Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Piezīmes par apmaiņas semestri Kauņā
Zane Grudule
17.11.2017.

Saruna 12. maijā: – Es vakar ļoti neapdomīgi piekritu doties apmaiņas programmā uz Kauņu. – Kāpēc neapdomīgi? Beidz, būs ļoti forši! Ko tu tur studēsi, kur dzīvosi? – Man nav ne mazākās jausmas. – Tiešām ļoti neapdomīgi.

Tieši tik neapdomīgi es piekritu doties prom no latviešu literatūras izzināšanas, morfoloģijas apgūšanas un Rainīša (HZF kaķa, nevis latviešu literatūras dižgara) mīļošanas, lai dotos nezināmajā uz Kauņu. Tajā brīdī tas tiešām bija nezināmais – es nezināju, kur un ko es studēšu, jo pēc lietuviešu valodas pasniedzēja Edmunda Trumpas lieliskajām pierunāšanas spējām es vienas lekcijas laikā piekritu semestri mācīties Lietuvā. Nekad tā īsti nebiju domājusi, ka došos studēt uz ārzemēm, – latviešu literatūra un valoda ir tas, ko tiešām mīlu, un, galu galā, doma par to vien, ka mācības norisināsies kādā citā valodā, man sagādāja galvassāpes. Bet – kādas gan ārzemes ir Lietuva? Rīgu no Kauņas šķir vien 4 stundu brauciens ar autobusu, tātad tas ir tāpat kā būt studentam no Rēzeknes, kas brauc mācīties uz Rīgu. Turklāt pat šis attālums ar autobusu ir mērojams ilgākā laikā. Bet te nu es esmu. Ar ES fondu finansētā projekta "Užsienio baltistikos centrų  ir Lietuvos mokslu ir studijų  institucijų bendradarbiavimo stiprinimas" atbalstu nu jau divus mēnešus mācos Vītauta Dižā Universitātē Kauņā.

Kā izrādās, ne tikai Baltijā, bet arī citviet pasaulē ir lituānistikas centri – lielākoties visi esam šeit ieradušies ar dzimtenes lituānistikas centru palīdzību. Kursā esam 5 latvietes no LU Baltu filoloģijas studiju programmas. Kopā ar mums mācās čehiete, slovākiete un krieviete, kuras Brno arī studē baltu filoloģiju, un, lai cik dīvaini būtu, vienīgā valoda, ko viņas studijās ir apguvušas, ir… somu valoda. Sanktpēterburgā ar baltu valodu studijām klājas daudz labāk – Anastasija tīri labi runā latviski un lietuviski. Un ienīst Rūdolfu Blaumani. Man kā kvēlai viņa daiļrades mīlētājai tas ļoti dur sirsniņā. Vairāki studenti ir no Kaļiņingradas. Jekaterina, kas Kaļiņingradā ir lietuviešu valodas privātskolotāja, ir apņēmusies mums – 3 latvietēm – iemācīt tekoši runāt lietuviski, jo pa šo semestri daudz vairāk būs uzlabojušās manas angļu, nevis lietuviešu valodas zināšanas. Arī japāniete kopā ar mums apgūst A2 līmeņa lietuviešu valodu. Visinteresantākā situācija ir ar gruzīniem. Lietuviešu valodu, literatūru, folkloru, vēsturi, kā arī dažus valodniecības kursus apgūt ir ieradušies aptuveni 15 gruzīni – žurnālisti, botāniķi, matemātiķi, ekonomisti, diplomāti, kā arī lituānistikas centra vadītājs, kurš nerunā ne lietuviski, ne angliski. Lieki piebilst, ka mācības norisinās angļu un lietuviešu valodā. Projekts tiešām vienā kursā ir apvienojis cilvēkus no visas pasaules, tāpēc nākas ne tikai mācīties lietuviešu valodu, kultūru un literatūru, bet arī pielāgoties citu valstu pārstāvju īpatnībām un temperamentam. Šķiet, ka līdz semestra beigām būšu gribot negribot apguvusi arī īso kursu gruzīnu valodā un (ne)kultūrā.

Tā kā katrs esam ar tik dažādu pieredzi, vairāki pasniedzēji sākumā bija pamatīgi noraizējušies par to, kā un ko lai mums iemāca. Turklāt ne velti. Valodniecības priekšmetos "Semantika un pragmatika" un "Valoda un sabiedrība" visvairāk ir jūtams tas, ka mēs katrs uztveram un iemācāmies dažādas lietas. Piemēram, "Valodā un sabiedrībā" viens no pēdējiem mājasdarbiem bija kritiskā diskursa analīze par kāda izplatīta produkta iepakojumiem. Mēs, kā jau īstas latvietes, izvēlējāmies maizi. Izanalizējot 30 dažādus maizes iepakojumus un uz tiem redzamos aprakstus, secinājām, ka gandrīz visa veikalos nopērkamā maize ir bez E vielām, raudzēta koka kubuliņos un cepta pēc vecmāmiņu receptēm, turklāt katrs maizes klaipiņš apgalvoja, ka ir vislabākais ēdiens, ko celt galdā ģimenes pusdienās Latvijas simtgadē. Visu atspoguļojām tabulās, grafikos, emocionālās valences koeficientos un pat vizuālā noformējuma analīzē. Tikmēr gruzīni pasniedzēju iepazīstināja ar saviem siera veidiem un vīna pagatavošanas procesu. Viņu atzīme noteikti būtu augstāka, ja  izsmeļošo aprakstu papildinātu arī degustācija.

Šī pati pasniedzēja mums māca arī priekšmetu "Semantika un pragmatika". Vismaz mācīja, jo nu jau šos kursus tālāk vadīs citas pasniedzējas. Bet tas nav svarīgi. Vairāku lekciju un semināru tēma bija pieklājība, un pasniedzēja mūs brīdināja, ka lietuvieši diezgan rezervēti izturas ne tikai pret ārzemniekiem, bet arī cits pret citu. Piemēram, ja, ejot pa ielu, nejauši gadās saskrieties, saskarties vai sadurties ar pretimnākošo, lietuvieši neatvainojas, bet turpina savu ceļu, pat neatskatoties un nenoburkšķot nevienu rupju vārdu. Vienīgais, kā atklājām aptaujā par lietuviešu atvainošanās paradumiem, ja blakusejošiem nejauši nākas saskarties ar rokām, lietuviešu puiši cer, ka tā liktenis dod kādas zīmes… Pat iepērkoties veikalā, var iztikt bez jebkādas komunikācijas – ne lūdzu, ne paldies, ne pat jautājuma par "Maksimas" atlaižu karti. Un vēl saka, ka latvieši esot kautrīgi un introverti.

Apgūstam arī lietuviešu valodu, un vienā no pirmajām lekcijām pasniedzēja stāstīja, ka starp vārdiem Lietuva un lietus nav nekādas saistības, respektīvi, valsts nosaukums nav atvasināts no šīs nemīlīgās dabas parādības, kas visu septembri un oktobri vērojama aiz loga  un dzirdama telpās (tāpēc es ļoti apšaubu, ka Lietuva un lietus nav vienas saknes vārdi). Vienai no auditorijām cauri vijas notekcaurule – nevis kā savdabīgs dizaina elements, bet tiešām lietusūdens notekcaurule, no kuras spēcīga lietus laikā nāk ūdenskrituma cienīga šalkoņa. Jāteic, ka tai ir savdabīga iedarbība uz studentu urīnpūsli, jo daži studenti auditoriju pamet ļoti bieži. Pat pārāk bieži. Īsti nezinu, vai viņi (lasīt – gruzīni) pamet telpu tādēļ, ka ir radusies ļoti tekoša vajadzība, vai arī tāpēc, lai dotos vizināties ar liftu un uzņemtu selfijus. Un es to domāju pilnīgi nopietni.

Bet ko nu par to. Lietuviešu valodas lekcijās jau esam apguvuši svarīgāko, kas ir nepieciešams izdzīvošanai, proti, kā veikalā vai kafejnīcā pateikt, ko vēlamies. Zināšanas praksē gan nelietoju un paļaujos uz veco labo "saki angliski "this one" un baksti ar pirkstu, kuru tieši", bet mūsu privātskolotāja Jekaterina uzstājīgi liek viņas klātbūtnē ar pārdevējām un oficiantēm runāt lietuviski. Nu jau es diezgan labi varu pateikt, ka vēlos bumbieru sulu un karameļu kruasānu. Paldies lielveikaliem un pašapkalpošanās kasēm, ka pati varu visu mierīgi izvēlēties un samaksāt, izvairoties no neveiklām sarunām ar pārdevējām. Citādi tiešām nāktos dzīvot tikai no bumbieru sulas un kruasāniem.

Ar ikdienas dzīvi šeit ir diezgan interesanti. Tā vien šķiet, ka lietuviešiem mēs, latvieši, esam braļukas vien tik ilgi, kamēr atrodamies katrs savā valstī, iegriežamies ciemos uz nedēļas nogali vai atbalstām viens otru basketbola čempionātā vai Eirovīzijā. Un viss. Jo, tiklīdz ir nepieciešams kāds lielāks pakalpojums nabaga latviešu studentēm, piemēram, dzīvokļa izīrēšana, bankas konta atvēršana vai interneta pieslēgšana,tā vairs nevienu neinteresē, no kurienes tu esi. Mierinājumam gan jāpiebilst, ka visu no iepriekš minētā mēs esam dabūjušas – gan dzīvokli, gan bankas kontu, kurā ieskaitīt Lietuvas stipendiju (jo, redz, lai ieskaitītu stipendiju, ir nepieciešams konts SEB bankā vai "Swedbankā". Un tas nekas, ka man jau ir konts abās šajās bankās, ir nepieciešams jauns), gan arī bezgalīgu internetu. Izrādās, Lietuvā bezgalība ir ekvivalenta 150 gigabaitiem. Varbūt tādas ir īstās brāļu attiecības – liela mīlestība un pilnīga nevērība vienlaikus? Par šo jautājumu neesmu kompetenta spriest – galu galā, man ir tikai māsas.

P.S. Fotogrāfija ir tapusi nākamajā dienā pēc stipendijas saņemšanas, tāpēc no kopumā aptuveni 30 studentiem bildē esam krietni mazāk.