. Man ienāca prātā: kā tad bija īstenībā – Rīgā tajā laikā bija vai nebija prostitūcijas? Tad es pilnīgi nejauši iedomājos, ka Inetai Lipšai bija grāmata "Rīga bohēmas varā". Tur ar faktiem pierādīts, ka "naktstauriņu" 20. gados Rīgā bijis ļoti daudz. No tās grāmatas dabūju divas gluži vai apžilbinošas detaļas. Iedomājies, ka viens prasts krogs, kuru Čaks apmeklējis, saucās "Pasaules krogs". Un viņam tak viena mazā grāmatiņa-dzejoļu cikls tā saucas. Un populārais dzejolis "Liepas satumst". Rīgā, tagadējā Brīvības ielā, kur liepas sastādītas, ir bijusi pastaigu vieta, kur vīrieši ķēruši maukas. Ja liepas satumst, tad jau Čaks turpat atradās. Protams, tādas lietas nāk prātā, ja esi materiālā iekšā. Kad es rakstīju disertāciju par Gunāru Priedi, tad man bija ļoti grūti, jo visu laiku bija kaut kas jāliek tajā tēmā iekšā. Un tajā laikā domāju, ka gribētu strādāt pie tādas tēmas, kura manī liek kaut ko iekšā. Kur man ir jāsasprindzina visi spēki, lai es kaut ko no tās tēmas dabūtu ārā. Nu, tagad es strādāju ar tādu tēmu, par kuru, es domāju, lielāka vai sarežģītāka nav iespējama. Tad mani apciemo dažas rindas, no kurām es dažas dienas netieku vaļā, piemēram, vakar un šodien netieku vaļā no: "Es nedrīkstu vairs skumju lietū salīt." To tak tikai ģēnijs var pateikt. Tik ārkārtīgi vienkārši un tik cilvēcīgi.

A. S.: Cerat, ka tas būs lielākais pētnieciskais veiksmes stāsts?

S. R.: Iekrist ar seju dubļos, protams, negribētos.

A. S.: Rakstāt, ka Oļģerta Krodera izrādēs esat "saslimusi" ar detektīva pēdu dzinēja gēnu. Arī darbā ar arhīviem nepieciešams detektīva talants. Lasāt arī detektīvromānus…

S. R.: No turienes arī apgūstu metodes, kā šo to uzzināt vai kādas metodes izmantot, veidojot šādu darbu. Galvenais ir, lai ienāk prātā jautājumi. Bet tie ne vienmēr ienāk prātā. Piemēram, Čaka sieva Anita Bērziņa emigrēja uz rietumiem kara beigās (daudzi vispār nezināja, ka Čaks bija precējies). Līdz 90. gadiem par viņu nekas nebija zināms, līdz parādījās viens raksts trimdas presē par Bērziņu. Tad kāds no Latvijas aizbrauca uz ASV, sameklēja viņu un intervēja. Un viņa stāsta, ka 1944. gada rudenī no Rīgas braukusi prom ar vilcienu un ka tajā vilcienā kopā ar viņu braukuši 15. divīzijas virsnieki, viņu sievas un Bērziņas darbabiedri (viņa strādāja Namu pārvaldē). Es paskatījos rakstos, kas ir 15. divīzija. Tā ir viena no latviešu leģiona divīzijām, un tur ir skaidri un gaiši rakstīts, ka divīzija savas cīņas gaitas beidza Berlīnē 1945. gadā. Tātad Anita Bērziņa kaut ko neatceras, sajaukusi, jo tie nevarēja būt nekādi 15. divīzijas virsnieki… Varbūt dezertieri? Otrs fakts, patiesi baiss. Oktobra sākumā viņa palika Rīgā, Čaks teicis, ka brauks uz Tukumu slēpties. Jo vācieši pirms Latvijas atstāšanas uz ielām ķēra cilvēkus un sūtīja uz Vāciju. Čaks gribēja paslēpties – gan no vienas varas, gan no otras. Reāli viņš aizbrauca un slēpās Jūrmalā. Tātad, pirmkārt, viņš viņai neteica patiesību, un, otrkārt, viņa saka: es zvanīju uz Dobeli, kur man strādāja pazīstams 19. divīzijas darbinieks, lai sazinās ar Tukumu, vai tur ir Čaks. Tātad viņa gribēja Čaku nodot? Un viņai atbildēja, ka tur tāds Čaks nemaz nav bijis. Viņa uzsver, ka viņš viņai meloja. Lūk, man ienāca prātā noskaidrot par tām divīzijām. Tādā veidā es secinu, ka kaut kas ar Anitas Bērziņas izteikumiem vai viņas izturēšanos nav ne gluži tīrs, ne gluži pareizs. Viss ir atkarīgs no tā, cik tādu jautājumu ienāk prātā.

A. S.: Kas Jums dzīvē sagādā prieku?

S. R.: Labas, harmoniskas attiecības ar meitu, ar studentiem. Ceļošana. Par vienu no svarīgākajiem ieguvumiem pēc padomju laika, kas starp mums un pasauli bija nolaidis dzelzs priekškaru, ir iespēja ceļot. Vai es kādreiz, lasot lekcijas, teiksim, par Lorku vai antīko teātri, amerikāņu 60. gadu teātri, vai pieminot Ķīnas politiku, varēju iedomāties, ka reiz šajās zemēs nokļūšu? Un ne tikai tur. Mēs braucam tuvāk vai tālāk katru gadu. Bet mana vismīļākā zeme joprojām ir Spānija, kur nākamgad brauksim jau piekto reizi. Kad tur ierados pirmoreiz 2002. gadā, bija sajūta, ka esmu te jau bijusi. Man patīk lasīt sēnes, strādāt dārzā… Un pēdējos divus gadus man prieku sagādā NBA basketbols. Tā ir aizraušanās kopš brīža, kad redzēju, kā Porziņģis spēlē Eiropas meistarsacīkstēs.

A. S.: Bet izpratne par basketbolu radusies, spēlējot pašai? Piemēram, noteikumu pārzināšana.

S. R.: Jā, protams, jo es Talsos spēlēju gan bērnu sporta skolā, gan arī pieaugušo komandā "Vārpa". Man pat ir apliecība par pirmo sporta klasi. Spēlēju es, kā teica tai laikā, kreisajā maliņā, uzbrucējos, man bija devītais numurs. Mūsu komanda gan tabulā vairāk pa apakšu ņēmās. Braucām mēs viscaur pa Kurzemi, reizēm arī uz Vidzemi, atceros, Rūjienā bija kaut kādi mači… Mācoties skolā, tā bija diezgan liela manas dzīves daļa. Noteikumi ir nedaudz mainījušies, bet tos arī esmu apguvusi. Jā, es to spēli zinu diezgan smalki. Mani šajā spēlē, protams, arī aizrauj talanti. Pirmkārt, tas bija Porziņģis. Pēc tam, kad ar viņu notika nelaime, es pārslēdzos uz citu komandu – sāku sekot Goldensteitas "Warriors". Un šis sižets beidzās dramatiski, pat traģiski – ar Kevina Duranta smago savainojumu. Un vēl mans favorīts bija Lebrons Džeimss, man par viņu pat uzdāvināja grāmatu angļu valodā, kurā esmu tikusi apmēram pusē. Zinu, ka viņš savai mātei sešpadsmit gadu vecumā piedzima kā ārlaulības bērns. Bet tad es viņā ļoti vīlos (jo man arī sportā ļoti svarīga liekas cilvēciskā puse, ne tikai sportiskie sasniegumi vai bizness), jo viņš pierunāja "Lakers" klubu piesaistīt Entoniju Deivisu, pretī atdodot trīs jaunās paaudzes spēlētājus, no kuriem divi bija stipri virs vidusmēra. Komanda bija pārbūves procesā, tur varēja iznākt ļoti interesantas lietas. Es uzskatu, ka viņš nodeva tos jaunos cilvēkus. Kad Porziņģi aizmainīja uz "Mavericks", sāku sekot viņiem. Gan lai redzētu, kāds uzvalks katru reizi Porziņģim mugurā, gan, protams, aizrāvos ar Luku Dončiču. Šitādu spēlētāju, aktieri, talantu, vispār – iedvesmojošu cilvēku! Vienalga, vai komanda uzvar vai zaudē, viņa spēle un uzvedība laukumā ir tik emocionāla, iedvesmojoša. Viņš vienmēr smaida. Es arī sekoju viņam visos sociālajos tīklos. Manās aprindās neviens basketbolu neskatās. Zane atļauj runāt par Porziņģi tikai tad… Viņa skatās dažādus amerikāņu sociālās dzīves un mākslas šovus; man maz interesē, ko viņa uzzinājusi par Amerikas politisko dzīvi. Bet tad mēs vienojāmies tā: es pie brokastīm divus faktus par Porziņģi pastāstu viņai, viņa man divus faktus par šoviem. (Smejas.) Citādi viņa nav ar mieru klausīties, jo saka, ka es esmu slima. Bet, ja par sev dārgu tematu nepastāsta citam, tad jau ir tā, it kā tā temata tavā dzīvē nebūtu.

Uz šejieni (Kuivižiem – A. S.) biju atbraukusi jau maijā. Bija divas svarīgas "Warriors" spēles, abas trijos naktī. Šeit sienas ir ļoti plānas. Saprotu, ka esmu sākusi skatīties un trokšņi ir milzīgi, – man jāpāriet uz virtuvi, tālāk no kaimiņienes. Tupēju virtuvē, saule ausa. Es domāju, Latvijā neviens neskatās. Tiem, kas tam nododas, ir sajūta, ka ir savs noslēpums. Jā, basketbols un ar to saistītais man sagādā lielu prieku.

A. S.: 1986. gadā intervējāt Ādolfu Šapiro. Vienu jautājumu no tās intervijas uzdošu Jums: kādas īpašības Jūs sevī vērtējat visaugstāk un vai ir tādas, no kurām Jūs gribētu atbrīvoties?

S. R.: Būtisks jautājums, tiešām ļoti būtisks jautājums. Mana labākā īpašība, pēc pašas domām, ir tā, ka neprotu tēlot un izlikties par to, kas neesmu. Un – tā ir arī mana sliktākā īpašība.

A. S.: Bijāt prezidenta inaugurācijas ballē. Ko Jūs domājat par to, ka Porziņģis nebija ielūgts? Es gan pēc tam dzirdēju prezidentu sakām, ka sportisti tiks atsevišķi godināti 18. novembrī, bet likās, ka tā ir pēc tam sacerēta retorika.

S. R.: Katrā ziņā tas ir ļoti dīvaini. Ja nu kādam tur vajadzēja būt (ja runājam par sasniegumiem un Latvijas atpazīstamības veicināšanu pasaulē), tad Porziņģim tur vajadzēja būt pirmajam. Un viņš tajā laikā bija Latvijā. Arī kautiņā pārsistā piere jau bija sadzijusi. Joks.

]]>
Sarunas
news-51354 Wed, 11 Sep 2019 12:21:29 +0300 Rīgā notiek ceturtā starptautiskā atdzejas darbnīca https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/51354/ No 9. līdz 15. septembrim Rīgā norisināsies jau ceturtā atdzejas darbnīca, kurā šogad piedalās septiņi dzejnieki no Latvijas, Sīrijas, Horvātijas, Lielbritānijas, Beļģijas un Polijas, informēja darbnīcas organizatori literatūras eksporta platforma Latvian Literature. Latviju darbnīcā pārstāvēs Ingmāra Balode un Oskars Orlovs (Raibīs / Spotty), kuri  strādās pie atdzejojumu tapšanas kopā ar Holudu Šarafu (Kholoud Charaf) no Sīrijas, Goranu Čolakhodžiču (Goran Colakhodzic) no Horvātijas, Elanu Grīgu Mjūzu (Elan Grug Muse) no Lielbritānijas, Ksajvē Rūlensu (Xavier Roelen) no Beļģijas un Tomašu Baku (Tomasz Bak) no Polijas. Darbnīcas moderatora pienākumus pildīs Skotijā dzīvojošais ASV dzejnieks, tulkotājs un kritiķis – Raeins van Vinkls (Ryan van Winkle).

Darbnīcas laikā dzejnieki atdzejos viens otra darbus, fiziski atrodoties vienā telpā, kas ļauj operatīvi atrisināt tulkošanas procesā radušos jautājumus un neskaidrības. “Šī gada darbnīca ir īpaša ar to, ka tajā piedalās dzejnieki no tik daudzām valstīm, radot jaunus dzejas tulkojumus sīriešu, horvātu, velsiešu, beļģu, poļu, latviešu un latgaliešu valodās. Iepriekšējās trijās darbnīcās satikās dzejnieki no Latvijas un Lielbritānijas, kas tika īpaši vērsts uz to, lai mēs iegūtu jaunus atdzejojumus angļu valodā dalībai Londonas grāmatu tirgū. Šogad mēs skatāmies jau plašākā diapazonā,” pastāstīja platformas Latvian Literature grantu un tulkotāju programmas koordinatore Juta Pīrāga.

Darbnīcas ietvaros dzejnieki arī tiksies ar Latvijas Rakstnieku savienības veidotās kultūrizglītības programmas rakstnieku profesionālās meistarības celšanai  – Literārā akadēmija – dalībniekiem, kā arī viesosies Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, lai iepazīstinātu svešvalodu studentus ar savu darbu un mudinātu arī viņus nākotnē pievērsties literārajai tulkošanai.

Rezultātu dzejnieku nedēļas laikā paveiktajam varēs redzēt un dzirdēt 14. septembrī plkst. 17 mākslas centrā Noass (AB dambis 2), kur norisināsies jau ikgadējie lasījumi Dzeja un @dzeja.

Atdzejas darbnīcu organizē literatūras eksporta platforma Latvian Literature sadarbībā ar starptautisko organizāciju Literature Across Frontiers un finansiāli atbalsta Eiropas Komisija un Latvijas Kultūras ministrija.

]]>
Raksti
news-51283 Fri, 06 Sep 2019 11:31:17 +0300 pilns dzīvoklis tevis https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/51283/ Joprojām nezinu, kas gribu būt, kad izaugšu liels. Maldos fantastikā, rūpējos par telpaugiem un cenšos pārāk daudz sevī nevilties. Kad kļūstu iespaidu un ideju pilns, mēdzu no sevis kaut ko izmest. Dažreiz saucu to par dzeju. ///

tukšas pudeles uz galda
tumša alus
gan būs vēl jaunas
un ekrāns tumst
gan jau

aiz loga skaļi klauni
nogribējušies kaķi
pēc mīlestības
bez pacietības un kauna

ja man ir gana
pudeļu tumša alus
un arī tukšo ir daudz
es arī varu
es arī gribu
lai kāds pēc manis
sauc

///

es vakar jutos viens
tāds pats un
ar logu vaļā vai ciet
man nenāca miegs
tāpēc pieaicināju
pilnu dzīvokli tevis
un tu biji uz grīdas
starp spilveniem un
skapī pie virtuves sienas
tava elpa karājās starp
stikla burkām un
tukšu plastikātu
un garām laicīgām dienām
slīdēja auksti un lēni
kā klusi vakari
kad neviena nav ciemos

šodien es atvēru durvis
tu ienāci pie manis
caur aizvērtu logu
ne šādi bet tā
kā izlēci no skapja
sapinies maisos un kārbās
un tava elpa bija man rokās
kā tikko dzimis kaķēns
neizpūsta pieneņpūka
sezonas pirmā oga
un posts

kad jutīšos viens
es turpmāk turēšu
roku uz pudeles un
logu vaļā ne ciet
lai caur to tad var iekāpt
pilns dzīvoklis tevis
no grīdas un pagultes
līdz aizkaru stangām
un tad varbūt
pirms rīta un rasas
pirms jācelšanās
man beidzot nāks miegs
un tava elpa
lai kur un kā un
cik saldi rūgta
izelpota būs

///

visīstāk es mīlu vēlās naktīs zem alus
aizlietām acīm un lipīgiem pirkstiem uz skrīna
jā tad es patiešām tā viegli un tā ka vajag sapīt
ies rītausmā un pazaudēt
ies sajēgu gar bruģi strīķējot
ies velkot kājas un ādu pirkstiem taustot
ies gar sienām lēni mājās
kur visskaistāk
un vissiltāk
un uz grīdas bļoda
pie gultas ūdens
un divi pus(pa)beigti cilvēkbērni
tikai viens otram

visīstāk esmu tādos vakaros kas pārvēršas rītos
cauri atmiņai piezogas un pārsteidz ar
atkal padirstu dienu ko arī mīlu
patiess un bez izlikšanās
ar abām acīm uz skrīna
domās rakstu bet
pirksti
tizli un salipuši

vēl taču tikai rīts

neatstāšu
šoreiz ne šoreiz
patiešām
seen

///

tu rakstīji man
gribot zināt ko daru
starp brīžiem kad neesmu viens
un neesmu
es atbildēju

arī tad ja negribēju
arī tad ja mēs visi riestā
vien fantastiski
ragaini staltbrieži esam

es rakstu
tieši tev un tieši tagad
nebija jēgas tam cirkam
ar nomocītām lauvām
un lauzītām rokām un
vāji slēptām bezdomībām
tāpat tu zini
mana bilde feika un
parametri nederīgi
un nav vietas pieklājībai

es neesmu gana briedis
tavai lauvai un taviem
ragiem gana stalts
starp brīžiem kad neesi viens
pie tukša galda glāzē
plastmasas pudeļu sula
bet es neesmu
tieši tur jau kuro dienu
tu esi riestā

un es neesmu gana briedis

///

starp mani un tevi ir
stikla siena
baltais ekrāns un
sviedri
un tavā pusē es redzu
tik daudzus
garus un skaistus
kā piedien
mobilos klaunus
bet šaipus sienai
es esmu viens

caurvējš tā jocīgi apvelk man apkārt
un es ieslīdu viņa skavās kā jūrā
sāļā un aukstā un kabeļu izvagotā
bet vismaz manā
kaut tik uz to brīdi es un mans vējš
mēs esam divi bet viens un starp mums
ir divas kopā sakļautas ādas un
nogurums

starp mani un tevi ir
stikla siena
augsta un gara
cik tālu skats sniedzas
un tavā pusē es redzu
stāvi tu un visi tavi
pavadošie gari
te tikai es
pavadīts un pavests
un es nezinu ko
man ar tevi darīt

///

laid mani vaļā

lai nāk kas nāk pēc tam kad
grābj un tur un nelaiž tālāk
kā no rokas rokā es un
roku rokā kopā sader
karsti vakari un tādi
vates pilni šķībi rīti

šūpolēs

uz augšu un leju
nēsā bez mitas
atlaisties bail un
turēties ilgāk nepietiek dukas
domās un dūmos
kas savā starpā mijas
pa vidu es lūdzos lai
lūdzu nelaid mani
šūpolēs kur
krītu
ceļos un
slīdu
bet nekādi netieku prom

laid taču vaļā
lai nāk un tur
kur nāk pēc tam kur
plaukstas jau vien tādas pašas
no rokas rokā mani mij
šūpolēs
ik dienu bez mitas
nav spēka atlaisties
un turēties vairs nepietiek dukas

///

vakar es apraudājos trolejbusā
braucu tālu pāri pilsētai
un kaut kā sakrita ka
skanēja un sanēja un bija tik daudz
ka viss savēlās virsū
sagūlās un atstāja mani
zem visas tās kaudzes apakšā
un stiedzās man
līdz kaulam

es paslēpos aiz saulesbrillēm
un keitijas perijas
sen nedzirdētas dziesmas
un es sāku raudāt vēl vairāk
skatījos atspulgā un centos pārāk daudz
par to nedomāt

pēc tam jutos diezgan stulbi

vakar vispār bija tāda traka diena
vecākiem nobrauca kaķi un es saplēsu glāzi
manis paša darīta ķiršu vīna
sausa un tumša kā augusta naktis
ar visiem kauliņiem protams jo
man patīk dzīvot kā uz asmens

un šodien es gandrīz apraudājos tramvajā
jau biju paslēpies aiz brillēm un netflixa
bet galvā skanēja sen nedzirdēta
keitijas perijas dziesma
un kaut kā sanāca ka
nokrita novēlās noslīdēja
un es paliku viens ar
savām bailēm un

pusaudža sapni.

]]>
Jaunrade
news-51194 Tue, 03 Sep 2019 10:03:34 +0300 Redakcijas sleja. Beigas ir jauns sākums https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/51194/ Pēdējās augusta un vasaras dienas, gaisā jūtami rudens un ziemas vēji… Kaut kur bezgalīgajos globālā tīmekļa plašumos atradu izteikumu, ka "augusts ir liela un gara svētdiena". Nedēļas septītā diena un gada astotais mēnesis ˗ beigas, kas kliedz pēc jauna sākuma un atdzimšanas. Vairākiem tūkstošiem Zemes iedzīvotāju restarta laiks ir tieši šobrīd. Viņiem nozīmīgākais datums ir nevis pirmais janvāris, bet gan pirmais septembris. Tie ir skolēni, kas pirmo reizi sēdīsies skolas solā vai atkārtoti mīs jau ierastās takas uz mācību iestādi. Tie ir skolotāji, kas ieņems cienīgo vietu klases priekšā, blakus grāmatu, burtnīcu un dokumentu kaudzēm, kas sagūlušas skapjos un uz galda. Paradoksāli, bet savu jauno sākumu piedzīvos arī vecā labā tāfele, kas gaida krīta vai marķiera pieskārienu, ko vadīs zinoša un droša vai nobijusies un centīga roka. Protams, jaunā gada sajūtas saņems arī augstskolu studenti un pasniedzēji, kas kopīgiem spēkiem ienirs sarežģītu teoriju, hipotēžu un secinājumu okeānā.

Melanholiskas beigas un jaunu un cerīgu sākumu ir atradis arī Ubi Sunt. Vasaras sākumā portālam ardievas teica tā mugurkauls – galvenā redaktore Zita Kārkla un valodas korektore Evelīna Zilgalve. Viņu ieguldītais darbs ir neatsverams devums Ubi Sunt attīstībai un izaugsmei jeb tam, kādu mēs portālu redzam šeit un tagad. Tomēr laika un notikumu cikls neapstājas, un nu jau trīs mēnešus ar jauniem spēkiem un apņēmību darbu ir uzsākusi jaunā komanda – galvenā redaktore Ruta Kurpniece, satura redaktore Signe Viška, valodas korektore Madara Līgotāja un projekta vadītājs Mārtiņš Laizāns. Saviem lasītājiem, atbalstītājiem un kritizētājiem redkolēģija apsola turpināt aktualizēt literatūras nemainīgi būtisko lomu kultūrprocesos un meklēt atbildi(-es) uz filosofiski reālistisko jautājumu ˗ kur ir literatūra? Arī vizuālās pārmaiņas ir būtisks solis uz jaunu sākumu, tāpēc pakāpeniski atvadīsimies no vecās identitātes un tapsim modernāki un pamanāmāki, atjaunojot Ubi Sunt mājaslapu un uzprišinot logo. Tāpat turpināsim šogad aizsākto interviju ciklu "Sarunas ar pasniedzējiem", pievērsīsimies jaunākajām pašmāju un tulkotās literatūras grāmatām, publicējot recenzijas, dalīsimies iespaidos par dažādiem pasākumiem, kas saistīti ar literatūru, atdzejosim un tulkosim, kā arī iepazīstināsim ar jaunajiem dzejniekiem un prozistiem, kuri vēl tikai sper pirmos soļus tekstu izplatījumā. Un, protams, laimīgi sagaidīsim Ubi Sunt pirmā drukātā žurnāla eksemplārus.

Lasām, rakstām un baudām!

]]>
Raksti
news-51153 Thu, 29 Aug 2019 10:38:31 +0300 Sauc mani homoseksuālisma vārdā jeb sirdsklauves https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/51153/ Anna Pētersone (arī Anna Jokupētersone) mācās Latvijas Kultūras akadēmijā, kur studē Latvijas un Francijas starpkultūru sakarus. Annai ir 21, un pēdējo gadu viņa pavadīja ASV, kur arī tapa stāsts “Sauc mani homoseksuālisma vārdā jeb sirdsklauves”. Ja tu varētu apgriezt šitā un vēl tā, lai es, no rīta pamostoties, daudz neķemmējoties, varētu tā arī staigāt apkārt visu dienu, es būtu ļoti laimīga, teicu frizierei, rādot telefonā bilžukus ar Mišelu Feiferi no Scarface. Sanda pasmaidīja un teica, ka viņai vispār ļoti patīkot, kā es pati sev esmu apgriezusi matus (droši vien es esot mākslinieciska dvēsele, kura meklē līdzīgu (kurai patiesībā vienkārši nepatīk tērēt savu naudu frizierim)) un ka izskatoties daudz labāk nekā Mišela Feifere.

Ļoti priecājos par šo piezīmi, jo man jau īstenībā neinteresēja ne Mišela Feifere, ne citi smalki matu griezumi, vienkārši mamma man bija iedevusi naudu, lai es aizietu pie friziera nogriezt savu pašrocīgi roboto karē un izskatītos pēc cilvēka.

Man arī ļoti patika, kad Sanda man pieskārās, un, kad viņa vēroja mani, man patika iedomāties, ka tas ir manis, nevis manu matu dēļ.

Tuvojās mana dzimšanas diena un pēc izkāpšanas no friziera krēsla Sanda man rokā iespieda trīs dzeltenas rozes. Tre per fortuna, saka itāļi, bet šoreiz uz neatgriešanos.

Iebāzu puķes somā un devos taisni uz priekšu pa Vecās Ģertrūdes baznīcas ielu. Satiku Emanuelu un Mīlu. Rozes pasniedzu Emanuelai, jo viņa pēdējā laikā sūdzējās, ka es aizvirzot viņu otrajā plānā un man esot tikai Mīls – Mīls, uz pasaules esot tikai un vienīgi Mīls.

Tā nebija, uz pasaules bija arī daudz citu cilvēku, vienkārši Emanuela mēdza man pieskarties, aiztikt un vērot mani, un tas man lika justies neērti. Kad viņa man jautāja, kāpēc es esmu tik vēsa un nealkstu pieskārienu, nezināju, ko atbildēt, jo man tiešām nebija ne jausmas. Es gribēju jebko, tikai ne viņu, un es arī nevarēju saprast, vai pie vainas ir viņa, kas nav gana cienīga, lai man pieskartos, vai es, kas nešķietu sev gana skaista un iekārojama, lai viņai to ļautu.

Mīls savukārt… Protams, ka es alku pēc viņa, tikai man nekad nebija šķitis, ka viņš gribētu mani. Es viņu sastapu aptetovētā bārmenī, savā filozofijas pasniedzējā, es viņu redzēju filmās, seriālos, uz skatuves, es viņu gribēju visos veidolos un visur, bet viņš nešķita gribam mani. Citreiz es viņu pat nepazinu. Reāli, es jau apzinājos, ka nekad arī tā pa īstam neesmu viņu pazinusi, bet ko es varēju darīt, ja viņš man nestāstīja visu līdz galam, neklausījās manī, salaida ar citām meitenēm vai izturējās pret mani kā pret savu mammu.

Man šķiet, ka man patīk meitenes, es viņiem teicu.

Liekas, ka Emanuela bija dusmīga. Vēlāk viņa man stāstīja, ka pati esot tā jutusies un viņai neliekoties, ka man esot taisnība attiecībā uz savām jūtām. Viņa man ieteica vienkārši atslābināties un salaist ar kādu čali, gan jau es redzētu, kas īstenībā mani interesē. Es arī uzvedos kā divpadsmitgadīga meitene, uztraucoties par kaut ko tādu. Tas lika man nožēlot, ka esmu viņai vispār kaut ko teikusi.

Mīls savukārt īsti nezināja, ko sacīt. Kas arī ir saprotami. Laikam. Kaut arī kādā brīdī viņš teica, ka priecājoties, jo es neapturu savas jūtas un nevairos ar tām dalīties.

Tovakar es aizbraucu mājās pie mammas. Viņa dzīvoja nelielā dārza mājiņā netālu no Gaiļezera slimnīcas. Es jau laicīgi sagatavojos, ka neko daudz no viņas sagaidīt nevaru.

Mēs runājām par skolu, par viņas darbu Gaiļezerā, par manu darbu, par to, kā iet omei, pie kuras kādu laiciņu nebiju ciemojusies. Viņa jautāja par to, kā iet Mīlam. Labi, es atbildēju.

Es satraucos. Viņa teica, ka nesen satikusies ar Ņinas tanti, kura prasījusi, kā man ejot ar puišiem, un mamma nav zinājusi, ko atbildēt.

“Bet varbūt man patīk meitenes.”

“Kā? Bet tu taču ar savu Mīlu esi kā apsēsta?” redzēju mammas sejā gailam Emanuelas neizpratnes un aizkaitinājuma pilnās acis.

“Nu, īsti nē, mēs esam tikai draugi. Un ne vienmēr.”

Mamma arī neko vairs nevarēja pateikt, izņemot to, ka mēs ar to manu draudzeni toreiz kopā noskatījāmies to filmu, nu, kā viņu tur, sauc mani homoseksuālisma vārdā, vai? Nevajag tādas muļķības skatīties, tad viss būšot normāli. Labi, ka vairs nebija tēva, kuram vajadzētu atzīties.

Es Viņai to vēlāk pārstāstīju, un mēs forši pasmējāmies. Tas ir, es Viņai uzrakstīju garu īsziņu.

Kopš Viņa bija atradusi jaunu darbu, mēs vairs īsti neredzējāmies. Kādu reizi mēnesī varbūt.

Bet tā iespējams īsti nav taisnība. Ik rītu pieceļoties, Viņa bija man blakus, kad gāju uz veikalu vai skolu, vai darbu, Viņa gāja man līdzās, kad es vienatnē dejoju, Viņa manī noraudzījās no manas viesistabas dīvāna, un vakarā, kad gulēju Viņai pie sāniem, es bieži vien atrados uz grīdas, cenšoties atgūt elpu.

Nākamajā dienā uz savām dzimšanas dienas svinībām uzaicināju Emanuelu, Mīlu un Mārtiņu pie savas mammas.

Mārtiņš manu interesi par sievietēm, šķiet, neņēma pierē. Viņš pats bija gejs, un es centos viņam izskaidrot savu mulsumu un apjukumu.

Tev jāparunā ar kādu citu, viņš teica.

Tas mani sāpināja, jo es zināju, ka viņam pašam ir bijis grūti, tikai viņš sevi iegrūdis darbā un mācībās un paslēpis pārdzīvojumus zem ārkārtīgi harizmātiskas, gaišas un nenoliedzami laipnas, empātiskas personības aizsega. Tas, kas zem tā visa krājās, man nebija skaidrs. Viņam pašam arī noteikti ne.

Un Viņu es, protams, arī uzaicināju. Viņu pirms visiem pārējiem. Jo, lai arī satikties katru dienu, kā mēs kādreiz bijām gribējušas, bija par grūtu, es nevarēju Viņu neredzēt. Man ļoti gribējās, lai Viņa atbrauc. Es īsti nezināju, kāpēc. Tā vienkārši vajadzēja.

Kamēr man bija tētis, kurā palūkoties un redzēt pašai sevi, bija labi.  Zināt, ka, lai arī kas notiktu, man bija kāds, kurš ar vārdiem vai bez tiem varētu man pastāstīt, kāpēc ir tā, kā ir, un kādēļ es esmu un rīkojos tā, kā to daru. Bet tagad man bija Viņa, es redzēju, kā Viņa staigā maniem soļiem, runā manu valodu un redz ar manām acīm, lai arī Viņējās bija brūnas, ne zilas. Viņa vienlaikus mani apskaidroja un arī mulsināja. Un visam pāri ārkārtīgi sāpināja, bet laikam jau to darīju es pati.

Man vajadzēja, lai Viņa atbrauc, man vajadzēja zināt, ka es Viņai rūpu, ka Viņai kaut ko nozīmēju.

Piedod, bet es ar draugiem braukšu uz koncertu.

Un viss. Nekā vairāk, ne nožēlas, ne atvainošanās. Vēl nesen Viņa man stāstīja, ka mēs esot kā māsas, ka tikai es Viņu saprotot, ka mēs tik daudz laika esot pakāsušas, neesot viena otrai līdzās, mēs, mēs, mēs…

Man bija pilnīgi pie vienas vietas par savu stulbo dzimšanas dienu, bet es zināju, ka Viņai par to nevajadzētu būt pie vienas vietas, kā tas acīmredzot tomēr bija.

Es gribēju savu telefonu izšķaidīt pret sienu, es gribēju kliegt un raudāt.

Par ko? Nav ne jausmas. Starp mums ir silta pieķeršanās, laba draudzība, kas vēl? Gribu Viņai uzkliegt, bet nezinu – ko un par ko?

Nākamajā dienā pie mammas centos iespējami izbaudīt savu draugu un ģimenes klātbūtni. Vakarā Viņa man atsūtīja kaut kādu stulbu bildi ar sirsniņām, uz ko es neatbildēju.

Tomēr vēlāk neizturēju un izgāzu savu žulti ļoti koncentrētā telefona zvanā, kurā diezgan drebelīgā un spiedzīgā balss tonī detalizēti izklāstīju savas neapmierinātības iemeslus un nožēlu par mūsu attālināšanos un neuzbūvētajām pagātnes gaismas pilīm. Es nometu klausuli, pirms Viņa paspēja ko atbildēt.

Nākamās dienas pavadīju, nejūtot lielāko daļu sava ķermeņa un vairākas reizes gandrīz paģībstot. “Gandrīz” skaitījās, kad es, ciemojoties pie Mārtiņa, vannasistabā paslīdēju un paliku guļam, līdz Mārtiņš un viņa draugs uzlauza durvis un aizveda mani uz slimnīcu. Pamodos pēc aptiekas smakojošā gultasveļā.

Viņa sēdēja turpat netālu un jautāja, kā man iet.

Ir ok.

Tad Viņa aizgāja.

Es aizbraucu mājās un turpināju nezināt, kur likties, atvēru visus rudens norasotos logus, ielaidu Brīvības ielas putekļus, smakas, trokšņus un pilsētas rosīgo nelaimīgumu. Nekā. Sāp, sāp, sirds lec pa muti ārā, izbeidz, vairs nevaru, pie durvīm klauvē, bet neviena nav, tas tikai tepat krūtīs.

Viņa mani uzaicināja iedzert aliņu vienā no mūsu iemīļotajiem barčikiem. Viņai manis tomēr pietrūkstot.

O, kāda emociju izpausme! Tātad pietiek tikai ar vienu šāvienu uz reanimāciju, lai izdabūtu no Viņas ko tādu.

Satikāmies pie galdiņa pašā tumšākajā stūrī.

Mēs runājām par skolu, Viņas darbu, manu darbu, kā iet Viņas omei, kā iet manai omei. Nedaudz kaut ko stulbu par dzeju, kā jau pienākas šādos tumšos iestādījumos. Manai dzimšanas dienai par godu Viņa veica nelielu dzejas performanci, jo es kādreiz tiku sūdzējusies, ka Viņa man nekad to nelasa.

Viņai arī esot žēl, ka mēs vairs neesam kopā tik bieži kā agrāk. Tā notiek, es teicu.

Vai tev kāds ir? Nē nav. Un tev? Nē, kur nu.

Es jau sen Viņai biju teikusi par meitenēm. Viņa toreiz teica, ka viņai arī par sevi tā liekoties. Bet attiecībās ar meitenēm viņa nekad nevarētu būt. Es vienmēr iztēlojos Viņas lūpas uz savējām, kad Viņas nebija klāt. Bet tagad nevarēju. Palika slikti un reiba galva, domājot par iespēju pieliekties tuvāk un nozagt visas Viņas domas un jūtas, kaut vai uz mirkli.

„Man prieks, ka mēs esam draudzenes,” teicu. „Cilvēki reizēm ir tik stulbi, bet mēs tik labi satiekam.”

„Man arī.”

Manās krūtīs mutuļoja liesmojošs kamols, Viņa manī skatījās ar saldenu skatienu, bet es nevarēju Viņas acīs pavadīt pārāk daudz laika. Man sāpēja. Ļoti, ļoti. Es gribēju prom.

Mēs izgājām no piesmakušā ūķa un devāmies uz stacijas pusi. Novembrim tipiskais, vējainais lietus ātri vien saslapināja matus un pēc tam arī visu pārējo.

„Man bija viena klasesbiedrene, kura teica, ka novembris ir sliktākais mēnesis, jo tad notiek visādi sūdi. Maksima sagruva, Parīzē bija tas terorakts, Titāniks taču arī nogrima novembrī, ne?”

„Nezinu,” Viņa teica.

Mums katrai kabatā bija telefons, kurš piedāvāja iespēju to noskaidrot, taču reizēm negribējās ne ko zināt, ne arī to telefonu kabatā. Šī laikam bija tā reize. Mēs abas lietū, sliktākajā gada mēnesī. Pietrūka tikai debilas melanholiskas mūzikas fonā.

„Tava dzimšanas diena arī ir novembrī.”

„Ā, jā, nu redzi, taisnība vien ir.”

Es neatceros, kurā krustojumā tas bija, bet mēs pagriezāmies uz Brīvības ielas pusi. Es Viņai prasīju, kāpēc, un Viņa teica, ka grib mani pavadīt. Neatsaukusies uz manu piedāvājumu palikt pa nakti, Viņa sāka runāt par savu darbu un kaitinošajām kolēģēm, kuras pārlieku bieži pārspīlē savu privāto dzīvju detaļu nozīmīgumu. Es reti kad iebildu klausīties citu problēmās, jo man pašai tādu bija atliku likām, bet tajā pašā laikā neviena no tām nešķita dalīšanās vērta, tāpēc vienmēr iedrošināju citus izkratīt sirdi.

„Jā, bet man neinteresē, cik reižu Signe pagājušo nedēļas nogali aizgājusi uz tinderrandiņiem.”

„Kad tu pēdējoreiz ar kādu satikies?”

„Tikko, iedzērām pa aliņam.”

Viņa uztaisīja sev raksturīgo pussmaidiņu, un man, gribot negribot, bija jāatbild ar to pašu.

Un tu? Nav jau vairs nekādas jēgas. Nu jā. Vīrieši vai, pareizāk sakot, domas par vīriešiem šobrīd šķita kā kaitinošas Youtube reklāmas, kas ļoti traucē pašreizējai nodarbei, bet izbēgt laikam nekādi.

Iznākušas pie Matīstirgus galvenās ieejas, mēs palūrējām Jāņa Rozes skatlogā. Nekā īpaša, manuprāt.

„Kad tavas grāmatas šeit būs?”

„Nezinu, gan jau tad, kad būšu mirusi.”

„Tu lasīji to Ineses Zanderes interviju ar Vizmu Belševicu? Viņa toreiz ļoti priecājās par kultūras kvalitāti Latvijā, a kas tagad notiek? Kapitālisma miskaste.”

„Bet man vislabāk patika tas, ka viņa teica, ka Aleksandrs Grīns pat nestāvot klāt Vilim Lācim. Ja mana ome to būtu dzirdējusi…”

„Kas tad būtu?”

„Nu, viņa būtu kaut kādu draudu vēstuli Belševicai aizsūtījusi. Aleksandrs bija viņas tētis, bet Vilis Lācis manā bērnībā bija personāžs, kurš mani aizsūtītu uz Sibīriju gadījumā, ja es laicīgi neaizietu gulēt.”

„Nu jā.”

Klusi turpinājās mūsu ceļš, bija auksti, bet kāda starpība, tagad viscaur bijām samirkušas, un viss palēnām izplūda un saplūda ar zūdošās gaismas tukšumu.

Tumsas taču nav. Ir tikai gaisma, kuru mums vajag, lai izdzīvotu. Viss, ko mums vajag, ir lieks un neiederīgs visumā. Neko no šī nevajag. Ne mūs, ne šīs ielas, ne mājas, ne sirdsklauves katru reizi, kad satiekamies. Mūs arī nevajag. Būtu miers, ja mēs varētu vienkārši nebūt.

Viņai negribas mieru. Miers ir garlaicīgs. Paskaties uz Šveici, kas tur notiek? Vispār nekas. Dārgakmeņu izpārdošana. Bet mums vajag mūs. Bez mums nekā nav. Mēs neko citu nezinām, kā tikai viena otru.

Es nezināju un nevarēju zināt, vai viņai ir taisnība. Es nezināju, vai man ir taisnība. Es nezināju, vai manai mammai ir taisnība, es nezināju, vai Sandai ir taisnība, es nezināju, vai Emanuelai, vai Mīlam ir taisnība. Visa patiesība, gan jau kā vienmēr, mētājas kaut kur pa vidu, par tālu, lai es to spētu aizsniegt.

Es īsti nezināju, ko teikt, manis pašas vaina, ka visu laiku iesāku kaut kādas nejēdzīgas sarunas. Mēs bijām nonākušas galapunktā pie manas bomzīgās dzīvokļmājas sienas.

“Piedod, ka es toreiz tev uzbruku. Es reizēm aizmirstu, ka tu esi es, nevis visi pārējie.”

“Tas nekas.”

“Šķiet, man nekad nebūs labākas draudzenes par tevi, un tāpēc man reizēm ir bail, ka tu mani aizmirsti, neparādoties, kad man tevi ļoti gribas redzēt.”

Viņas sejā pavīdēja manāms aizkaitinājums. Viņa centās atvadīties un mani apskaut, taču es pajautāju, kas par vainu. Nekas neesot.

“Okei, es īsti nezinu, kāds sakars dusmoties uz mani tagad, kad es pasaku to, kā ir.”

“Es nedusmojos.”

“Vienkārši pasaki, ja kaut kas ir, būs vienkāršāk, nekā likt man domāt kaut ko pašai uz savu roku, tu zini.”

“Es neatnācu, jo es negribēju satikt tavu mammu, man nepatīk, ka viņa uz mums šķībi skatās.”

“Tas taču toreiz par to filmu bija tikai joks.”

“Man tā nešķita, kad par to vairāk padomāju.”

“Nu c’mon, tavi vecāki arī noteikti mani baigi nemīl.”

“Mani vecāki nedomā par mums kā pāri. Mani vienkārši kaitina cilvēki, kuri ir tik atklāti homofobi un pat tad, ja man jākavē tava dzimšanas diena, es to darīšu, lai nesatiktu tādus kadrus. Un es negribu redzēt viņus tev apkārt.”

“Bet kāpēc par to jāuztraucas, ja mēs pašas zinām, ka esam tikai draudzenes?”

“Bet es negribu būt tava draudzene, okei? Es gribu būt tu! Es gribu būt ar tevi, es gribu tevi, es gribu, lai tu esi man un es esmu tev! Man nevajag noskatīties, kā tu sēdi blakus visādiem čaļiem un meitenēm, man gribas vemt, kad es tev blakus redzu Mīlu vai Mārtiņu, vai citus testosterona mākoņus, man gribas tikai tevi, man pašai, tikai man. Tu domā, ka ir bijis baigi vienkārši ar to sadzīvot? Tev nešķiet, ka mana ģimene nav baigi liberālā? Mans tētis mani negrib apskaut, ome domā, ka es esmu slima, bet man vienalga! Man ir apnicis domāt par to, ka tā ir tikai mirkļa iedoma, man ir apnicis viss, es gribu ar tevi kopā celties un iet uz veikalu, un dejot, un iet gulēt! Es gribu tevi nozagt un aizvest uz Ziemeļitāliju un tur apprecēties, un dzīvot mazā namiņā ar dārzu. Es gribu ar tevi kopā audzināt bērnus, vai vismaz kaķus un suņus, es gribu redzēt, kā tu strādā, kā tu sasniedz to, ko tu gribi, es gribu redzēt, kā tev nekas nesanāk, es gribu redzēt, ka tu esi laimīga un aplauzies visās savās depresīvajās teorijās par pasaules iekārtojumu, es gribu, lai tu aizmirsti par saviem vecākiem, un es gribu aizmirst par savējiem un mūsu vecajiem draugiem, es gribu tevi mīlēt, un es gribu, lai tu beidzot faking saproti, ka man tevi vajag un ka tu esi svarīga, jo man tu esi un man tu vienmēr būsi, un man nekā cita nebūs.”

 

“Nu super, ko tagad.”

“Kā, ko tagad, es jau jūtos tāpat.” Patiesība. Tā vienmēr kaut kur tepat mētājas.

Mirkli sašutusi noraudzījusies manā klusumā, Viņa pagriezās un gāja prom.

Īsti vēl joprojām neizpratusi šī kinematogrāfiskā mirkļa vērtību, es pār lūpām nevarēju pārdabūt neko vairāk par Viņas vārdu. Es vismaz sapratu, ka nevarēju padoties un skrēju pakaļ rokai, aiz kuras Viņu apstādināju un pagriezu pret sevi, lai atrastu lūpas, kuras, šķiet, nupat bija man atzinušās mīlestībā.

Man vajadzēja nedaudz pastiepties uz pirkstgaliem, kā jau bija licies. Es, gribot sasildīt, gribot nomierināt, gribot pateikt es arī, es arī, es tikai nevaru saņemties atrast drosmi, atrast vārdus, atrast pareizās sirdsklauves, atrast pareizo veidu visu pasauli pasūtīt dirst, lai mēs varētu būt laimīgas, viņu noskūpstīju.

Es.

Viņa.

Kādu mirkli tā bija. Bez un, bez bet, bez nekā cita. Ne es viņu, ne viņa mani. Pat bez lietus un bez tumsas, un bez Brīvības ielas. Nevienas trešās partijas. Un viņai bija taisnība, man mūs vajadzēja. Man mūs vajadzēja, man pārstāja sāpēt, mana elpa aizrāvās, un mūsu abu acis aizmiglojušās pavērās sev pretī un saplūda, lūpas sekoja, manas rokas ieplūda viņas sprogainajos matos, viņas pirksti apskāva manu vidukli, mēs viena pret otru, mēs vienas pret visu, mēs, vajadzīgās un iederīgās. Kā mēs abas bijām vēlējušās.

Garām streipuļoja kāds Brīvības ielas pusnakts iemītnieks, kuram par labu ideju šķita mūs nosaukt par lesbiešu govīm un raidīt mūsu virzienā neizdevušos spļāvienu. Es nevarēju tā vienkārši palaist garām iespēju pasaulei atriebt šī svētbrīža un mūsu attiecību saraustīto substanci. Es pagrābu ķieģeli, kurš parasti atbalstīja mana dzīvokļu nama durvis, un triecu to pret dzērāja galvu. Neizdvesis ne skaņas, viņš saļima trotuāra viducī. Nedaudz nobijāmies, taču, pārbaudījušas šī radījuma spēju elpot, mēs ar viņa telefonu izsaucām ātros un devāmies uz maniem smalkajiem apartamentiem.

Pa kluso ielu drīz vien atšalca griezīgās un zili spilgtās sirēnas, kas veikli aizveda pēdējās sāpes, kuras nu atstāja vietu jaunām.

]]>
Jaunrade
news-51068 Wed, 21 Aug 2019 11:13:18 +0300 Dzīves apliecinājums pieredzes šļakstos https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/51068/ Pieredzē ar vizuāli iedarbīgiem dzejas izdevumiem jāatminas 2007. gadā apgādā "Neputns" izdotais Agneses Krivades dzejoļu krājums "Bērnība", kad to vēl nebija skārusi tikumības prāva un dažas filoloģijas studentes par šo kliedzoši stilīgo grāmatu, iesietu smaragdzaļā lentē un pildītu piesātinātām kaleidoskopiskām kolāžām, atdeva savu pēdējo naudu, cerībā iemiesot dzīvi kā šo izdevumu – "lielu, neērtu un greznu" [1]. Līdzīgas estētiskās jūtas 2019. gadā uzjunda Aivara Madra dzejas krājums "Zonas" – apjomā kompakts, bet dizaina elementos dimensionāls izdevums. Iepazīstot krājuma autorrokrakstu un sastopot dažādu laikmetu kultūratsauces un kodus, ģimenes un pasaules mākslas personības, kuras uzzibsnī Madra dzejā, un epigrāfu noskaņas – Māra Čaklā, Olafa Gūtmaņa, Frenka O’Hara, Žana Pola Sartra, Petrarkas, Žebera, Hermaņa Marģera Majevska un citu autoru darbu fragmentus, ir sajūta, ka mūsu rokās atrodas viena cilvēka radošā pase, vizītkarte – svarīgākie dati, notikumi un nozīmīgu sajūtu fiksējumi, personīgās biogrāfijas iekapsulētās daļiņas, kas izkārtotas poētiskā mozaīkā. Abpusēji funkcionālā, panorāmisku plūdlīniju stilā veidotajā plakātā mākslinieks Krišs Salmanis ietvēris krājuma nodaļu balsta tēlus jeb autora personiskās teritorijas polus – Liepāju un mīļoto. Interesanti, ka vizuālajā risinājumā iekļautas skrupulozas paralēles ar grāmatas struktūru, jo vāciņu noņemot un apvēršot otrādi, lasītāju sagaida Liepājas ostas industriālā ainava un pavada sievietes tēla mugura, poētiskā telpa dabiski mājo ārpus teksta.

Nākamā kārta zem plakāta ietērpa ir aristokrātiski zilā krājuma vāka āda, bronzas lāmas tajā atspīd kā simboliski autora pieredzes šļaksti. Nepretendējot uz grāmatu dizaina profesionālu vērtējumu, bet vienlaikus apzinoties sevi kā aktīvu aktuālo dzejas izdevumu lasītāju, vēlētos īpaši izcelt šī krājuma estētisko kvalitāti pēdējās desmitgades latviešu dzejas izdevumu ainavā. Tiesa, tas neatceļ būtiskos satura jautājumus – vai un kā Aivara Madra debija ir iezīmīga šodienas dzejas procesā?

Krājuma pirmā nodaļa "Pilsēta, kurā piedzimst astma" ar ironisko patapinājumu epigrāfā no populārās balādes Māra Čaklā dzejā un Imanta Kalniņa melodijā un trešā, noslēdzošā, mīlas lirikas nodaļa "Lauras grāmata" aptver reflektētu dzīves nogriezni līdz 2018. gadam, kurš iesācies autora bērnībā Liepājā, bet noslēdzas ar pieaugšanu, sastopot mīļoto sievieti kā īsto kompasu personiskās harmonijas teritorijās, "kas sakārto lietas un vārdus pareizajā secībā" (76. lpp.). Otrā nodaļa "Celuloīda sapņi", ar atsauci uz Aivara Madra tulkotā amerikāņu dzejnieka Frenka O’Hara tekstiem, atklāj vienu no "Zonu" poētiskās rakstības iezīmēm – kinematogrāfisku estētiku, ko pats autors sauc par vizuālām ainām [2] un prozaisku stilistiku, dzejprozas formu.

Dzejnieka kultūras kritiķa pieredze un ciešās attiecības ar kino ietekmē ne tikai dzejas formu un uzskatāmi atbalsojas dzejoļu nosaukumu izvēlē – "Pēc Kurpes. Aizbraukšana", "Ezera sonāte: necenzētā versija. Informācija vecākiem", ciklā "Seriāls Latviešu likteņdzirnas", taču pašos tekstos atrodas savdabīga gaidīto reminiscenču inversija, kurzemnieciski diskrēta ironija un daudzveidīgota formālā puse. Pēdējais minētais dzejoļu cikls, dalīts vēstures sērijās, kuras datētas ar valstiski izšķirīgu notikumu datumiem, kā arī turpmākie dzejoļi "Brīvība uz barikādēm 2013" un "Ziemsvētki Nidā 2049" liecina par nacionālo kultūrprocesu nozīmi un laika jēdziena aktualitāti autora redzeslaukā, arī spēju veiksmīgi operēt ar apokaliptiskām epizodēm un futūristiskas fantastikas vīzijām.

Zināmas konotācijas ar izcilā krievu režisora Andreja Tarkovska 1979. gada drāmu "Stalkers" raisa titulcikls "Zonas bez cilvēkiem", kurš sasaucas ar filmas atmosfēru, kurā paranormālā, no civilizācijas nošķirtā mistiskā laiktelpā jeb Zonā tiek piepildītas cilvēka zemapziņas vēlēšanās. Zona ir gan visu vēlmju piepildījums, kurā cilvēki dodas pašizziņas urdīti, gan potenciāls cilvēces iznīcības drauds. Zinātniskās fantastikas un Tarkovskim piemītošās poētiskās kino estētikas klātbūtne pārceļojusi arī uz Madra tekstu. Galvenā varoņa atgriešanās no patiesības meklējumiem Zonā, kur "izzūdošā atmosfēras spiediena paliekas / viļnveidīgi aizpilda vakuuma ieskauto / korpusu, klusumā tas apliecina savu / aprēķināto eksistenci tumšajā telpā / kur laiks iestatīts atpakaļgaitā" (55. lpp.) ir tikpat atbrīvojoša un iepriecinoša, kā viņa došanās tajā. Ja Aivara Madra dzejas cilvēks jeb Stalkers ir devies Zonā, tad pēc Tarkovska analoģijas jāizceļ arī krājuma tapšanas pamudinājums un korekta redakcija jeb Rakstnieka (Artis Ostups) un Profesora (Kārlis Vērdiņš) profesionāla došanās līdzi autoram, kā nojaušams, dabisku šaubu un nevieglu vētījumu teritorijā. "Zonas" tiek klasificēta kā debija, bet faktiski krājums ir kā patstāvīgs, pilntiesīgs autora rokraksts.

Desmit gadu periodā tapušo dzeju papildina muzikālo gaumi apliecinošs skaņu celiņš jeb autora izveidotā mūzikas izlase vietnē Spotify, kompozīcijā ar dzejniekam nozīmīgiem 20.–21. gadsimta Latvijas un pasaules dažādu žanru un stilu mūzikas skaņdarbiem. Sekot autora aicinājumam klausīties mūziku krājuma dzejoļu secībā, ir katra lasītāja ziņā. Respektējot savus dzejas lasīšanas paradumus, uztvēru dzejoļu un mūzikas izlasi kā divas suverēnas kompozīcijas, jo emocionālu un mākslinieciskās struktūras elementu blīvums nereti tomēr liedza pilnvērtīgi koncentrēties uz abām daļām. Šo pieredzi varētu formulēt, sekojot kritiķa Ivara Šteinberga novērojumam: "Kad populāra dziesma pozicionēta kā dzejoļa epigrāfs, epigrāfs savā trāpīgumā draud aizēnot pašu dzejoli." [3]

No pārējā krājuma atšķirīga un izvērstāk saistoša, formāli liriska daļa ir ar Frančesko Petrarkas klasikas epigrāfu "Lai manas dzejas svētītas, kur slava / Tiek viņai vienīgai uz mūžiem dota, / Un mana sirds, kur citai vietas nava. " (61. lpp.) apzīmogotais mīlas lirikas cikls "Lauras grāmata" – nenopeļot līdzšinējo dzejoļu vērtīgumu un vajadzīgumu, šī intīmā balss izteiksmes līdzekļu tīrībā un teksta plūdumā ir visorganiskākā no polifoniskajām autora balsīm, kuras izskan "Zonās".

Cilvēka ievainojamība un atkailinātība, drosme, kaislība un patiesas mīlestības dievišķuma dzirksts skārums dzīvo šajā padsmit dzejoļu kompozīcijā, padarot "Lauras grāmatu" par vienu no labākajām mīlas lirikām, kas Latvijas dzejā tapusi pēdējo desmit gadu periodā. "tāpēc jau tevī var redzēt mēness vaibstus / tāpēc jau tu esi durvis, atstātas pusvirus / zilgans starojums laužas tev cauri – / akmeņi, izspraukušies no rētām uz muguras / apstājas rādītāju elpa ciparnīcās / kā želeja vados saspringst spriegums / rokas iras cauri sekunžu nogriežņiem / tikai tava ēna uz sienas ļauj noprast – / turpinājums sekos” (62. lpp.)

Arī dzejoļos, kuros valda sadzīves tēlainības poetizācija un emocionāli piesātinātu notikumu dramaturģija, autors pamanās piešķilt metafizisku dzirksti – Hermaņa Marģera Majevska epigrāfā "Pie Tavām kājām rudens tumsu klās / Un noskalos Tev plecus atvadoties" (66. lpp.) "Rudenīgai pastorālei" vai atslēgas tēlos, noskaņas pavedienā, arī dzejoļu izskaņā: "katra šūna, katrs atoms kā lakmuss / piesūcināts ar tavu esamību" (71. lpp.); "jāieplūst tevī liegi bez masas / kā gaismas daļiņām, kas / līst no spuldzes terases jumtā / kā elpai ko naktstauriņu /spārnu vēzienos iedzīvinājis / kāds nezināms, klātesošs spēks" (64. lpp.).

Intīmā tīrskanība, kādā sarakstīta noslēguma nodaļa un solījumu virsotnes, piemēram, dzejoļa "Es gribēju tevi mīlēt kā Džordžs Maikls" fināls: "es būšu tas, kurš tevi mīlēs / līdz viss šai pasaulē beidzies" (74. lpp.) ir romantiska moto cienīgas – lasītājas un lasītāji ilgosies, kaut šīs rindas kāds veltītu viņiem, un paši tās veltīs kādam.

Apceres iesākumā pieminētais Agneses Krivades dzejas krājums "Bērnība" ir veiksmīgs precedents "vienas grāmatas dzejniecei". Aivara Madra piemērs ir līdzīgs, jo krājums, pat ja turpinājums tam nesekos, jāatzīst, jau ir ierakstīts latviešu dzejas ainavā. Šķiet, arī autors, apliecinot aktivitāti tulkojumu, atdzejas un recenzējamo tekstu laukā, literatūrā pastāv pašpietiekami un negaida lasītāju verdiktus, kas it kā piedien katrai debijai, vētījot kvalitātes un izsakot nākotnes prognozes. Tarkovska drāmā viens no varoņiem refleksijā par dzīves jēgu saka: "Un ja nu es zināšu, ka esmu ģēnijs? Kādēļ tad man vēl rakstīt?” [4]. "Zonu" esamība ir to galvenā nozīme un dzīves apliecinājums.

 

[1] Šlāpins I. Rīgas Laiks. Agora. Tiešsaiste.[https://www.rigaslaiks.lv/agora/agnese-krivade-berniba-4581]

[2] Aivars Madris: Dzejoļus taisu kā vizuālas ainas. Kultūras Rondo. 01.04.2019. Lsm.lv. Tiešsaiste. [https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/aivars-madris-dzejolus-taisu-ka-vizualas-ainas.a314564/]

[3] Šteinbergs I. Liriskais miksteips. Par Aivara Madra debijas dzejas krājumu “Zonas” (“Neputns”, 2019). Par grāmatām. 28.03.2019. Satori.lv. Tiešsaiste. [https://www.satori.lv/article/liriskais-miksteips?fbclid=IwAR3WCD4YLQEN7fNMc-lsC35SXnxg24Lx58EbmmKh57IrjVyWWhmiLjVlYKc]

[4] Tarkovskis A. Stalkers. Kinostudija “Mosfiļm”. 1979. / Сталкер (фантастика, реж. Андрей Тарковский, 1979 г.) Tiešsaiste. [https://www.youtube.com/watch?v=TGRDYpCmMcM]

]]>
Kritika
news-51025 Fri, 16 Aug 2019 10:07:39 +0300 // atrašanās varbūt // https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/51025/ Tātad, par šo kopu... Ir patiešām sarežģīti būt cilvēkam, var jau būt, ka ar visiem tā nav, tomēr man šī eksistence šķiet ārkārtīgi problemātiska. Lai kaut kā savaldītu šo haosu, kuru ikdienā injicē ārējās un iekšējās pasaules sadursmes, man (personīgi) dzeja ir ļoti efektīvs līdzeklis. Otrs labākais līdzeklis ir nebaidīties dalīties. Galu galā, mums, kas sevi atkal un atkal atrod šajā absurdajā pasaulē, jāturpina turēties (kopā). / par to, kas šodien notiks /

ārā ir briesmīgs laiks

šodien būs skaista diena

man nepatīk neviens spogulis

 

šodien man klēpī iesēdīsies pieneņu pūku mākonis es to izslaukšu un man starp pirkstiem līs pieneņu piens zaļā pļava kļūs par miglu mans kronis būs no ērkšķiem

tu man plaukstas pieskrūvēsi pie kurmju rakumiem un domāsi ka es tur palikšu

tev nebūs taisnība jo mani naktī atradīs zalktis ķirzaka un varde kurus nokristīšu par Korģenes muzikantiem mēs dziedāsim dzeguzes balsīs līdz atlaidīsies stārķis un atnesīs bērnu tas būsi tu

es tam noskūpstīšu sarkanus vaigus un teikšu:

audz nevis kā pagadās bet audz mīlēts un mīlošs audz tā lai tu nevienu nekad negribētu pieskrūvēt pie kurmju rakumiem audz ar sirdi kristāla dzidrumā audz klausoties naktsvijoļu simfonijā kļūsti par maestro gredzeniem svētiem kas atvērs cilvēkiem durvis uz debesīm

tā es tev teikšu un visu tev piedošu

 

epilogs:

tu man pievemsi klēpi un tavi pirmie vārdi būs:

kā var kādu pieskrūvēt pie kurmju rakumiem?

 

/ reiz divdesmit četrās stundās /

man kādreiz atkal piemetīsies klepus un liksies ka nebeigsies liksies ka man vienmēr bijis sāpošs kakls un es sev jautāšu kāpēc es nepriecājos un nedziedāju ik dienu kad nesāpēja norīt

jāmācās lēnītēm leēniīteēm

 

trausla slidena auksta

apakšā peld sensenos laikos bijuši es

 

man kādreiz piemetīsies sapnis un liksies ka nebeigsies liksies ka vienmēr bijis silts saulains pavasaris un es sev jautāšu kāpēc es nepriecājos un nedziedāju ik dienu ja sāpes bija tikai atpakaļskatiens nepareizi paņemts pagrieziens

 

00:09 deviņas pāri pusnaktij

nav ritma bez pauzēm nav lietus nav viļņu nav ____es bez

at s t a r p ēm

 

/ sapnis /

skrejošās gleznās ieslodzītiem pilns

klēpis dažādu kā gribas.. kaut varētu..

kopā ar pazudušām sprādzēm u.c. 21mā augļiem

vēlos kaut reizi lai pietiek lai gana

mans dzidrais pierastais tukšums lai kādreiz

piepildās dažādu krāsu lapām

tajās vispirms iemērktu rokas

pamazām ienirtu pati un nokļūtu līdzīgi hēlijam

virs pilsētas gaišzilā ūdenī tajā lidojot neslāpst

peldot caur mirdzošu gaisu

šeit no zemes šķir stikla

upe cauri tai redzu

visus

bet mani

neviens

 

/ kārtējā romance /

es šobrīd darbā

tu šobrīd otrajā rindiņā

ja mēs kliegtu

otru nedzirdētu

cenšoties sasniegt augstāku frekvenci

gadās aizmirst

tālāk par kliedzienu

skan ieildzis klusums

pametot finiša sarkano taisni

klīst nopūta starp pirkstiem

pār taustiņiem zilbēm

skumīgiem plakstiem

-

-

-

vienkāršāk iespējams

nebūt vispār

nekur

nekā paiet tev vēlreiz

garām

 

/ stūklakām galvenais izpildīt uzdoto /

ššššššššššššodien pirmo reizi nospļāvos uz asfalta

no manām lūpām izrāvās siekalīgs kamols un es sajutos ļooti nejauka man priekšā pazibēja cepures treniņbikses un spļaudekļi gājēju pārejas vidū 1 2 3 4 nelietis toreiz gandrīz uzspļāva man virsū

 

negribu sevi salīdzināt taču neizdarīju neko traku ziedoņdārzā strūklakas pulētās vardes spļauj ūdeni tiešajā runā

kols pēdiņas apakšā šššššššššššš pēdiņas augšā

neapstājoties

nekļūšu pulēta varde nākas mirkšķināt un nākas aizmigt

neiemācīja punkts

 

garāmgājēju nebija citādi es būtu kuņģa skābi turējusi mutē līdz mājas pagalmam galvenais netikt asociētai ar neizglītotiem ielas spļāvējiem

mācīja  fuj kas tā dara tu gan nekad tā nedarīsi ejam dod rociņu 

mācīja esam gandrīz gurķi (ja mēra ūdenī) benčiki ir lielākais piesārņojuma avots (arī ūdenī) tomēr akls var palikt arī nesmēķējot (taisnība)

 

nekad nebiju pamanījusi auditorijas sienas izrādās dzeltenas tas bija man paslīdējis garām to apjaušot tās kļuva vēl dzeltenākas es iztēlojos sēžu saulei pašā vidū un

mācos

 

strūklaka zaigo apgaismībā

nevar zināt

kas notiek aiz spļaudekļiem cepurēm strūklakas pirmssākumiem lūpām pāri tiek uzspiests rādītājpirksts

 šššššššššš pieaugušie runā

 

...

nevar zināt

 

/ aizspogulijā /

šķiet

šis virpulis dūmu

iešņauc mani nāsī sāk gāzēt sāk kāsēt

un izpūš kopā ar putekļiem pelniem pār bruģa piepīpētām pirkstu starpām

mutulis čerkstošs

sagriež man kuņģi uz riņķi uz riņķi koka karoti piesit pie katliņa malas tuk-tuk

burbuļo burbuļo vārās un vārās ap mani viesulis pelēkas miglas

 

pa retam ievelkot elpu es redzu

gludos uzvalkos viņi ir droši tiem spožas acis pogas pulksteņi un smiekli viņiem marmora pakāpiens rotātām malām augstāk par sevi es redzu šo

bābeles torni nepabeigtu un šķiet ir jādzīvo tā līdz viņi

sāk slaucīt putekļus tie put tieši virsū sāk bezdelīgas klepot un

- - -

sastrēgums

 

          dūmos plaukstas veido bļodiņu dūmos ceļi uz asfalta dūmos nopērc puķīti meitenīt tuneļa galā tunelim man jāiet ir garām un jānodur acis man šķiet

 viss taču kārtībā katram savs gabaliņš katram savs prātīgāk vien solīti augstāk un tikšu uz savējā tikšu pie drošāk tikšu pie-

 

lai nāk tava valstība

atpestī mūs no ļauna

tavs prāts lai notiek

kā debesīs

 

 

/ ausmā /

plaukst

vaļā katrs stikls dzidra zelta

mūra krastu ielenktie dzeltenajās

dienās pārdod līdzekļus

tīrīšanas iedvesmai paņem šito tagad lētāk varbūt arī tādu vajag pa

9 99

2 99

3 90

9

 

skatos mežs.

 

garšo pēc skujām ar atceros piesitienu

izskatās pēc galotnēm rītausmā ar atceries? pieskaņu

izklausās pēc drīz ar sprakšķošiem kadiķiem uguns un iesmiem

ieelpa izelpa 1 un 2

ņem manu plaukstu savējā

ielā nepieradinātā

mana karte un tavējā

pārkliegs google maps

 

/ neironos uz cietas /

arī divdesmit četros reizēm riebjas neparedzamā bilde zinu tas dēļ frekvences nokļūšanas viļņa apakšpusē par spīti tam pilsētā nemainīgi sanāk

rītos čammājos kājām nepieciešamas jaunas avīzes lai iesakņotu sevi kolektīvajā atrašanās sfērā man riebjas iztēlotas sarunas ar TU neapturamas pat pavisam labi zinot galvā esmu

viena 

es 

četros krītu olimpieša ātrumā mēdz gadīties iespaidīgāki pikseļi ar patīkami izliektām ieapaļām formām ar precīziem atstatumiem starp acīm degunu muti un mani racionāli iracionāli domājošu nedaudz skumīgu papīra

lelli izgrieztu no pēdējo gadsimtu publicētajiem domu slāņiem un vēl joprojām p et rū ks t daž burt 

nav nekāda karuseļa ja abas kājas ir pie zemes galva daudz negriežas subjektīvi aptverot:

šeit ir grūtāk par aiziet un nav

interesantākas vietas par tagad.

 

 

/ labāk /

nevelc mani laukā nevajag

atstāj

mani purvā es purvā uzaugu man purvs dārgāks par dēļu laipām par asfaltu un granti te mani ieaijā skujas virši brūklenes smaržīgā naktsvijole parastā priede es negulšos prom es palikšu te

nevelc mani laukā neskubini

atstāj

mani upē es upē piedzimu man upe dārgāka par tiltiem par laipām kuģiem un tīkliem man kleita asara šūta to rotā ežgalvīte vilkvālīte dzeltenā lēpe man nevajag jaunu man nevajag svešu

nevelc mani laukā neaicini

atstāj

- mūs izšķirs tāpat ar gadiem ar ilgām sapņiem un pagriezieniem atsevišķām istabām darbā no astoņiem līdz pieciem ar bet vai tad tu neteici vai tad tu nesolīji es zvēru mēs mūžīgi nebūsim.

nevelc mani laukā nelūdzies es netaisos aizmirsties

nevelc mani laukā necenties

vien vakaros

ja vēlies nedaudz atpūsties nāc vieglītēm nāc atgulsties

man blakus

]]>
Jaunrade
news-50922 Tue, 06 Aug 2019 11:02:05 +0300 Cūkas laime pētīt un rakstīt par to, kas pašai patīk. Saruna ar folkloristikas profesori Janīnu Kursīti https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/50922/ Piektā intervija sērijā "Sarunas ar pasniedzējiem". Šoreiz piedāvājam sarunu ar folkloristikas profesori Janīnu Kursīti. Ar viņu sarunājās Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas studente Ilga Vālodze Ābele. Ilga Vālodze Ābele: Domājot par vārdu Janīna Kursīte, rodas jautājums, – kā viens cilvēks spēj kvalitatīvi un ražīgi pievērsties tik daudziem atbildīgiem un Latvijas kultūrai nozīmīgiem darbiem? 

Janīna Kursīte: Nedomājot par to.

I.V.Ā.: Gan jau, ka šis jautājums uzdots iepriekš, taču atgriezīsimies pie atmiņām. Kas tad sākotnēji radīja interesi tieši par folkloru, mitoloģiju, pagātnes cilvēka pasaules uzskatiem? Vai līdz šodienai esat guvusi svarīgās atbildes, vai arī Jums radušies tikai jauni un jauni jautājumi? 

J.K.: Grūti atbildēt. Šķiet, ka tās bija 1970. gados Tartu Universitātē noklausītās profesora Jurija Lotmana lekcijas par mitoloģisko domāšanu. Tāpat bērnībā folklora un mitoloģija bija visapkārt, tikai es to nenojautu. Visās kāzās vēl dziedāja apdziedāšanās dziesmas. Krāšņi pavadīti Jāņi ar dziesmām un rituālām izdarībām, pieaugušo it kā nopietni pārrunātās lietas par papardes zieda meklēšanu un atrašanu. Uzaugu ar vecmammas stāstītajām pasakām. Dažādi nostāsti klejoja apkārt, pamatskolas laikā gandrīz visa klase aizrautīgi meklēja spokus. Skola bija agrākajā Arendoles muižā, un teikas par apakšzemes ejām, paslēptu naudu, spokiem bija dzīvas un iedarbīgas.

I.V.Ā.: Kā veidojās Jūsu pētnieciskā ievirze?

J.K.: Tas arī ir Tartu Universitātes pedagogu nopelns. Lekcijās viņi nepārstāstīja, ko citi sarakstījuši, bet galvenokārt to, ko paši izpētījuši. Un to jau students jūt! Nezinu, kā nonācu pie dzejas versifikācijas, laikam jau tāpēc, ka dzeja patika. Literatūrzinātnieks Pjotrs Rudņevs aizrāva ar ticību, ka statistiskās metodes metriku un ritmiku palīdz uzcelt augstāk, ka dzejas forma nav vienkārši forma, bet tas slānis, kurā ieslēpta "nozīmju nozīme". Mans diplomdarbs, kas tagad būtu pielīdzināms maģistram, bija par latviešu heksametru.

Prof. Janīna Kursīte pie Lietuvas latviešiem Jonišķos. Ar folkloristu (pirmais no kreisās) Ingu Barovski.

 

I.V.Ā.: Iepriekšējā gadā iznāca Jūsu ilgi tapinātais "Dainu kodekss" (Rundas, 2018). Kā notiek darbs pie tik milzīga materiāla, kādas ir latviešu tautasdziesmas? Vai ieguldītais darba un laika apjoms maz ir nojaušams? 

J.K.: Iepriekšējā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā – pati nezinu no kurienes – radās interese par mītiskajām tautasdziesmām. Un tā tas lēnām sākās, izpētot katrreiz pa sīkumam. Nav ilgi, vai ne? Tikai kādi 35 gadi… Pa šo laiku arī izlasīts un pārlasīts, ko par tautasdziesmām rakstījuši citi. Lasīju un pētīju savam priekam un interesei ne tikai mūsu pašu, bet arī lietuviešu un igauņu tautasdziesmas. Paralēli aizrāvos ar lībiešu folkloru. Lai saprastu mūsu dainu simbolus kā sistēmu, nācās pētīt arī citu indoeiropiešu tautu folkloru, sākot jau ar senindiešu vēdām. Tā tas laiks nemanot ir paskrējis.

I.V.Ā.: Kāds ir Jūsu lielākais pētnieciskais veiksmes stāsts?

J.K.: Tas, ko pētu, mani aizrauj. Kādreiz vīrs man teica, ka tā nu gan esot cūkas laime, pētīt un rakstīt, kas pašai patīk un vēl naudu par to saņemt.

I.V.Ā.: Katru gadu LU pasniedzēji un studenti dodas folkloras ekspedīcijās, iespaidus apkopojot rakstu krājumos. Kāda izskatās latviešu folkloristika šobrīd? 

J.K.: Šogad bijām ekspedīcijā Līvānu un Preiļu novadā. Ceru, ka taps ne tikai rakstu krājums, bet arī filma, jo mums līdzi devās arī Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma topošie operatori. Vispār šī bija jubilejas reize, – braucam ekspedīcijās jau divdesmito gadu pēc kārtas. Folkloristika izskatās labi, par to liecina ikgadējās Barona konferences, apjomīgie žurnāla Letonica folkloras izpētei veltītie numuri, monogrāfiju un rakstu krājumu klāsts. Ir spēcīga jauno folkloristu paaudze Literatūras, folkloras un mākslas institūtā. Skaitliski mazāk, bet gana spēcīgi ir jaunie universitātē. Vecie jau arī gluži neguļ uz lauriem. Vislielākais gandarījums ir par folkloras studentiem. Fakultātē, universitātē, kā arī ārpus universitātes sienām, viņi droši spēj parādīt sevi dziedot, runājot, pat klusējot.

LU folkloristi kopā ar Līvānu un Preiļu novada folkloras kopām, un Saunas pagasta ļaudīm.

 

I.V.Ā.: Gribētos domāt, ka arī sabiedrībā priekšstats par folkloru kā tikai un vienīgi noputējušu Dainu skapi vai bariņu dziedošu sievu tautastērpos pamazām mainās. Vai ir kas tāds, ko folkloristikā nav iespējams pētīt? 

J.K.: Pētīt var visu, kas ienāk prātā. Vismaz mūsdienās. Svarīgi tikai nepazaudēt folkloras skatu leņķi.

]]>
Sarunas
news-50896 Thu, 01 Aug 2019 11:15:38 +0300 Starp Preiļiem un Līvāniem https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/50896/ Gluži tāpat kā skolēniem, kam nometnes ir gaidītākais vasaras notikums, arī studentiem dzīvošana kādā internātā Latgales vidienē kopā ar pasniedzējiem, profesoriem, doktorantiem un citiem pētniekiem ir viens no vasaras skaistākajiem piedzīvojumiem. Jau divdesmito gadu Latvijas Universitāte sadarbībā ar mutvārdu vēstures pētniekiem rīko folkloras ekspedīcijas, lai vāktu vietējo iedzīvotāju dzīvesstāstus. Iegūtie materiāli nebūt netiek turēti kā svece zem pūra, bet gan publicēti rakstu krājumos par ekspedīcijas vietām – iepriekšējo gadu vākums aplūkojams rakstu krājumos "Daugavpils novads. Vietas vērtība" (Zinātne, 2018) un "DižDundaga. Apcerējumi par Dundagas novadu" (Zinātne, 2017), pēc kuru nosaukumiem nav grūti uzminēt, kur ir ciemojušies universitātes pārstāvji. Savukārt šogad traucēt vietējo iedzīvotāju ikdienas gaitas un papildināt mazo supermārketu ienākumus devāmies uz bijušo Preiļu rajonu. Preiļu un Līvānu novadā Janīnas Kursītes-Pakules vadībā atgriežamies jau otro reizi. 2018. gada vasaras ekspedīcija notika Preiļu pusē, īpašu uzmanību pievēršot Rudzātu, Turku un Saunas pagastiem, un ekspedīcija atmiņā palikusi ar bezgala skaistiem un neparastiem notikumiem – brīnišķīgiem teicējiem un dziedātājiem, maģiskiem pirts rituāliem, jauniegūtiem draugiem un "Tumšu nakti, zaļu zāli", kas iegrimusi siltās vasaras nakts miglas vālos. Arī šogad folklorā ieinteresētajiem studentiem un pētniekiem pievienojās vēsturnieka Roberta Ķipura vadītie Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma audzēkņi, lai iemūžinātu ekspedīcijā satiktos cilvēkus kustīgās bildēs un, kopā ar pētnieku veidoto grāmatu, vietējiem uzdāvinātu arī filmu par bijušo Preiļu rajonu.

1. jūlija pusdienlaikā ierodamies Rudzātos – kāds braucis uzreiz no Visvalža ielas 4a, cits no Varakļāniem savukārt citai ekipāžai ceļš vedis pat caur Līvānu slimnīcu. Paēduši pusdienas "Lāča migā", dodamies nelielā ekskursijā uz Saunas pagastu, kur atrodama vieta ar visai neparastu nosaukumu – Zelta Dibens (Zalta Dybyns). Zelta Dibenā gan neredzam ne zeltu, ne arī pašu dibenu, bet šīs apdzīvotās vietas lokācijas punkts liek domāt par zināmu vietas nosaukuma loģiku. Vairākas teikas gan vēsta par pieklājīgāku vietvārda rašanās iemeslu, bet to izzināšana, lai paliek pašu ekskursantu uzdevums. Ar Janīnas Kursītes-Pakules, Preiļu novada domes priekšsēdētājas Marutas Plivdas un Saunas pagasta pārvaldes vadītāja Raimonda Rubina gādību šī gada pavasarī vieta ir ieguvusi oficiālu zīmi un uzrakstu tūristu piesaistei. Ekspedīcijas dalībniekiem jau rodas dažādas idejas par krājkases formu, kuru varētu novietot ceļa malā iebraukšanas maksas vākšanai.

Pirmajā vakarā iepazīstinām katrs ar sevi un pastāstām citiem par savām pētnieciskajām interesēm – muzicēšana ģimenē un svētkos, bērnības rotaļas un spēles, izšūti dvieļi, ārstniecības augi, kāzu saimnieces, reemigrācija, austie deķi un novecošanas sajūta – šķiet, šo sarakstu varētu turpināt vēl ilgi. Dzīvesstāstu intervija, kas ir galvenā ekspedīcijas darba forma, ļauj intervētājam veikli ievīt jautājumus par jebkuru interesējošo tēmu, tādējādi atklājot autora pieredzi pētniekam saistošajā tēmā. Vakarā sadalāmies arī komandās – katastrofāla šoferu trūkuma dēļ, es šoreiz esmu ar mašīnu (nākamgad šādu kļūdu vairs nepieļaušu). Manā mašīnā ir arī maģistrantes Ilga Vālodze Ābele un Elīna Apsīte, docente Jolanta Stauga un profesors Valdis Muktupāvels. Sajūta gan dikti dīvaina, – tikko bakalaura grādu ieguvušas studentes mašīnas aizmugurējā sēdeklī sēž slavens etnomuzikologs, profesors un bakalaura darba recenzents. Automašīnā valdošajai hierarhijai tomēr nav nekādas saistības ar akadēmisko.

Pirmajā dienā mana ekipāža dodas uz Rožupes pagastu. Sadalāmies vēl sīkāk un Valdi un Elīnu nododam pagasta priekšsēdētāja rokās, kas pētniekus aizved nezināmās tālēs. Mēs ar Ilgu un Jolantu paliekam Rožupes pagastā, kur satiekam gan dziedošo "Rožupes vīru", gan agronomi un bijušo kolhoza priekšsēdētāju, kas mums sola uzdāvināt kandžas dzenamo aparātu. Savukārt otra grupa, meklēdama profesora Valda Muktupāvela dzimtās puses stāstus ciemā ar nosaukumu Muktupāveli, ir satikuši Juoni, kas, rādīdams fotoalbumus un sīki un smalki aprakstīdams tur redzamos cilvēkus, ir izmisīgi apšaubījis cienījamā profesora zināšanas un pajautājis: “Bet ko tu vispār zini?”, kad profesors atbildējis, ka nevienu no Juoņa minētajiem cilvēkiem nav ne pazinis, ne saticis.

Atkal esot pilnā sastāvā, dodamies uz Līvāniem, lai ne tikai aplūkotu Līvānu stikla muzeju, bet arī beidzot nopeldētos. Un tas nekas, ka Līvānus ir skārusi tropiskā lietusgāze un termometra stabiņš ir noslīdējis zem +20 grādu atzīmes. Beidzot atraduši un pārpeldējuši Dubnu vairākas reizes, secinām, ka šī mierīgā plunčāšanās neataino īsto ekspedīcijas dalībnieku garu, tāpēc jādodas meklēt Daugava, kas plūst vien 100 metrus tālāk. Profesors Valdis Muktupāvels uzņemas ekspedīcijas vadītāja lomu. Uzkāpjot Dubnas stāvajā krastā, atklājas citāda ainava nekā profesora bērnībā, – glītā govju ganību pļaviņa, kuras otrā malā viļņojas Daugava, ir pārvērtusies par necaurejamiem džungļiem, kuru šķērsošanai būtu nepieciešams pienācīgs apģērbs un purva bridēja zābaki, nevis peldkostīmi un basas kājas. Madarās, suņuburkšķos, lipīgajās sveķenēs, nātrēs, usnēs, neskaitāmās smilgu, kosu un meldru sugas audzēs izbrienam taku līdz Daugavai. Tautasdziesmās apdziedātā upe it nemaz nevilina, un upes gultne, klāta ar durstīgiem akmeņiem un lipīgu ķēpu, vēl vairāk apgrūtina peldēšanos lēpju kātu sapītajā un savītajā ūdenī. "Man te nepatīk!" saku Ilgai. "Man arī nēēē!" viņa atbild. Daugavu atradām. Ar to pietiek. 

Nākamajā rītā redzamas ūdens ekspedīcijas sekas – izskatās, ka esam piedzīvojuši negantu suņu un kaķu uzbrukumu, jo visas kājas klātas nelielās rētās un skrāpējumos. Rētas un skrāpējumi atklājas arī ar mūsu ūdens ekspedīciju pavisam nesaistītās vietās un lietās, – dodoties uz brokastīm, divām mašīnām riepas žēli nopūšas un saplok. Ekspedīcijas dalībnieku domās jau dzimst visdažādākie scenāriji: "Tas tāpēc, ka vakar bijām pie tās tantes ar ļaunajām acīm!" apgalvo viena grupa. "Jā! Un atceries – pie jūsu mašīnas vakar mētājās pildspalva. Tā tante taču teica, ka, ja nokrīt pildspalva, tad kāds tieši tajā brīdī skauž! Paši vakar seminārā tā stāstījāt!" Izmisumu vairs nav iespējams nošķirt no humora un ironijas. Arī vietējie jau stāsta tenkas par riepu graizītājiem, kas pirms pāris gadiem ir uzdarbojušies. Otra grupa, kam arī gaiss ir vairs tikai trīs riepās, iepriekšējā dienā meklējusi vecticībniekus. Par viņu acīm nekas nav zināms.

Beidzot sadalījušies mašīnās, dodamies uz Aizkalni. Ciems vakara semināros jau ieguvis nosaukumu Aizsaule, jo pirmajā dienā, kad pētnieku grupa ciemojās Aizkalnē, viss ciems bijis kāda svarīga cilvēka bērēs – nu gluži kā iz..slaucīts. Mums gan sarunāta ekskursija "Jasmuižā", kur mūs sagaida muzeja vadītāja Solvita Kleinarte. Atjaunotajā govju kūtī redzama burvīga Latgales keramikas izstāde, kur gar sienām aplūkojama arī ekspedīcijas dalībnieces, antropoloģes Elīnas Kursītes fotogrāfiju izstāde. Raiņa "Jasmuižā" ekspozīcija patiesi brīnišķīga – šķiet, ka visa Latgales esence iemīcīta mālos un izvirpota podos, krūkās un svečturos – ar tādu cēlumu un vienkāršību tie mirdz.

Pēc Aizkalnes dodamies uz Līvānu pusi, – Valdim un Elīnai sarunāta intervija pie slavenākās Turku sievas, bet mēs ar Jolantu dodamies uz otru Līvānu pusi – pie Ainas Kursietes. Enerģiskā dāma, kas precējusies ar tikpat enerģisku kungu, runā bez apstājas, un stāstu viņai bezgala daudz, – kā vecvectēvs no muižkunga ieguvis "Pirdiena zemi", kā radinieki pirms Pirmā pasaules kara aprakuši zupas terīni ar naudu, un vien pēc 100 gadiem, arot zemi, naudu ir izdevies atrast. No Ainas uzzinām arī viņas vecmammas lamu vārdu sarakstu, kuru visnotaļ būtu ieteicams nodot tālāk arī nākamajām paaudzēm. Aina pat nodiktē lēnāk un vairākkārt, lai varam paspēt pierakstīt: velna judašs, nešķīstais gars, nešķīstais tārps un... komunists. Ainas vīrs savukārt apliecina to, ka vecums ir pavisam relatīvs jēdziens, – stāstot par pirtī iešanu, Vitālijs kā pašsaprotamu stāsta, ka "kamēr biju jauns, gāju pirtī un pēros. Nu tā, līdz gadiem 60".

Vakara seminārā atkal dalāmies ar to, kas atrasts. Un tomēr, līdzās pārsteidzošiem dzīvesstāstiem, visskaistākie, visraibākie, un gluži kā no grāmatām, ir mīlas stāsti. Kolhoza paraugpāris – priekšsēdētājs un agronome. Kāda cita ekspedīcijas grupa ciemojusies pie precēta pāra, kur kungs savai ar demenci slimajai sievai katru dienu lasot viņu jaunības dienu vēstules, lai viņa atcerētos vīru. Lai gan šis izklausās pēc neveiksmīga mēģinājuma pārstāstīt filmas "Piezīmju grāmatiņa" pašu emocionālāko ainu, tomēr tas nebūt nav nedz mans, nedz citu ekspedīcijas dalībnieku izdomājums. Tomēr viens no visskaistākajiem ir 90 gadus vecās teicējas Olgas Kozires stāsts. Viņas jaunības mīlestība bija Nikodems Bojārs – trimdas latgalietis, zinātnieks un ķīmiķis –, ar kuru jaunībā, kara laikā, kādā večernikā viņi bija izvēlējušies katrs savu zvaigzni pie debesīm. Olga sev bija izvēlējusies pavisam mazu zvaigznīti savukārt Nikodems nespējis izvēlēties. Karš jauniešus izšķīris, un viņi tikušies vien deviņdesmitajos gados, kad katram jau aiz muguras bijusi sava dzīve, laulības, bērni. Nikodems Olgu aicinājis uz Niagāras ūdenskritumu, uz Ņujorku, bet Olga atbildējusi, ka neesot skaistākas vietas par Latgali. Lai gan strādājis arī NASA, Nikodems savu zvaigzni tā arī neizvēlējies. Olga savu nav aizmirsusi.

Trešdienas vakarā pie mums ciemos ieradušies Juris un Elga Skrebeļi, kas no bēdīga gala paglābuši prāvesta Juliana Začesta balss ierakstus. Mācītājs no sešdesmitajiem gadiem vairāk nekā divdesmit gadu garumā lenšu magnetofonā ierakstījis savus sprediķus un baznīcas kora dziedājumus, bet nu tie nevienam vairs nav vajadzīgi. Jāsaglabā ir, par to neviens nešaubās, bet kā padarīt tos plašākai sabiedrībai dzirdamus? Atbildes mums vēl pagaidām nav.

Vakarā vērojot saulrietu, kas Rudzātos vienmēr ir īpaši burvīgs, kviešu lauka malā var saredzēt Ilgu. Vispirms sadzirdēt un tikai pēc tam saredzēt. Ilgas dūdu spēles skaņās saulīte tiek ieaijāta aiz mežu galiem. Virtuvē vēl skan vakara čalas, un tās nerimst vēl ilgi. Te taču tik raiba kompānija – studente Aiste no Lietuvas, kas perfekti runā latviski un spēj turēties pretī apdziedāšanas kaujā, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolniece Vita, kas uzrakstījusi ZPD par dvieļu izšuvumiem, profesore Janīna Kursīte-Pakule, kas nupat izdevusi latvju dainu atslēgu – grāmatu "Dainu kodekss" (Rundas, 2018), "Jettes dienu grāmatas" (Senā Klēts, 2017) autore Elīna Apsīte, filmētāji, antropologi, doktoranti un pētnieki, profesori un studenti – visi ir kopā, lai meklētu bijušā Preiļu rajona zeltu, kas paslēpies pašos cilvēkos. Ilgas ieaijātā saulīte iekrāso debesi sarkanbaltsarkanu.

Ceturtdienas vakarā beidzot ir šīs nedēļas gaidītākais notikums – koncerts Saunas pagasta Salas skolā, kur mūs ciemos gaida folkloras kopa "Golūda" ar brīnišķīgo vadītāju Aigaru Krekelu. Ciemos ieradušās "Turku sievas", viena no vecākajām folkloras kopām Latgalē, – "Naktineica", Līvānu "Ceiruleits". Uzstājamies arī mēs – ekspedīcijas folkloras kopa "Vakardiena", kuras sastāvs vienmēr ir atšķirīgs, un dziesmas ir izmēģinātas tikai vakar. Šoreiz esam četras. Savukārt no Pelēču pagasta folkloras kopas ieradusies tik viena dziedātāja. Klausoties viņas dziedātajā dziesmā Aglonas Dievmātei, kurai pievienojas visa zāle – kā jauni, tā veci, – asaras birst kā pupas. Tas ir Latgales spēks.

Kad koncerts noslēdzas, laiks cienastam, kuru sarūpējuši vietējie. Atceroties iepriekšējā gada skaisto sadziedāšanos un dančus, šķiet, ka šoreiz pasākumam ir mazuma piegarša. Itin neraksturīgi Latgalei. Vai tāpēc mēs mēģinājām to skaisto sūdu talkas (vai tik šis nav burvīgs oksimorons?) dziesmu, lai tagad klusām dotos mājās? Nē, tā tās lietas neies. Ar "Vakardienas" meitenēm sastājamies aplītī zāles vidū un sākam dziedāt. Mums pievienojas vēl dziedāt gribētāji, skatītāji pamazām dodas prom, līdz paliekam pavisam neliels bariņš dziedātāju. Saucējs iesāk pirmo rindiņu, un pārējie, atkārtodami dzirdētos vārdus, pamazām pievienojas un sadalās neskaitāmās balsīs, klausoties cits citā, pielāgojoties, un tomēr pāri visam dzirdot saucēja balsi. Varbūt šī arī ir folkloras ekspedīcijas būtība, pats kodols – dzirdēt teicēja dziedāto dziesmu, uzklausīt stāstu, lai pēc tam visi kopā to atkārtotu nu jau daudz skanīgāk, bagātīgāk un plašāk?

Piektdienas rīts ataust pagalam pelēks. Varbūt pie vainas ir nebeidzamais lietus un migla, bet varbūt apziņa, ka šī ir pēdējā ekspedīcijas diena Preiļu rajonā. Pēc šeit pavadītās nedēļas, vakardienas koncerta, ilgās sadziedāšanās un sarunām, šķiet, ka latgaliešu viesmīlībai, atvērtībai un labestībai nav gala. Kā jau pēc katras ekspedīcijas – vienalga, universitātes organizētās vai manas personīgi veiktās –, apjaušu, cik daudz man vēl ir, ko mācīties. Ja arī man Juoņs prasītu: "Ko tu vispār zini?", laikam atbildētu, ka neko. Vismaz ne salīdzinot ar viņiem, teicējiem. Mans sarkanais diploms, bakalaura grāds tāds nieks vien ir, – tas rāda vien akadēmiskās, ne sirds zināšanas. Un bez tām Latgalē – nekur.

]]>
Raksti
news-50875 Tue, 30 Jul 2019 10:04:25 +0300 Pilnas rindas putnu https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/50875/ Latviešu dzejas pasaulē ar debiju "Saliniece un putnu pārdevējs" sevi pieteikusi dzejniece Ilona Ķepale. Jaunā rakstniece piedalījusies Literārās Akadēmijas rīkotajās Dzejas meistardarbnīcās, ko vadījuši dzejnieki Ronalds Briedis un Māris Salējs. Pēc meistardarbnīcas, sadarbībā ar izdevniecību "Pētergailis" un Briedi kā redaktoru, dienasgaismu piedzīvoja Ķepales pirmā grāmata. Kādā intervijā Ķepale minējusi, ka dzeja nav galamērķis, tā ir meklēšana un maldīšanās, un tas sevišķi jūtams šajā krājumā. Grāmatas "Saliniece un putnu pārdevējs" galvenais vadmotīvs ir sievietes iekšējā pasaule, miera meklējumi un spēja dzīvot pāri visām dzīves problēmām. "Sieva no koka mājas / krustcelēs dedzina izmisumu / dēla krampjus kurlumu un reiboņus." (31) Uz to arī norāda nosaukumā izmantotais vārds "saliniece", kas liek domāt par kādas konkrētas sievietes vai femīnās grupas pasauli. Ņemot vērā sievieti, tās iekšējās pasaules un ārējās vides mijiedarbību kā dzejas galveno objektu, šo krājumu ir iespējams klasificēt arī kā feministisko dzeju. Jau nosaukumā, tāpat arī grāmatas vizuālajā noformējumā, parādās putns. "Putni lido pār jūru / un es nogriežu skaņu / [..] lai saprastu domas /no putnu ēnām virs galvas." (7) Šķiet, autore ir izvēlējusies putnu kā simbolu dvēseles brīvībai. Putna tēls parādās teju katrā dzejolī un iet soli solī kopā ar sievieti. Savukārt persona – putnu pārdevējs – krājumā parādās tikai vienu reizi, pašā pirmajā dzejolī: "kāpa guļ muguru pagriezusi / pajūgi un buru rati gaida vēju / putnu pārdevējs stāsta / ka reiz dzīvojis citur / bijis mežzinis un pārdevis kvotas / izturējis ilgāk nekā varēja gaidīt / salinieces raibais ņieburs pavīd te iekšā te ārā / ratnīcas staļļos šķūnī / baložu mājā skaita putnus / un viņai uz kājas mazā pirkstiņa uztetovēta / vardes acs." (5)

Dzejas krājums kopumā rada intīmu noskaņu, liekot domāt par pašas autores piedzīvotajām atklāsmēm un pārdzīvojumiem. arī lasītājam Krājumā esošie dzejoļi arī lasītājam liek pievērsties savai dvēselei, atmiņām un to izpētei. Krājums ir poētiski bagātīgs, un autorei veiksmīgi izdevies radīt un izmantot jaunas metaforas, neiekrītot vairākkārt dzirdētu un jau literatūras pasaulē izmantotu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu un tēlu varā.

Krājuma struktūru veido trīs nodaļas, kuras savstarpēji vieno sievietes un putna tēls. Pirmās daļas dzejoļos kā laiktelpa ir izvēlēta tagadne, jūra, osta un citas ar ūdeni saistītas vietas. "Sievietes pulcējas pie jūras / tumšās drānās / pēkšņi viena no viņām / ar spalgu kliedzienu atdzīvināja kādu / kas šķērsoja jūru ar laivu / [..] skumjas pulcējās pie jūras / un sievietēm tas ir piedodams." (8) Ūdens tuvums šķietami simbolizē divējādo spēku – gan dzīvības uzturēšanu, gan iznīcību. Tas ir līdzīgi kā ar cilvēkiem ˗ gan citam pret citu, gan apkārtējo vidi un, nenoliedzami, arī pašiem pret sevi. Otrā daļa, lai arī nav rakstīta pagātnes formā, pievēršas aizgājušajam laikam, brīdim. "[..] grūtāk ir atkārtot laiku / kas iespiedies atmiņā." (28) Savukārt trešajā nodaļā, vairāk nekā divās iepriekšējās, parādās dabas tēli, caur kuriem izteikts gan sievietes dzīves gājums, gan apkārtējās pasaules mijiedarbība ar cilvēku, kurš tajā atrodas.

Kopumā "Saliniece un putnu pārdevējs" ir dziļi dvēselisks un izjusts dzejas krājums, kurā runāts par pārdzīvojumiem un cilvēka miera (ja labpatīk – salas) meklējumiem.

]]>
Kritika
news-50848 Fri, 26 Jul 2019 08:35:41 +0300 Vizbulis plaukst jau ar pirmo krājumu https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/50848/ Latvijas lasošajai vidusšķirai pienākuši literārie svētki –tikai ar gada starpību viens pēc otra iznākuši divi īsprozas krājumi, kas tematiski un stilistiski aplūko tai (vidusšķirai) piemītošo problemātiku. Runa, protams, ir par Haralda Matuļa "Vidusšķiras problēmām" (Mansards, 2018) un Oskara Vizbuļa "Pēcjēzus vecuma sviestu" (Mansards, 2019). Nešaubīgi var teikt, ka paralēļu, šā vārda labākajā nozīmē, starp abiem krājumiem netrūkst. Gan vienu, gan otru īsdarbu kolekciju unificē autoru līdzīgais vecums, sociālais stāvoklis un izglītība. Abus vēl vairāk konektē pieeja izejmateriālam: ne viens [1], ne otrs [2] neslēpj, ka publicētie darbi ir sākušies drīzāk fragmentāri, noklausītu frāžu rezultātā, no faktu driskām un tamlīdzīgiem inspirācijas avotiem, tikai Matulis sliecās uz īsāku domugraudu pusi, kamēr Vizbulim iznāk pilnasinīgi stāsti. Abiem piemīt krasi izteikta sociālās klases izjūta, ko šinī gadījumā var uzskatīt par būtisku noteicēju kreatīvās formas izvēlē [3].

Šajā apskatā vairāk grasos runāt par Vizbuli, jo Matulis jau ir gana aplūkots un par tā recenzēšanu honorāru vairs dabūt nevar. (Te nav nekā personiska, gluži vienkārši nogulēju. [4])

Kaut arī Lācīti ar vidusšķiru sasaista tik vien kā divi nekam nederīgi maģistra grādi [5] un divi bērni [6], lasu Vizbuļa debijas krājumu un nespēju vien nopriecāties par to, cik lieliski autoram izdodas atainot to ikdienas gaitās gan baltās, gan zilās apkaklītes. Vizbuļa skatpunkts, lai arī allaž viennozīmīgi vidusšķirisks un pārsvarā distancēti profesionāls (autoram ir plaša pieredze žurnālistikā, ko var just), tomēr spēj arī identificēt un pat iniciēt citus sociālā diskursa leņķus.

Vizbuļa pirmā literārā publikācija organizēta trīs daļās: pirmā un trešā, varētu teikt, ir sakārtotas pēc kreatīvā haosa principa (stāstus vieno drīzāk attieksme, nekā tematika), kamēr pa starpu ieperinājies organizēts stāstu cikls ar nosaukumu "Friča Maluma dzīves brīži". Pirmā un otrā daļa ir sabalansētas ar pieciem stāstiem katrā; vēl divus īsākus darbus autors novēl lasītājam jau pēc Maluma dzīves brīžu seriāla kontemplācijas. Ne visi darbi ir izdevušies vienlīdzīgi dinamikas ziņā, un emocionāli to amplitūda svārstās no iejūtīgas traģēdijas līdz ironijai un bez maz vai trulam farsam. Taču par visu sekvencionāli, tāpēc tālāk pa latviski [7].

Krājums no paša sākuma bliež ar to labāko, ko es noteikti iekļautu Vizbuļa Greatest Hits, kad tālā nākotnē tādi tiks izdoti. Kā Hotel California manās smadzenēs būs mūžam saistīta ar Eagles, tā Vizbulis ir uz mani atstājis iespaidu ar "Neiespējamo mīlestību". Ātri un lietišķi pirmajā personā, autors uzbur pusmūža hipsteri (ābolu tēja ar lakricu, Faber Castell, Moleskine, Apple, please retweet!, Ariana Grande), tātad tēlu, ko ne viens vien planētas iedzīvotājs slepenībā alkst noķert kādā tumšā alejā un noslānīt ar slapju avīzi par to, ko sauc par pretentiousness. Viņš lasa Chicago Sun Times, lidinās no Čikāgas uz Rīgu caur Amsterdamu (un atpazīst pilsētas lejā), vezdams līdzi analogās fotogrāfijas bodē pirktu nocenotu klavieru beņķīti. Rodas vēlme ietīt slapjajā avīzē kādu smagāku drāti, taču pēdējā stāsta trešdaļa visu emocionāli pārgriež, un, beidzis to lasīt, kādu brīdi blenžu sienā. Tēmas attīstība un sniegums – kaut ko tādu līdz šim biju piedzīvojis tikai no Alises Manro Kanādas piepolārajā aukstumā balstītajiem virtuozajiem stāstiem.

Tālāk esošie, viens ar otru nesaistītie četri gabali, no vienas puses priecē ar atklātu vīrišķīgas dvēseles monologu (šķiršanās rezultātā izmests no dzīvokļa, varonis tur slīd iekšā dušoties, kamēr bijusī kopā ar jauno džeku ir izgājuši; kam bijis līdzīgi, tas sapratīs). No otras, stāsti nedaudz nogurdina ar latviskās literatūras iezīmēm, ko gribētos saukt par Weltzchmertz prizmu (dzemdības bija smagas; laiks plēš ādu no miesas, miesu no kauliem; ar motorzāģi norauts pirksts sāp fantomsāpēs arī pēc tam, kad tā vairs fiziski nav; dzīve beidzas ar nāvi), un tīri latvisku pēdējo teikumu vienam no gabaliem: "Un zārks jau arī tikpat kā bija gatavs." (39)

Neskatoties uz šiem pašmāju literatūras rudimentiem, stāstos nepietrūkst veselīgas ironijas un asprātības. Mākoņi, tās ir siļķes zilajā izplatījuma jūrā. Vēstuļu rakstītājs meitenēm – tātad kunilingvists. Pēc mūsdienu standartiem samērā rasistiskā aprakstā par čigāniem, samērā rasistiskais aprakstītājs uzzina šo to, ko labāk būtu gribējis neuzzināt, un tā simboliski dabū pretī. Stāstījumā ik pa brīdim testosterons ņem virsroku, un, lūk, – vienā brīdī galvenais varonis liek braukšanas eksāmenu mašīnā ar līķi, ko jaukais instruktors sadomājis izvizināt pirms kremācijas, lai aizgājējam tiek kāds prieciņš. Īstiem večiem tā nav problēma, jo visi tāpat tur būsim, un mironim pirms krematorijas tiek izrādīti vēl daži līkumi.

Nespēju pretoties arī cieņpilnajai skaudībai pret to, cik lieliski ventspilnieks Vizbulis uzbur manu dzimto Rīgu, ar bez maz vai brutalizēti čakisku poētiku par drūmām dzertuvēm un meitenēm, no kurām var pa lēto dabūt ne tikai nelabu slimību, bet arī alkoholu ar klofelīnu, un pēc tam pamosties iekšpagalmā ar sāpošu ķobi un tukšām kabatām. Tā ir realitāte, ko parādīt kā realitāti, nevis kā virzīta derdzīguma pilnu savas ārpusbūšanas faktu, ne katram sanāk. Vizbulim izdodas to nodemonstrēt bez patosa un slienām, varētu teikt – profesionāli.

Atsevišķi vērts runāt par stāstu ciklu. Fricis Malums, cik var nojaust, ir paša Vizbuļa alter ego, jo stāstos vietniekvārdi "viņš" un "es" jūk tāpat kā pirmās personas atskaite un omniprezentais naratīvs trešajā personā. Pirmais stāsts iesākas ar Maluma vizuālo aprakstu un dvēselisko definīciju. Pēdējais stāsts beidzas ar Maluma nāvi un pēcnāves gaitām. Pa vidu – neapšaubāmi interesantu ideju, novērojumu un aizmetņu salāti, kuriem ne vienmēr ir viegli izsekot. Reizēm ir sajūta, ka literārajā ziņā Fricis ir kā pūķis raustīgā vējā, lai arī rakstnieka domu līkloči fascinē ar gājieniem no viena koncepta pie otra.

Kaut kur reiz lasīju, ka daži no Ziemeļamerikas indiāņiem tradicionāli esot sev līdzi nēsājuši gabaliņu ar skujkoku sveķiem, un īpaši labos savas dzīves brīžos tos likuši pie deguna un ieelpojuši smaržu. Kad gribējies šos brīžus atsaukt atmiņā, esot pieticis ieelpot sveķu aromātu, un dzīves mirkļi no jauna atausuši, it kā būtu tikko notikuši. Līdzīgi arī priekšpēdējā stāstā "Ekskursija", kurā Rīgas šarms tiek uzburts ar smaržu palīdzību. Ar prieku atzīšos, ka uz mani šis triks iedarbojās.

Viss beidzas, ja tā varētu izteikties, uz satīriskas nots, par Eirovīziju un mūsdienu soctīklu apsēsto cilvēku ekstrēmismu. Ironija patīkami veldzē. Aizveru grāmatu ar sajūtu, ka ir parādījies autors, kura publikācijām būs vērts sekot līdzi.

 

[1] Adamaite "Iemetam Tavā Dzīvē Akmeni! Interesanti, Kas Notiks"

[2] Dibovska "Haralds Matulis: Mēs Esam Vidusšķira"

[3] Chae "Marx on the Family and Class Consciousness"

[4] Vīksna "#vidusšķira #matulis #viedoklis #problēmas #vuārisms"

[5] BBC "Almost a Third of Graduates "overeducated" for Their Job"

[6] Voland and Dunbar "Resource Competition and Reproduction: The Relationship between Economic and Parental Strategies in the Krummhörn Population (1720–1874)"

[7] Martinez "Tongue Tied: Resisting "Academese""

]]>
Kritika
news-50843 Thu, 25 Jul 2019 12:10:23 +0300 Pēcjēzus vecuma latvieša stāsti ironijas mērcītē ar tuč tuč filosofijas, aforismu un nāves piedevām https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/50843/ Laikā, kad latviešu oriģinālliteratūrā īsproza piedzīvo jau sen pelnīto uzvaras gājienu, esam aplaimoti ar vēl vienu tīrradni ˗ Oskara Vizbuļa (1973) debijas stāstu krājumu "Pēcjēzus vecuma sviests" (Mansards, 2019). Pie tam vēl apgāds paguvis informēt un iekārdināt ar ziņu, ka nākamajā gadā tiks izdots autora topošais romāns. Apzinoties, ka būs jārecenzē "Pēcjēzus vecuma sviests", jutos vienlīdz gaidpilni ieinteresēta un nobijusies. Pēdējie maskulīnās prozas darbi, kurus esmu lasījusi, ir Arvja Kolmaņa (1959) "Balāde par latviešu zemnieku, Grēns un citas versijas" (Dienas Grāmata, 2018) un Viļa Lācīša (1975) "Sekss un vardarbība" (Mansards, 2018). Tie palikuši atmiņā kā veiksmīgi un kvalitatīvi stāstu krājumi. Kļuvu bažīga, ka, lasot Oskara Vizbuļa grāmatu, to salīdzināšu ar iepriekšminēto autoru literārajiem veikumiem. Uz to fona debijas darbs šķitīs ne tik prasmīgi veidots. Tomēr arī šajā gadījumā nākas atsaukt atmiņā sentēvu gudrību par vīra neskatīšanu pēc cepures vai, precīzāk izsakoties, grāmatas nenovērtēšanu par zemu tikai tāpēc, ka tā ir debija. Vizbulim piemīt laba rakstnieka dotības, un "Pēcjēzus vecuma sviests" ir tikpat oriģināls un intriģējošs darbs kā Kolmaņa, Lācīša un citu aktuālo prozaiķu veikumi.

Grāmatā ietverti divpadsmit stāsti, no kuriem pieci veido ciklu "Friča Maluma dzīves brīži". Visus darbus savstarpēji vieno smalki tematiski un tekstuāli pavedieni, kas pamazām atklājas, stāstus lasot citu pēc cita. Domājot par pazīmēm un tēmām, kas visprecīzāk raksturo prozas krājumu, fiksējami seši atslēgvārdi. Tie nosauc galvenos elementus, kuri veido literārā darba kopainu.

Vīrietis un autobiogrāfiskums. Nenoliedzami, Oskara Vizbuļa prozas krājumā naratora balss pieder vīrietim. Visi stāsti, izņemot darbu "Devītais vilnis", kas rakstīts no sievietes skatpunkta, ir izteikti vīrišķīgi. To apliecina ne tikai maskulīnais stāstītājs, bet arī atklātais tiešums, brutalitāte un enerģija, kas caurstrāvo darbus. Interesanti, ka stāstā, kurā naratore ir daiļā dzimuma pārstāve, akcents vairāk likts nevis uz viņu, bet gan uz vīriešiem, kurus sieviete ir sastapusi. Ar katru nākamo iepazīšanās aprakstu lasītājs iegūst jaunu un detalizētu vīrieša portretējumu, respektīvi, to, kāds ir konkrētais maskulīnais tēls no sievietes perspektīvas. Grāmatā nav sakāpinātas emocionalitātes. Tēlu iekšējās izjūtas atklātas koncentrēti ˗ īsiem teikumiem, bez pārmērīgām sinonīmu un vienlīdzīgu teikuma locekļu virknēm. Lai gan vairākos stāstos galvenie varoņi nododas refleksijām par nāvi, dvēseli un dzīves jēgu, tas netiek atainots jūtelīgi, drīzāk ˗ kā fakta konstatācija. Arī nedaudz liriskākas atkāpes (piemēram, stāstā "Sargeņģelis, kas lamājas"), kad darba centrālais tēls Fricis formulē atziņas par cilvēka dvēseli, noslēdzas ar skarbu, bet patiesu spriedumu: "Jo mūsdienu cilvēks jau ir kā okeāna krastā izskalots beigts valis, uzpūties no pašlepnuma un pašpietiekamības indīgajām gāzēm, kas teju, teju lauzīsies uz āru, saraustot ķermeni gabalos. Tāpēc izšausim vispirms griestos automāta kārtu un tikai pēc tam nodziedāsim šūpuļdziesmu." (146)

Droši apgalvojams, ka grāmatā iekļauti arī autobiogrāfiski motīvi. Ar žurnālista tiešumu un filosofa domas lidojuma vērienu Oskars Vizbulis stāstos ievijis personīgo pieredzi, kas sakņota darbā ar masu medijiem. Autors 23 gadus strādājis žurnālistikā un tieši tur guvis sižetu izveidei nepieciešamos pavedienus. Intervijā ziņu portālam Lsm.lv* Vizbulis apstiprināja, ka darbā pieredzētajam, tiekoties ar milzīgu cilvēku daudzumu un sarunājoties par daudzveidīgām tēmām, bijusi neatsverama loma literāro darbu radīšanā. Būtiski, ka paša piedzīvotos notikumus rakstnieks atainojis tik pārliecinoši un pašsaprotami, ka lasītājam nerodas šaubas par stāstos attēlotā autentiskumu.

Nāve. Gandrīz visos stāstos lielākā vai mazākā mērā tiek aplūkots nāves motīvs. Varoņi tiek konfrontēti ar apziņu, ka ir mirstīgi. Grāmatā vairākkārt tiek atkārtota atziņa, ˗ piedzimām, tātad kaut kad arī nomirsim. Visdrīzāk tas notiks tieši vientulībā, jo cilvēki ierodas un aiziet no pasaules pastāvīgi. Tā sauktais, "mirēja egoisms" (88). Nāve, līdzīgi kā seksualitāte un neirotiskas slimības, literatūrā jau izsenis tiek skatīta kā viena no tabu tēmām. Protams, mūsdienās neaizskarami jautājumi vairs īsti nepastāv, ˗ robežas izzūd. Tomēr jāatzīst, ka cilvēka mirstīgums joprojām nav "ērts" un pateicīgs temats. Pēc krājuma izlasīšanas uzskatāmi redzams, ka autoram ir ļoti būtiski, pat nepieciešami akcentēt nāvi. Jā, bet kāpēc nerunāt par kaulaino ar izkapti rokā? Stāsti, kuros visdetalizētāk vēstīts par mirstīgumu, ir "Izkrāso pats" un "Sargeņģelis, kas lamājas". Pirmajā no nosauktajiem darbiem atainotas Hungāra Višķa pārdomas par dzīvi, apzinoties neizbēgami tuvojošos beigu akordu. Cilvēcīga un saprotama liekas vīrieša vēlme pajautāt kādam nelaiķim par to, kas notiek ar dvēseli un sajūtām pēc nāves. Šādi prātojumi nenoliedzami urd ikviena indivīda zemapziņā. Pirms nāves Hungāru pārņem bailes par to, cik nozīmīga loma viņa dzīvē bijusi atvēlēta mīlestībai: "Bet ko tad es esmu darījis, lai mani mīlētu? [..] Mīlestība, protams, arī ir vesela pasaule, bet vai ar to pietika?" (35) Kā sava veida atbilde un loka noslēgums ir darbā "Sargeņģelis, kas lamājas" rakstītais: "Dzīve galvenokārt domāta tam, lai saprastu, kas ir mīlestība. Bet mīlestība, protams, nav viss. Tev ir jādomā arī par sevi. Jo viens tu esi piedzimis un viens arī nomirsi." (165)

Ironija. Oskara Vizbuļa stāstu varoņiem ironija ir asinīs. Humors ir viens no veidiem, kā raudzīties uz dzīvi un apkārtējo pasauli. Prozas darbos atainotie vīrieši (arī sieviete) nav izmisuši un negausīgi čīkstētāji. Tie ir cilvēki, kuri par vienatni, neveiksmēm un nepiepildītām cerībām paironizēs, pasmiesies un dosies tālāk. Tā teikt, veselīga attieksme pret sabiedrību, lietām un situācijām. Paralēli ironijai lasītāja apziņā tiek injicēts pamatīgs daudzums melnā humora. Kā aukstu un atspirdzinošu ūdens šalti to saņemam epizodēs, kad tiek aprakstīts, kā čigāni realizēja atriebību, ar zobubirstēm izslaukot vienam no savējiem pēcpusi un pēc tam tās noliekot atpakaļ vietā, it kā nekas nebūtu noticis. Vai arī kādas popzvaigznes izmisīgajos centienos sagādāt Latvijai panākumus Eirovīzijā, uzstājoties ar izoperētu sirdi. Ar satīriskajām, reizēm pat šķebinoši naturālistiskajām ainām autors īsteno provokāciju, konfrontējot lasītāju ar ētisko un estētisko uzskatu sistēmu. Visblīvāk satīra un humors koncentrēti tādos stāstos kā "Sargeņģelis, kas lamājas", "Ekskursija", "Fricis un laiva" un "Vēstule profesoram". Absolūts ironijas iemiesojums ir Sargeņģeļa tēls (stāsts "Sargeņģelis, kas lamājas"). Var teikt, ka viņā sakoncentrēta satīras esence. Tikai viens no piemēriem tās izpausmēm sarunā ar Frici: "Mūsdienu pašpietiekamie cilvēki. Ne sūda jūs neesat pašpietiekami. Kā telefons rokā, tā atkal jāpazīž no sociālo tīklu pupa." (163)

Oskara Vizbuļa stāstu varoņi ir ironiski reālisti, kas ar abām kājām stāv uz zemes, tomēr reizēm, profilakses nolūkos, ir pelnījuši kārtīgu spērienu pa pēcpusi.

Negaidītība. Viens no lielākajiem trumpjiem, kas prasmīgi integrēts stāstos, ir negaidīts sižeta pavērsiens. Šis paņēmiens darbojas roku rokā ar vēl vienu grāmatas kvalitāti ˗ detalizāciju. Vairāku darbu (piemēram, "Ekskursija", "Vēstule profesoram", "Nāves pieminēšana ap brokastu laiku") stāstījumos autors ieviesis kādu šķietami mazsvarīgu faktu vai niansi, kas īpaši nepiesaista lasītāja uzmanību un kas vienmērīgi iekļaujas kopējā darbības plūdumā. Tomēr, kad iestājies īstais brīdis, nemanāmā detaļa tiek izspēlēta ar dūža cienīgu vērienu un kļūst par konkrētā prozas darba būtiskāko atslēgu. Negaidītības faktors, kas tiek atklāts kā paradokss, spilgti atainots arī postmodernisma virziena klasiķa Arvja Kolmaņa īsprozas darbos.

Kinematogrāfiskums. Krājumā iekļautos divpadsmit stāstus var dēvēt par īsfilmām. Teksti veidoti tā, ka tos iztēlē iespējams skatīt kā kino, turklāt augsta līmeņa. Kādā intervijā Oskars Vizbulis ir atzinis, ka viņa literārā autoritāte ir krievu klasiķis Vladimirs Nabokovs (1899–1977). Zināms, ka rakstnieka romāns "Camera obscura" (Dienas Grāmata, no krievu valodas tulkojis Jānis Hvoinskis, 2018) tiek uzskatīts par vienu no kinematogrāfiskākajiem darbiem ne tikai Nabokova daiļradē, bet arī pasaules literatūrā. Līdzīgi kā "Camera obscura", arī grāmatā "Pēcjēzus vecuma sviests" notikumi stāstos nepārtraukti nomaina cits citu, radot filmas kadru pārejai līdzīgu efektu. Visas ainas savirknējas vienotā stāstā, kas veiksmīgi būtu pārveidojams kādas kinofilmas scenārijā. Pateicoties vienkāršajai un lakoniskajai valodai, grāmatu iespējams izlasīt ļoti ātri. Arī notikumu attīstība ir viegli uztverama, jo stāsti nav pārblīvēti ar vairākiem naratoriem un specifiskām analepsēm vai prolepsēm. Stāstījuma ritmu nedaudz palēlina retoriskie jautājumi un filosofiskās apceres (piem., stāstā "Izkrāso pats"), tomēr šo elementu skaits ir minimāls, tādēļ tiem nav lielas ietekmes uz stāstījumu kopumā.

Aforistiskums. Atminos kādas skatītājas atsauksmi par Nacionālajā teātrī iestudēto izrādi "Arī vaļiem ir bail" (rež. Elmārs Seņkovs, 2018), kurā viņa uzvedumu bija nodēvējusi par domugraudu krātuvi. Identisku vērtējumu pelnījis arī "Pēcjēzus vecuma sviests". Apzināti vai nejauši Oskars Vizbulis grāmatā savirknējis tik daudz vērtīgu atziņu, ka neskaitāmas reizes nospriedu, ˗ tas noteikti ir jāpieraksta. Galvenokārt aforismi ir par mūsdienu sabiedrību, dzīvību un nāvi, cilvēka dzīvi un apkārtējām norisēm. Atziņas bieži vien pārklājas ar filosofiskām refleksijām. Stāstu krājumā ietvertas atsauces uz latviešu un pasaules literatūru. Darbā "Neiespējamā mīlestība" sieviete saka mīļotajam, ka "karuseļa sajūta ilgst tikai trīs gadus" (14). Francūzis, skandalozais provokators, Frederiks Beigbeders (1965) domājis līdzīgi, vienu no romāniem nosaucot "Mīlestība ilgst trīs gadus" (Zvaigzne ABC, no franču valodas tulkojusi Inta Šmite, 2012). Savukārt stāstā "Sargeņģelis, kas lamājas" izskan retoriski tiešais jautājums: "Vai esat sastapuši kompāniju, kurā kādam nebūtu iesauka Garais?" (142) Identisks teikums atrodams Viļa Lācīša jaunākajā veikumā "Sekss un vardarbība". Nedomāju, ka tas ir plaģiātisms, drīzāk ˗ objektīva sakritība.

Oskars Vizbulis ir piemērs tam, ka sākt rakstīt, turklāt profesionāli, iespējams jebkurā vecumā. Cerams, ka krājumu "Pēcjēzus vecuma sviests" novērtēs arī literatūras kritiķi un Latvijas Literatūras gada balvas žūrija.

 

* Jansone, I. 14.07.2019. Rakstīšana ir kā dzīvošana Latvijā ˗ dārgs hobijs. Intervija ar rakstnieku Oskaru Vizbuli. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/rakstisana-ir-ka-dzivosana-latvija--dargs-hobijs-intervija-ar-rakstnieku-oskaru-vizbuli.a325009/ [tiešsaiste] [skatīts 17.07.2019.].

]]>
Kritika
news-50770 Thu, 18 Jul 2019 08:23:18 +0300 Ziemeļaustrenis https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/50770/ No malas var šķist, ka Bernards pārstāv inerta vērotāja – putna uz jumta malas – pozīciju, bet neviens labāk par putniem nepazīst vēju lidspalvās. Tāpēc vērot drīkst un vajag. Viņu aizrauj atdzeja, pasauļu tveršana grafēmiskās sistēmās un kopsakarību meklējumi starp zinātnēm, sajūtām un parādībām. “Mani fascinē krustpunkti, kad neskaitāmas īstenības savienojas ar pazīstamo un vēl tikai nojaušamo; robežu izzušana starp vācu, igauņu, franču un citu – senās un mūsdienu – dzejas laiktelpu, starp realitātes “tad” un “tagad”. Bezgalīga sairuma, savienošanās un sablīvēšanās mirkļa fenomens. Efemers. Tas ir viss, kas mums dots.” LIETUS

es nejūtu viņu taču

mani zābaki atviež

zobus pret to un

liek viņu netieši jaust

tu tu lietiņ ne mērcē bet

pārvelc pār ielu un mums

tādu kā aizsargslāni no pirmdienas

 

----------------

 

ja pēc smidzekļa vai prāvākas

lietusgāzes no visām pusēm

virsū nāk sirēnas vai tas nozīmē ka

kaut kur pilsētā lijuši akmeņi oļi

vai arī metāla lentītes kuras

baložiem nojauc to smalko elektro-

magnētisko navigāciju un kāds bars

būs ieskrējis otrā

 

***

mutē asfalta garša

akmens uz akmens uzlicis

ausi tie klausās jā ko

viņi gan ausās vai asno un

sulo ar viegli kraukstošu troksni

vai lielā tilta trīcēšana bet zeme

vēl savu vārdu nav bildusi

kad tas būs jā kad tas lūzīs tad

noteikti aizies pa tramvaju sliedēm

pa bruģī iekaltiem nerviem gala

pieturā apriņķos apkārt sa-

šūpos kanālu pīles un atslēgas

atslēgas atslēdzniek aizslēdz šo

atskaņu loku izcel tās no sūnainā

ūdens zem bronzā lietajām margu

saulēm un galvām lai bez liekām

grūtībām kas bijis tumšs top zaļš

un atkal kļūst varabrūns skat

katrīndambī līst un man atkal jāiet

caur triumfa vārtiem un jāraugās

ka dīķis nav ticis tīrāks un saudzīgāks

gribas teikt nestāsti pasakas bet

kaut kur brēc pūces un mēnesi

no jauna kāds sakodījis asins-

sarkanu tagad mutē sarkanu akmeņu garša

pielīp pie augslējām netālu

kāds betona tornī bez mitas raibina

sarkanus zieģeļus slepens slepens

slepens slepens slepens vai gan tas

neskan kā akmens uz akmens

ar ausi pret ausi kas klausās

 

 

AUTOBUSS PĀRSLĒDZ

dienas un nakts

tuvo un tālo redzi

vienmērīgi šūpojas

viņa pavēlnieks

ir divi divdesmit septiņas

un aiz borta septiņi grādi

 

2.27 / 7°

227 / 70

22770

 

robežas izplūst

kā krāsūdens

mūžība izplešas

un nemaina nozīmi

 

nozīme mainās pati. jau rīt

šie skaitļi nenozīmēs neko. tāpat

mēmi ir ceļi un visi bez bedrēm

vienalga rēzekne / smiltene

ainaži / valmiera / rīga

rēzene smiltekne valmaži

rēzīga smīga

=

dubultlīnija nepārtraukta

bez apgriešanās

 

brauciens nebeidzas

tu esi tikai viena

no līdzbraucējiem

 

to ir daudz.

 

 

TORŅAKALNS

krustā sists mēness

valga dumbra migla

putni čirpst

varbūt pa sapņiem

 

pūce spēj lidot bez skaņas.

 

lielā ēka elpo kā bizons

dzestrajā maija naktī.

 

putni

nekad nav gulējuši.

 

 

DEBESĪS RŪSINA

laukā pa durvīm

lēnām un prātīgi

 

ap ēkas monolīto ķermeni

vijas dzirksteļu vainagi

smailēs elma ugunis

maiņkrāsu rakstos

pukst viņas dzīvība

 

aizspurdz negaisa iztramdīta

lidmašīna

lēnām un

prātīgi

 

ventilatori bez apstājas

rauj iekšā sutīgo

elektrizēto gaisu

 

kāpēc

katru nakti

plosās plaikšņi

saceļ matus stāvus

un iejaucas sakaros

 

nejauši attāli parkšķi

kā no nomestas klausules

kā bojāejas pēdējie trokšņi

kā..?

 

0.00

gaismas nomirkšķina

nodziest un turpina

zumēt bez skaņas

 

uz mirkli biji

tumsa mana dārgā tumsa

un atkal pārtrūksti

 

mūsu sakari neskaidri

parādās un

atkal pārtrūkst

 

 

ATKAL GAITĀ

pilnām 48 stundām

neļāvu aizrietēt

meklēju miegu

un atnāca murgi

 

spoži nedarbi

sejas ko labāk neredzēt

kādas ko labāk

redzu ceļā starp

divām r-pilsētām

vai piektajā stāvā

tādas kas izduras cauri

vārdiem un zīmēm

kas paralizē visus

laika atskaites rīkus

 

meklēju miegu

un atnāca svētdiena

agrā mesa un lauki

zem palsām lietus strēlēm

dusmu drupatas

uz novārgušas mēles

 

vakarpusē

krauķamelns dienvidis

pa puspavērto logu

uzrāva galotnēs

kur neatvadījies

briedināju aiziešanu

 

meklēju galdiņu

kur lidojumā rakstīt

pirmajā rindā jāsprādzējas

galdiņa nav

un lampas raustās

 

un vēlreiz meklēju miegu

bet braucējs dzen savējo prom

jūs klausāties retro radio

klausāmies murgu simfonijas

trīsdesmit ceturto daļu

 

¶ ¶ ¶

 

it neko vairs nemeklēju

varbūt tevi kas kādreiz

nosēdīsies līdzās

manām krauķu vietām

 

galvenais

lai nebaidies no

augstuma

 

tas putna skatiens

tev jau

ir

 

 

PĀRAGRA EFĒMERA*

aiz dzestrā un nedaudz valgā

stikla skatās uz mani varbūt arī

nemaz ne uz mani sak kas tu tāds

esi tur aiz manas pasaules loga

aiz kuras ir kaut kas saulripai

līdzīgs un apkārt balts un pēkšņi

es pats esmu efēmera pie kāda stikla

bet no turienes neatspīd nekas vien

izvelbtu acu pāris tumsā es apcērtos

un viegli šaujos ārā trīsošā naktī

pretim savai pirmai un beidzamai

dzīvības dienai

 

 

ZIEMEĻAUSTRENIS

3 m/s

8°C

23:28

es izeju ārā

un klausos naktī

kā pārbīdās pārmijas un laiks

zaļš

violets

elektrozils

es atkal esmu pārvirzīts

uz cita ceļa

 

un virsraksts brēc

ATKAL NOTRIEKTS CILVĒKS

 

/kas tev bija meklējams

uz mana sliežu ceļa?/

 

gaisa spiediens 1028,6 hPa.

redzamība 10,7 km.

 

ziemeļaustrenis.

 

 

 

*Efēmera – viendienīte, kukainis no viendienīšu (Ephemeroptera) kārtas.

]]>
Jaunrade
news-50739 Tue, 16 Jul 2019 12:02:39 +0300 M M M M M M M M M M M M M M M M M M (M) https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/50739/ Mana pirmā iepazīšanās ar "Orbītu" nosacīti saistīta ar M – "Maizi", mazu veikaliņu, kas atradās šībrīža jaunuzslieto "Galerija Centrs" stiklenīcu vietā. "Maizē" strādāja kāda mana skolasbiedre. Reiz biju iegājis paciemoties, papļāpāt. Vienubrīd viņa pēkšņi izvilka no plaukta "Orbītas" trešo almanahu, sakot, ka tas man ļoti patiks. Patika arī. Nopirkt gan nenopirku – tolaik pat 19 santīmu vērtajam Aldara "Pilzenes" alum nauda katru dienu bija jākrāj visdažādākajiem paņēmieniem. Šogad, ieraugot "Studijas bibliotēkā" izdoto Ilvas Skultes un Aigas Dzalbes koppētījumu par "Orbītu" (Neputns, 2018), to iegādājos. Spriežot pēc titullapā redzamajām pusmūža vīru portrejām, kas atgādina kopš Vudstokas izdzīvojušu grupu, varbūt pat tribute-band oriģinālajam sastāvam, "Orbīta" veic ne pirmo apriņķojumu caur kultūrsfērām. Tomēr, sekojot līdzi tekstgrupas aktivitātēm un iepazīstot šo vēsturisko pārskatu, skaidrs, ka apvienība nebūtu jāpārvieto uz muzeju vai arhīvu – "Orbītas" gadījumā varētu būt bezkaunīgi sarežģīti runāt par pašatražošanos bez jelkādām inovācijām vai bez aizraujošiem pavērsieniem un jaunām formām. Brīžiem pat šķiet, ka šobrīd Latvijā vairāk inovatīvuma piedāvā jau krietni padzīvojušie un pieredzējušie, piemēram, Einārs Pelšs un viņa Preiļu konceptuālisma epigoņu crew.

Līdzīgi kā citos pārskatos par laikmetīgo, piemēram, "90tie. Laikmetīgā māksla Latvijā" un Jāņa Taurena "KOLA", pats pētījums arī veidots kā akadēmiska spēle ar žanru un formu. Šoreiz tie ir poētiskas publicistikas stilā veidoti multimediāli 18 intervijas-šķirkļi, katrs raksturots ar savu M, piemēram, Moments, Metode, Medijs un citi. Šāds pētījums, kas drīzāk veidots kā asociatīva kolāža, ir ārkārtīgi parocīgs tiem, kas jau gadiem vai desmitgadēm ir saskarē ar "Orbītu". Tas ļauj izvērtēt paliekošā un gaistošā attiecības (grāmatā dokumentētais paliek, tomēr multimediālas performances restaurējums izbēg tvēruma*).

Pieļauju, ka nezinātājiem vai neofītiem, lai gan pats grāmatas saturs noteikti šķitīs aizraujošs, šāds tēlains, toties akadēmiski grods aplūkojums, varētu radīt zināmu jucekli, tomēr arī iedvesmojumu iepazīt tuvāk.

Lai gan tā nav tikai šī izdevuma nepilnība, bet teju ik mūsdienu izdokļa standarts, redaktoriem tomēr būtu vērts apgūt ja ne valodas, tad vismaz tīmekļa rīkus (jā, bet kā gan, nezinot valodas, var iedomāties, ka kaut kas būtu jāpārbauda?). Piemēram, Caché-Caché (23. lpp.) tulkots kā "paslēpes", kas gan oriģinālā pieprasītu cache-cache, citādi sanāk "paslēpts-paslēpts" (sal. ar Dmitrija Ranceva rakstu "Izgudrojot trajektoriju"**). Arī hrestomātiskām kultūrizteikām pāridarošais Gesamtkunstverk (31. lpp.) liek domāt, ka mūsdienu multimedialitāte un tehnoloģijas ne vienmēr paver ceļu uz, ja ne visām, tad daudzām valodām, to apguvi, bet gan sapluinī visas valodas, lai radītu bezrobežīgu pārrobežu pidžinu. Arī nosacīti svešvalodiskais Yaputhma Sound System kļuvis par Yaputma (59. lpp.). Sīkumi, ne sīkumi.

Jebkurā gadījumā, grāmatas divvalodīgais formāts (latviešu un angļu) ir brīnišķīgs, lai par "Orbītu" uzzinātu vairāk arī ārpus Latvijas***. Iepazīstot visus M, vēl labāk – pašas tekstgrupas performancēs, izstādēs, sarīkojumos, lasījumos un citās aktivitātēs –, ir skaidrs, ka "Orbītas" māksla ļauj sasniegt intelektuāli estētisku Ō vai vismaz gardi līdz ar abu pētnieču piedāvāto nomenklatūru nomurmināt – MMM...

 

* Mūsdienu mākslas un dažādu mediju (ne)saglabājamības problemātika saistībā ar attiecīgo tematiku aplūkota jau krietni senajā (no mūsdienu viedokļa) Ļeva Manoviča "Jauno mediju valodā" (RIXC 2006).

** https://www.satori.lv/article/izgudrojot-trajektoriju

*** Pavisam svaigs ir Massimo Maurizio izdotais pētījums "По(с)ле стихов" (Peter Lang 2019), kurā būtiska vieta atvēlēta arī "Orbītas" darbības aplūkojumam.

]]>
Kritika
news-50455 Wed, 26 Jun 2019 11:42:31 +0300 Saruna ar folkloristikas maģistranti Ilgu Vālodzi Ābeli https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/50455/ Ruta Kurpniece: Kāda ir Tava ikdiena? Cik ļoti tā ir saistīta ar folkloru?

 

Ilga Vālodze Ābele: Mana ikdiena ir piesātināta ar savstarpēji ļoti atšķirīgām aktivitātēm dažādās vidēs. Šobrīd strādāju ar kopienas izrāžu producēšanu dažādās Latvijas vietās. Šajā projektā ārzemju laikmetīgā teātra eksperti sadarbojas ar vietējiem profesionāļiem un amatieriem. Šovasar man arī ir iespēja organizēt jauniešu nometni par dažādiem politikas modeļiem, tāpat īstenoju ar vides piesārņojuma aktualizēšanu saistītas iniciatīvas, diezgan aktīvi darbojos arī folkloras studijā "Banga". Šīs nodarbes mijas ar citiem kultūras un sociāliem notikumiem, kurus turklāt vēl mēģinu savienot ar studijām. Atbildot uz jautājuma daļu par folkloru, jāsaka, ka tā nemanot pamanās iespraukties vairumā manu aktivitāšu. Kopienas teātra izrāžu izstrādes posmā, piemēram, devos vairākās ekspedīcijās uz Tilžu, veicot dzīvesstāstu intervijas. Daļa savākto stāstu tiek izmantoti dramaturģijā, taču fiksētas arī folkloras vienības, kuras noteikti būs jāpārskata. Tās būs noderīgas vai nu studijās, vai kādā radošā folkloras pasākumā.

''Banga'' krievu folkloras kopas ''Berendejka'' jubilejas koncertā (foto: Daniel Fedchenko)

 

R.K.: Tu šobrīd maģistrantūrā studē folkloristiku. Kā Tu nonāci pie lēmuma studēt baltu filoloģiju un kāpēc tieši folkloristikas modulī?

 

I.V.Ā.: Šī programma ietver to, kas mani vienmēr ir interesējis – kultūru, vēsturi, mākslu, valodu – un to, ar ko esmu saskārusies visas dzīves laikā – folkloru. Īsi pirms iestāšanās baltu filoloģijas bakalaura programmā sapratu, ka vēlos gūt padziļinātu izpratni par to, ko dzīves laikā arvien klātesošā folklora manī ielikusi. Vēlēšanos studēt papildina arī aizraušanās ar tradicionālo mūziku.

''Banga'' Hāgenskalna komūnā (foto: Oskars Upenieks)

 

R.K.: Zinu, ka darbojies folkloras studijā "Banga". Kā Tu tur nonāci?

 

I.V.Ā.: Es nevis tikai darbojos, bet pirms vairāk nekā trim gadiem pati to izveidoju. Sapratu, ka vēlos dziedāt, spēlēt instrumentus un pamatīgāk pētīt folkloru kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Tā kā neredzēju šī mērķa īstenošanai atbilstošu vietu, radīju to pati. Šobrīd jau esam pamatīgi izauguši, taču joprojām mēģinām saglabāt nosacīti šauru, jau iepriekšējās draudzībās un folkloras pieredzē balstītu dalībnieku loku, kopā ne tikai piedaloties vai vadot pasākumus, bet arī svinot svētkus vai parastu ikdienu savā, bandzenieku, lokā.

 

R.K.: Cik esmu dzirdējusi, tu aizraujies arī ar bezatkritumu saimniekošanu. Pastāsti, kāds ceļš tevi pie tās aizveda un kāpēc, tavuprāt, cilvēkiem to vajadzētu piekopt?

 

I.V.Ā: Pirms pāris gadiem apjautu, ko cilvēki dara ar dzīvo dabu, un pamazām sāku justies atbildīga par to, kā dabu negatīvi ietekmē mans dzīvesveids. Tagad šķiet savādi, ka bija jāpaiet apmēram divdesmit gadiem, lai kaut kas tāds pavisam skaidri iesprauktos manā apziņā. Lai vismaz nedaudz paildzinātu iespēju dzīvot skaistā un cilvēkiem piemērotā pasaulē, izvairos no neilgtspējīga iepakojuma, līdz ar to iepērkos beziepakojuma veikalos vai "laužu sistēmu" lielveikalos ar saviem auduma maisiņiem un daudzreizlietojamajiem ēdienu traukiem. Tāpat neiegādājos preces tikai tādēļ, ka varu tās atļauties, bet apdomāju to nepieciešamību. Esmu atklājusi, ka, piemēram, zero waste idejās balstīta dāvināšanas tradīcija, sniedzot sev tuvajiem kādu piedzīvojumu, nevis lietu, rada arvien vairāk labā. Par to priecājos arī pati, jo lietas man vairs nesniedz tik daudz gandarījuma, kā piedzīvojumi. Domāju, ka cieņu un atbildību pret dabu manī ielikusi folklora. Ir aizkustinoši skaisti atklāt savu piederību dabai, svaigā pavasara gaisā gavilējot kalna galiņā.

Pie zināšanu kalna (foto: Sandis Lazda)

 

R.K.: Vai Tu aicinātu citus mūsdienu jauniešus studēt folkloru?

 

I.V.Ā.: Es aicinātu studēt folkloru tos cilvēkus, kuri vēlas izprast savas kultūras veidošanos, gūt iespēju analizēt sevī un apkārt notiekošos procesus, kā arī pieredzēt vasaras ekspedīcijas ar brīnišķīgiem mācībspēkiem un patiesu Latvijas novadu cilvēku atklātību.

 

R.K.: Kāds būtu Tavs novēlējums vai ieteikums topošajiem un esošajiem studentiem?

 

I.V.Ā.: Darīt to, kas katru individuāli interesē tādā veidā, lai no tā būtu kāda jēga. Es, piemēram, nestudēju, lai apgūtu profesiju, kaut gan ir apstiprinājies, ka šīs studijas sniedz dažādas darba iespējas, bet gan lai paplašinātu izpratni par to, kas man ir saistošs, un domāju, ka tam ir līdzvērtīga vai pat lielāka jēga par veiksmīgu karjeras veidošanu. Novēlu arī novērtēt, ka mūsu valstī šāda iespēja daudziem ir bez maksas, un izmantot to.

2017. gada ekspedīcijā Daugavpils novadā (foto: Uģis Nastevičs)

 

Ar Ilgu sarunājās "Ubi Sunt" redaktore Ruta Kurpniece.

]]>
Sarunas
news-50425 Tue, 25 Jun 2019 10:35:04 +0300 visi pasaules kukū https://www.ubisunt.lu.lv/zinas/t/50425/ Mani palūdza uzrakstīt īsu ievadu par to, kas šis vispār ir. Tā kā man pašai tas īsti nav skaidrs, vērsos pēc padoma pie saviem draugiem. Daži izskanējušie varianti: "Saki, ka tā ir virsintuitīva pasaules uztvere, garīgais suprematisms un refleksija," "Es vispār aizliegtu māksliniekam prasīt ko tādu. Cik labi tiem, kuriem ir aģenti, kas to izdomā," "Tas galīgi nav viegli," "Es laikam nocitētu Zvjagincevu, ka filma vai, šajā gadījumā, dzeja dzimst lasītāja/skatītāja dvēselē vai mirst, tas arī viss, ko var par to pateikt." Nu re, Zvjagincevu tiešā veidā necitēju, bet savus draugus gan. Šīs rindas, kas pārmaiņas pēc nav tīra proza, rakstīju tad, kad jutu, ka man tas ir vajadzīgs, nedomājot par to, kas tas ir/būs. Par to atliek spriest lasītājam.