Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Jēkaba Dravnieka "Skirmundas" rokraksti Sanktpēterburgas Valsts teātra bibliotēkā
Ariadna Sapožinska
07.03.2018.

Šis raksts ir veltīts vienai no latviešu lugām, kas glabājas Sanktpēterburgas Valsts teātra bibliotēkas Drāmas cenzūras kolekcijā. Šī kolekcija satur oriģinālas un tulkotas lugas Krievijas Impērijas tautu valodās, tai skaitā latviešu, latgaliešu un lietuviešu valodā (par latviski uzrakstītajām lugām sk. apskatu [Vilsons 1950], kolekcijas latgaliešu daļa ir aprakstīta tēzēs [Андронов, Лейкума 2015], par lietuviešu lugām sk. rakstu un referāta tēzes [Avižinienė 2015; Авижинене 2015]). Visām lugām no 19. gadsimta līdz 20. gs. sākumam bija jābūt cenzētām: tās atļāva vai liedza iestudēt uz skatuves vai iespiest (pilnībā vai ar saīsinājumiem). No 1865. g. drāmas cenzūru vadīja Krievijas Impērijas Iekšlietu ministrijas Galvenā drukas lietu pārvalde (kr. Главное управление по делам печати), kas tika likvidēta 1917. g. Pēc tam lugu krājums nonāca Teātra bibliotēkā ([Avižinienė 2015: 40–42]; sk. arī bibliotēkas mājaslapā: http://sptl.spb.ru/collections/). Bibliotēkas fondā ir 320 lietuviešu lugu, 1735 latviešu un latgaliešu lugas (latviešu un latgaliešu lugas iekļautas vienā katalogā; kā atzīmē Andronovs un Leikuma, katalogs ir slikti sakārtots, tajā nejaušības pēc iekļautas arī lugas citās valodās, tātad kopumā lugu var būt mazāk: 1735 ir tikai pēdējās kartītes numurs). Pētnieki norāda, kā fondā saglabājušās dažas lugas baltu valodās, kuras agrāk tika uzskatītas par pazudušām, par tām zināja tikai pēc pieminējumiem vai nezināja vispār [Андронов, Лейкума 2015: 7; Avižinienė 2015: 40].

Jēkaba Dravnieka lugu "Skirmunda" neizdevās atrast Latvijas un Lietuvas bibliotēkās [1], bet izrādījās, ka tā ir saglabājusies Pēterburgas Teātra bibliotēkā. Spriežot pēc grāmatas "Latviešu rakstniecība biogrāfijās", šī luga netika publicēta (vismaz kā atsevišķs izdevums), bet tikai iestudēta 1899. g. [LRB: 153] (lai gan tā paša autora – Viktora Hausmaņa – vadītajā "Humanitāro zinātņu virtuālajā enciklopēdijā"  norādīts, ka luga bija publicēta tajā gadā [2]). Pēterburgas Teātra bibliotēkā luga ir pieejama divos rokraksta eksemplāros. Uz viena eksemplāra (bibliotēkas šifrs "лат. 905") titullapas rakstīts, ka "Skirmunda" ir atļauta iestudēšanai (t. i., izturējusi cenzūru) 28-III-1899, uz cita (šifrs "лат. 964") – 23-IX-1900. Tāpat norādīts, ka iestudējuma mūzikas autors ir Nikolajs Alunāns. Pēc rokraksta rodas iespaids, ka "Skirmundu" lasījuši divi atšķirīgi cenzori, bet diemžēl man neizdevās salasīt viņu uzvārdus. Avoti norāda, ka latviešu literatūras cenzors Pēterburgā 1870.–1917. g. bija Mārtiņš Remiķis [Klekere, Limane 2017: 125] (sk. arī dažas ziņas par viņa darba apjomu un algu grāmatā [Патрушева 2013: 164, 365]), bet es nevaru apgalvot, ka vismaz viens no parakstiem pieder viņam. Iespējams, atbildi uz šo jautājumu var atrast Krievijas valsts vēstures arhīvā Sanktpēterburgā, kur tagad glabājas cenzoru atskaites un cita Galvenās drukas lietu pārvaldes dokumentācija (776. fonds) [Avižinienė 2015: 49]. Divi "Skirmundas" eksemplāri nedaudz atšķiras arī satura ziņā (sk. tālāk).

Rokraksti parakstīti ar uzvārdu "Laimneeks", kas ir Jēkaba Dravnieka pseidonīms. Jēkabs Dravnieks (1858–1927) ir viens no 19. gs. beigu un 20. gs sākuma inteliģences pārstāvjiem: žurnālists, tulkotājs, grāmatizdevējs, leksikogrāfs. Viņš ir sagatavojis vācu-latviešu, krievu-latviešu, angļu-latviešu un citas vārdnīcas, tulkojis Gorkija, Hauptmaņa, Ibsena, Zudermaņa darbus [LRB: 153]. Dravnieks rakstīja arī pats, bet viņa literārie darbi nav pārāk augsti vērtēti. Jau minētajā grāmatā "Latviešu rakstniecība biogrāfijās" par viņu ir teikts: "Oriģināldarbi literāri maznozīmīgi, atzīmējama luga "Skirmunda" (teātrī 1899)" [turpat]. Hausmanis darbā "Latviešu drāmas sākotne" atstāsta lugas saturu, bet diemžēl nenorāda teksta avotu (diez vai pētnieks to ir lasījis Pēterburgā, bet vai tas nozīmē, ka luga tomēr ir atrodama arī Latvijā? Diemžēl, kad prof. Hausmanim par to jautāja, viņš atbildēja, ka neatceroties, kur bija redzējis tekstu [3]). Turklāt Hausmanis raksta: "Grūti pasacīt, vai sižeta pavedienu Dravnieks sadomājis pats vai aizguvis no kāda cita pirmavota." [Hausmanis 2009: 113–114] Tomēr lugas iestudēšanas laikā avīze "Baltijas Vēstnesis" [4] norāda, ka "Skirmunda" ir radīta pēc krievu rakstnieka Gavrila Aleksandroviča Hruščeva-Sokoļnikova romāna "Varmācība un atriebšanās" motīviem, ko Dravnieks bija arī iztulkojis latviešu valodā (1899; burtisks nosaukuma tulkojums būtu "Grunvaldes kauja jeb Slāvi un vācieši" [5]).

Hruščevs-Sokoļnikovs (1845–1890) ir krievu dzejnieks, rakstnieks, tulkotājs. Mūsdienās krievu lasītājiem viņš nemaz nav pazīstams; kā raksta Rimants Sideravičs, 20. gs. G. A. Hruščeva-Sokoļnikova vārds bija iekļauts tikai trijos enciklopēdiskos avotos un "pēdējo simts gadu laikā Krievijā Hruščeva-Sokoļnikova vārds vairs nav ticis pieminēts" [Сидеравичюс 1994]. Viņa romāns "Grunvaldes kauja" bija izdots 1899. g., atkārtoti izdots 1910. g. un vairs netika publicēts. Interesanti, ka Lietuvā rakstnieks bija un joprojām ir daudz populārāks nekā Krievijā. "Grunvaldes kauja" vispār bija pirmais romāns, kas tika tulkots lietuviski no krievu valodas ("Žalgiris", 1922; tulk. Ona Pleirīte-Puidiene), un tas kļuva ļoti populārs savas tematikas dēļ (neraugoties uz faktiskām neprecizitātēm, reizēm diezgan rupjām, un lietuviešu pielīdzināšanu slāviem, kas atbilda tā laika imperiālistiskajām noskaņām) [Сидеравичюс 1994; Лавринец 2009].

Sižets par Skirmundu, kas ņemts par pamatu Dravnieka tāda paša nosaukuma lugai, ir gandrīz identisks šīm sižetam Hruščeva-Sokoļnikova romānā (protams, pats romāns ir daudz apjomīgāks; pēc nosaukuma ir skaidrs, ka tajā aprakstīta vērienīga kauja un sagatavošanās tai; turklāt romānā iekļauta vēl viena mīlestības līnija). Skirmunda ir lietuviešu kunigaiša Vingallas, dižkunigaiša Vitovta brāļa, meita. Vingalla grib izprecināt viņu Mazovijas kunigaitim Boļeslovam, jo tas ir politiski izdevīgi. Bet Skirmundai ir mīļotais, kunigaitis Dāvids no Smoļenskas. Lai neprecētos ar Boļeslovu, Skirmunda ir spiesta ķerties pie pēdējā līdzekļa: viņa pasludina sevi par vaideloti, tas ir, par dievietes Praurimas kulta kalponi, kura nevar precēties. Kad Skirmundu ved uz Palangu, viņu nolaupa vāciešu bruņinieki. Meitene nokļūst viņu gūstā; bruņinieki sazāļo Skirmundu, lai viņa gulētu. Virsnieks Braunšveigs, iededzies kaislē pret meiteni, izmanto viņas bezsamaņu, un pēc kāda laika viņai piedzimst bērns. Kad Vingalla un Dāvids atbrīvo Skirmundu, Vingallu pārņem dusmas, jo, pirmkārt, Skirmundai ir bērns no vācu bruņinieka, kas, viņaprāt, esot lietuviešu ienaidnieks, un, otrkārt, viņa ir lauzusi vaidelotes zvērestu (lai arī pati to nesaprot). Vingalla pārcērt bērnu ar zobenu. Pēc paražas Skirmundai piespriež nāvessodu: sadedzināšanu uz sārta. Dāvids lūdz palīdzību Vītautam, un tas pēdējā brīdī sodu atsauc. Bet Skirmunda līdz šim laikam no visām nelaimēm jau, kā liekas, ir zaudējusi prātu; viņa nolemj, ka nespēj dzīvot ar tādu kaunu, un aizdedzina savu sārtu pati. Runājot par Dravnieka lugu, tālāk seko interesanta detaļa: beigas divos lugas variantos, kas saglabājušies Teātra bibliotēkā, ir nedaudz atšķirīgas. 1899. g. variantā stāstījums beidzas ar Skirmundas monologu, pēc kura viņa aizdedzina sevi un nozūd dūmos. Savukārt 1900. g. variantā meitenes mīļotais Dāvids saka, ka neatstās viņu, pat ja nāksies mirt, arī metas sārtā un apkampj Skirmundu. Tādējādi romānam "Grunvaldes kauja" tuvāks ir 1899. g. rokraksts, jo arī romānā Dāvids paliek dzīvs. Starp lugas versijām ir arī citas atšķirības, bet tās lielākoties nav nozīmīgas: atšķirīgi var būt atsevišķi vārdi personāžu replikās, remarkās.

Var teikt, ka "Skirmundas" cenzūra bija "maiga" [6]: tika izsvītroti tikai trīs nelieli fragmenti (vieni un tie paši abos lugas variantos, neraugoties uz atšķirīgiem cenzoriem). Pirmais ir dažas rindas no Skirmundas monologa, kurā viņa žēlojas par to, ka viņu grib izprecināt, un spriež par iekārtām Vācu ordenī (1. cēliens, 4. skats; 25.–25. lpp. o. p. 1899. g. variantā, 25. lpp. 1900. g. variantā). Ordeņa bruņinieki nedrīkst precēties, bet, kā piezīmē meitene, "viņiem arī savs krīvu krīvs, kas uzturas Aviņonā, un par zeltu kas atļauj visu ko, arī precēties" [7]. Otrais izsvītrotais fragments attiecas uz Vitovta vārdiem sarunā ar savu sievu Annu, kurā Vitovts pauž gatavību atriebt vāciešiem un uzrunā dievu: "Vitovts: (kaislīgi) Ai, Dievs visuspēcīgais! Ne reiz, ne divas, bet simts reiz tu esi dzirdējis, ka esmu zvērējis atriebties šiem ļaundariem… Kungs Dievs, stiprini mani uz šo svēto atriebības darbu jeb iznīcini mani ar vienu cirtienu!"   (Ir izsvītrots pēdējais teikums; 4. cēliens, 5. skats; 128. lpp. 1899. g. versijā, 127.–127. lpp. o. p. 1900. g. Versijā.) Trešais fragments arī ir no uzsaukuma dievam. Ar viņu runā Braunšveigs, kas nolaupījis Skirmundu; nožēlodams to, ko izdarījis ar meiteni "ārprātīgā kaislībā", viņš saka: "Tas nekad nevar palikt bez soda, jo vairāk vēl tādēļ, ka šis grēks nav palicis bez augļa. Mans Dievs! Kur es esmu iekļuvis caur šo vieglprātīgo soli, nu ko es lai iesāku? Kā lai tieku ārā no šīs klizmas?! Kungs Dievs, apžēlojies par mani, saudzē mani!"  (Ir izsvītrots pēdējais teikums; 5. cēliens, 2. skats; 157. lpp. abos variantos.)

No Hruščeva-Sokoļnikova aizgūtais sižets par Skirmundu kļuva par pamatu ne tikai latviešu, bet arī lietuviešu lugai. Lietuvā to uzrakstīja Ona Pleirīte-Puidene ("Skirmunda", 1912. g., publicēta 1921. g. [Avižinienė 2017: 164]), un viņa arī, kā Dravnieks, savā valodā ir tulkojusi Hruščeva-Sokoļnikova romānu [Сидеравичюс 1994]. Kā norāda Avižiniene, lietuviešu literatūras vēsturē "kļūdaini nostiprinājās uzskats", ka Pleirītes-Puidenes luga ir Dravnieka "Skirmundas" tulkojums [Avižinienė 2017: 174]. Tiešām, 19. gs. Beigās un 20. gs. sākumā lugas, spēlētas uz Lietuvas skatuvēm, bieži bija tulkotas no citām valodām un pārstrādātas: no apmēram 130 lugām, kas spēlētas 1895.–1910. g., ne vairāk par 50 bija oriģināli darbi [Nuobodėlis 1913: 50]; reizēm pārstrādātu sacerējumu autori ievērojami mainīja savus avotus un varēja pat tos nenorādīt [Avižinienė 2017: 7]. Bet, salīdzinot latviešu un lietuviešu "Skirmundas"  versijas, var secināt, ka tās ir uzrakstītas neatkarīgi cita no citas, neskaitot sižeta un dažu epizožu līdzības. Kopumā Pleirītes-Puidenes sacerējumu var nosaukt par kamerlugu: tajā ir maz personāžu, īpaši "statistu" (kalpu, karavīru utt.), kuri neietekmē sižeta attīstību, bet piešķir tam vērienu, kā arī ir mazāk dziesmu. Pleirītes-Puidenes lugas darbība ir diezgan shematiska; Dravnieka tekstā sastopams vairāk detaļu, dialogu un monologu. "Skirmundas" fināls lietuviešu variantā ir mazāk dramatisks: Skirmunda pati nolemj, ka viņai jābūt sadedzinātai, bet sadedzināšanas ainas, atšķirībā no Dravnieka lugas, šeit nav. Skirmunda izrunā pēdējos vārdus, atvadoties no tēva un Davida, un vienkārši "iziet no kadra": pēdējā remarkā tiek norādīts, ka Skirmunda "iet uz durvīm"  [Pleirytė-Puidienė 1921: 49].

Būtu nepieciešams padziļināts pētījums par iepriekš minēto lugu līdzību, tāpat arī par Teātra bibliotēkas Drāmas cenzūras fondu kopumā.

 

 

Ariadna Sapožinska absolvējusi Sanktpēterburgas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Baltistikas nodaļas bakalaura un maģistra programmas. Bakalaura studijās specializējusies latvistikā, bet uzlabot lietuviešu valodas līmeni un uzzināt vairāk par lituānistiku palīdzēja semestra studijas Viļņas universitātē, kas vēlāk ļāva uzrakstīt maģistra darbu par lietuviešu valodas akcentoloģiju. Interešu lokā ir dažādi baltistikas un vispārīgas valodniecības jautājumi, ka arī jautājumi, kas saistīti ar Baltijas valstu vēsturi, valodām un kultūrām, materiāliem, kuri glabājas Sanktpēterburgā.


[1] Latvijā Andronovs un Avižiniene ir mēģinājuši atrast lugu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā, Rakstniecības un mākslas muzeja arhīvā. Rīgas Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš norādīja, ka tās eksemplāra Latvijā neesot (personisks ziņojums, 04.10.2016).

[2] Sk.: en.lulfmi.lv (skatīts 23.01.2018).

[3] Jautājumu uzdeva Andronovs, un ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas kolēģu palīdzību tas tika pāradresēts Hausmanim; atbilde pienāca 21.07.2016.

[4] №289 (24.12.1899), 2. lpp.

[5] Г. А. Хрущов-Сокольников. Грюнвальдский бой или Славяне и немцы. Исторический роман-хроника. Санкт-Петербург: Типография В. В. Комарова, 1889. Romāna pirmā daļa krieviski ir pieejama: www.russianresources.lt/archive/Grunwald/Grunwald_0.html (skatīts 23.01.2018.).

[6] Avižiniene novērojusi, ka lugas lietuviešu valodā tika cenzētas nedaudz maigāk nekā krievu valodā [Avižinienė 2015: 58].

[7] Citāti šeit un turpmāk sniegti mūsdienu ortogrāfijā.

 

Literatūra

Avižinienė 2015 – Avižinienė B. Viešų lietuviškųjų vakarų repertuaro cenzūra XIX a. pabaigos — XX a. pradžios Rusijos imperijoje // Colloquia. Nr. 34, 2015. – P. 37–59.

Avižinienė 2017 – Avižinienė B. Dialogo raida lietuvių moterų dramaturgijoje XIX a. pabaigoje – XX. a. pirmojoje pusėje. Daktaro disertacija. Vilnius, 2017.

Hausmanis 2009 – Hausmanis V. Latviešu drāmas sākotne. Rīga, 2009.

Klekere, Limane 2017 Klekere I., Limane L. Latviešu grāmatniecības profesiju attīstības tendences līdz 1918. gadam: datubāzes "Latviešu grāmatniecības darbinieki līdz 1918. gadam" analīze // Latvijas Nacionālas bibliotēkas zinātniskie raksti. 3. (XXIII) sējums. Rīga, 2017. – 114.–129. lpp.

LRB Hausmanis V. Latviešu rakstniecība biogrāfijās / sast. B. Dūdiņa. Rīga, 2003.

Nuobodėlis 1913 Nuobodėlis. Kai-kurie lietuvių teatro skaitmens // "Giedros" kalendorius 1914 metams. Vilnius, 1913. – P. 48–52.

Pleirytė-Puidienė 1921 Pleirytė-Puidienė O. Skirmunda. Penkių veiksmų istorijos drama iš G. A. Chruščiovo Sokolnikovo istorinio romano chronikos "Grünvaldo kova" // Skaitymai. № 4. Kaunas, 1921. –  P. 20–49. 

Vilsons 1950 Vilsons A. Jauni materiāli latviešu literatūras vēsturei Ļeņingradas archivos // Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis. Nr. 11 (40). Rīga, 1950. 97.–108. lpp.

Авижинене 2015 Авижинене Б. Цензура литовской драматургии в Российской империи конца XIX начала XX века // "На волоске судьба твоя…". История и современное состояние литературы на языках малочисленных народов. 2‑я международная научно-практическая конференция Отдела национальной литературы РНБ. 13–14 ноября 2015 года. Тезисы докладов. Санкт-Петербург, 2015.  С. 5–6.

Андронов, Лейкума 2015 Андронов А. В., Лейкума Л. Латгальские тексты в фонде драматической цензуры Санкт-Петербургской государственной театральной библиотеки // "На волоске судьба твоя…". История и современное состояние литературы на языках малочисленных народов. 2‑я международная научно-практическая конференция Отдела национальной литературы РНБ. 13–14 ноября 2015 года. Тезисы докладов. Санкт-Петербург, 2015. С. 6–8.

Лавринец 2009 Лавринец П. "Грюнвальдский бой" Г. А. Хрущова-Сокольникова и "Альф и Альдона"Н. В. Кукольника // Славянские чтения. VII. A. Stankeviča (red.). Даугавпилс, 2009. Avots internetā: www.russianresources.lt/archive/Grunwald/Grunwald_22.html.

Патрушева 2013 Н. Г. Цензурное ведомство в государственной системе Российской империи во второй половине XIX – начале XX века. Санкт-Петербург, 2013.

Сидеравичюс 1994 Сидеравичюс Р. "Грюнвальдский бой" и его автор // Вильнюс. №4 (134). 1994. С. 18–23. Avots internetā: www.russianresources.lt/archive/Grunwald/Grunwald_21.html.