Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Dzeja nav jāsaprot, jo dzeja nav par saprašanu. Saruna ar velsiešu rakstnieci Alisu Konranu
Ieva Bukša, Ruta Kurpniece
30.01.2018.

Pērn, svinot Andreja Upīša 140. dzimšanas dienu, norisinājās jau 22. festivāls "Prozas lasījumi". Uz ārvalstu autoru vakaru ieradās velsiešu rakstniece Alisa Konrana (Alys Conran). Lai viņu iepazītu tuvāk, mēs – divas baltu filoloģijas studentes Ruta Kurpniece un Ieva Bukša – satikāmies ar Alisu un lūdzām pastāstīt par romānu "Balodis" (Pigeon), rakstīšanu un rakstnieka misiju.

Par ko stāsta jūsu romāns"Balodis"? Kā tas tapa?

 

Tātad... tas ir stāsts par draudzību starp puisi un meiteni. Par to, kā viņi kopā uzaug, un visu, kas noiet šķērsām. Romāna pamatā ir notikums, kuru varoņi atceras un par kuru katrs veido atšķirīgu stāstu. Tas ir romāns par stāstiem, par valodu – īpaši par velsiešu valodu – un to, ko nozīmē runāt minoritātes valodā. Cik mums, cilvēkiem, vārdi ir nozīmīgi.

Romāna notikumi risinās Ziemeļvelsā, kalnos. Tiek parādīts, kā pilsēta mainās industriālā laikmeta beigās. Šis darbs man prasīja ilgu laiku, jo tas bija mans pirmais romāns, šobrīd rakstu otro. Es nezināju, kā rakstīt, nebiju atradusi pareizo atslēgu, jo romāns ir ļoti garš, un nezināju, vai spēšu to uzrakstīt. Vienu dienu vienkārši rakstīju un sapratu, ka rakstu par puisi vārdā Pidžens, kas ir ļoti īpatnējs puiša vārds, bet tāds nu tas bija. Šis varonis neatstāja mani, tāpēc es turpināju rakstīt par viņu. Tad es sapratu, ka viņam ir draudzene. Tas bija ļoti organiski, es neplānoju savu darbu. Vēlāk sāku to ielikt konkrētā formā, kas ir ļoti nozīmīgs process. Man bija ļoti grūti: nezināju, vai izvēlētā forma ir pareiza. Kad sāku rakstīt, man šķita, ka tā ir problēma, jo es nezināju, par ko būs romāns, bet tagad liekas pilnīgi dabiski – tas ir veids, kā es rakstu. Patiesībā, ja rakstītu pēc plāna, man kļūtu garlaicīgi, nebūtu nekādas enerģijas. Rakstot es stāstu sev stāstu. Tas ir smieklīgi, ka mēs cenšamies tik ļoti visu ierobežot. Esmu noskaidrojusi, ka ļoti daudzi romānisti raksta tāpat kā es, īpaši sievietes. Viņām laikam vajag brīvību rakstot, milzīgu nekārtību, kura vēlāk jāsavāc.

 

Kāpēc tāds nosaukums? Vai tam ir simboliska nozīme?

 

Tas vienkārši uzplaiksnīja, un es to paturēju, jo vārdam "Balodis" (pigeon) angļu valodā ir vairākas nozīmes. Balodis ir putns, kuru, ejot pa ielu, mēs cenšamies ignorēt. Bet varam arī runāt par pidžinu valodu, kura veidojusies no divu vai vairāku valodu saplūšanas. Grāmatā varoņi lieto gan velsiešu, gan angļu valodu. Cilvēkiem nav jāpārzina velsiešu valoda, lai lasītu šo grāmatu.

Baloži ir arī putni, kas vienmēr atgriežas mājās. Grāmata ir par Pidžena atgriešanos mājās. Vārdam "balodis" noteikti ir simboliska nozīme.

 

Sakiet – kāda būtu ideālā lasītāja reakcija uz jūsu romānu?

 

Ideālā reakcija? Es nezinu. (Klusums.) Lai cilvēkiem rūpētu, lai viņi to sajustu. Nedomāju, ka viņiem šo romānu vajadzētu mīlēt... Piemēram, es pagājušajā gadā izlasīju grāmatu, noliku plauktā un biju tik ļoti dusmīga uz autori par to, ko viņa ar mani izdarīja lasīšanas procesā! Ilgu laiku es šo grāmatu ienīdu. Bet tagad es domāju, ka tā ir izcila. Tāpēc man gribētos "iekustināt" kādu, pat ja tas nozīmē, ka cilvēkam būs negatīva reakcija. Ir grāmatas, kuras aizmirsti, lai gan esi jauki pavadījis laiku, tās lasot. Tu grāmatu vienkārši aizver un pēc pāris gadiem vairs neatceries, par ko tā bija, tāpēc es ļoti negribētu, lai tā notiktu ar manām grāmatām.

 

Jūs vadāt radošās rakstīšanas kursu Bangoras Universitātē – vai tas jums palīdz pašai saprast, kā rakstīt? Vai smeļaties spēku no saviem studentiem?

 

O, jā! Viņi ir tik iztēles bagāti un radoši! Katrs students ir īpašs, un viņu rakstīšanas stils ir pilnīgi citāds. Tas ir ļoti iedvesmojoši. Es necenšos visus piespiest rakstīt vienādā stilā, cenšos izzināt katru no viņiem un atšķirīgo katra rakstīšanas manierē, izcelt to. Man tas ir ļoti palīdzējis, jo nākas formulēt, ko rakstīšana mūsos izraisa, kas tā ir man un ko esmu iemācījusies. Manuprāt, to nevar iemācīt. Studenti ļoti grib, lai viņiem dod tādu kā rokasgrāmatu rakstīšanā, taču tas nav izdarāms. Ja varētu rakstīt, ievērojot noteikumus, kāda tam būtu jēga? Citreiz studentiem var dot ierobežojumus, piemēram, "rakstiet, neizmantojot noteiktu vārdu" vai "rakstiet no kāda konkrēta skatpunkta", bet es nedodu nosacījumus, jo viņiem ir jāatrod pašiem savs rakstīšanas veids.

 

Kā jums šķiet, ja cilvēks nav rakstnieks, bet ļoti vēlas par tādu kļūt, vai ir iespējams to iemācīties?

 

Pavisam noteikti! Es nezinu, kā ir Latvijā, bet Lielbritānijā visi domā, ka cilvēkam jābūt kaut kādam radošajam ģēnijam, lai rakstītu, un ka viss ir atkarīgs no talanta, bet tās ir blēņas. Manuprāt, viss atkarīgs no mācīšanās, no intereses, no tā, ka pietiekami daudz lasi un lasi ļoti uzmanīgi. Visu vajag uzlikt uz papīra un tad strādāt ar iegūto materiālu. Tāpēc, es domāju, tas ir pilnīgi iespējams. Rakstīšana ir treniņš, tas jādara atkal un atkal. Tāpat arī lasīšana ir treniņš rakstīšanai. Nav daudz atšķirību starp rakstīšanu un lasīšanu. Lasot mēs iztēlē rakstām pusi no stāsta, tāpēc, ja spēj kļūt par ļoti labu lasītāju, tad ir diezgan pašsaprotami, ka vari kļūt par labu rakstnieku.

 

Kas jūs iedvesmo rakstīt? Par kādām tēmām rakstāt?

 

Kaut kas, kas mani satrauc vai liek justies neērti. Kaut kas, kam es nepiekrītu. Kaut kas, kas man liek justies neveikli. Tā ir tāda sajūta, ka notiks negaidītais un es "pavilkšos". Gribu rakstīt par to, kas notiek, kad viedokļi, skatpunkti saduras. Visam ir tik daudz variāciju. Ir tik daudz neērtu lietu, par kurām man patīk rakstīt. Man šķiet, konkrētai tēmai ir jāvada mani, lai es spētu uzrakstīt. Tāpat mani ļoti, ļoti iedvesmo cilvēki. Veids, kā cilvēks domā, kā cilvēks skatās uz pasauli. Man patīk rakstīt dažādu cilvēku "balsīs", skatīties uz pasauli ar cita acīm.

 

Vai ir kādas tabu tēmas, par kurām jūs nekad nerakstītu?

 

Man nekad nav sanācis ļoti labi uzrakstīt par seksu. (Smejas.) Tas ir ļoti grūti. Man bija pasniedzējs, kurš teica, ka problēma ir izjūtās, kādas mums rodas, to darot, un tajā, ko mēs patiesībā darām, kad nodarbojamies ar seksu. Tās ir ļoti atšķirīgas lietas, un par tām rakstīt ir ļoti grūti. Tas nav tabu, es vēl joprojām cenšos uzrakstīt kaut ko pieņemamu. Tātad – man nav tabu tēmu. Tikai reizēm, kad par kaut ko raksti, uzdod sev jautājumu, vai esi īstā persona, kura var rakstīt par konkrēto tēmu, vai izproti tās identitāti, konkrēto vietu, par kuru raksti. Piemēram, ja es gribētu rakstīt par Latviju, man vienkārši vajadzētu atrast salmiņu, pie kā pieķerties.

 

Jūs rakstāt gan romānus, gan stāstus, gan dzeju. Kura izpausmes forma jums ir tuvāka?

 

Es nezinu. (Smejas.) Mans tēvs bija dzejnieks, tāpēc nolēmu nerakstīt dzeju, jo es zināju, cik grūta ir tāda dzīve. Sākumā negribēju studēt literatūru, jo nodarbojos ar antropoloģiju, bet tad sapratu – nē, es tomēr mīlu literatūru. Bet negribēju rakstīt. Es negribēju rakstīt dzeju, bet to daru. Man šķiet, katrā žanrā rakstīt ir diezgan atšķirīgi. Esmu sapratusi, ka proza man ir visveselīgākā. Neesmu pārliecināta, vai tā būs arī turpmāk, bet esmu atklājusi: kaut kādu iemeslu dēļ dzeja mani var diezgan stipri nomākt. Tas noteikti nav tāpēc, ka dzeja ir personiskāka vai kāds dzejolis būtu par mani pašu, bet, man liekas, tas ir tik sarežģīts process. Proza arī tāda ir, bet tā ir fikcija, tā ir par kaut ko manis radītu, lai gan arī dzeja var būt fikcija... Cilvēki vienmēr uzskata, ka man vajadzētu izvēlēties – esmu dzejniece vai prozaiķe –, bet es tam nepiekrītu. Šobrīd mana dzeja cieš, jo romāns paņem daudz laika. Man ir līgumi un termiņi, tāpēc ir diezgan grūti atstāt vietu dzejai, bet kādu dienu es gribētu tai pievērsties. Labi, atklāšu patiesību – man liekas, ka dzeja ir pati satriecošākā lieta, kāda pastāv. Šķiet, es tikai tagad sāku ceļu tai pretī, tas ir kā aizskart tikai pašu aisberga virsotni. Atskatoties uz savu dzīvi, neesmu uzrakstījusi dzejoli un vīlusies. Tā ir diezgan vientuļa lieta, jo ļoti daudz cilvēku nesaprot dzeju. Tas ir skumji. Mums vajadzētu būt tiem, kuri uzņemas atbildību pateikt sabiedrībai, ka viņiem patiesībā dzeja nav jāsaprot, jo dzeja nav par saprašanu. Cilvēki vienmēr cenšas saskatīt visā jēgu. Dzeja nav kā proza, kur cilvēks izlasa stāstu un tas kaut kādā veidā viņu ietekmē. Es domāju, arī dzeja to var panākt, bet tad šajā procesā jāiegulda lielāks darbs. Process, kas notiek, lasot dzeju: mēs cenšamies to pārvērst prozā. Šobrīd mēs runājam prozā, savu dzīvi izdzīvojam prozā. Un tad, izdzirdot dzejoli, daļa mūsu smadzeņu cīnās tam pretī ar jautājumu "kāpēc es to nesaprotu?!". Bet patiesībā mums šo domu vajag atlaist un mēģināt atslābināties, piekāpties dzejai un piedzīvot to. Nemēģināt salikt visu kopā un pateikt, ko tas nozīmē, pie kā mēs vienmēr nonākam, studējot literatūru. Dzeja vairāk ir kā mūzika vai deja, kaut kas, ko cilvēks piedzīvo, kas "ieiet" viņā iekšā. Ļoti daudzi to mūsdienās nesaprot. Kad iepriekšējo reizi ierados Rīgā un piedalījos dzejas un atdzejas meistarklasē, es biju diezgan pārsteigta, ka uz noslēguma pasākumu ieradās tik daudz cilvēku. Tajā brīdī es nodomāju: cik tas ir lieliski, ka cilvēkus patiešām interesē dzeja.

Studēt dzeju ir lieliski, bet dzejoļi nav tikai analizēšanai. Tie ir "lietošanai". Runājot par prozu, nav jāsaskaras ar šādām problēmām, jo cilvēki zina, kas ir stāsti. Patiesībā stāstos var ielikt ļoti daudz dzejas, un cilvēki to uztvers pat nepamanot. Es neredzu lielu starpību starp savu dzeju un prozu. Lasot "Balodi", var sajust daudz ritma, atskaņu un prozas skaņu, kas to padara muzikālu, metaforas un citus poētiskus paņēmienus. Un mēs tos lietojam pat ikdienas sarunās.

 

Vai kāds no šiem žanriem ļauj pateikt kaut ko vairāk nekā cits?

 

Man šķiet, tā ir. Kad es sāku rakstīt, tad parasti jau zinu, vai tas būs dzejolis vai stāsts. (Klusums.) Es vēl joprojām pie tā strādāju. Ja sekoju līdzi tikai skaņai, tad tas būs dzejolis, ja tur ir tikai tēli/veidoli, tad tas būs dzejolis, vai, ja es esmu koncentrējusies uz metaforu, varbūt kādas personas dzīvi, tad tas arī būs dzejolis. Es domāju, proza man ir saistīta ar cilvēku, ar dzīvi un to, kas notiek dzīvē, tāpēc prozas pamatā ir raksturi, tēli. Arī dzeju es rakstu ar tēliem, bet man pavisam noteikti ir skaidra nojausma par to, ko es rakstīšu. Daļēji tāpēc, ka, uzrakstot dzejoli, no tā ļoti ātri "iznāc" ārā – ieej dzejolī un iznāc. Rakstot prozu, esmu sapratusi, ka es ieeju tajā un tad priekšā ir garš, garš ceļš, lai tiktu no tās ārā. Tas ir gandrīz kā sliktā dzejolī. (Smejas.)

 

Kā, pēc jūsu domām, atšķiras romānists, stāstnieks un dzejnieks?

 

Kāda ir atšķirība? Es nezinu, jo rakstu visos trīs veidos. Citi cilvēki ļoti skaidri izšķir, ka nespēj darīt citas lietas, man šķiet, tas nav pareizi, bet viņi izvēlas – "es esmu dzejnieks un nevaru rakstīt stāstus" vai "es nekad nevarētu uzrakstīt stāstu vai romānu". Cilvēka tendence ir koncentrēties tikai uz vienu žanru, bet es neesmu tāda. Man jāatzīst, ka vairāk esmu ieinteresēta dzejas un romānu rakstīšanā. Jā, es rakstu stāstus, daži no tiem ir diezgan veiksmīgi, bet dīvainā kārtā stāstu rakstīšana man īsti nepatīk, nezinu, kāpēc.

 

Vai rakstīšana jums saistās ar vientulību?

 

Lielākajai daļai rakstnieku, kurus pazīstu, patīk būt vieniem. Man arī patīk būt vienai. Kad raksti, ir jābūt vienam, nu, vismaz nedrīkst tajā laikā sarunāties ar cilvēkiem. Rakstīšana paņem daudz laika, tāpēc pamatā visu laiku rakstnieks ir viens. Es gan esmu arī diezgan sociāla persona, es iedvesmojos no cilvēkiem, cilvēki mani uzlādē, īpaši brīžos, kad rakstu prozu. Man nepieciešams līdzsvars laika pavadīšanā. Domāju, rakstīšana var palielināt toleranci pret laika pavadīšanu vienatnē. Ļoti daudzi rakstnieki ir tādi. Tas kļūst apgrūtinoši brīdī, kad viņiem jāpiedalās pasākumos. Es sākumā arī ļoti cīnījos ar to, jo rakstīšana ir kaut kas, ko dari vienatnē. Pēc tam jādalās publiski, un tas ir pavisam cits darbs.

Ir ļoti liela atšķirība starp introvertumu un kautrīgumu. Tu vari būt pilnīgi pārliecināts introverts un ļoti kautrīgs ekstraverts. Citreiz ir ļoti grūti atšķirt, kurš no tiem cilvēks ir. Es pazīstu rakstniekus, kuri ir ārkārtīgi ekstraverti, un, es domāju, zinu arī rakstniekus, kuri patiešām dod priekšroku dažādiem pasākumiem. Es neesmu no tiem.

Jābūt līdzsvaram, jo man izbeidzas enerģija, ja es netiekos ar cilvēkiem, tāpēc man katru dienu jāiziet sabiedrībā. Dažkārt man patīk rakstīt publiskās vietās. Daudzi rakstnieki ir tādi. Man bija students no Londonas, kurš nespēja rakstīt Ziemeļvelsā, tā vienkārši bija pārāk klusa vieta. Man viņš bija jāsūta uz pilsētas centru, uz kafejnīcu. Un tas bija labi, viņam vienkārši vajadzēja troksni sev apkārt, lai spētu rakstīt.

Mums ir tāds idillisks priekšstats par rakstnieku – viens pats laukos, skaistā, rakstīšanai paredzētā mājā, kopā ar suni vai kaut ko tamlīdzīgu. Bet ļoti daudz rakstnieku patiesībā dzīvo pilsētā. Es domāju, ka jums Rīgā arī ir ļoti daudz rakstnieku.