Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Ar bērna muti runā patiesība
Zane Grudule
12.03.2018.

Tikpat ilgi un pacietīgi kā Laura gaida, kad vista izdēs olu, arī latviešu literatūras mīļotāji gaidīja Māras Zālītes autobiogrāfiskā romāna "Pieci pirksti" ("Mansards", 2013) turpinājumu. Romāna noslēguma vārdi "Pirmās grāmatas beigas" bija gluži kā solījums, ka par Lauras piedzīvojumiem dzirdēsim vēl – un nu ar apgāda "Dienas grāmata" (2018) palīdzību Laura uz "Paradīzes putnu" spārniem ir atgriezusies pie lasītājiem.

Pirmā romāna daļa "Pieci pirksti" grāmatnīcās nonāca 2013. gadā, un galvenās varones Lauras piedzīvojumi nekavējoties iekaroja ne tikai lasītāju, bet arī literatūras kritiķu sirdi. "Piecos pirkstos" lasītāji iepazina piecus gadus veco Lauru, kas tikko bija atgriezusies Latvijā pēc Sibīrijas šausmām, dzīvoja Slampē, pētīja gliemežus, ēda cukurmaizes un vēroja, kā mamma, tētis un Mīma cīnās ar to, ko sumpurņi viņiem nodarījuši: gan emocionāli, gan fiziski. Bet nu, pēc piecu gadu pārtraukuma, satiekam Lauru, kura arī grāmatā ir piecus gadus vecāka un gudrāka. Desmitgadīgā skolniece nu jau dzīvo plaukstošajā kolhozā Lamē un vasarā strādā kolhoza svarīgākajā darbavietā un notikumu epicentrā – putnu fabrikā. "Piecu pirkstu" koka namiņā viņai ir kļuvis par šauru, un nav ko arī vienai pašai tur sēdēt. Apkārt taču tik daudz cilvēku un notikumu. Laura ir izaugusi. Vai arī drīz izaugs. Nevar īsti saprast.

Vēsturisko notikumu un laikmetu atspoguļojums caur bērna acīm nav nekas jauns un novatorisks latviešu literatūrā, bet gan tieši otrādi – pazīstams un lasītāju vidū ļoti iemīļots paņēmiens. Zinātkārajai un centīgajai Vizmas Belševicas Billei nu pievienojusies arī Māras Zālītes Laura. Atšķirībā no Billes, kura vienmēr grib labāk, bet sanāk… kā nu sanāk, Laura necenšas ne visiem izpatikt, ne arī kā īpaši kaitēt, un, šķiet, gan pārpratumi, gan ķibeles un citas likstas Lauru atrod pašas. Viņa vairs nedzīvo šajā diezgan noslēgtajā "Piecu pirkstu" romāna telpā, kuru veidoja "Upītes", "Avoti", mamma, tētis, Mīma un daži draugi, bet par darbības telpu nu ir kļuvusi visa Lame – skola, putnu ferma, kultūras nams, dzelzceļa stacija un pļavas. Un pārsvarā tie ir satiktie cilvēki, kas Lauru izprovocē, piemēram, runāt pretī Tilliņtantei vai ar grāmatas stūri atstāt pamatīgu robu klasesbiedra vaigā. Lauras dzīves pieredze atšķiras no citu bērnu piedzīvotā, turklāt ne tikai bērnu: arī tantes ar violetiem matiem nespēj iedomāties, ko Laura ir redzējusi un kādi murgi vēl tagad brīžiem vajā viņu. Sumpurņu ir arvien vairāk, un to Laura zina. Tie vienmēr ir bijuši un būs, jo šos briesmoņus neviens izmainīt nevar. Taču līdzās šādiem provocējošiem tēliem ir arī tikpat daudz tēlu, kuri Lauras dzīvē nudien ir kā paradīzes putni. Meitenes vecmāmiņas Bukas atgriešanās ir viena no emocionālākajām ainām grāmatā. Veids, kā Māra Zālīte apraksta šo skatu, ir tik smalks, līdz augstākajam emocionālajam punktam tik meistarīgi sakāpināts, ka pēc vārdiem "tāpēc, ka Mīma nākusi lēni, viena un ilgi. Lai spētu čukstēt, nevis kliegt" (123) noteikti ir nepieciešams ievilkt pamatīgu elpu un noslaucīt asaras, kas sabirušas uz grāmatas lapām. Lauras paradīzes putni ir tie, kas atšķiras no fabrikas strādniekiem, kas atšķiras no grāmatvežiem un šoferiem. Paradīzes putns ir Latvju Strēlnieks un Rudens Lapu dzejnieks, jo viņi nedzīvo tā, kā vajag. Mākslinieks Uga ar garajiem matiem nav vis nekāds pagrimuma iemiesojums, viņš arī labprātāk krāsotu paradīzes putnus kopā ar Lauru, nevis zīmētu saukļus uz stacijas sienām, kas ir tikpat tukši kā neaizkrāsoti, tā arī ar krāsu piepildīti. Bet ne tikai cilvēki ir Lauras paradīzes putni – "Upīšu" vistiņas ir Lauras mīlules, ko gan nevar teikt par jaunputnu kaudzēm, kas dzīvo (precīzāk, eksistē) putnu fabrikas smacīgākajos stūros.

Laurai ir vēl viens savs paradīzes putns – viņas sapņi. Turklāt ne jau par to, kad Gagarins beidzot uzlidos kosmosā, bet gan īsti bērna sapņi – kā Laura paceļas un lido pāri pļavām, par ābeli, kas izaug no Mīmas gotiņas Brūklenes, par prinča bildinājumiem un Laimes māti. Dažas no šīm sapņu ainām atgādina maģiskā reālisma paraugus, un tā arī īsti netop skaidrs, vai Laura lido vai sapņo. Manuprāt, bez tiem varētu arī iztikt. Daudz tuvākas un saprotamākas šķiet tās Lauras domas un sapņi, kur viņa šķetina tautasdziesmas un cenšas saprast, kas īsti saraudināja saulīti, vai arī pēc labākajām latviešu tautas pasaku tradīcijām izspēlē prinča bildināšanas ainu. Mīmas un Mammas stāstītās pasakas, pat par spīti visiem sengrieķu mītiem un korejiešu ikdienas aprakstiem, Laurai tāpat ir mīļākas. Varbūt tāpēc, ka savas, nevis svešas?

Ne velti ir teiciens "ar bērna muti runā patiesība". Laura atklāj šo ideālo kolhoza dzīvi pilnā tās krāšņumā – sākot ar žūpību un cirku, ko sauc par biedru tiesu, līdz darbam putnu fabrikā, kas brīžiem līdzinās šausmu filmas cienīgām ainām. Māra Zālīte nekautrējas rādīt diezgan naturālistiskus skatus, kas mūsdienu bērnu tiesību un dzīvnieku aizstāvjiem noteikti liktu saķert galvu šausmās. Bet tāda ir realitāte, tur nav ko slēpt. Biezpiens tiek ēsts saujām, un butes pārdotas tālāk, Pavļiks Morozovs ir visu bērnu varonis, tāpēc arī Laurai mājās vajag viņa bildi. Caur Lauras tēlu Māra Zālīte to visu izstāsta gluži kā rotaļājoties – viegli, neuzspiežot savu viedokli, nemoralizējot un nenosodot –, taču Laura nav muļķe, un brīžiem rūgti ironiskā nots, kurā ieskanas pašas autores balss, norāda uz to, ka Lauras piedzīvotais nav nekāds cirks vai izrāde, bet gan ikdienas realitāte, līdz muļķīgam absurdam novesta. Skats, kurā pēc emocionālas bēru uzrunas partorgs Smirnovs pēdējā brīdī izlec no krūmiem un no zārka izrauj aizgājējam piederējušo mežragu, jo viņa dēls kādreiz (visticamāk – nekad) to spēlēs, manuprāt, ir viens no augstākajiem punktiem šajā farsā. Ne jau autores, bet gan padomju sistēmas sacerētajā.

Zane domā, ka viņa un Laura būtu labas draudzenes. Tikai žēl gan, ka Laura skolā gāja teju pirms piecdesmit gadiem, bet Zane pirms nieka desmit. Baigā starpība, ja tā padomā. Bet tas nekas. Viņas abas kopā ēstu kožamās gumijas, modinātu vistiņas un tiktu galā ar briesmīgo aritmētikas uzdevumu, kur pie septiņiem četrvietīgiem galdiem apsēžas septiņi skolēni un nevar izdomāt, cik brīvu vietu paliks. Ja nu nekādi izrēķināt neiznāktu (jo Zanei labāk patīk lasīt grāmatas, tāpēc viņa ir tāds pats palīgs matemātikā kā Laura žurku indēšanā), tad viņas pasauktu draugus, kas būtu ar mieru pie šiem galdiem apsēsties un palīdzēt Laurai visu saskaitīt. Un Zanei ir aizdomas, ka atnāktu tik daudz cilvēku, kas gribētu satikt Lauru, ka ar septiņiem galdiem vien būtu krietni par maz. Varbūt visa ēdamzāle būs jāpiepilda ar galdiem. Vai pat viss putnu fabrikas angārs. Jā, tā būs jādara. Lai visi var parunāties ar Lauru.

 

 

Portālā "Ubi Sunt" lasāmas arī citas Zanes Grudules grāmatu recenzijas:

"Ar ērģelītēm mugursomā" par Harija Vagranta "Ielu muzikanta dienasgrāmatu",

""Vispārībiņā jau normāliņi"" par Māra Bērziņa "Gūtenmorgens. Otrreiz." un

"Ierobežotais balodītis ar franču dvēseli" par Leldes Stumbres "Maija, Cher Ami".