Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Es klausos dziesmas, tātad – esmu. Jānis Joņevs „Jelgava 94”
Arnis Koroševskis
02.04.2013.

Vēlos atgādināt par kādu puteņainu vakaru pagājušā gada decembrī, kad, līdztekus tādu pieredzējušu autoru kā Noras Ikstenas, Ilzes Jansones, Osvalda Zebra, Māra Bērziņa un Aivara Eipura lasījumiem, jaunpienācēja Jāņa Joņeva teksta fragments burtiski aizrāva elpu. Bija skaidrs, ka dzirdētais kā autonoma prozas vienība vēl ilgstoši neļaus noplakt literatūras interesentu eiforijai, taču mācās bažas par topošo grāmatu – vai tā nenobālēs uz šķietami priekšzīmīgo lapaspušu un intriģējošā pieteikuma fona?

Pienāca 2013. gada marts (ne gluži gan trīspadsmitais un piektdiena, bet septītais un ceturtdiena), un nenobālēja ne vella. Drīzāk tieši pretēji – grāmatas eleganti tumšais vāks (gandrīz idents tādam, kādu savulaik vēlējās, taču nespēja īstenot Rainis, izdodot „Kluso grāmatu”) saka lasītājam priekšā, ka bez jebkādām šaubām „mellaslietasnotiks!”. (258.) „Jelgava 94” apliecina kādu nu jau aprobētu tendenci jaunākajā latviešu literatūrā – proti, pievēršanos pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem. Nekādā gadījumā gan nevajadzētu ieciklēties uz darbā tēloto laiktelpu un subkultūru, jo liels baudījums gaida ikvienas paaudzes un pieredzes lasītāju.

Kaut arī smaguma centrs novirzīts tieši uz „Nirvanu”, melomānus iepriecinās dažādu cita mūzikas stila un žanra grupu piesaukšana, kas nebūt nekļūst par kvantitatīvi bezgalīgu reklamēšanu. Katru grupu vai tās repertuāra detaļas Joņevs izvēlējies taktiski, atbilstoši situācijai. Viens piemērs, kurā lasītājs piedzīvo veselu nosaukumu vētru, būtu gadījums, kad „matainie” spriež par noteiktu grupu piederību dažādajiem metāla atzariem – tātad, tikpat komiski cik izglītojoši; un lasītājs neko nejūtas zaudējis. Arī Viļa Lācīša „Stroika ar skatu uz Londonu” šķita saistošs romāns tiem, kas nav bijuši melnstrādnieki un nekad nav strādājuši ārzemēs (te gan būtu jābilst, ka Joņeva darbs ir veiksmīgāks, jo autors savā prozas grāmatā necenšas par katru cenu uzburt trilleri).

Joņevs nekavējas vien pie sava varoņa kā melomāna, bet gan pārsteidzoši vieglā, atsvaidzinošā tvērumā izvērš it kā klasiska iniciācijas stāsta formulas. Kultūras pētnieku aprindās valda uzskats, ka, lai tā īsti, objektīvi spētu reflektēt par kādu desmitgadi, pēc tās jāpaiet vismaz 20 gadiem. Varbūt ar šādu apstākli iespējams skaidrot arī pieaugošo tendenci mūsu literatūrā? „Jelgava 94” tādā gadījumā pie mums ir ieradusies visnotaļ laicīgi. Deviņdesmitie gadi tiek aplūkoti it kā no distances, neatraujoties un nezaudējot uzticību tiem. Šķīrums „toreiz un tagad” ir viltīgi veidots – tas nav viennozīmīgs smieklu birums par pagājības nejēdzībām, taču nekļūst arī par samāksloti sentimentālām trīsdesmitgadnieka piezīmēm. Autors apbrīnojamā veidā ir atradis zelta vidusceļu.

Ar mirkli, kad „Jelgavāarvienapņēmīgākskanējagrunge,alternatīvaisroksunnenosakāmažanramūzika,kasneapšaubāmibijavisīstākaisunderground” (48.) Joņevs lieliski raksturo ne tikai 90. gadu pirmo pusi kā atsevišķi vērtējamu „ēru”, bet arī kopumā raksturo 90. gadu izjūtu ciešā sastatījumā ar mūzikas (un vispār subkultūru) „patiesumu”. Mūsdienu jaunietim varbūt jāatskatās uz deviņdesmitajiem pat ar zināma veida skaudību: „(..) toreizbijaīstamūzika,nevisvējagaudasizžautāszeķēstagad.” (252.). Par laika poētisko, neatkārtojamo dabu liecina arī Joņeva paradoksi un spēles ar valodu: „Vissaldākaisvārdspasaulēārprāts.” (45.); „Alusbijagaršīgs,sevišķi,kadauksts.NākotnoautoostaslīdzŽucenei,alusvienmērsasila,tāpēcmēsnekadneuzzinājām,cikļotigaršīgstasbija.” (55.); „essarunājosarautobraucējiem,manaisarunaibijailgstamībaunattīstība,betviņiemtikaimirklis.” (84.); „Betbijatumšs,jomatiapdzisa,galdalampabijasasitusies,betgriestuspuldzenebijaparedzēta.” (257.) – tie būtu tikai daži pieminēšanas vērti piemēri.

Spēja sasaistīt līdzības gan literatūrā, gan mūzikā atdzīvina tekstu un liecina gan par autora meistarību, gan par vienkārši aso prātu un gaumīgo humora izjūtu. Spilgts piemērs – Frencisa Makombera piesaukšana zivju spridzināšanas ainā vai arī smagās mūzikas piekritēju vilšanās, saskaroties ar popsīgo „Otru pusi”, ko apziņā pavada Džima Morisona ķērcošais baritons „Break on through – to the other side!”. Tieši tāpat mēs no „Uz kraujas rudzu laukā” nonākam pie Čepmena un Lenona fatālās sadursmes, un Kobeina, kuram Lenons visnotaļ gājis pie sirds: „Bettasnetraucējamanijūsmotparšoslepkavību,bijanotikusitiešimanādzimšanasgadā,unSelindžeragrāmatatajāvisāiederējās.” (40.) „Jelgava 94” vietumis pat kļūst par zināma veida „Jelgavas iestaigāšanu” – autors labprāt velk paralēles arīdzan starp konkrētiem vēsturiskiem notikumiem un pilsētas attīstību. Joņevs nesapinas alūzijās un reminiscencēs, jo aizraujas ar tām tikai tik, cik nepieciešams.

Romāns būtībā sākas ar „kustības” kā protesta formas nobriešanu, taču noslēdzas ar tās likumsakarīgu sairšanu. Tas ir klasisks pusaudžu protests pret skolu, pašiem mūžam paliekot atšķirīgiem: „Mumsvisiemvajagdarīt.Jotietur(..)saka,kanedrīkst.” (16.) Joņevs uzsver to, ka tas nav parasts spītsspītadēļ – tās drīzāk ir visas iekšējās dziņas, par kurām cilvēki izvairās runāt: „Vaitadtasnavtas,pēcilgojaskatrs?Izlauztiesnoikdienības,parastībasunsaņemtapliecinājumusavaieksistencei.” (22.)

Identificēšanās ar dzirdēto mūziku pāraug teju vai sakrālā, visbiežāk intīmā, taču vietumis arīdzan kolektīvā pārdzīvojumā: „Sāpjuskaistumspārņemunpadaralaimīgu.” (27.) Retoriskais jautājums par dzīves jēgas meklējumiem vai analoģiski nodrillētais „būt vai nebūt” šajā stāstā pārtapis par „pareiziklausītiesdziesmu?(..)Vaidziesmairparmani,vaiesesmupardziesmu?” (160.) Jo dziesmu klausīšanās šiem jauniešiem nozīmē dzīvošanu. Zinot Joņeva cieņu pret klasiķiem un filozofiem, varētu pat atmest kautrībai ar roku un teikt: „Es klausos dziesmas, tātad esmu.” Iepriekš minētās svārstības starp individuālo un kolektīvo pieredzi tēlo vai ikkatra jaunieša piedzīvoto pasaules izjūtu. Kā galvenais varonis raksturo pats sevi: „(..) kādsvientuļšzēnsarzinātniskupiegājienu.Manpatīkvienam.” (105.) Zināmā mērā Jāņa izdarībās redzam tos pašus Emīla nedarbus, kas bieži izvēršas pēc formulas „gribēju kā labāk, taču sanāca kā vienmēr”. Vienlaikus – obligāti pieminamas ir varoņa „karaliskās asinis”, kas asprātīgi sasaistītas ar Jelgavas vēsturi. Un tieši tas šo varoni padara par unikālu – romantisma piesātinātu ideālistu nebūt ne mazāk romantiskā laikā. Varoņa ceļu līdz metālam Joņevs konstruē uz mītiskā Kobeina nāves šāviena un mēness zīmes pamata, pamanoties iestarpināt arīdzan asprātīgu atsaukšanos uz Aspazijas dzeju. Šeit jābilst, ka „Jelgavas 94” varoņa vaibstos sazīmējama amizanta līdzība ar tādu kā donkihotisku dvēseli; vien ilūziju varā nonākušā „cīnītāja par taisnību” grāmatu kaudzes aizvietotas ar „kasešu stūrīti” (118.) un jaunākās rokmūzikas vēsturi, bet bruņas un zobens – ar saplēstām džinsām, gariem matiem un ģitāru (vai vismaz alu). Savukārt kurtizāņu ideāli un fiziskais apveids – piederība „dzelzs laikmetam” – ērti aizstāta ar analoģisku ķīmisko sastāvu: „(..) Mēsnebijāmnometāla.Metālsbijatikaimūsusirdīs.” (80.) „Jelgavas 94” jaunieši, pašiem to, iespējams, neapzinoties, kļūst par sava laikmeta bruņiniekiem, kuru izdarības autors paskaidro visnotaļ satīriski: „Manšķiet,kavispārlieludaļutoreizējoārprātīgonotikumuizraisījamūsupārliekāsmalkjūtībavaikuslums.” (50.) Viscaur grāmatai Joņevs jautā pats sev un lasītājiem – vai viegli būt jaunam? Skaidrs, ka, gan autors, gan lasītājs zina atbildi.

Ballītes, dumpinieka raksturs, sadursmes ar likumsargiem un attāla pieskaršanās noziedzībai raisa vēlmi salīdzināt šo tekstu ar bītņiku gabaliem. Ambiciozā grāmatas izskaņa „(..) kamērvēlvisssvarīgais,kasarmaninoticis,navizrādījiesnenoticis,mantasirjāpieraksta” (299.) un seno draugu atkalredzēšana tā vien laužas uz Dž. Keruaka pusi. Tieši tāpat kā savulaik Sals Paradaizs, arī Jānis finālā ir spiests pārvērtēt vērtības, apzināties dzīves fatālo realitāti: „Mēsvarbūtnenonācāmtaiotrajāpusē.” (311.)

Neapšaubāmi Joņeva jājamzirdziņš ir spraigie dialogi, kas tekstu burtiski dzen uz priekšu un veido galvu reibinošas piruetes. Atļaušos padalīties ar vienu spilgtu piemēru: „– Tupipelēesi?Nē.Esganesmu.(..)Esjauarīesmu.Kotadtusaki,kaneesi?Espatsnesaprotu,kosaku.Pipelēesmu.” (250.) Šeit pieminama dzelžainā (vai varbūt metāliskā?) pusaudžu loģika tik dažādajās un nereti izaicinošajās situācijās. Autora veiksme meklējama arīdzan spējā trāpīgi noslēgt nodaļas. Valoda ir robusta, bet tajā jaušama nepārprotama smalkjūtības deva. Tekstā ir daudz rupjību, taču neviena no tām nav lieka. Būtiski bilst, ka pie šādas valodas lasītājs spēj ātri pierast, kas ļauj nebūt ne īso prozas grāmatu izraut vienā elpas vilcienā. Joņevs ietur stāsta hronoloģiju, taču vienlaikus prozas grāmatas saskaldītība sīkākās miniatūrās ļauj neatslābt lasītāja interesei par tēlotajiem notikumiem, kuri tomēr veiksmīgi pakārtoti kompozicionāli kulminējošā secībā.

Pievēršanās detaļām Joņevam kopumā nav prioritāra, taču, kolīdz autors to īsteno, tā viennozīmīgi izdodas, padarot jebkuras tēlotās ainas laiktelpu ekspresīvāku un harizmātisku (kolosāls piemērs – ainā ar aprakstītajiem skolas soliem). Šeit minami sīkumi, kas spilgti raksturo laikmetu – priekšmetu aplīmēšana ar novelkamajām bildītēm un uzlīmēm no banāniem, audiokasetes, tirgošanās Biķernieku mežā, strītbola grozi, zemessargi pagrīdes diskotēkās, pirmais mobilais telefons. Tiem, kas nav piedzīvojuši 90. gadus, autors sniedz arī vērtīgus paskaidrojumus, tādējādi minētajām parādībām piešķirot vēl savu subjektīvo un nereti komisko šķautni.

„Jelgava 94” būtu lielisks piemērs, kādam jābūt prozas darbam, kurš daļēji balstīts uz autora pieredzi, daļēji – uz pārpilnības ragam līdzvērtīgo izdomu; piedevām – tas ir sabalansēts: „Savukārtviss,košaitekstādarues,patiesībaslabadbūtujādalaardivi.” (97.) Teksts rosina uz sarunām, mīļāko fragmentu citēšanu, pārdomām – prozas grāmata izrādījusies pietiekami koncentrēta, lai par to varētu runāt vēl un vēl. Atsaucoties uz patiesas kaisles un jaunības maksimālisma piesātināto frāzi „Mūzikabijasvarīga,unjāņembijaviss,kovarējadot,” (103.), vēlos aicināt lasītājus ņemt no pašas „Jelgavas 94” un neapšaubāmi talantīgā debitanta Jāņa Joņeva it visu, ko tie mums spēj (un vēlas) dot.

 

Skatiet arī citas Ubi Sunt recenzijas par J. Joņeva "Jelgava 94":