Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Latviete ar lielo „L”. Gundega Repše „Laiks esi tu”
Sandra Bedeice
24.09.2013.

Viena no spožākajām mūsdienu literātēm Latvijā Gundega Repše 2013. gadā kļuva par vēl vienu izdotu grāmatu bagātāka – tika publicēta rakstnieces dienasgrāmata, kurā iekļauti ieraksti no 1995., 1996. un 2012. gada. Daces Sparānes-Freimanes teiktais uz grāmatas aizmugurējā vāka vēsta: „Tās ir asredzīgas publicistes piezīmes, ko par īpašām padara rakstnieces trāpīgā izteiksme. Šo 1995.–96. un 2012. gada piezīmju savstarpējā sasauksme un no tās izrietoši secinājumi par periodu „starp” skaudri atklāj vienaldzības biedējošo spēku.”

Dacei Sparānei-Freimanei es noteikti piekrītu gan par autores trāpīgo izteiksmi, gan skaudrumu, kas atklājas dienasgrāmatā, pat izlaižot 16 (!!!) gadus. Gundega Repše prot emocijas ietērpt gan skaistos, gan skarbos vārdos – viscaur dienasgrāmatā mijas dzēlīgi izteikumi un mierīgas pārdomas, sašutuma pilni pārmetumi un skumjas.

Pārsteidzoši, bet gan 20. gs. 90. gados, gan 21. gs. otrajā dekādē Gundegas Repšes rakstīšanas stils nav mainījies – tas pats tiešums, tie paši īsie prieka uzplaiksnījumi un diemžēl arī tas pats rūgtums. Varbūt es maldos, taču vietām saskatu arī augstprātības dzirksteles, taču, lai cik ļoti šī īpašība būtu nesimpātiska, tā tomēr autori padara cilvēciskāku lasītāja acīs. Arī rakstnieces skatījums uz dzīvi Latvijā nav krasi mainījies – autore pārdzīvo par negācijām kultūras vidē un latviešu literātu grūti ieminamo taciņu uz atzinību gan no valdošās politiskās kliķes puses, gan no pašiem tautiešiem.

Šī, šķiet, ir dienasgrāmata, kas rakstīta publicēšanai. Šī sajūta manī mitinājās visu grāmatas lasīšanas laiku. Liekas neticami, ka cilvēks spētu savu ikdienu aprakstīt bez dažādiem sadzīves sīkumiem un sīkiem emociju uzplūdiem, nekur nepieminot nedz līdzcilvēkus, kuri nebūtu saistīti ar literārajām aprindām (nē, es maldos – Gundega Repše vairākas reizes ir pieminējusi savu māti), nedz ēdiena gatavošanas nedienas vai inflācijas smago slogu, par ko varbūt rakstītu ierindas cilvēks. Gundegas Repšes dienasgrāmatas ieraksti ir gluži kā informatīvs pārskats par konkrētā laika notikumiem gan politikā, gan kultūras dzīvē, kuriem autore ļoti dzīvi jūt līdzi.

Īpaši spilgti ir pārdzīvojumi par literātu likteni Latvijā: „(..) sabiedrībā tiek potēts viedoklis, ka tādas latviešu literatūras nemaz nav” (1995. gads). Jūtams, ka rakstniecei rūp tas, kā cilvēki Latvijā uztver literatūru un rakstniekus – tā ir kā nebeidzama sāpe, ko rada nedzīstoša brūce grūti aizsniedzamā vietā – ne īsti pašam apārstēt, ne gluži saukt palīgā.

Neskatoties uz manu pieņēmumu, ka dienasgrāmata, iespējams, rakstīta ar nodomu vēlāk to publicēt, tajā atklājas Gundegas Repšes iekšējā pasaule – pietiekami, lai justu, ka to rakstījis izjūtu pilns cilvēks ar miesu, asinīm, vēlmēm un ilgām. To apliecina, piemēram, šis citāts no 1995. gada 19. oktobra ieraksta: „Pēc Mākslas akadēmijas beigšanas biju ieņēmusi galvā domu pamācīties māsu skolā. Izrādījās, ka augstskolas diploms tādiem mērķiem būtu krimināli slēpjams. Man bija un ir bailes no tiesu darbiem, tādēļ viens sapnis ticis izsapņots pa tukšo.” Šādi teikumi rada sajūtu, ka caur grāmatas lappusēm autore tieši Tev uztic savus noslēpumus, kurus varbūt nestāsta citiem. Un, paņemot šo grāmatu rokās vai nu grāmatnīcā, vai bibliotēkā, nevar aizmirst, ka tā ir dienasgrāmata – cilvēka personīgo pārdzīvojumu lādīte, kuru Tev ir atļauts atvērt.

Gundega Repše sevi pasniedz kā cilvēku ar savu noteiktu skatījumu uz pasauli. Tas, vai lasītājam šis neliekuļotais tēls liekas pievilcīgs vai ne, ir katra paša darīšana. Lai cik ļoti uzkrītoši būtu daži grāmatā esošie teikumi, man vienmēr ir simpatizējuši cilvēki, kuri saka to, ko domā, lai cik skarbas šīs domas arī nebūtu. Šādi cilvēki ir kā magnēti, kuri pievelk apkārtējos un vaļā nelaiž, lai kā arī reizēm gribētos atsvabināties no šīs pievilcības. Gundegai Repšei piemīt talants domas izteikt tieši, reizēm pat skarbi, bet tajā pašā laikā nezaudējot spēju šo skarbumu paust ar magnētisku pievilcību.

Pastāv uzskats, ka zilā krāsa ir mīļākā pusei pasaules iedzīvotāju, tāpēc, pirmo reizi paņemot rokās grāmatu „Laiks esi tu”, rodas iespaids, ka šī krāsa, iespējams, izvēlēta ar nolūku. Gan vāks, uz kura attēlots Jura Dimitera plakāts „Ronis”, gan gadu nodalījums, gan nodaļa par ekspedīciju uz Sibīriju ir iekrāsoti zilā, nomierinošā tonī, kas kontrastē ar pašas dienasgrāmatas tekstu, kas pavisam noteikti nerada mierpilnu noskaņu. Spēle ar kontrastiem vērojama arī G. Repšes paustajos pārdzīvojumos – drūmi politiskās vides apraksti mijas ar uzjautrinošiem un ironiskiem ieskatiem ikdienas pasaulē.

2012. gada 26. martā Gundega Repše raksta: „Lasu Ingunas Baueres „Lizeti”, lai atrastu atslēgu viņas popularitātei un lasītāju atzinībai. Viņa cementē latviešu sieviešu elēģisko žēlīgumu – cik dzīve grūta, jaunība paiet, bet saulrieti tik skaisti. Ar šādu toņkārtu tiek stiprināts pašu latviešu priekšstats par savu mentalitāti. Bet mēs taču gribētu no tā žēlīguma tikt vaļā!” Šīs rindas atstāj dziļu iespaidu, jo saprotu, ka tā tiešām varētu būt patiesība... Tomēr mazliet iesmejos, jo jau pēc pāris lappusēm, 8. aprīlī ir veikts ieraksts „Pirmais dzeltenais taurenis uz Mangaļsalas mola” – tie paši skaistie saulrieti, tikai citā kulītē. Varbūt, lai kā autorei gribētos domāt, ka viņa ir „no citas planētas”, kā tas ierakstīts 2012. gada 27. martā, iespējams, šī planēta atrodas tuvāk, nekā domāts...

Autore savā dienasgrāmatā ir citējusi daudz dažādu kultūras pasaulē atpazīstamu cilvēku; vissaistošākā šķiet Ulda Tīrona doma par to, ko nozīmē būt pieaugušam: „Pārstāt apvainoties uz pasauli, kura pārstājusi pievērst tev uzmanību. Pēkšņi saprast, ka neviens nav lielāks par tevi.” Arī Gundega Repše, šķiet, lieliski apzinās, ka neviens nav lielāks par viņu. Un arī viņa nav lielāka ne par vienu citu.

Dienasgrāmata ir cilvēka sajūtu šūpulis. Arī šajā gadījumā lasītājam paveras iespēja ieskatīties kāda iekšējā pasaulē, izzināt cilvēka domu gājienu. Ir drosmīgi publicēt dienasgrāmatu. Ja ņem vērā, ka šāda tipa darbi parasti tiek publicēti pēc autora nāves, interesanti būtu uzzināt, vai Gundegu Repši interesē tas, vai un kā mainās cilvēku domas par viņu kā literāti/cilvēku pēc dienasgrāmatas izlasīšanas...

 „Laiks esi tu” noteikti patiks ne tikai cilvēkiem, kuri interesējas par mūsdienu latviešu literatūras aprindām, bet arī tiem, kuriem aprakstītā vide nav tik pazīstama. Šī ir Latvietes (ar lielo „L”) dienasgrāmata, kuru viņa uzticējusi savai tautai, nebaidoties tikt nesaprasta.