Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Ilustrācijas autore: Alise Aglinska
Kritiķa deviņi elles loki
Liene Kāposta, Ruta Kurpniece
22.02.2018.

Bezmiegs? Hroniska noguruma sajūta? Domas trauksmaini šaudās pa galvu? Attopies, stundām ilgi lūkojoties datora ekrānā? Nē, šis nav informatīvs raksts par veģetatīvo distoniju. Šis ir ieskats literatūrkritikas rakstīšanas aizkulisēs. Tālākizglītības programmas "Literārais tulkojums un starpkultūru komunikācija" studentes Liene Kāposta un Ruta Kurpniece apkopojušas iespaidus par recenzijas rakstīšanas procesu. Lūk, deviņi elles loki, kurus izdzīvo literatūras kritiķis.

1.    Retoriskais jautājums. Viss sākas ar vēršanos datora ekrānā un šķietami bērnišķīgu, tomēr dziļi eksistenciālu jautājumu: kā rakstīt recenziju?Kas ir laba literatūra? Kas ir laba recenzija? Tepat arī iezīmējas liktenīgās krustceles: saprotot, ka atbildes tik viegli rokā nedosies, potenciālais kritiķis var nolemt, ka nav nekādas jēgas ķerties pie rakstīšanas. Ja potenciālais kritiķis tomēr nenobīstas no ērkšķainās takas savā priekšā, viņš eleganti pārvietojas uz nākamo elles loku.

2.    Lingvistiskais robs. Ja runājam par tulkojuma kritiku, tad rodas jautājums – vai kritiķim ir jābūt poliglotam? Īsumā – jā. Bet mēs nedzīvojam ideālā pasaulē. Pusideālā pasaulē kritiķim labi jāpārvalda vismaz viena vai vairākas svešvalodas, lai viņš spētu tulkojuma kvalitāti sastatīt ar oriģināldarbu. Neideālā pasaulē kritiķis vērtē tulkojumu, nezinot avotvalodu (spēja pateikt bonjour un jet'aime neskaitās).

3.  No haosa kosmosā jeb fokusa noteikšana. Pastāv daudzi dažādi veidi, kā aplūkot literāru darbu. Psihoanalīze, naratīvs, postkoloniālisms, feminisma studijas, zilo teorija... Interpretāciju iespējas darbā čum un mudž ar 3D efektu. Gluži kā tēlniekam, kritiķim neapstrādātā akmenī jāierauga savas recenzijas forma. Un jāsāk cirst.

4.    Vārdu bīdīšanas daļa. Šajā brīdī kāds teiktu: recenzija gandrīz jau gatava, tikai jāpārlec sunim pār asti. Tikai ne kritiķis. Kritiķim šeit sākas melnais darbs: jāuzrota piedurknes un jācenšas uz papīra uzlikt tā ideālā recenzija, kas prātā izdomāta, bet vārdos nedodas. Kādam jābūt pirmajam teikumam? Kā pabeigt recenziju? Kā vienu rindkopu loģiski savīt kopā ar nākamo? Pulkstenis tikšķ, un trauksmaini pukst kritiķa sirds.

5.    Kritiķa ambīcijas jeb, pārfrāzējot Gunti Bereli, kā sist ar mietu skaisti. Ja kritiķis ir pārdzīvojis iepriekšējo elles loku, viņā atmostas otrā elpa: piepeši ir ko teikt, turklāt svarīgi kļūst arī tas, kā to pateikt. Uzmanības centrā izvirzās ne tikai literārais darbs, bet arī paša kritiķa literārās prasmes. Šajā fāzē kritiķis sāk atgūt pašvērtējumu: viņš ielūkojas spogulī un ierauga sevi kā ārkārtīgi erudītu cilvēku ar lielisku humora izjūtu un izcilu literāro gaumi. Lai veiksmīgi izlaipotu cauri šai fāzei, kritiķim jāspēj atrast līdzsvars starp savām mākslinieciskajām ambīcijām un objektīvu literārā darba vērtējumu.

6.    Realitātes izjūta. Radošā procesa (un kritika neapšaubāmi ir radošs process) karstumā kritiķis var nedaudz aizrauties un pazaudēt realitātes izjūtu. Te par sliktu nenāktu iekšējais monologs ar tādiem jautājumiem kā: vai šie zemteksti tur tiešām ir, vai arī tos redzu tikai es? Vai viss ir tā, kā izskatās, vai arī es gribu tur redzēt to, kas izskatās?

7.    Arī kritiķim vajag redaktoru. Pēc negulētām naktīm, stundām ilgas lūkošanās tukšā lapā, tad drudžainas rakstīšanas un intensīvas kafijas uzņemšanas (vidējais aritmētiskais recenzijas rakstīšanas process) kritiķis, maigi sakot, var sākt vārīties pats savā sulā. Neieraudzīt to, ka grāmatas nosaukums uzrakstīts nepareizi. Nepamanīt ačgārnus teikumus un to, ka paša asprātīgais joks izstāstīts divreiz. Te dramaturģiski īstais brīdis parādīties redaktoram: gluži kā bise pie sienas, viņš klusi stāvējis malā un nu ir gatavs izšaut.

8.    Atbilde uz retorisko jautājumu. Šajā brīdī kritiķis saprot, ka atbildes joprojām nav un, visticamāk, arī nebūs. Viņam atliek vai nu nospļauties un mest mieru, vai arī mēģināt tuvoties šai atbildei. Tuvoties tai var šādi: lasīt citu kritiķu recenzijas; interesēties par literatūras vēsturi un teoriju; sekot līdzi aktuālajiem literārajiem procesiem; lasīt grāmatas; visbeidzot –  rakstīt, rakstīt, rakstīt.

9.    Laimīgās beigas. Visu iepriekš minēto darīt ar smaidu uz lūpām, apzinoties savu vitāli svarīgo lomu literārā procesa eksistencē.