Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Sunim vajag cilvēku. Aivars Kļavis „Ringla no Suņa zvaigznāja”
Ligita Levinska
18.12.2015.

Mēdz sacīt, ka mākslas performances var iekarot skatītāju sirdi, ja tajās piedalās arī dzīvnieki un bērni. Bet kas notiek, ja dzīvnieki ir galvenie varoņi bērniem paredzētajās grāmatās? Ja ir dzīvnieki, bērni ir sajūsmā, ja ir arī emocijas un piedzīvojumi, tad bērni gavilēs. To visu pavisam mazītiņā grāmatā „Ringla no Suņa zvaigznāja” spējis iekļaut žurnālists un rakstnieks Aivars Kļavis. Grāmata ir izteikti reālistiska, bez jebkādām „glazūrām un saharīniem”, jo bērnam ne vienmēr vajag pasaku elementus un fantastikas „konfektes” – kādreiz jāparunā arī par nopietnām un skarbām tēmām.

Aivara Kļavja inspirācijas avots ir reāls; grāmatas darbība norisinās Latvijā, nevis kādā ireālā mošķu zemē. Arī fotogrāfija uz grāmatas ceturtā vāka apliecina – galvenā varone suņu meitene Ringla pieder autora ģimenei. Grāmata ataino sociālo realitāti, jo Latvijā ir gana daudz patversmju, ielās klejo pamesti dzīvnieki, tie nav aizsargāti pret cilvēka vardarbību, vai arī šos noziegumus ir ārkārtīgi grūti pierādīt, un nereti mēs lasām ziņās par šausmīgiem gadījumiem attieksmē pret dzīvniekiem.

Grāmatas sižets ir lakonisks – tumšā un aukstā naktī, kad Lielā Suņa zvaigznāja spožākā zvaigzne Sīriuss, kas atbild par visiem pasaules suņiem, neredz, kas notiek pilsētā, autokapsētā suņu mammai vārdā Bargā piedzimst četras meitenītes un viens puisēns. Ļaunajam cilvēkam, kuru sauc arī par Šefu (metāllūžņu grausta saimnieks), tas nav pa prātam, jo nebūšot pienācīga sarga, tāpēc viņš suņu bērnus ieliek kastē un izmet uz ielas aukstumā, apmānot Bargo, kura pārdzīvo savu bērnu likteni un raud, – šāda aina izraisa emocijas pat pieaugušajiem.

Grāmata māca, ka pasaule nav viennozīmīga, ka līdzās vienmēr pastāv labais un ļaunais. Suņu bērnus atrod Uģis un viņa tētis, un viņi tos nogādā patversmē, kur kucēniem atrod audžumammu Zuzi, lai viņi varētu pilnvērtīgi attīstīties. Uģis, paņemot vienu no kucēniem, iegūst ne tikai labāko draugu, bet arī apgūst virkni jaunu jēdzienu: atbildība, pienākums, ilgstošas rūpes, uzmanība. A. Kļavja grāmata tādējādi pilnīgo un papildina bērnu vērtību sistēmu, jo bērnam jāsaprot, ka suns ir dzīva būtne, nevis rotaļlieta, kura var apnikt un kuru var aizmirst mantu kastē.

Ringlas bailes no tā, ka viņa netiks pie saimnieka, ir daudzu patversmes dzīvnieku ikdiena – tās ir bailes palikt bez mīlestības un rūpēm. Sunim vajag cilvēka klātbūtni un siltumu, tāpēc Ringla, jebkuram patversmes apmeklētājam interesējoties par iespēju satikt savu suni ilgai draudzībai, cenšas izpatikt un parādīt sevi tikai no labās puses. Ringla ir tā, kura jau no bērnības ir optimiste. Atrodoties kastē un aukstumā, viņa pārējos mudina: „Netērē spēkus smilkstēšanai, bet ceri un tici, ka viss beigsies labi. Jo cerība un ticība dod spēkus, bet smilkstēšana un īdēšana tos tikai atņem.” (16) Tā kā morāle lielākoties ir neiztrūkstoša bērnu grāmatu sastāvdaļa, arī A. Kļavis norāda, ka sliktais un cietsirdīgais saņem sodu, bet labais tiek atalgots. Piemēram, darbinieks Zefīrs ir labs, paklausīgs, pazemīgs, bet arī ietekmējams. Tomēr tāds viņš ir tikai līdz brīdim, kad viņam apnīk Šefa darbības. Viņš dodas prom un piedzīvo latviešu tautas pasakām raksturīgo iniciāciju, kādu mēdz iziet trešais tēva dēls. Protams, arī šajā gadījumā darbojas zelta likums, un par labi padarītu darbu Zefīrs saņem samaksu – brīvību un iespēju meklēt laimi kopā ar Bargo.

Visiem grāmatas varoņiem vārdi tiek piešķirti asociatīvi. Piemēram, Rihardu sauc par Zefīru viņa tuklo, rozā vaigu un pagļēvā rakstura dēļ. Šefs tiek raksturots vispārināti, vienveidīgi un kanoniski: „Uzreiz bija skaidrs, ka viņš ir ļauns cilvēks. Jo izskatījās tieši tā, kā parasti izskatās ļauni cilvēki, kuru ļaunums redzams pa gabalu. Šķidru zaļas krāsas bārdeli. Biezām, kopā saaugušām uzacīm, šaurām, dziļi pierē paslēptām ačtelēm un lielu puņķi, kas tam bija piesalis pie deguna.” (10) Varoņu nosaukšana asociatīvi ierāmē tēlu konkrētu īpašību tīklā, ļaujot personvārdam akcentēt arī personāža raksturu.

Pēc grāmatas izlasīšanas bērniem radīsies interese par Visuma un kosmosa uzbūvi, īpaši zvaigznājiem. Viņi vēlēsies doties tumšās naktīs meklēt Ringlu no Lielā Suņa zvaigznāja, un to var darīt, piemēram, Latvijas Universitātes Astronomiskajā tornī. Saistoši, ka autors grāmatā iekļāvis suņu valodu – ‘errerrrr’ (mani mazie mazulīši), ‘rerrrrer’ (mani mazie skaistulīši), ‘brbrr’ – (uzmanīgāk taču), ‘rerrrrrrr’ – (pamēģini tikai)! Tieši skaņu verbi pastiprina vēlmi lasīt skaļi, intonāciju pielāgojot kucēna emocijām. Tādā veidā bērni tiek aicināti pievērst uzmanību dzīvnieku „valodas” niansēm, kā arī izmantot fantāziju ikdienas spēļu dažādošanai. A. Kļavis raksturo arī suņu vizuālo izskatu, daudz izmanto īpašības vārdus, līdz ar to lasītājs grāmatā uzburto pasauli var konkrēti iztēloties, piemēram, suns ar baltām ķepiņām – Ķepiņa, viscaur melns suns – Oglīte, ar baltiem lāsumiņiem uz krūtīm – Lāsumiņa. Grāmatā tieši īpašības vārdi, nevis, piemēram, mākslinieces Veronikas Frolovas melnbaltās ilustrācijas iedarbojas uz bērna iztēli un fantāziju: „Bija tumša, auksta nakts. Bez sniega, toties zvaigžņu pilnām debesīm.” (5) vai „Laukos nav kā pilsētā, kur uz katra soļa spīd gaisma, tāpēc zvaigznes nevar lāgā redzēt. Laukos ir īsta tumsa. Un zvaigžņu tumšajās debesīs miljoniem.” (49)

Kā minēts, V. Frolovas ilustrācijas ir melnbaltas. Tās ataino sižetiskus notikumus vai arī kādu konkrētu priekšmetu, kas izraisa asociācijas ar lasīto, piemēram, atvērta kaste, mašīnas fragments, soma, ķepa, dzīvnieku pēdu nospiedumi sniegā. Ar parasto zīmuli zīmētās un vienkāršās ilustrācijas papildina grāmatas izteiksmīgo sociālo sižetu, darbības vidi un varoņus. Grāmatas mērķauditorija ir sākumskolas bērni, kuri apjauš, kas ir ētiskas dabas jautājumi un sociālas negācijas. Taču grāmata varētu uzrunāt arī pirmsskolas vecuma bērniem vai bērnus, kuri vēl neprot lasīt.

Grāmatas notikumi aprobežojas ar kucēnu piedzimšanu un Ringlas piedzīvojumiem laukos, iztrūkstot izvērstākai sasaistei ar Lielā Suņa zvaigznāju. Grāmatas noslēgums ir patīkami filozofisks, mācot bērniem par viņu sapņiem un mērķiem, bet tās atvērtās beigas var samulsināt. Vienlaikus jāatzīst, ka mazajam lasītājam šī grāmata ļauj padomāt, aktivizēt iztēli, pafantazēt par to, ko Ringla varētu darīt tālāk, kā arī par viņas māsām un brāli. Cerams, autors uzrakstīs turpinājumu par Ringlas piedzīvojumiem un brīnumiem Lielā Suņa zvaigznājā, jo – kas gan tas ir par ēdienu bez pēcgaršas?