Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Bērnība Rīgā. Inga Gaile un Anete Melece „Vai otrā grupa mani dzird?”
Ligita Levinska
08.04.2015.

Ja grāmatnīcu plauktos parādās latviešu autoru grāmatas bērniem, tad tas ir neviltots prieks, bet vēl lielāks, ja autors kā klasīšu spēlēs ielec cita žanra literatūrā un paplašina savas radošās robežas. Jaunākajā veikumā „Vai otrā grupa mani dzird?” robežas iezīmēšana starp adresātiem ir gaisīga. Jau uz grāmatas ceturtā vāka tiek atzīmēts, ka ikdiena ir krustpunkts, kur satiekas visu paaudžu dzīves notikumi un attiecības. Ikdienas rituālos ir gan bērnu, gan pieaugušo izjūtas, tādējādi potenciālais lasītājs grāmatā spēj ieraudzīt sevi (lielveikalā, poliklīnikā, pilsētā, virtuvē, mājās, bērnudārzā) un teikt: „Jā, ar mani arī tā ir noticis.”

Ingas Gailes lielākais devums un mērķis ir rādīt ikdienišķas lietas, piešķirot tām mirdzumu un intensīvas sajūtu gleznas. Ir iespējama divējāda nosaukuma interpretācija: pirmkārt, grāmatas tituls patapināts no dzejoļa „Vai otrā grupa mani dzird”, kurā bērnudārza audzinātāja ar kliedzienu mēģina sasaukt izklīdušos bērnus (Lasītājus? Mammas? Tēvus? Sabiedrību?); otrkārt, to var skatīt plašāk, proti, vai šodien mēs katrs (liels un mazs) uz saviem dzīves kliedzieniem varam gūt atbalsis un palīdzību – vai mūs sadzird un vai steidzas mums palīgā?

Mūsdienās popularitāti guvuši produkti „divi vienā”, taču uz šo grāmatu var attiecināt vairākus desmitus vienā, jo ir neticami, kā iespējams tik daudzas interaktīvas lietas ierāmēt vienā izdevumā. Tajā par vienlīdz svarīgām lietām kļūst vārds un attēls, kas viens otru papildina un saista. Anetes Meleces manipulācijas ar Ingas Gailes dzeju ir brīnišķīgas, iespējams, ka tieši mākslinieces devums ir svarīgāks nekā pats teksts, jo atraisa bērnos radošo fantāziju. Šī grāmata kalpo kā atmiņu albums, kur var iezīmēt vai ielīmēt ģimenes portretus; kā spēle (mākslinieces interpretācija pazīstamajam „Cirkam”); lasītājs tiek iepazīstināts ar iedvesmas avotiem un ir dota vieta, kur uzrakstīt savu sacerēto dzejoli; tā ir arī krāsojamā grāmata, iespēja uzzīmēt savus darāmos darbus; vienu brīdi grāmata pārtop par matemātikas pārbaudi, liekot skaitīt zivis, tad tajā parādās arī labirints, Teodora omes ābolkūkas recepte un visbeidzot idejas par to, ko pagatavot no tualetes papīra rullīšiem. Anetes Meleces kā mākslinieces rokraksts ir īpaši uzsverams, jo viņas zīmējumi stilizē bērna „ķēpājumus” un ir šķietami nevīžīgi izkrāsoti (par ko skolā tika pazeminātas atzīmes vizuālajā mākslā). Šī tehnika uzrunā lasītājus un vienlaikus saglabā bērna zīmējumiem piemītošo tīrību un atklātību, tādējādi māksliniece ir izvēlējusies  nostāties līdzās jebkuram zīmējošam bērnam un uz pasauli raudzīties viņa acīm, nevis, atrodoties pārākā mākslinieciskajā pozīcijā, pārsteigt ar gleznojumiem. Grāmatas vizualitāte ir dinamiska, sirsnīga un tieša; lai gan zīmējumi ir burtiski, nevis abstrakciju un filozofiskuma pilni, tie vienalga spēj bērnos atraisīt iztēli. Tik tiešām, „Vai otrā grupa mani dzird?” ilustrācijas ir līdzvērtīgas Ingas Gailes dzejai, kurā arī nav gigantiskas poetizēšanas.

Ingas Gailes dzejas cilvēks ir mūsdienu bērns Rīgā ar saviem tradicionālajiem niķiem un stiķiem un sieviete (māte, bērnudārza audzinātāja, medmāsa). Rīgas ainavas iegūst būtiskas nianses, atklājot bērnu un vecāku mīlestību pret savu pilsētu, kā arī to, ka pilsēta dzīvo organiskā sasaistē ar cilvēku un atmiņām:

„Tādas man vietas

šajā pilsētā,

uz katras rakstīts

kāda cilvēka vārds.” (57)

 

Šī pilsēta spēj būt eksotiska; dzejolis „Lielā bēgšana” vēstī par zooloģiskā dārza dzīvnieku ceļu uz brīvību. Ierastā aina spēj piesaistīt un noturēt mazo ceļinieku. Te nevar ieraudzīt sumpurņus ar divpadsmit galvām vai burves, tāpēc vispatīkamākais šajā grāmatā ir tas, ka Ingas Gailes literārie varoņi ir reāli un patiesi ikdienišķos notikumos. Dzejniece izvairās no dzīves idealizēšanas, tāpēc dzejoļos varam ieraudzīt sevi un ikdienas esamību. Ingas Gailes rādītais bērns ir ironisks, draisks, prasīgs, greizsirdīgs par gaidāmo brālīti vai māsiņu, zinātkārs, dzēlīgs, asprātīgs, fantāzijas pārbagāts, dusmīgs, sirsnīgs, darbīgs, aktīvs, jūtīgs, dumpīgs, ja jāstrādā, tomēr viņā tiek ieaudzināta arī darba vērtības apziņa. Lai gan ikdiena ir reālistiska, bērnus piesaista fantastiskas un neikdienišķas lietas, jo bērnība ir iztēles bezgalība; tā tituldzejolī „Vai otrā grupa mani dzird?” dzejniece rāda, kā audzinātājai izaug ēzelīša pūkainās ausis, sarkans klauna deguns un gaiļa aste.

 Viena no būtiskajām tēmām ir ģimenes modelis, autore atspoguļo arī netradicionālo ģimenes formu, kas var kļūt par refleksijas garāko pavedienu. Dzejolī „Ģimene” var lasīt par vientuļo māti:

„Tiek ģimene mums te rādīta:

mamma un viņas meitiņa.” (7)

 

Inga Gaile caur dzeju atspoguļo sociālo realitāti un to, ka, piemēram, sieviete ir visvarena un stipra:

„ir diezgan bailīgi braukt, lūk, tā:

bez stiprajiem pleciem, kas pasargā,

bet viņa cauri pilsētai čukina:

būs labi, esi nu drosmīga, (..).” (7)

 

Taču par spīti šīm bailēm sieviete kļūst par ģimenes pamatu, harmonizētāju un sargātāju, nu gluži kā seno latviešu dievība Māra, kura ir bērnu un sieviešu aizgādne. Nevar teikt, ka dzejā nemaz nav tēva, dažas reizes viņš tiek minēts, taču šis tēls ir minimāli jaušams, tam ir  sekundāra nozīme, un lielākoties tas parādās tikai publiskā telpā, jo privātā telpa pieder mātei ar bērniem. Dzejolī „Gultas vienradžiem” meitenei Ingai ir pat divi tēvi. Autore rāda un iepazīstina, ka ir arī šāds ģimenes modelis un pieredze. Ingas Gailes atainotais ģimenes tēls ir veidots pēc līdzības ar šodienas kultūras un sabiedrības reālijām, taču dzejniece sludina vienu ļoti būtisku vērtību – drošību:

„(..) es pārnāku mājās, pie savas ģimenes, es apguļos gultā,

un vienmēr kāds atnāk un patausta pieri,

lai uzzinātu, vai man nav paaugstināta temperatūra.” (48)

 

Autore izmantojusi gan brīvi, gan pantmēros rakstītu dzeju, un jāsaka gan, ka dzejproza ir visai neskanīga viela bērniem, jo viņiem, šķiet, svarīgāks ir viegls fonētiskais plūdums un skaņu verbi, kas palīdz skandēt dzejoli un vieglāk to iemācīties. Taču tikpat labi tas varētu būt stereotips – vai tiešām bērnam viss uzreiz jāmācās skandēt? Inga Gaile arī bērnu dzejā uzrāda formas dažādību, kas paplašina mazā lasītāja uztveres apvāršņus un var radīt pamatu sarunai ar vecākiem vai bērnudārzā/skolā par to, kāpēc attiecīgais dzejolis ir tieši tāds – atšķirīgs no ierastajiem. Bet atskaņu un optimisma dēļ bērniem īpaši tuvs varētu būt dzejolis „Kūkas diena” :

„Olas, milti, cukurs, sviests,

šodien man viss izdosies,

baltos miltu puteņos

olu viļņi ieauļos.

 

Sniedziņš snieg, sniedziņš snieg,

kūkai baltais miltiņš tiek,

bēdas aizslauki ar delnu,

paliek delna melna, melna.” (17)

 

Diemžēl kopumā, iekļaujot arī šajā grāmatā sievietes likteni, Inga Gaile nav spējusi piedāvāt kādu jaunu niansi savā tēlu sistēmā vai tematikā – nepārtraukta atgādināšana un koncentrēšanās uz to, cik sievietei ir grūti vienai audzināt bērnus, var kļūt apnicīga un uzbāzīgi „didaktiska”. Un galvenais, ka bieži vien šo problēmu loks ir tikai ieskicēts, jo dzejniece bērnu dzejai domātā valodā varbūt nespēj gana tieši atklāt sievietes izjūtas. Cerams, ka Inga Gaile arī dzejā bērniem ar laiku mainīsies un turpinās sadarbību ar fantāziju raisošiem māksliniekiem.