Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Robis un Mišela. Atskats uz Prozas lasījumiem 2017
Ajeras
19.12.2017.

Aug jauna, drosmīgāka paaudze. Tā esot teicis Andrejs Upīts. Tieši šo teikumu paša Upīša darbos es lasījis neesmu, bet atbalstu. Atbalstu arī "Prozas lasījumu 2017" kontekstā.

Visi "radošie" un daudzi "neradošie", autoram aizņemoties apzīmējumus no Agneses Rutkēvičas šī gada lasījumos nolasītā darba fragmenta "Ziņas par Dievu", zina, ka prozas lasījumi ir katru gadu, un tajos parasti ir patīkami pārsteigumi. Tāpēc arī šos lasījumus apmeklējam. Drosmīgi autori uzmanīgiem klausītājiem lasa savus darbus. Šad un tad iemirdzas arī spilgtas un tāpēc īpaši patīkamas pērles. Tas tiešām ir skaisti, un tāpēc nav brīnums, ka publikai patīk, bet visa pasākuma mērogs palielinās.

Šogad arī pasākuma mērogs bija plašāks nekā pirms gada, un, manuprāt, klāt nāca arī kaut kas jauns. Vismaz man liekas, ka bija vairāki svarīgi jaunumi. Tā kā apmeklēju trīs pasākumus, tad turpmākie iespaidi ir par 30. novembra pasākumu "Rakstnieki bez robežām" un 10. decembra "Prozas brokastīm" un "Zelts. Noslēgums".

"Rakstnieki bez robežām" notika "Nice Place telpā". Vadīja Ansis Bogustovs. Es nekad agrāk nebiju Rīgā apmeklējis literāru pasākumu ar četrām darba valodām (tika nodrošināta profesionāla mutvārdu tulkošana); no vēl divām – dāņu un zviedru – lasītājiem bija pieejams rakstisks tulkojums. Tas man tiešām patika; liels paldies organizatoriem! Uzmanības centrā bija rakstnieki, kuru dzimtā valoda atšķiras no mītnes zemes un jaunās rakstīšanas valodas. Rakstnieku teiktie vārdi uzrunāja, un, neskatoties uz daudzajām darba valodām, raisījās dzīva diskusija par migrāciju un divkultūru vidē dzīvojošo rakstnieku pieredzi. Tēmas izvēle man šķita drosmīga un aktuāla; tāda, kas ieinteresē par autoriem uzzināt vairāk, bet vakaru kopumā padarīja ļoti patīkamu un atmiņā paliekošu.

Kāds sportiska izskata latviešu klausītājs uzdeva irākiešu rakstniekam Abāsam Hideram (Abbas Khider), manuprāt, pat diezgan provokatīvu jautājumu par to, vai irākiešu izcelsmes autors maz pietiekami saprotot "vācu tautas sāpi". Ouch! Bogustovs nenoreaģēja, bet autors neapmulsa un atbildēja, ka viņš ar identitāti saistītas situācijas nepiedzīvo pirmo reizi, pastāstīja par kādu no tām, un pasākums draudzīgi turpinājās. Cits autors – Emanuēls Vilsēns (Emmanuel Vilsaint) – ne tikai lasīja, bet arī dziedāja, turklāt vēlāk teica, ka gribējis pat sākt dejot. Un tas, manuprāt, ir pareizi; man vismaz tā šķiet – kāpēc lai autors, kas vēlas dejot, formālu apsvērumu dēļ atturētos no dejošanas. Savukārt Dānijā dzīvojošās afgānietes Gētijas Amiri (Geeti Amiri) vārdi un pieredzētais mudināja klusībā cerēt, ka vismaz kāds no viņas darbiem tiks pārtulkots arī latviski. Turklāt sīriešu bēgļu sociālā projekta "Humusa komanda" sarūpētās maizītes bija ne tikai izcili garšīgas, bet arī atgādināja par citu, nemaz ne tik tālu realitāti. Cerēsim, ka arī Latvijā dzīvojošā angļa Maika Koljēra (Mike Collier) un viesos atbraukušo autoru darbi (arī zviedriski rakstošās krievietes Zinaidas Lindenas) tiks tulkoti un izdoti latviski un tos varēsim gan lasīt, gan pārdomāt, gan recenzēt. Man liekas, ka tas būtu vērtīgi un interesanti. Viena autora viens darbs (Abāsa Hidera "Pļauka") šogad tika pārtulkots un nupat ir izdots, bet arī citiem autoriem būtu daudz ko stāstīt ieinteresētajiem latviešu klausītājiem. Vai tikai man liekas, ka mums ir tik maz labu, aktuālu bilingvālu paralēlo tekstu, kurus taču tik labi varētu lietot ne tikai lasīšanai, bet, piemēram, arī valodu apguvei?

Vai "Prozas brokastīs" kaut kas var pārsteigt? Iespējams. Un pavisam noteikti var aizkustināt. Laikam "Prozas brokastis 2017" aizkustināja ar to, ka pirmo reizi šī pasākuma vēsturē pāris autoru atteicās no sava darba lasīšanas un deleģēja to lasīt citam. Tas jau pats par sevi bija pārsteigums!

Šo citu sauca Robis. Robis ir garš, atraktīvs, uz publiku vērsts vīrietis, kas lasīja pat ļoti labi, ja tiešām var ticēt, ka viņš nav aktieris vai citādi skolojies publiskajā runā. Taču (un tas nepārsteidz), simtiem acu skatu priekšā lasot citu darbu, kura saturam viņš tīri personiski vietām nevarēja piekrist (nelasīšu tālāk!), Robis "nolūza" un pabeidza pirms laika. Tomēr es ceru, ka Robis atkal būs "Prozas brokastīs" un lasīs jau kādu sava darba fragmentu. Manuprāt, viņš būtu pat ļoti cienīgs šī gada "Prozas brokastu" pārsteiguma un uzdrīkstēšanās balvas pretendents. Kas zin', kas zin', varbūt īstajiem autoriem (Norai Ikstenai un Aivaram Vilipsonam) būs izdevies literārs grūdiens, bet mūsu literātu saime būs neortodoksāli piepulcējusi jaunu radošu personību.

Andris Zeibots Jura Kulakova muzikālajā pavadījumā pārliecinoši uzbūra detektīva ainu ("A-elements"), bet Uldis Rudaks, nupat atbraucis no Meksikas, nolasīja iepriekšējā naktī datorā sakārtotas ceļojuma piezīmes par okeānu un čūskas izglābšanu. Ilze Jansone klausītājus tuvināja tārpiņa Konstantīna un Dīvas attiecībām, bet sociāli aktuāls ("Es esmu divu bērnu māte. Man nav laika būt sievietei") bija Ievas Melgalves stāsts "Zilgans". Vismaz mani tas aizķēra.

Jā, "Prozas brokastis" vadīja "spoža personība" – Āris Matesovičs –, un, manuprāt, ir labi, ka tiek eksperimentēts. Tiešām izcils, kas, protams, tradicionāli, bija Juris Kulakovs. Šādā ziņā pārsteigumu nebija. Cik gan labi, ka mūsdienu strauji mainīgajā pasaulē ir šāds pasākums.

Noslēguma pasākuma gaumīgi vilinošais nosaukums "Zelts. Noslēgums" un tā dalībnieku vārdi    motivēja apmeklēt arī šo lasījumu. Un te arī bija gan pērles, gan talanti, gan intriga. Katrs autors lasīja savus darbus, kuri, visdrīzāk, vēl tiks literatūras kritiķu vērtēti. Man ļoti patika vairāki nolasīto darbu fragmenti. Tie noteikti rosināja gaidīt iespējamo grāmatu iznākšanu. Nosaukšu autorus uzstāšanās kārtībā — Arno Jundze ("Dīvāna karaļi"), Sabīne Košeļeva ("Mazo cilvēku zeme"), Agnese Rutkēviča ("Ziņas par Dievu"), Andris Akmentiņš ("Skolotāja"), Pauls Bankovskis ("Pasaules vēsture") un Ilmārs Šlāpins ("Deniņi").

Par Šlāpinu tomēr ir jāuzraksta atsevišķi. Kad autors lēnām, bet pārliecinoši bija piesaistījis klausītāju interesi, viņš, sirsnīgi smaidot, pārtrauca lasīt intriģējošo fragmentu (kurā skolas skaistākās skolnieces Mišelas istabā ienāca iemīlējies galvenais varonis), teica cienījamai publikai lielu paldies un, gaumīgi samulsis par skaļajiem aplausiem, saņēma piemiņas dāvanas. Nē, nu labi, bet klausītājiem tagad ir jāgaida, kad šos "Deniņus" varēs izlasīt līdz galam.

Vēl noslēguma pasākumu ļoti patīkamu padarīja jaunā izpildītājmāksliniece MNTHA un pieredzējušais vadītājs Toms Treibergs. Agnese Rutkēviča viņam  pat uzticēja nolasīt vienu sava darba teikumu svešvalodā, un tas tika godam paveikts. Treibergs arī teica, ka viņam drīzumā varbūt varētu būt kaut kas publicējams. Gaidīsim.

Bet kas padara šos 2017. gada lasījumus drosmīgākus? Manuprāt, tās ir tēmas, starptautiskais konteksts, demokrātiskāka un plašāka līdzdalība, varbūt arī pamanāma jaunās paaudzes klausītāju klātbūtne. Bet varbūt jaunieši tagad vienkārši mīl mūsdienu latviešu literatūru? Katrā ziņā, ja jau Andrejs Upīts ir uzrakstījis, ka aug jauna un drosmīgāka paaudze, kāpēc lai tā arī galu galā nebūtu viņa 140. dzimšanas dienas jeb 2017. gadā. Īpašs paldies autoriem un "Prozas lasījumu 2017" organizētājiem par spožo literāro notikumu!