Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Nesatikšanās. Valts Ernštreits „Dark Energy”
Elīna Kokareviča
17.06.2014.

Attiecībā uz Visuma izpēti un procesiem tajā īpaši interesanti ir divi termini – „tumšā matērija” un „tumšā enerģija”. Ja tumšā matērija attiecas uz plašu, neizpētītu un varbūt pagaidām pat neizpētāmu objektu „starpvielu”, tad tumšā enerģija ir kas vēl mistiskāks – tas ir spēks, kas liek Visumam izplesties, attālinot kosmiskos objektus vienu no otra, un tas notiek nezināmu iemeslu dēļ.

Vienkārši kādā laika posmā Visums sāka izplesties un turpina to darīt vēl joprojām – arvien ātrāk... Sastopoties ar šādu interesantu terminu dzejoļu krājuma kontekstā, rodas milzīga, neapturama vēlme krājumu izlasīt, taču nekas nekad nav tāds, kā iedomāts, tāpēc sākotnējā pievilkšanās top par atgrūšanos. Lasītājs un krājums var izrādīties divu dažādu galaktiku objekti.

Reti gadās lasīt dzeju, kas pilna tādiem tēliem, kuri vairāk tomēr atgādina galveno jēdzienu konspektu no fizikas grāmatas. Valta Ernštreita dzejkrājumā „Dark Energy” čum un mudž no dažādu ar enerģijas, elektrības, tehnoloģiju un tmldz. tēmām saistītiem jēdzieniem, un tie diemžēl veido krājuma tematisko koncepciju. Ja sākotnēji patiesībā ļoti metaforiski un poētiski bagātīgi piepildāmais tumšās enerģijas jēdziens krājuma nosaukumā liek cerēt, ka krājuma koncepcija tiks saistīta ar šo Visuma paātrinātās izplešanās fenomenu, tad drīz vien kļūst skaidrs, ka krājuma centrā tomēr vairāk vai mazāk ir tās enerģijas jēdziens, kuru ražo šeit, uz Zemes, cilvēki savām vajadzībām un kuras nozīme kļūst arvien neatsveramāka tehnoloģiskā progresa nodrošināšanā un tā rezultātā radušos ierīču izmantošanā. Te, protams, varam arī sākt vilkt paralēles ar Visuma izplešanos, tā atstumšanos saistot ar Valta Ernštreita tumšās enerģijas ietekmi uz cilvēkiem un viņu savstarpējām attiecībām.

Krājums sākotnēji raisa asociācijas ar Jura Kronberga dzejoļu krājumu „Notikumu apvārsnis” (2002), kurā arī nosaukumā izmantots astronomijas jēdziens (melnā cauruma robežlīnija) un kurš ir izteikti konceptuāls. Tomēr atšķirības iezīmējas uzreiz, līdzko izlasīts pirmais V. Ernštreita dzejolis. Varētu teikt, ka šī ir „piezemēta” dzeja, izteikti saistīta ar ikdienas, zemes dzīvi, mūsdienu cilvēka izjūtām, savukārt J. Kronbergs savu koncepciju izmantojis kā metaforu, lai runātu par attiecīgā laika aktualitātēm plašākā, jau globālās sabiedrības līmenī. V. Ernštreits paliek savu personīgo novērojumu ietvarā un nemēģina aktualizēt sociālu problēmu loku. Dzejnieks enerģijas jēdzienu saista ar elektrības ražošanu, un elektrību savieno ar gaismas tēlu, tādējādi liekot paskatīties uz, teiksim, visai izplatītu, nereti klišejisku tēlu „gaisma” citā aspektā – samērā oriģinālā un asociatīvi ietilpīgā:

Cilvēki aizsargķiverēs

un austiņās

nedzird viens otru un

pamazām noslīkst

darba uzdevumos

un rūpēs par gaismu un siltumu.

 

Stundu pēc stundas,

mirkli pēc mirkļa,

gadu pēc gada

pa vadiem plūst asiņu amazones.

 

Un mums visiem mājās ir gaisma.” (9)

Tas, ka krājumā tiek runāts par fizikai tuvām tēmām, tomēr autoru nepadara atšķirīgu no daļas citu dzejnieku – viņa skatījums uz pasauli – kaut arī caur šo tehniski nospriegoto tēmas koncepciju – tomēr ir romantisks:

Es eju,

klausos un raugos,

kā pamalē lēni aust mēness

un debesis veras manī

caur zvaigznēm.” (10)

Dzejas cilvēks ir tāds kā malā stāvētājs, vientuļnieks, kura komunikācija ar citiem cilvēkiem ir pastarpināta – viņš viņus redz, bet attālinās no viņiem, jo viņā rodas kāda pretestība: lielākā daļa cilvēku ir aizņemti enerģijas ieguves un izmantošanas darbā, savukārt dzejas cilvēks laikam alkst kādas tiešākas saskares, kaut kā varbūt senāka, tāda, kas bija kādreiz – bez šīs atkarības no tehnoloģiskā progresa sniegumiem. Rodas iespaids, ka dzejnieks runā par nosacīti „mākslīgu” pasauli iepretim „dabiskajai”, kuru viņš pats pārstāv, savukārt mākslīgā pasaule ir pilna ciparu, tehnikas, analogo sistēmu, elektrības nodrošinātas informācijas utt. Vai tas būtu cilvēciski tiešāks kontakts ar citiem, pēc kā ilgojas dzejas cilvēks? Atbilde paliek katra lasītāja ziņā, jo plašajā dažādo fizikas jēdzienu klāstā katrs var atrast sev tīkamāko ceļu, pa kuru to sameklēt. Lai gan – tālāk par ikvienam cilvēkam nolemto dzīves ceļa galu tālāk nav iespējams tikt. V. Ernštreitu arī interesē laika diktatūras problēma, kuru risinājis ne viens vien dzejnieks cauri gadsimtiem:

Analogajā pasaulē, kurā

joprojām to skaita

nevis „no”, bet gan „līdz”,

kurā zināšanas tiek uzkrātas,

lai tās izsviestu kosmosa plašumos vai paturētu pie sevis,

nav nemirstības,

nav nevienas pēdas,

ko varētu atstāt

esamības

nestabilajā smiltājā.” (12)

Šī mūsdienu pasaule ar tās analogo sistēmu universiem rada sajūtu, ka dabiskā cilvēka izjūtām vairs nav nozīmes. Iespējams, būtiskākais jautājums, ko uzdod dzejoļu krājums, ir: ja enerģija tiek ražota, lai cilvēks varētu eksistēt, tad – kā ir ar pašu cilvēku? Vai viņš ir spējīgs „ražot” enerģiju?

Krājums atgādina Andra Vītoliņa industriāli tehniskās lielformāta gleznas, kuras uzrunā skatītāju ar spilgtu toņu paleti, tādā veidā atklājot metāliski betonētajos priekšmetos dekorativitātes klātbūtni. V. Ernštreita dzejkrājums gan, ja tā var teikt, ieturēts viena toņa paletē – varbūt tas ir pelēkais, kas krājumā gūst virsroku. Viena no krājuma lielākajām kvalitātēm patiesībā ir tā vizuālais noformējums, kurš dažbrīd uzrunā pat spēcīgāk, nekā paši dzejoļi. Zanes Ernštreites dizains ir kā vērtība pats par sevi, un tieši ar tā palīdzību var „nolasīt” krājuma būtiskāko. Kāpēc tā? Dažbrīd saistošajos tēlos dominē nevis tēla kulminatīva attīstīšana viena dzejoļa ietvaros, bet gan tēlu sablīvējumi, kuri uzrāda dzejnieka zināšanas un interesi par attiecīgo nozari, bet nesniedz poētisku piepildījumu. Tā ir dzeja, kurā grūti „iejusties”, dzeja, kurā sākotnēji spēcīgam poētiskam tēlam, ar kuru iespējams asociatīvi „darboties”, līdzās tiek nostatīts plašs atsvešinājumu klāsts, kurš nereti izpaužas tēlu sablīvējumos:

Tumsa

ir ilgstošs pārrāvums

signālu plūdumā,

izšķīšana

laikā un telpā

un sadalīšanās

pirmelementos.” (29)

Te jāuzdod jautājums: vai Valta Ernštreita dzeja ir pārāk racionāla? Racionāla tādā ziņā, ka dzejkrājuma koncepcija centrēties ap noteiktu tematiku atņem dzejai kādu trešo vai pat ceturto dimensiju, kas nepieciešama pilnīgai ainavas izjušanai. Ja gleznā sadarbojas perspektīva, krāsa un gaismēnu attiecības, tad V. Ernštreita dzejoļiem kāda no šiem aspektiem pietrūkst. Turklāt arī formas ziņā dzejnieks drīz kļūst vienveidīgs: pirmās divas trešdaļas dzejoļa ievada abstraktā, tēlu pieblīvētā vērojumā, kurš tiek kāda secinājuma vai asociācijas veidā trešajā trešdaļā attiecināts uz cilvēku. Šādā veidā rakstīta lielākā daļa dzejoļu, tāpēc krājums ir nosacīti vienveidīgs un dažbrīd garlaicīgs... Rodas bezcerības sajūta, kuru pastiprina fakts, ka šī dzeja ir tāda, no kuras ir pazudis cilvēks – palicis vienīgi vērojums, vēsture, atmiņa. Atminoties tumšās enerģijas jēdzienu, gribas teikt, ka šī ir dzeja, kurā dominē nevis atgrūšanās, bet nesatikšanās:

„(..) uz salvetes stūra

elegantām un vieglām līnijām

uzšņāpts

tel. nr.

uz kuru zvanot, abonents

allaž ir nesasniedzams,

un jautrā balsī vienmēr

kāds iesaka

mēģināt piezvanīt vēlāk.” (46.–47.)

Krājuma spēcīgākie dzejoļi sablīvējušies tā noslēdzošajā daļā. Tie ir dzejoļi, kuros var asociatīvi vilkt paralēles ar tumšo enerģiju un kuros beidzot parādās ne tikai cilvēks, bet arī dzejas cilvēka pasaulskatījuma pozīcija. Šo dzejoļu spēks tiešām slēpjas faktā, ka tie runā par cilvēku – to centrā ir cilvēks. Viņš atgriežas no savas apziņas, racionalitātes dzīlēm un mēģina pierādīt tiesības uz savu eksistenci un tiesības tikt ņemtam vērā:

Tev es esmu

tikai attēls

dzīslotā spogulī;

kāds, kas īstajā brīdī nepienes kafiju,

neparādās

tad

un tur,

kur tu iedomājies;

 

kāds, kas neaizmieg kopā ar tevi,

nelasa grāmatas,

aizejot neizslēdz gaismu.

 

Tev ne prātā neienāk,

ka otrā pusē,

aiz svina sienām

un bruņstikla,

attēla dzīslu tīmekļiem

viegli piesegusies

kūsā dzīvība –

tāda pati

kā tu.” (61)

Savdabīgi, ka, beidzoties tehnisko terminu sablīvējumiem, dzejnieks kļūst „dzīvs”, viņa dzejas cilvēks sāk patiesi elpot. Lai arī tādu dzejoļu krājumā ir maz, tieši tie, kuros dzejnieks iekļāvis dabas tēlus, uzrunā:

Es esmu sapinies

jūras mudās,

es esmu noķerts tīklā;

kā raibi pelēka akmensbute,

kā zvīļojošs lasis

es raugos pasaulē

otrpus vada šaurajām acīm;

tajā,

kas duļķaini viļņojas,

ledaini veldamās tālāk;” (70)

Labākais dzejolis ir „Dzīvē šad un tad iestājas...” (71), kurš iemieso spēcīgāko, ar ko dzejnieks var atdzīvināt savu dzejas cilvēku un krājuma taisnvirziena koncepciju, – tā ir dzīva cilvēka dzīva vērojuma rezultātā radusies ironija, kura apliecina, ka dzejas cilvēks nav tikai terminu pārmākts robots vai no cilvēka pāri palikusi atmiņa. Krājums ir neviennozīmīgs, jo daļa tā dzejoļu nerada nekādas izjūtas, vien uzrāda dzejnieka interesi par kādu noteiktu tēmu, savukārt cita daļa – tomēr mazākā – liek domāt, ka no Valta Ernštreita varētu gaidīt ko vairāk. Lasītājs varbūt nemaz negrib dzejoļu krājumā sastapties ar abstraktu jēdzienu sablīvējumiem, bet vēlas satikt cilvēku, viņa izjūtas. No otras puses, konceptuālu krājumu latviešu dzeja pietrūkst, tāpēc ir interesanti, ka tādi tiek radīti. Taču tad koncepcijai jāiedarbojas kā citādi, varbūt ne tik tieši un uzkrītoši. Tāpēc šo krājumu ir grūti vērtēt. Varbūt tā esence ieslēpta vienā neskaidrā (kļūdainā) pantā, proti, ar lasītāju kāds runā, bet tā līdz galam saprast, par ko, nevar:

Cilvēks reizēm vēlas

būt par lokomotīvi (..)

 

varbūt par preču vagonu,

jo ar tām nav jāsarunājas,

un tās it nekad nav neapmierinātas

ar pārvadāšanas apstākļiem.” (75; izcēlums mans – E. K.)