Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Foto: Lina Blūmė
"Dzīve kā grūtnieces vēders, kur cilvēkam jāpaliek noslēpumā." [1] Saruna ar rakstnieci Andru Manfeldi
Zita Kārkla
16.02.2018.

Janvāra sniega diena Rīgā, cauri baltam putenim man pretī nāk krāsainā Andra – oranžs lakats, sarkanviolets auduma maisiņš, gaišzila soma. Ieejam "Kanēļa kafejnīcā", jo tur neviena cita nav un Andrai garšo kanēlis. Sarunas laikā, iesnigušas Rīgas vidū, runājam par laiku – par to, kas bijis, par atgriešanos bērnībā, par dzīvošanu neparastā vietā starp pagātni un tagadni, par to, kā ir tad, kad laika nav vispār, vai – kā iespējams pārvarēt laika robežas, kad, lasot kādu grāmatu, tās autors var kļūt par draugu. Satiekoties Andra man uzdāvina Kristiānas Dimiteres ilustrēto Kārļa Skalbes pasaku "Jūras vārava", kuru vakarā pēc garas dienas lasu priekšā savām meitām, šūpojoties Skalbes valodā kā viļņos. Arī sarunas var būt līdzīgas viļņiem – sarunā ir iespējams uz brīdi kaut kam pieskarties, kaut ko šķietami notvert, bet tad jau klāt nākamais vilnis, un viss jau ir cits: jo cilvēkam ir jāpaliek noslēpumā...

"Man patīk, ka mani netraucē, bet, ja tas notiek pārāk ilgi, es skumstu," saka Fēliksa grāmatā "Kurš no mums lidos?". Vai tas varētu būt arī par Tevi?

Jā, tas ir par mani, bet reiz, sarunājoties ar vīru, uzzināju, ka viņam ir līdzīgi, arī viņu cilvēki kaitina, bet, kad cilvēku pārāk ilgi nav, jāskumst pēc viņiem. Un tad es domāju: redz, kā, varbūt visiem tā ir.

Kur Tu raksti?

Lai sāktu kaut ko jaunu vai rakstītu romānu, lai darītu kaut ko fundamentālu, es nevaru, piemēram, aizvest bērnus uz bērnudārzu, atvērt datoru un sākt rakstīt, es varu kaut ko palabot, varbūt dzejoli uzrakstīt, bet tādam kārtīgam darbam es nevaru ķerties klāt. Tad es braucu uz Rakstnieku mājām vai atstāju bērnus pie mammas, vīramātes vai māsas. Rakstot grāmatu "Kurš no mums lidos?", es dzīvoju Dubultos un ik pa laikam mazos varēju aizvest nedēļas nogalēs vai uz trīs četrām dienām pie māsas Imantā. Tādos posmos es rakstīju – pa trīs četrām dienām. Man ir bijis tā: pabeidzu pēdējo teikumu, un jāsteidzas uz vilcienu. Es skrienu, un izrādās, ka 20 minūtes par ātru, jo vēl nevaru pieslēgties atpakaļ dzīvei.

Lai rakstītu, man pirmajā dienā vajag atgūties no ikdienas steigas, tad var sākt strādāt. Es varu ilgi strādāt, desmit divpadsmit stundas rakstīt: tas ir nenormāli, man pat liekas, ka mana redze ir kļuvusi sliktāka. Rakstīšana ir tāds sprints – sakrāj, sakrāj spēkus un tad līdz spēku izsīkumam.

Grāmatai "Kurš no mums lidos?" Tu esi arī ilustrāciju autore. Vai zīmēšanai nepieciešams tikpat ilgs laiks kā rakstīšanai?

Nē, zīmēt gan bija tā – aizvedu mazo uz bērnudārzu, atnācu mājās, aizbraucu izpeldēties, padzēru kafiju un sāku zīmēt: tā līdz pulksten pieciem.

Es ilgi domāju, kurš varētu ilustrēt grāmatu. Sākumā likās, ka varbūt zīmēs vecākā meita. Iedevu viņai pamēģināt. Meita zīmē, zīmē kaut ko, es viņai prasu: "Kas tas tāds?" Izskatās pēc kaut kādas alas. Viņa atbild: "Ai, tas jau no citas pasakas!" Un es domāju, meita man sazīmēs nezin ko, nebūs konsekventi, kaut gan viņai labāk sanāk. Bērni zīmējot ir drosmīgāki, es esmu bailīgāka. Es jūtu atmosfēru, bet man nesanāk formas.

Visas ilustrācijas grāmatai ir zīmētas ar planšeti. Es sapratu, ka neesmu gandrīz 15 gadus zīmējusi un man roka tā neklausa. Man vajadzētu ļoti daudz laika, lai ar roku uzzīmētu.

Romāna "Dzimtenīte" (2012) pēdējā lappusē rakstīts, ka sagatavošanā ir īsprozas krājums "Okeāns Ilze". Vai krājums vēl top?

Darbs ir pabeigts, vēl tikai redaktoram jālasa. Darbu izdos "Latvijas mediji". Bija plānots, ka tas iznāks 25. martā, bet nepaspēs tik ātri, tad varbūt uz jūniju. Es arī mainīju nosaukumu, jo, kad radās nosaukums "Okeāns Ilze", tolaik nezināju, ka ir tāda rokgrupa "Elzas okeāns" [2], es to nebiju pamanījusi, kaut gan tā grupa ir veca. Pēc tam arī Elīnai Bākulei iznāca dzejoļu krājums "Zilonis Okeāns", arī Zeibotam "Okeāniskais Es", un tas "okeāns" likās jau tāds novalkāts. Tagad ir cits nosaukums – "Mājās pārnācu basa" –, jo vienā stāstā tā ir, ka mamma atnāk no Sibīrijas basām kājām. Arī Bībelē, Mozus grāmatā, ir rakstīts: noauj savas kājas, jo zeme, uz kuras tu stāvi, ir svēta. Man tas patika, jo cieņa, ko viņi (cilvēki, kuri atgriezās no Sibīrijas) juta pret Latviju, bija milzīga. Grāmatā visvairāk ir stāstu no tiem, kurus izsūtīja 1949. gadā. Pirms atgriešanās ļoti daudziem Sibīrijā jau bija sava iedzīve, saimniecība, un viņi zināja, ka atbrauks uz Latviju un atkal būs tukšinieki, sāks visu no sākuma, bet šie cilvēki visu atstāja un brauca, jo viņu iekšējā tēvzemes vai dzimtenes sajūta bija ārkārtīgi liela.

Cilvēki piedzīvo visādas gammas, svētlaimi un ciešanas. Visvairāk tomēr šie smagie brīži ir mācījuši. Tad tu audz. Tāpēc arī rakstu par izsūtītajiem. Viņi ir lieli cilvēki, viņu pieredze ir liela. Agrāk cilvēkiem lietas bija vērtīgākas, vārdi bija vērtīgāki, ēdiens bija vērtīgāks, attiecības bija vērtīgākas, jo visa bija mazāk. Mums ir citādi, un cilvēki pielāgojas.

Vai grāmata ir turpinājums darbam "Zemnīcas bērni" (2010)?

Grāmata ir nenokārtots parāds. Tā tapa 7 gadus. Kad iznāca "Zemnīcas bērni", cilvēki nāca pie manis un kaut ko izstāstīja – nu, tā izstāstīja, ka pilnīgi līdz asarām, un man gribējās to pierakstīt. Sākumā es tam ķēros klāt ar tādu "umpā": neiedomājos, ka tas varētu būt tik grūti. Tagad jau visi ir informēti, ka latviešu rakstnieki ir introverti, bet man ir jāsarunā randiņš, man ir jāaiziet, man ir jārunā, man ir jāatceras, man ir jāatrod laiks pārstrādāt, un tad tas cilvēks pasaka: "Nē, šitā tas vispār nebija." Tas ir liels process: ne tik daudz pati rakstīšana kā viss, kas tai apkārt.

Taviem darbiem raksturīgs skaudrs pasaules redzējums un reizē aizturēta elpa un bijība liela skaistuma priekšā. Vēl tev piemīt arī spēja iejusties bērna pasaules izjūtā. "Kurš no mums lidos?", manuprāt, ir Manfeldei netipiski gaiša grāmata.

Jā, tur nav tā "gruzonā", un man pašai arī tāds prieks, ka tur tā nav. Un reizē šajā darbā stāstīts par to, ka arī bērns meklē kaut kādu jēgu, kaut kādu iemeslu. Grāmatas "Kurš no mums lidos?" mērķis ir pateikt: tu neesi viens. Visi mēs esam kaut kādi vieni. Un visiem sāp.

Es tagad esmu uz tādas vecuma nots (nezinu gan, ko es teikšu, kad man būs 60), un, manuprāt, cilvēks ir kā gredzens: jo tuvāk viņš nāk savam izskaņas galam, kad viņš savienosies ar sākumu, jo bērnības atmiņas kļūst arvien reālākas, taustāmākas, aizvien svarīgākas. Cilvēks tiešām ir kā tāda grāmata, un tas, kas sākumā rakstīts, ir vēl dziļāk, skaistāk, un tev jāsatiekas ar to. Caur grāmatu "Kurš no mums lidos?" es sajutu sevi atkal atpakaļ bērnībā ­– kā es bērnībā skraidīju, kā es redzēju, kā es kaut ko zīmēju.

Tavi pēdējo gadu darbi – "Ziemeļu tirgus" (2013), "Virsnieku sievas" (2017), "Kurš no mums lidos?" (2017) – ir par Karostu. Ko Tev nozīmē Karosta?

Ja es dzīvotu, piemēram, Kuldīgā, es droši vien rakstītu par Kuldīgu, es vienkārši ietekmējos no vides. Man ir svarīgi iztēloties, kur lietas notiek, konkrētu krustojumu. Man Karosta patīk, jo tur ir plašs. Es vispār nejūtu, ka dzīvoju pilsētā. Es dzīvoju neparastā vietā: ne tagadnē, ne pagātnē, kaut kur pa vidu, kaut kādā dīvainā vietā, kur tuvu ir bērnudārzs, baznīca, jūra un veikals.

Nav tā, ka esmu baigā Karostas pielūdzēja. Nu labi, it kā esmu. Bet es varētu arī aizbraukt. Jābūt gatavībā atteikties gan no vietas, gan no cilvēkiem, gan no sevis, no sava ķermeņa. Ir labi būt gatavai, kad tas pienāk. Tā nav tukša filozofēšana, jāsāk rēķināties ar to. Man jau tagad ir nenormāli paveicies, ka es esmu tik tālu tikusi.

Ko Tu darītu, ja nerakstītu?

Man jau nav variantu. Iet strādāt, piemēram, veikalā "Top", kurā vajadzēja pārdevēju? Ar to nekas labāk nebūtu. Protams, bērni cieš. Kamēr es rakstīju "Zemnīcas bērnus" un "Ceļojumu uz mēnesi", Anna, vecākā meita, bija pie manas mammas. Meita ir tāda, kas visu noglabā sevī, bet var saprast, ka raudājusi tās asariņas spilvenā. Tas ir arī uz manas sirdsapziņas. Es nodaru pāri. Bet kā citādi? Es nemāku neko citu darīt. Man visādas idejas ir bijušas. Netālu no manām mājām ir zivju fabrika. Domāju, es arī varu strādāt, esmu izturīga. (Tiesa gan, tikai uz divām nedēļām, man nav tādas veselības. Man mājās ir veselība, ja es laikus padzeros un paēdu, kad man vajag.) Es piezvanu uz zivju fabriku, starp citu, šī pieredze man arī "Dzimtenītē" noderēs (tad vēl to darbu nesauca "Dzimtenīte"), bet visa nelaime tā, ka sešos no rīta ir izbraukšana, un man nebija, kas Annu aizved uz bērnudārzu. Sapratu, ka nekas man tur nesanāks. Rakstot es nenopelnu daudz, bet kaut kā izgrozīties varu. Tikai atsakoties var kaut ko iegūt, nekad nevar dabūt visu. Man patīk domāt par laiku, par laika relativitāti. Es lasīju "Alisi Brīnumzemē" – lai kaut kur nonāktu, ir jākustas divreiz ātrāk. Tā arī ir. Esmu pamanījusi, ka sanāk labs darbs, ja tu pārkāp kaut kam pāri, vēl kaut ko atrodi. Labi, es rakstu varbūt vienu grāmatu, kuru sauc "Andra Manfelde", bet tomēr katrs darbs ir kādā citā rakursā, tas ir kā tēlniecībā.

Tu gribēji būt māksliniece...

Es visu laiku domāju, ka būšu gleznotāja. Kad gleznoju, man bija tāda sajūta: cik skaisti! No tā skaistuma es varēju gandrīz vai sākt raudāt. Man bija tik asa redze, es domāju, tuvu absolūtai redzei – jebkuru krāsu niansi varēju atšķirt un uzjaukt. Bet tad es nospriedu: kam šī sajūsma, ko es darīšu ar šo sajūsmu? Es gribu runāt par dzīvi, es gribu runāt par sāpēm. Ko es darīšu ar skaistu kluso dabu? Mani pašu tā neapmierina, ja es nevaru atkāpties tik tālu, lai stilizētu un uztaisītu "Gerniku" [3], ja es nemāku tā dzīvot, lai uztaisītu "Kartupeļu ēdājus"[4], tad es negribu. Es nemāku formas zīmēt. Kādus trīs gadus mākslas skolā es kubu zīmēju, beigās tas kubs man vienalga sanāca galīgi šķībs. Es nejūtu jeb nesaprotu, kā turas kauli, tikai tā apmēram. Es gribu runāt par cilvēku, bet kā es varu runāt par cilvēku, ja nevaru uzzīmēt kaulus?

Ko Tu tagad lasi?

Pēdējā grāmata, kuru izlasīju, bija "Aviators", jo man ļoti patika "Laurus" [5]. Vispār atļauties lasīt man šobrīd ir greznība. Vakaros meita neiet gulēt neparko, un no rīta jāceļas, jāstrādā, nav laika. Tas, ko studiju gados sagrābu, tas arī ir. Tur ir tādi robi! Labi, ka to neviens nezina, trakāki nekā Holandes siera caurumi.

Agrāk man bija tā: kad es lasīju, tad ilgi dzīvoju ar to. Bet lasīšana man bija pamīšus ar glezniecību. Man bija van Gogs un krievu reālisti, tad pa to starpu nezin kāpēc vēl Tagore, tad bija Sudraba laikmets un Ahmatova, un Elsbergs, es pat tagad vienu Elsberga dzejoli zinu no galvas. Un franču dzeja, krājums "Es tevi turpinu" man vēl tagad stāv goda vietā uz palodzes. Linards Tauns man patīk: "Es eju uz sievieti kā uz Jeruzālemi..." Es to gribu kaut kur izmantot kā moto, bet vēl nezinu, kurai grāmatai. Daudz lasīju Lorku. Man gan bija viens posms, kad, pārlasījusies Lorku, sarkanos brunčos gāju zīmēt visādus Kuldīgas šķūnīšus. Ļoti grafiski. Es tagad skatos uz tiem darbiem, tos varētu kaut kā pārtaisīt, jo, gluži tāpat kā tekstā, tur arī ir kaut kāds ritms iekšā.

Viena no Tavām grāmatām, pie kuras es savā lasīšanas pieredzē ik pa laikam atgriežos, ir "Ceļojums uz mēnesi" (2011) – tā ir rakstnieces dienasgrāmata. Kāpēc Tev vajadzēja, lai arī citi to lasītu?

"Ceļojumu uz mēnesi" es sāku rakstīt, jo man gribējās draugiem pastāstīt, kā man iet. Rakstīt vēstules. Un kāpēc vienam rakstīt, ja var vairākiem aizrakstīt vienu un to pašu? Pēc tam – kāpēc man rakstīt sadzīviski, ja es varu to pārtaisīt? Kāpēc man rakstīt tāpat, ja es varu ar ironiju uzrakstīt? Un katru reizi, kad es izeju ārā, ar mani kaut kas notiek. Tad es domāju – ja man tas ir interesanti, varbūt vēl kādam tas varētu būt interesanti.

Katra grāmata ir kā pergamenta vēstule, kuru ieliec pudelē un iemet jūrā, un tad tu stāvi krastā un gaidi... nu, izlasījāt, izlasījāt? Kāpēc neizlasījāt?

Kad es pati lasu grāmatas, kuras uzrakstījuši citi, – varbūt viņi jau sen ir miruši jeb, pareizāk, nu jau viņi ir tajā pasaulē, kur nav laika, – viņi ir mani draugi. Es arī, iemetot to vēstuli jūrā, gaidu, kur ir mani draugi. Vārds ir kā sēkla: ieliec zemē un nezini: vai izaugs par kaut ko vai neizaugs.

Kāda pašlaik izskatās Tava dzīve un rakstīšana?

Tas tikai tā šķiet, ka mana dzīve šobrīd ir garlaicīga, ka it nekas nenotiek, patiesībā ar mani visu laiku kaut kas notiek, visādi atgadījumi, sakritības. Un arī tad, ja nekas nenotiek, trīs kaķi un četrarpus suņi aizskrien, un kaut kas jocīgs tur ir. Piemēram, nekas nenotiek, uzkāpju uz sava riteņa un braucu, un man sakrājas kaut kādas lietiņas, tādas maziņas, un kaut kā sakārtojas. Vai, piemēram, peldot man kaut kas ienāk prātā, atceros vēl kaut ko. Atnāku mājās, apsēžos, domāju: tur jau nekā nav. Ai, nu labi, piespiežu sevi: nu, uzraksti tos divus teikumus. Sāku rakstīt, un aiziet. Es rakstu un notveru to sajūtu, un tā ir tāda kā lidojot, ar tādiem lieliem spārniem, tādiem pamatīgiem, un es nezinu, kā es piezemēšos, vai taranēšu, vai pietiks spēka līdz beigām vai ne, nav laika par to domāt, vienkārši jāvālē uz priekšu.

Staigājot pa Ventspils promenādi, es jau esmu izdomājusi nākamo bērnu grāmatu. Tur būs meitene, kura vienu nedēļu dzīvo vienā krastā, otru nedēļu otrā krastā, vienu nedēļu pie tēta, otru pie mammas. Tas stāsts būs no viņas pozīcijas, viņa neko dižu no tā neiztaisa, viņa katrā krastā redz savu skaistumu. Tad viņa iepazīstas ar Neredzīgo dzērveņu pārdevēju. (Tāds vīrs Ventspilī patiesi bija, es agrāk no viņa pirku dzērvenes.) Un viņa iet Neredzīgajam dzērveņu pārdevējam rādīt Ventu. Viņš pats tur neiet, jo baidās, ka iekritīs iekšā. Tad uznāk nakts, un viss sagriežas otrādi. Otrā krastā viss ir industriālāks. Es tos pacēlājus vienmēr saucu par gārņiem, man liekas, tie uz tādām lielām kājām stāv, tad es atcerējos Dalī, ka viņam arī tādi radījumi uz garām kājām iet, un laiks kā pulkstenis notek. Otrā krastā ir arī Temīdijas templis, kurā ir visi dokumenti – šķiršanās, parādraksti –, un Temīdija uz tādas lielas kaudzes sēž, mazā šūpuļkrēsliņā, pašpārliecinātības tronītī...

Manai meita lasīšana nav mīļākā nodarbe, bet multeni gan mēs varētu kopā paskatīties, un tad es domāju, ka varētu grāmatu "Kurš no mums lidos?" izveidot kā multeni. Esmu sākusi rakstīt scenāriju, ļoti interesanti ir iet stāstam cauri un radīt bildi. Un vēl – kaut gan pasākumu rīkošana nav mana stiprā puse, vienu lietu es noteikti gribu izdarīt. 1. maijā es sarunāšu kādus bērnus, kas būs mani aktieri, un mēs iesim lielajā gājienā pa Karostu. Karostā ir brīnišķīgs pavasaris. Protams, visur pavasaris ir brīnišķīgs, bet Karostā tad ir īpaši, tur viss atdzīvojas. 1. maijs ir brīvdiena, un es paskatījos, ka šogad tas iegadās otrdienā, ne šis, ne tas, cilvēki sēdēs mājās, un viņiem vajadzēs kaut kur pastaigāties.

Grāmatas "Kurš no mums lidos?" bērni dzīvo betona mūros, bet viņi lido...

Realitāte jau nav tik blīva. Bērns arī ir Dieva līdzība, tas nekas, ka viņš zīmē aprakstītā, netīrā koridorā. Mēs dzīvojam betona sienās, bet, ja mēs uz to paskatāmies garīgi, tās sienas ir daudz padevīgākas. Un… Mēs nedzīvojam dzelzsbetona būros. Dzīves triecieni nav nepārvarama vara. Ikdiena mēdz būt drausmīgi smaga, kā tāda betona siena, bet tā var nebūt. Patiesībā tā nemaz nedrīkst būt. Reiz, kad Anna mācījās 1. klasē, es vedu meitu uz skolu, mazais ratos, un tieši pirms Kalpaka tilta viņa saka: "Mammu, es gribu lidot! Mammu! Es gribu lidot!" Cilvēks var iemācīties lidot, pat ja viņš fiziski nepaceļas gaisā.

 

[1] Kad nosūtu Andrai interviju, viņa atraksta atpakaļ: "Dzīve kā grūtnieces vēders ir mazliet plaģiāts: "Es dzīvoju dzemdētājas klēpī, tik mokoši ar jums visiem saistīts."” (no Kaspara Dimitera albuma "Krusta skola".)

[2] Ļvivas grupa "Elzas okeāns".

[3] Atsauce uz Pablo Pikaso gleznu "Gernika" (1937).

[4] Atsauce uz Vinsenta van Goga gleznu "Kartupeļu ēdāji" (1885).

[5] Jevgeņija Vodolazkina darbi "Aviators" un "Laurus".