Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Vai Borhess vēl aktuāls?
Mārtiņš Laizāns
26.10.2017.

Īsa saruna ar Dominiku Žiljēnu (Dominique Jullien), franču literatūras un salīdzinošās literatūrzinātnes profesori Kalifornijas Universitātē Santabarbarā (UCSB), argentīniešu rakstnieka Horhes Luisa Borhesa (Jorge Luis Borges) pētnieci un lasītāju. 2017. gada Pasaules literatūras institūta forumā profesore Žiljēna vadīja Borhesa izpētei veltītu semināru "Horhe Luiss Borhess un/kā pasaules literatūra" (Jorge Luis Borges and/as World Literature).

Sakiet, lūdzu, vai Borhess ir nozīmīgs un aktuāls autors 21. gadsimta lasītājam?

Manuprāt, šobrīd Borhess ir gluži vai globāla preču zīme. Bieži vien nākas sastapties ar apzīmējumu borhesisks (Borgesian), kas jau kļuvis par patstāvīgu īpašības vārdu, līdzīgi kā cilvēki nereti noteiktus apstākļus vai gaisotni sauc par kafkisku (Kafkaesque). Turklāt pastāv vesela virkne vienkāršotu un ikonisku motīvu, kuri tiek uzskatīti par tipiski borhesiskiem, – labirinti, spēles tekstā ar laika un identitātes jēdzieniem un to paradoksālo iedabu, iedomu grāmatas, nažu cīņas un citi motīvi. Borhess ir globalizēts, tādējādi viņš ir kļuvis par ietekmīgu rakstnieku, Borhesa ietekme ir izplatījusies lielākajā daļā kultūru, piemēram, Japānā. Haruki Murakami noteikti būtu uzskatāms par vienu no spilgtākajiem piemēriem, kuru ietekmējusi Borhesa daiļrade.

No citas puses, Borhess ir pārtapis par nopietnu "klasiķi", vismaz tādā nozīmē, kā klasiķi vai klasisku tekstu definē Italo Kalvīno: teksts, kas mainās līdz ar lasītāju un laikmetu. Borhesa sarakstītais tiek pastāvīgi vērtēts no jauna, tiek pārlasīts, pievēršot uzmanību aspektiem, kuriem iepriekšējās desmitgadēs uzmanība pievērsta maz. Paša Borhesa ietekmē mēs arī daudz kanonisku tekstu uzveram citādi nekā pirms viņa – "Dons Kihots" vairs nav iedomājams bez Pjēra Menāra. Manuprāt, Borhess pašlaik vairāk tiek lasīts kā politisks rakstnieks, piemēram, viņa stāsts "Tlona, Ukbara, Orbis Tertius" (Tlön, Uqbar, Orbis Tertius) šobrīd tiek pārlasīts kā Trešā reiha un ideoloģijas un propagandas mehānismu absurditātes attiecību stāsts, ne vairs tik ļoti kā intelektuāļu rotaļa, veidojot dažādas mistifikācijas ar izdomātām pasaulēm, lai gan šie temati tomēr pastāv ciešā saistībā. Interese par Borhesu kā totalitārisma mehānismu aprakstītāju gan viņa literārajos darbos, gan esejās pieaug.

Un kādas šobrīd ir tendences Borhesa pētniecībā? Vai, jūsuprāt, pastāv kādas tēmas, kurām tiek pievērsts nepamatoti maz uzmanības?

Kā jau minēju, šobrīd Borhesa pētnieku vidū arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta politikas tematikai viņa darbos, tā ir kļuvusi par vienu no galvenajām tēmām. Manuprāt, šobrīd arvien vairāk Borhesa lasītāju pamana viņa nozīmi kultūrslāņu tuvināšanā – viņš ir kā tilts starp elitāro kultūru un atsevišķām populārās kultūras parādībām (darbos par kino, tango un citām parādībām; Borhess bija arī vesternu cienītājs). Kognitīvā literatūrkritika arī ir ieinteresējusies par Borhesu – tas ir jauns un augošs Borhesa pētniecības lauks.

Bet sakiet – kas jūs pievērsa pastiprinātai interesei par Borhesu gan kā lasītāju, gan kā literatūrzinātnieci?

Pusaudža gados man gadījās lasīt Borhesa fantāzijas stāstus, savukārt, kad biju kļuvusi par literatūras pētnieci, mani fascinēja Borhesa intertekstuālo tīmekļu mehānismi, tāpat arī viņa versijas, kā pārrakstīt kanoniskus tekstus vai mainīt priekšstatus par tiem.

Vai jums ir kāds pats iecienītākais Borhesa darbs? Ja ir, tad kāpēc tieši šis?

Iespējams, krājums "Radītājs" (El Hacedor) ir mans mīļākais Borhesa darbs. Es apbrīnoju, kā un cik lielā mērā Borhess šajā darbā pievēršas radošā procesa atainojumam, stāstiem par rakstniekiem, mani arī sajūsmina šajā darbā sastopamais žanru popūrijs un literāro līdzību lērums. Ļoti tuvi man ir arī Borhesa četri pēdējie "nāves gultas stāsti", it īpaši "Šekspīra atmiņa" (La memoria de Shakespeare).

Vai cilvēks, kas nebūs lasījis Borhesu, būs dzīvojis?*

Diez vai! (Smejas.)

Liels paldies par jūsu laiku un sarunu!

Lūdzu! Cerams, ka noderēs!

 

*Profesore Žiljēna savos semināros kā iedvesmojošu pedagoģisku knifu izmanto izsaucienu: "Tad jūs neesat dzīvojuši!", ja pēc jautājuma, vai klātesošie ir lasījuši kādu it kā visiem zināmu klasisku darbu, saņem atbildi, ka nav gan lasījuši.

 

Profesori intervēja Mārtiņš Laizāns, LU HZF Latvistikas un baltistikas nodaļas lektors, 2017. gada Pasaules literatūras institūta foruma dalībnieks.