Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Prostitūtas 19./20. gadsimta mijā un to atveide Fallija garstāstā "Nellija"
Ilze Ļaksa-Timinska
27.03.2018.

Fallijs Nellijas tēlā spilgti attēlo 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma modernās sievietes problēmas. Viņš netieši parāda gan ekonomiskās problēmas, ar kurām sievietei jācīnās, gan arī sabiedrības viedokli par tikumības jautājumiem, arī Nellijas iekšējās pasaules bagātību un kritušās sievietes morāli un amoralitātes un uzdzīves iemeslus.

Laikmeta konstruējums

Krievijas Impērijā, tostarp arī Vidzemes guberņā, 19. gs. 90. gados strauji attīstījās industrializācija un urbanizācija. Visātrāk par modernu pilsētu Krievijas Impērijā kļuva Rīga, sešu gadu laikā palielinādama savu iedzīvotāju skaitu par 86 000. [1]

Šādos apstākļos arī sievietes bija spiestas doties uz lielpilsētu, lai varētu strādāt algotu darbu. "Pārsvarā no laukiem uz pilsētu vienas devās sievietes, kuras piederēja pie pagasta patriarhālās sabiedrības marginālās daļas. Tās bija sievietes, kurām nebija tēva, neprecējušās sievietes un atraitnes." [2] Tas nozīmē, ka uz pilsētu pārsvarā pārcēlās nabadzīgākās sievietes, visbiežāk arī neizglītotas un izmisušas, cerībā, ka varēs ne tikai nopelnīt sev iztiku, bet arī drīz vien dzīvot gana pārticīgi.

1897. gadā Krievijas Impērijā notika tautas skaitīšana. Dati liecina, ka Rīgā dzīvoja 94 091 sieviete vecumā no 16 līdz 69 gadiem, bet pašas sev iztiku pelnīja 46 316 sievietes. [3] Samaksa par darbu sievietēm bija līdz pat 2/3 mazāka nekā vīriešiem. Vidzemes guberņā sieviete vidēji pelnīja 10 rubļus mēnesī. [4] Salīdzinājumam: Ludis Fallija garstāstā "Nellija" par īrētu istabiņu Rīgā maksāja 8 rubļus mēnesī. [5]

Šādi apstākļi veicināja sieviešu vēlmi pēc vieglākas dzīves un peļņas, tādēļ arī Rīgā palielinājās prostitūtu skaits. Jāpiebilst, ka prostitūtas veidoja no sabiedrības nošķirtu grupu. Līdzīgi Eiropas lielpilsētu paraugam arī Krievijas Impērijā jau 1843. gadā tika izdots rīkojums par Medicīnas policijas komitejas dibināšanu Sanktpēterburgā, Maskavā, Rīgā, Viļņā un Ņižņijnovgorodā. Policijas uzdevumi bija izveidot prostitūtu reģistru, sekot tam, lai sievietes reizi nedēļā apmeklē ārstu, apsekot publiskos namus, kontrolēt prostitūtu dzīvesvietas maiņu utt. Fabrikās reizi nedēļā ārsts pārbaudīja arī vīriešus, un, ja vīrietis bija saslimis ar kādu venerisko slimību, viņam bija jāsniedz liecības par sievietēm, kuras būtu varējušas viņu inficēt. [6]

1891. gadā Rīgā darbojās 35 publiskie nami. Tos parasti sauca saimnieces vārdā, piemēram, Mariannas Beijeres, Henrietas Naujakas, Matildes Štālas utt. Publiskos namus iedalīja trīs šķirās. To īpašnieces katru gadu Rīgas pilsētas valdei maksāja dzertuves un ģildes nodokli. [7] Tas nozīmēja, ka publiskā nama uzturēšana nebija vienkārša un lēta, jo vajadzēja kārtot daudzas birokrātiskas formalitātes, kā arī uzmanīgi sekot līdzi nama peļņai.

Prostitūtas pēc izcelsmes piederēja pie zemākā slāņa – zemnieces un sīkpilsones. Ļoti reti šajā arodā nonāca muižnieku kārtas pārstāves: ja tā notika, tad, visticamāk, viņas bija izputējušas un spiestas sev gādāt iztiku. Pārsvarā sievietes, kas strādāja par prostitūtām, bija jaunatnācējas pilsētā. 1900. gadā Rīgas publiskajos namos tikai 7,67 procenti bija rīdzinieces. [8] Visbiežāk tika izmantots jaunatnācēju naivums un izmisums, lielākoties sievietes nemaz nezināja, ar ko viņām nāksies nodarboties, bet viņas vilināja piesolītā peļņa un neatkarība.

Vīriešiem īpaši patika ārzemnieces, tika uzskatīts, ka svešzemnieces pakalpojumi ir vērtīgāki, tādēļ Rīgas publiskajos namos bija sastopamas Aīdas, Biankas, Esmeraldas, Konkordijas utt. Protams, lielākā daļa šo vārdu bija izdomāti, un sievietes bija latviešu vai krievu izcelsmes. [9] Pastāv arī iespēja, ka sievietes maskējoties apzināti neizmantoja savu īsto vārdu.

Prostitūtas bija ļoti jaunas – līdz 21 gadam –, un gandrīz nemaz nebija prostitūtu, kas būtu vecākas par 28 gadiem. Pārsvarā viņas nāca no patriarhālas sabiedrības marginālijām, proti, lielākoties bija bārenes. [10] (1889. gadā Krievijas Impērijā pēc statistikas datiem 89 procenti prostitūtu bija bārenes, savukārt vēl deviņi procenti bija zaudējušas vienu no vecākiem. [11]) Šāds fakts aktualizē grūtības, ar kurām saskārās gados vecākas prostitūtas, kas nevarēja vairs iegūt sev klientus. Vēl vairāk visu sarežģīja prostitūtām izsniegtā speciālā pase, kuras dēļ bija apgrūtinoši apprecēties, mācīties vai atrast citu darbu.

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā prostitūtu skaits Rīgā bija ļoti liels. Rīga pat tika uzskatīta par stabilu vērtību prostitūtu tirgū, respektīvi, pilsētā regulāri iebrauca daudz vīriešu ar konkrētu nolūku iegūt sev vienas nakts sakaru. Par problēmas aktualitāti liecina tas, ka 1907. gadā tika iztulkots Kampfmeiera 1905. gada darbs "Prostitūcija kā sabiedriska šķiru parādība un sabiedrības cīņa ar viņu".

Lai gan problēma sabiedrībā tika apzināta un aktualizēta, latviešu literatūrā un mākslā prostitūtas tēls ienāca pakāpeniski. Pirmo varētu minēt Aspazijas lugu "Zaudētās tiesības" (1892), kurā Aspazija aktualizēja ārēju netiklību, kas piemīt morālam un spēcīgam cilvēkam. Taču arī šī luga tika uztverta strīdīgi, daudzos radot neizpratni. Tādēļ 1897. gada "Austrumā" bija mēģinājums pamatot un attaisnot Aspazijas tēlu izvēli: "Kad jau uzskati par mākslu šķir apspriedējus, tad jo nepārkāpjama taps šī šķirošā aiza, jo pie apspriešanas katrs vēl nesīs līdzi arī savu tikumības mērauklu. Un bez pēdējās pie "Zaudētām tiesībām" iztikt nevar. Šajā drāmā dzejniece uzstāda ne tikai estētisku, bet arī ētisku problēmu." [12]

Daudz labvēlīgāk sabiedrība uztvēra 1899. gadā izdoto Niedras romānu "Līduma dūmos", kur Zalves jaunkundzes tēls atradās otrajā plānā un neizraisīja sabiedrībā īpašu reakciju. Eldgasta 1905. gadā izdotās "Zvaigžņotās naktis" satricināja latviešu sabiedrību. Protams, sašutumu izraisīja romāna kā Eldgasta personīgā modernisma manifesta estētika kopumā, taču nereti kritiķi atsaucās arī uz pagrimušajiem un izvirtušajiem varoņiem. "Kamēr visapkārt verd strauja dzīve, saduras un cīnās šķiras un partijas un uz pagātnes drupām jau dīgst nākotnes asni, – tamēr dažādie "modernisti" joprojām rakņājas pa mēslu bedrēm un ar lielu sajūsmību ceļ gaismā un nostāda uz "jaunās mākslas" altāra visus smirdošos puvumus, ko tur atraduši..." [13]

Visspilgtāk prostitūtas tēlu atveidojis Fallijs garstāstā (gadsimta sākumā dēvēts par romānu) "Nellija" ("Mājas Viesa Mēnešraksts", 1902), padarīdams prostitūtu par vienu no stāsta galvenajiem varoņiem.

Vides raksturojums Fallija garstāstā "Nellija"

Garstāsta notikumi risinās vārdā nenosauktā lielpilsētā. Visticamāk, Fallijs apzināti vairījies no konkrētas vietas nosaukšanas, parādot problēmas universalitāti.

Prostitūtas, stāstā dēvētas par "draudzenēm", var sastapt Ķēniņa dārzā. "Tur ir stīgu orķestris un teātris, un Fregols Fregoli un klauni, akrobāti, žonglieri un šansonetes – arī "draudzenes"". [14] Tā ir vieta, kur prostitūtas uzturas vasarās. Šādi var secināt, ka "Nellijā" attēloto prostitūtu klienti ir visnotaļ turīgi un izglītoti. Arī Nellijas Ķēniņa dārzā sastaptais mīļākais tiek raksturots kā izglītots un mācīts. [15] Ir grūti saprast, vai prostitūtām ir kādas formālas attiecības ar Ķēniņa dārza vai tā restorāna īpašniekiem, taču vīrieši dāmām uzsauc dzērienus, dažreiz arī vakariņas. Arī sarunas par iespējamo pakalpojuma pirkšanu noris vienkārši. Tilda Ludim piedāvā pavadīt vakaru kopā gandrīz uzreiz pēc satikšanas, [16] nemaz nepieļaudama varbūtību, ka, iespējams, Ludis ir atnācis uz Ķēniņa dārzu vakariņās, izbaudīt priekšnesumus vai kādu satikt. Arī Nellija tikko iepazītam vīrietim uzreiz lūdz, lai viņš pavada viņu uz mājām. [17]Tas liek domāt, ka Ķēniņa dārzs ir vasaras "publiskā nama" versija vai vismaz pilsētā tas ir vispārzināms fakts, ka šajā vietā var sastapt prostitūtas.

Ziemā prostitūtas uzturas uz ielas. Ludis: "Visas trīs, kā viņam likās, piekopa vienu un to pašu profesiju un darbojās, kā no viņu sarunas noprast varēja, vienā rajonā [..]" [18] Tātad sievietēm ir konkrētas ielas/rajoni, kur viņas darbojas, turklāt, būdamas tiešas konkurentes, viņas vienalga uztur draudzīgas attiecības. Nellija strādā Lielajā ielā, pilsētas centrā, un uzturas tur ne tikai vakaros vai naktīs, bet arī pa dienu. [19]

Kā savdabīgs publiskais nams tiek raksturota Lotmaņa konditoreja: "Lotmaņa konditoreja atradās pašā pilsētas centrā netālu no magazīnas, kādā Lielās ielas stūrī, un ap pusnakti visraibākā publika tur saradās. Vīrieši, kas meklēja sev draudzenes ne tik daudz pa prātam, kā pa makam, un sievietes, kurām vakarā diezin kā nebija veicies, kuras vai nu pie pārāk augstas cenas turējās, bija pārāk dārgas, vai arī bija jau pārāk nogājušās, zaudējušas, kā teic, cilvēka izskatu, palikušas pārāk lētas. [Stāsta autora izcēlums – I. Ļ. T.]" [20]

Konditorejā dāmas bez kavalieriem tiek laistas līdz pusnaktij, lai gan pati konditoreja strādā līdz diviem, [21] tātad ar konditoreju sievietēm ir vienošanās. Vīrieši, kas pērk dzērienus, cigārus un ēdienus, ir kā prostitūtu nodeva par iespēju uzturēties konditorejā. Iespējams, ka sievietes saņem arī noteiktus procentus no summas, par kuru vīrietis iztērējas vakara gaitā konkrētas prostitūtas sabiedrībā. Par šādiem gadījumiem Kampfmeiers rakstīja savā darbā. [22]

Arī pašā konditorejā valda hierarhija. Dārgās sievietes sēž savrup, pie mazajiem galdiņiem, tikai pa retam kādu vārdu izmainīdamas, savukārt lētās bāžas virsū vīriešiem, staigādamas visu laiku pa telpu apkārt un runādamas ar visiem vīriešu bariņiem. [23]

Šķiet, ka Lotmaņa konditorejas kā publiskā nama funkcija ir tikai radīt tikšanās vietu, un tajā nav iespējams noīrēt istabiņu.

Nellijas īrētā istabiņa atrodas iekšpilsētā, [24] kas ir svarīgs faktors, jo ļauj viņai ātrāk un vieglāk pārvietoties no centra uz mājām un otrādi. "Istaba bija divtik liela nekā tā, kurā pats viņš dzīvoja. Ar augstiem griestiem, četrām vienāda garuma sienām, gaišām tapetēm un parketu. Logu aizsedza tumši aizkari, un platā gulta bija jau atsegta. Spilveni vēl šodien, likās, bija ar jaunu virsdrēbi pārvilkti, un tīrbaltie palagi, vēl šodien gludināti, paklāti bez kādām krunciņām, ar taisni ielocītām līnijām, kas liecināja, ka tie nesen vēl kā no skapja ņemti. Pie otras sienas, taisni pretim gultai, lielāks, ar sarkanu drēbi pārvilkts dīvāns. Pie dīvāna galds ar lielu baltu galdautu. Ap galdu pāris krēslu. Pie gultas, aiz galvgala, maza zema kumodīte, apkrauta ar sīkām nieku lietiņām un ģīmetnēm, gan ar rāmīšiem, gan arī bez tiem, tā tikai pieslieta pie sienas, pie puķu vāzēm, pie dažāda lieluma kastītēm. Stūrī pie loga zems plauktveidīgs skapītis, uz kura stāvēja lielāks slīpēta stikla spogulis, kas stipri līdzinājās palitrai. Pāris plauktos bija grāmatas." [25] Istabas raksturojums parāda, ka tā pieder diezgan turīgam cilvēkam – liela kārtība un lietu daudzums, tīrība. Varbūt ar šādu vides raksturojumu Fallijs mēģina lauzt stereotipus par prostitūtu un viņas dzīves vietu kā par netīrīgu un nekārtīgu. Šādi it kā tiek pretstatīta Nellijas nodarbošanās un dzīves vieta – amorālais pret tikumisko, kārtīgo.

Nellijas istabiņas īre maksā 60 rubļus, [26] savukārt Luda istabiņas cena ir tikai astoņi rubļi. Protams, Luda istabiņa ir pieticīgāka, turklāt Nellijas istabiņas īres maksā ietilpst arī tēja un pusdienas, taču šī nesamērīgi augstā cena ir saistāma galvenokārt ar Nellijas nodarbošanos.

Kopumā jāsecina, ka prostitūcijas vide Fallija garstāstā, visticamāk, nav balstīta reālos faktos vai pieredzē un ir veidota pēc rakstnieka priekšstatiem vai fantāzijas, jo 20. gs. sākumā prostitūtas vieninieces (tādas, kas nav pakļautas publiskā nama darbībai) bija aizliegtas. Patrulēšana un viņu atrašanās ielās, it īpaši centrālajās pilsētas ielās, arī nebija iespējama, jo Krievijas Impērijas rīkojums paredzēja aizliegumu prostitūtām atrasties galvenajās pilsētas ielās. Taču Fallijs ar pašizveidoto vidi un telpu nepretendēja uz dokumentālu precizitāti, bet gan mēģināja to sistematizēt, ierobežot, lai modernistiem raksturīgajā manierē varētu vienkāršāk atklāt raksturus.

Prostitūtas tēls Fallija garstāstā "Nellija"

Tā kā 19. gs. otrajā pusē veidojās jaunas sociālās un saimnieciskās attiecības un dzīvesveids, taču sieviešu darbavietu skaits Rīgā bija ierobežots, kā arī samaksa par darbu nebija līdzvērtīga vīriešu samaksai, diezgan dabisks bija prostitūtu skaita pieaugums. Zelče uzskata, ka sievietes, ko dzīves apstākļi 19. gs. otrajā pusē ieveda šajā profesijā, ir uzskatāmas par sociālo cenu, ko maksāja sabiedrība un it īpaši pašas sievietes modernizācijas procesa aizsākumā. [27]

Arī Fallijs, kurš ir pieskaitāms pie latviešu modernistiem, 20. gs. sākumā par sava darba tēmu bija izvēlējies modernās sievietes traģisko dzīvesstāstu, aktualizēdams vairākas sava laika sieviešu problēmas. "Nellijā" Fallijs rāda galējo un radikālāko modernās sievietes problēmu – kļūšanu par prostitūtu.

Garstāstā lasītājs tiek iepazīstināts ar Nellijas kļūšanu par prostitūtu. Nellijas stāsts ir visai raksturīgs 20. gs. sākuma skaudrās realitātes atspoguļojums. Nellija bija zaudējusi māti, viņas tēvs apprecēja citu sievieti, un jaunajā laulībā piedzima bērni. [28] Nellijas attiecības ar pamāti izveidojās pēc tradicionālā modeļa – ļaunā pamāte un nepatiesi apvainotā pameita. Ļaunā pamāte ir arhetipisks tēls Eiropas kultūrā, kurš tiek izmantots visu Eiropas kultūras pastāvēšanas laiku – gan antīkajā literatūrā, gan visu Eiropas tautu folklorā, it īpaši pasakās, arī jaunākajā literatūrā. [29] Ļaunās pamātes tēlam ir raksturīgs naids pret savu pabērnu (visbiežāk pameitu) un vēlme to nomelnot tēva priekšā vai pat iznīcināt. Arī garstāstā Nellija par pamāti saka: "Vēl vairāk viņa mani ienīda, neļāva man ne istabā vairs palikt, sāka uz ielu sūtīt. Matus man plūca, zili, melnu reizēm sadauzīja un vakarā kā ragana tad apsūdzēja mani tēvam, ka es, lūk, ar ielas puikām plēsusies, ne vienu brīdi neturama istabā." [30]

Nākamā sociālā problēma, ko Fallijs aktualizēja, ir tikumības jautājums. 19. gs. beigās nosodījumu par pirmslaulības dzimumdzīvi izpelnījās tikai sievietes. Attieksme pret vīriešiem bija citāda. Nereti bija gadījumi, kad labi situēti vīrieši no sociāli augstas kārtas paveda zemāko kārtu sievietes un tad viņas pameta. [31] Līdzīgā situācijā Fallijs attēlo Nelliju, jo viņai pagadījās mīļākais, kurš vēlāk viņu pameta. [32] Nellija pēc sabiedrības normām vairs nebija tikumīga sieviete, un viņai varētu būt grūti atrast sev laulāto draugu, turklāt ne tēvs, ne pamāte neatbalstīja Nelliju grūtajā dzīves brīdī, bet, gluži otrādi, akcentēja viņas kaunu. "Ej vien, ej! Tur, mazākais, tu pati savu maizi pelnīsi. Kaklā kārties vīriešiem tu jau proti, un tur tev viņi labu naudu par to maksās. [..] Tēvs vēl solījās pats noiet uz policiju un pieteikt mani, izņemtu tur..." [33] Tādā veidā Nellijas tēvs ar sievu atrada veidu, kā tikt vaļā no "traucēkļa", nemaz negribēdami atbalstīt savu negodā kritušo bērnu.

Nellijas gājiens uz policiju un sevis pieteikšana par prostitūtu (pases izņemšana) Fallija garstāstā ir ļoti emocionāls brīdis, jo, stāstot par to, Nellija salūst un izplūst asarās. [34] Patiesībā tā ir liktenīgā Nellijas dzīves darbība, jo, piesakot sevi par prostitūtu, ir gandrīz neiespējami atkal kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli.

To, ka Nellijas dzīve ir nolemta gan morālai, gan burtiskai bojāejai, saprot arī pati Nellija. Kad viņa aiziet no mājām un sāk strādāt par prostitūtu, viņai ir 16 gadi, [35] taču gandrīz visas meitenes, kuras sāk strādāt par prostitūtām ir 15–16 gadus jaunas. Jau iepriekš tika raksturotas lētās jeb vecās prostitūtas, kuru izdzīvošana ir ļoti sarežģīta. Nellija saka Ludim: "Jaunums, ne veselība man svarīga. Zinu, jau zinu, tu tā nedomā. Bet tu esi tu, un es esmu tā, kas es esmu. Tev ir ticība, cerība, mīlestība, man, turpretim tikai mīlestība vien, i tās pat nav. [..] Tu vēl esi jauns, es turpretim, drīz jau veca būšu. Ne veselība, jaunums mani uztur. Kamēr mēs jaunas esam, tamēr vien mēs dzīvojam. Mēs visas, saproti? Tev ir nākotne, man viņas nav." [36] Mazliet vēlāk Nellija saka: "Vecums ir mūsu nāve. Tad neviens uz mums vairs neskatās, un vecums nāk mums agri. Un dzīvot mirusi es negribu. Es tikai dzīva dzīvošu, ar manu jaunumu lai arī mana dzīve nobeidzas. Namā es neiešu, arī pa nakts patversmēm neviļāšos, ar saviem ziediem es reizē vītīšu, kā cilvēks miršu, ne kā kustonis. [Stāsta autora izcēlums – I. Ļ. T.]" [37]

Apziņa par to, ka dzīve būs īsa, dabiski rada vēlmi to baudīt. Tā arī Fallijs pamato, iespējams, amorālisko un izvirtīgo prostitūtu dzīvesveidu.

"Dzīve prasa upurus, mēs esam tās, kas sevi upurējušas viņai. Mūsu modernās dzīves modernā bakchanālija." [38] Savas dzīves salīdzināšana ar bakhanāliju parāda trakumu, uzdzīvi, orģijām, ar kuru Nellija saista gan savu, gan citu "draudzeņu" dzīvi, attaisnodamās ar to, ka tas ir vienīgais, kas viņām ir ļauts un iespējams.

Nellijas vienīgā izeja no prostitūcijas ir laulības. Šķiet, pirmais Nellijas pieminētais vīrietis, kurš viņu dāsni atalgoja, bija Nellijas cerība tikt ārā no prostitūcijas vides. Smejoties viņa to sauca par savu izredzēto un īsto. [39] Tas arī izskaidro Nellijas dzīvespriecīgo un optimistisko, mazliet vieglprātīgo un rotaļīgo izturēšanos garstāsta pirmajā daļā. Taču ar Luda parādīšanos un iespējamo Nellijas iemīlēšanos viņā attiecības ar "izredzēto un īsto" sāk jukt, tā vietā Nellija pavada daudz laika ar Ludi (Ludis par savu laiku ar Nelliju nemaksā), Nelliju piemeklē finansiālas problēmas, turklāt Ludis seksuāli ir vēss un atturīgs. Vairākas reizes Fallijs garstāstā retina (tādā veidā izceļot) frāzes, kuras parāda Nellija un Luda attiecību platoniskumu – "Jā, Nellija bija viņa mīļā, mazā māsiņa, un nekā vairāk viņš nevēlējās, kā tikai klēpī viņu turēt, acīs viņai raudzīties, pieglausties pie viņas krūtīm." [40]; "Ludis [..] izskatījās kā jau brālītis" [41]; "Ludis sniedza roku un noskūpstīja viņu. Kā brālis savu nelaimīgo māsu". [42]

Šī iemesla dēļ Nellija krīt izmisumā un depresijā par to, ka arī Ludis nebūs īstais, kas varētu viņu izpestīt no prostitūcijas. Arī iepriekš Nellija ir bijusi iemīlējusies čellistā no orķestra. "Tur es iemīlējos dārza orķestra čellistā. Viņš arī mani, likās, mīlēja, un es viņam atdevu visu, visu. Visu savu sirdi. [..] Un viņš par mani ne kapeikas nebija izdevis, ne plika graša. [..] Un viņš... viņš mani divu gadu laikā izmīlēja, atstāja... aktrise viņam labāka likās!" [43] Iespējams, Nellija tādā veidā vilka paralēles starp savu iepriekšējo mīlestību un Ludi, baidoties, ka arī viņš to pametīs. Tādēļ Nellijas saslimšana un karsonis [44] garstāsta beigās, kā arī nāve ir viņas padošanās zīme. Pēc Luda nežēlīgās aiziešanas viņa vairs netic, ka varēs sevi glābt.

Fallijs Nellijas tēlā spilgti attēlo 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma modernās sievietes problēmas. Viņš netieši parāda gan ekonomiskās problēmas, ar kurām sievietei jācīnās, gan arī sabiedrības viedokli par tikumības jautājumiem, arī Nellijas iekšējās pasaules bagātību un kritušās sievietes morāli un amoralitātes un uzdzīves iemeslus. Tādā ziņā Fallija "Nellija" ir uzskatāms par pirmo mēģinājumu latviešu literatūrā ieskatīties dziļāk diskriminētajā un sabiedrības nosodītajā sociālajā grupā, kā arī aktualizēt Eiropas un Krievijas Impērijas sieviešu emancipācijas un sabiedrības modernizācijas problēmjautājumus.

 

 

[1] Zelče, V. Prostitūcija Rīgā 19. gadsimta 90. gados. Latvijas Arhīvi. Nr. 1., 1999, 74. lpp.

[2] Turpat, 75. lpp.

[3] [Bez aut.]. Численность и состав рабочих в России на основании Всеобщей переписи населения Российской Империи 1897 г. Pieejams: http://www.hist.msu.ru/Labour/Census1897/index.htm [sk. 09.01.2017.].

[4] Zelče, V. Prostitūcija Rīgā 19. gadsimta 90. gados. Latvijas Arhīvi. Nr. 1., 199975. lpp.

[5] Fallijs. Nellija. Dzejdarbu izlase. Rīga: Latvju grāmata, 1942, 320. lpp.

[6] Zelče, V. Nezināmā. Latvijas sievietes 19.gadsimta otrajā pusē. Rīga: Latvijas Arhīvistu biedrība, 2002, 198. lpp.

[7] Zelče, V. Nezināmā. Latvijas sievietes 19.gadsimta otrajā pusē. 203.–204. lpp.

[8] Turpat, 209. lpp.

[9] Turpat, 209. lpp.

[10] Turpat, 212. lpp.

[11] M. J. A. F. Koni priekšlasījums par Krievijas sieviešu aizsardzības biedrības uzdevumiem cīņā ar prostitūciju. Dienas Lapa. Nr. 121., 1. lpp.

[12] ~br~br. Aspazijas raksti. Austrums. Nr. 5., 1895, 380. lpp.

[13] [Bez aut.]. Daži tipi iz „slimās mākslas” ražojumiem. Mūsu Laiki. Feļetona pielikums. Nr. 52., 1907, 3. lpp.

[14] Fallijs. Nellija. 320. lpp.

[15] Turpat, 341. lpp.

[16] Turpat, 343. lpp.

[17] Kampfmeiers, P. Prostitūcija kā sabiedriska šķiru parādība un sabiedrības cīņa ar viņu. 26. lpp.

[18] Fallijs. Nellija. 342. lpp.

[19] Fallijs. Nellija. 353. lpp.

[20] Turpat, 352. lpp.

[21] Turpat, 400. lpp.

[22] Fallijs. Nellija. 322. lpp.

[23] Turpat, 327. lpp.

[24] Turpat, 324. lpp.

[25] Turpat, 336. lpp.

[26] Turpat, 352. lpp.

[27] Zelče, V. Nezināmā. Latvijas sievietes 19.gadsimta otrajā pusē. 219. lpp.

[28] Fallijs. Nellija, 370. lpp.

[29] [Bez aut.]. Wicked Stepmother. Pieejams: http://allthetropes.wikia.com/wiki/Wicked_Stepmother [sk. 09.01.2017.].

[30] Fallijs. Nellija, 370. lpp.

[31] Zelče, V. Nezināmā. Latvijas sievietes 19.gadsimta otrajā pusē. 63. lpp.

[32] Fallijs. Nellija. 371. lpp.

[33] Turpat, 371. lpp.

[34] Turpat, 371. lpp.

[35] Turpat, 370. lpp.

[36] Turpat, 390. lpp.

[37] Turpat, 391. lpp.

[38] Turpat, 391. lpp.

[39] Turpat, 324. lpp.

[40] Turpat, 356. lpp.

[41] Turpat, 356. lpp

[42] Turpat, 392. lpp.

[43] Turpat, 372. lpp.

[44] Turpat, 402. lpp.

 

Izmantotā literatūra

Avots:

Fallijs. Nellija. Dzejdarbu izlase. Rīga: Latvju grāmata, 1942.

Izmantotā literatūra:

1)   [Bez aut.]. Daži tipi iz "slimās mākslas" ražojumiem. Mūsu Laiki. Feļetona pielikums. Nr. 52., 1907

2)   [Bez aut.]. Wicked Stepmother. Pieejams: http://allthetropes.wikia.com/wiki/Wicked_Stepmother [sk. 09.01.2017.].

3)   [Bez aut.]. Численность и состав рабочих в России на основании Всеобщей переписи населения Российской Империи 1897 г. Pieejams: http://www.hist.msu.ru/Labour/Census1897/index.htm [sk. 09.01.2017.].

4)   ~br~br. Aspazijas raksti. Austrum,. Nr. 5., 1895, 380. lpp.

5)   Kampfmeiers, P. Prostitūcija kā sabiedriska šķiru parādība un sabiedrības cīņa ar viņu. Rīga: J. Pīpes apgādiens, 1907.

6)   M. J. A. F. Koni priekšlasījums par Krievijas sieviešu aizsardzības biedrības uzdevumiem cīņā ar prostitūciju. Dienas Lapa, Nr. 121.

7)   Zelče, V. Nezināmā. Latvijas sievietes 19.gadsimta otrajā pusē. Rīga: Latvijas Arhīvistu biedrība, 2002.

 

8)   Zelče, V. Prostitūcija Rīgā 19. gadsimta 90. gados. Latvijas Arhīvi, Nr. 1., 1999.