Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Nemīlestība sāp ļoti. Inga Gaile „Stikli”
Zita Kārkla
16.05.2016.

Dzejnieces un dramaturģes Ingas Gailes romāna „Stikli", kas iznācis vēstures romānu sērijā „Mēs. Latvija, XX gadsimts”, darbība risinās no 1937. līdz 1939. gadam, taču, līdzīgi kā Noras Ikstenas romānā „Mātes piens, – lai gan laikmeta notikumu radītās traumas atstāj sekas, kas ietekmē cilvēkus visu mūžu un vēl arī nākamajās paaudzēs, – laikmets ir tikai ietvars, un īstā vēsture „Stiklos” ir katra tēla personiskā, iekšējā vēsture.

Romāna centrā ir jauna sieviete Magdalēna Cīrule, Strenču psihiatriskās slimnīcas paciente, kurai diagnosticēta maniakālā depresija. Magdalēna, būdama gaidībās ar ārsta Kārļa Vilka bērnu, ierodas Kārļa mātes Ilzes lauku mājās „Smilškalnos”, kur sagaida un dzemdē dēlu. Tekstā Magdas izjūtas un iekšējie pārdzīvojumi mijas ar citu tēlu – Kārļa, Ilzes, Mārtiņa, Alberta Krīvmaņa un Lidijas vēstījumiem. Inga Gaile stāsta par cilvēka dvēseles sāpēm, centrā paturot sievieti un meklējot atbildes uz jautājumiem: no kurienes nāk šīs sāpes; kā pagātnes ievainojumu sekas ietekmē cilvēka dzīvi; kā cilvēki tiek vai netiek ar šiem ievainojumiem galā?

Viens no veidiem, lai nebūtu jāsastopas ar emocionālajām sāpēm, ir ignorēt, noliegt sabiedrībā nepieņemamo savas būtības daļu, dzīvojot ārēji nevainojamu dzīvi, kā to dara, piemēram, Krīvmanis: „Es nebiju gatavs sastapties ar jautājumu, par ko un kāpēc es raudāju.”” (81) Ilze savukārt, lai izdzīvotu, sevī sastindzinājusi spēju just: „Notikumi riņķo man apkārt tādos ziepju burbuļos, kādus manā bērnībā rātslaukumā pūta ceļojošā cirka klauni. Tikai apvalki tiem ir cieti, kā stikla, ja tā nebūtu, es nevarētu izdzīvot, es pazustu sāpēs.” (48) Atšķirīgs ir Magdas stāsts – viņa sāpes izdzīvo.

Gaile tekstā fizisko ķermeni un dvēseli nešķir vienu no otra – dvēsele tiek izdzīvota arī caur ķermeni; Magdas emocionālās un fiziskās sāpes sasaucas, un tieši dzemdības ir notikums, kura laikā atkārtotie vārdi „elpo, elpo, elpo” vēstījuma kontekstā iegūst plašāku nozīmi, ietverot arī Magdas dvēseles cīņu, kas norisinās starp apziņas stāvokļiem „manis nav” un „es esmu”. Un, tikai izgājusi cauri sāpju uguns riņķim, Magda vairs nebalansē uz trauslās robežas starp prātu un neprātu: „Mīlestība sāp ļoti. Bet es nekad vairs nezaudēšu apziņu. Kopš esmu otrpus uguns riņķim, es to zinu. Es varētu vēlreiz tam cauri iziet, ja vajadzētu.” (167)

„Stiklos” liela nozīme ir dažādām sievietes ķermeņa pieredzēm – varmācība pret sievietes ķermeni, seksualitāte, grūtniecība, dzemdības, – caur kurām tiek atklāta arī sievietes emocionālā pasaule. Magdas miesas alkas nāk no nepiepildītām dvēseles ilgām pēc tuvības, mīlestības: „Kā tas viss sākās? Kā tas viss sākās? Magdai vajadzēja ķermeni, savu ķermeni, kur likt pāri malām sulojošo dvēseli.” (91) Sievietes seksualitāte, jutekliskums tekstā ierakstīts gan kā skaists un dabisks, gan arī parādīts tas, kā sabiedrības normu dēļ sieviete savu seksualitāti var uztvert kā riebīgu un noliedzamu, bet, piedzīvojot vardarbību, sieviete to uztver arī kā savu vainu: „Pati vainīga, pati vainīga, nav ko te staigāt, dibenu gorot, es nemaz negorīju, kā tad tu negorīji, kurš tad gorīja, ja ne tu, pati vainīga, ka viņš tevi apgrābsta. Vai kādu citu meiteni puiši apgrābsta skolā?” (39)

Būtiska tēma romānā ir arī mātes un meitas attiecības, kurās meitas, nesaņēmušas mātes apstiprinājumu savai identitātei, spēcīgas traumas situācijā nespēj noturēt emocionālo līdzsvaru. Tas ir gan stāsts par Magdu un viņas māti Kristīni, – nosodījums, nicinājums un nemīlestība, kuru Magda kā bērns saņēmusi no mātes, ietekmē viņas (ne)spēju tikt galā ar traumu, – gan arī stāsts par Ilzes un Johannas distancētajām, sarežģītajām attiecībām.

Vienīgā mātes dāvana Ilzei 17 gadu laikā, kamēr abas nav tikušās, Rilkes „Soneti Orfejam”, ir simboliska. Mātes dāvana ir tāda, ko meita nespēj lietot, – kopš vīra nāves pirms 30 gadiem Ilze grāmatas vairs nelasa. Vienlaikus šī grāmata, ja Ilze spētu to lasīt, iespējams, palīdzētu atmodināt viņas pirms 30 gadiem aprakto emocionālo pasauli, taču meitas un mātes attiecības ir tik distancētas, ka mātes caur grāmatu mesto tiltu Ilze nespēj satvert. Zīmīgi, ka vēlāk, kad Ilze, izdusmojusies un izsāpējusi sāpes, spēj atvērties un veidot attiecības ar Mārtiņu, viņas dziedināšana notiek arī caur grāmatu lasīšanu, – Mārtiņš Ilzei skaļi lasa priekšā. Grāmata, literārs teksts tiek atklāts kā Ilzes emocionālās būtības daļas atslēgšanas instruments. Dodot balsi dažādajām sievietēm – mātēm un meitām –, Gaile ne tikai ļauj viņām runāt par noklusēto, bet raksta arī par to smaguma nastu, kuru sievietes nes vairākās paaudzēs, – un par to, kā mātes nasta ietekmē meitas.

Taču „Stiklos” tiek izstāstīti ne tikai sieviešu, bet arī Kārļa, Mārtiņa un Alberta Krīvmaņa stāsti, kas visi ir līdzīgi tajā, ka vīriešiem nav pieņemts just, būt emocionāliem: „Vīrieši neraud, vīrieši ir stiprie pleci, vīrieši aizsargā un iekaro, vīrieši uzstāda sev mērķus un tad tos sasniedz.” (81). Viņu sāpes un ievainojumi tiek aprakti, noliegti, paslēpti. Kārlis, audzis bez tēva un arī bez mātes, kad valdonīgā vecāmāte viņu paņem pie sevis, pats nav piedzīvojis maigumu, tādēļ ir nejūtīgs pret Magdas sāpēm. Savukārt Krīvmanis, kurš, nespējot pieņemt savas būtības tumšo, disharmonisko, bīstamo daļu, tiecas pēc idealizētas harmonijas, romānā reprezentē eigēnikas idejas, par savu dzīves uzdevumu uzskatot tautas „augstvērtīgās” daļas pavairošanu, „mazvērtīgo” (romānā tie ir garīgi slimie Latvijas iedzīvotāji) ierobežojot.

Romānā „Stikli” klātesošs ne tikai Gailes dzejai un dramaturģijai raksturīgais feministiskais skatījums – proza turpina rakstniecei svarīgas tēmas saistībā ar sievietes esamību pasaulē (sievietes ķermenis, sievietes loma sabiedrībā, mātes un meitas attiecības un to ietekme uz meitas identitāti), arī pats teksts ir sievišķās rakstības caurstrāvots. Domājot par sievišķo rakstību, franču feministes uzsvērušas tekstos nolasāmos sievišķos libidinālos impulsus, kas ir ciešāk saistīti ar ķermenisko, juteklisko, pirmsedipālo un tuvību ar mātes ķermeni, kas arī nolasāma „Stiklu” tekstā, kuru raksturo ritms, ko rada vārdu un īsu teikumu atkārtojumi, piemēram, elpo, elpo, elpo; es esmu, es esmu, es esmu; mīlestība sāp ļoti utml., dzejas ritmam raksturīga vārdu kārtība teikumos, piemēram, mīlestība sāp ļoti; Karls ēd bieži utml., plūstoša ūdens tēls, – vairākkārt tekstā sievietes asaras pārvēršas par upi: „Viņa mani apskāva un turēja savās siltajās rokās, es raudāju, raudāju, upes tecēja no manis, urdziņas izveidoja ap viņu mitru melnzemi, kurā uzreiz sāka dzīt savus dīgstus krokusi un lapsastes.” (106) Asaru upes ir auglīgas – no tām rodas kaut kas jauns.

Viens no tēliem, kas viscaur tekstā atkārtojas, ir sala. Simboliski tā ir no šīs pasaules nošķirta maģiska "cituriene", kur tiek novērsta netaisnība, taču lielais leģendāro salu skaits, kurās mīt tikai sievietes, liek domāt par salu kā sievišķu patvēruma simbolu. Magdas iztēlotā drošības sala ir „(..) tāda vieta, kur esmu drošībā un kur varu droši izstāstīt kādam mīļam cilvēkam par savām bēdām” (129). Svarīgi ir savu stāstu droši izstāstīt kādam, droši stāstīt par sevi.

„Stikli” ir emocionāli dziļa, poētiska proza, kurai piemīt Gailes tekstiem raksturīgais jutekliskums, tiešums un patiesums. Uzlūkojot sievieti kā pārpilnību, Gaile pavērš tādas sievietei piedēvētās sabiedrībā negatīvi uztvertās īpašības kā iracionalitāte, emocionalitāte, svārstīgums par pozitīvām īpašībām, tā pierādot sievietes klātbūtni valodā un kultūrā.