Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Slavenākais NN
Mārtiņš Laizāns
23.01.2018.

Biezdūmu pietvaikots gaiss, aīdisks iekārtojums ar melnu Igdrasilu vidū skatuves, netraucējošas fona skaņas, Daukas piedzīvojumu priekšlasījumi, latviešu kultūrkritikas citātu kartotēka dzīvā izpildījumā, nozīmīšu piešķiršana, drūzma garderobē. Tā ir skatuve 2018. gada 8. janvārī Jaunā Rīgas teātra pagaidu mājvietā, kur noris jau trešā "NN nakts" – gada balvas kritikā pasniegšanas ceremonija.

Pasākuma pavadtēls bija izvēlēts Dullais Dauka, it sevišķi viņa pēdējie mirkļi, par kuriem Sudrabu Edžus mums sniedzis kādas ziņas. Šāda izvēle uzreiz ļāva ielūkoties aiz apvāršņa – vai tad tiešām Dauka mirst? Klūpot virsū tradicionālajam literatūras skolotāju iedzītajam priekšstatam, ka nešaubīgi mirst, tika iezīmēta arī kritiķa ((iz)vērtētāja) un reizēm kritizētāja loma – nekas taču droši neliecina, ka Dauka ņēmis galu. Varbūt aizlaivojis līdz Zviedrijai, kur tapis veiksmīgs darījumu vīrs? Tātad kritiķis ne tikai vērtē, bet arī pārvērtē.

Šķiet, ka vērtīgākās "NN nakts" minūtes bija Gustava Strengas nolasītā eseja par kritiku, kurā tika iezīmēta kritiķa loma mūsdienās un nosacītā nolādētība būt par mūžīgu pašdarbnieku, jo kritiķis lielākoties ir autodidakts, kuram, lai pamatoti un kvalitatīvi spriestu par kultūru un mākslu, tomēr zinībā un prasmē jābūt līdzvērtīgam drēbes pazinējam skolotajiem mākslas darbu radītājiem.

Savukārt vakara pirmskulminācija – latviešu kultūrkritikas citātu miljona cītīgs priekšlasījums – būtu ļāvis perfekti sagatavoties kritikas vēstures eksāmenam. Diemžēl dienrādis sesijas grafikā pārbaudījumu šādā kursā neuzrāda. Teju pusotrstundīgās citātiādes laikā jau kuro reizi apjautu, ka reti izdodas apmeklēt kutūras pasākumus, kuros gana ilgs laiks jāpavada miesiskas pasivitātes stāvoklī sēdus, jo, žaketes iekškabatā cenzdamies sataustīt blašķi, neko vairāk par tukšgaisu nesagrābstīju. Atkal biju aizmirsis nodrošināties ar rezervēm. Tāpēc, ka reti izdodas apmeklēt kultūras pasākumus. Citatotēkas lasījumi vijās cauri desmitgadēm, daži pat bija iz 19. gadsimta latvju kultūrpūra, kompozicionāli nonākot līdz mūsdienām un titulvaronim, Normundam Naumanim, pēc kura asprātīgajām un kvalitatīvajām recenzijām kultūras kūrētāji ilgojas vēl joprojām.

Pēc jaunā kritiķa balvas piešķiršanas Dāvim Eņģelim, galvenās balvas nominanti tika tirpināti par mūžam neatbildamo jautājumu kim?, uz ko tika atbildēts gan ar diplomātisku atteikšanos sniegt atbildi, gan pēc izvērsta stāstījuma par lapeņputniem mākslinieku mērķi tika salīdzināti ar centieniem izpaust ūdenskritumu. Kritiķis līdz ar to ir vērīgs un uzmanīgs klausītājs, kas cenšas saprast, vai no mākslas darba izdevies tik kāds duļķains šļakstiens, vai tomēr saklausāmas kādas niagāriskas atbalsis.

Tad nu beidzot pienāca arī laiks žūrijas galavārdam. Normunda Naumaņa simbolisko (tomēr piepildīto) maciņu ieguva literatūrzinātniece un kritiķe Anda Baklāne. Manuprāt, pelnīti! Balvas ieguvēja izteica pateicību arī Guntaram Račam, kura dzejoļu krājuma "365" Andas Baklānes recenzija portālā "Satori" kā cunami izšalca caur sociālajiem tīkliem un piesaistīja pamatīgu uzmanību ar savu asprātīgumu, konceptualitāti un pamatīgo kritisko grodumu. Labs mēslojums, kā laukos runā, veicina audzelīgumu.

Tomēr, kā jau ik latvietim zināms – "runas ir garas, darbs ir īss" –, pēc runām nāca "darbs". Skaņdarbs. Visu laiku skatuves stūrī sēdošā skaniskās gaisotnes nodrošinātāja Toma Auniņa izskaņas dziesma, kurā ar vārdiem "neviens neatcerēsies" tika paironizēts gan par skatītāju zālei pāri spīdošajiem neoniskajiem "NN", gan paša kritiķa darba jēgu. Tomēr, atgriežoties pie virsraksta, par Normundu Naumani noteikti nevar teikt, ka neviens neatcerēsies, līdz ar to viņa iniciāļi ir pārvarējuši savulaik humanitārajās jomās lietotā apzīmējuma nozīmi anonīmu autoru norādīšanai – "NN"*

 

* nomen nescio (latīņu val.) – ‘vārdu nezinu’.