Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Nenotikusi pasaule. Amanda Aizpuriete „Turp” *
Līvija Baumane
10.03.2014.

Kas gan vēl mums pieder starp atnākšanu un aiziešanu Amandas Aizpurietes jaunākais krājums „Turp” ir gan atnākšana, gan aiziešana, gan padošanās, gan mantra „cīņas” turpināšanai; tas ir lēns ceļš no rudens uz ziemu, tā ir staigāšana pa rudeni, bet ne vairs brieduma, vitalitātes un krāsu pilno, bet apcerīguma, miglas un dzestruma caurausto, kad vakaros agri krēslo un sagrābj smeldzīgas izjūtas par visu aizejošo. Tā ir dzeja par esības nepanesamo smagmi un vieglumu, par vientulību un vērojumiem, kustību – gan bezmērķīgu, bezjēdzīgu, gan regulāru.

Šie ir savādi dzejoļi, rudens dūmu sūruma caurstrāvoti, drūma smaguma pilni, tajos ir daudz tumsas, bet tur nozied arī pēdējie fl okši, rīts garšo pēc apelsīnu liķiera, ir romas rudens un majoru rītausma. It kā caur tagadnes pelēko lietu/miglu periodiski uzplaiksnītu arī krāsas – kāds zieds, moments, smarža. Amandas Aizpurietes liriskais „es” ir nonācis jaunās esības krustcelēs, rezignēti atskatoties uz jau noieto ceļu un ar klusu traģismu konstatējot, ka tik daudzi laikabiedri jau nogrimuši nebūtībā un – pašam jābīstas no aizmirstības. Tad ar vieglu izbrīnu jāvaicā sev: „ko iesākšu tajā ziemā/ kad pilnmēness naktīs/ neviens man vairs nezvanīs?” Iespējams, divi līdzās esoši dzejoļi – 16. un 17. lapaspusēs – nav nejaušība. Kreisais ietver ko līdzīgu idejai par „atdzimšanu no pelniem”, kad pēc tumšas un dziļas garīgās „bedres” jātiecas rast jaunu esības turpināšanas jēgu: „no trūdiem/ no pelniem un dūmiem/ tapt atkal par miesu// savu vienīgo likteni/ turpināt”. Labējā pusē it kā cita starpā pavīd gaišs bērna tēls (pa vidu dzejā sastopamajiem velēniešiem, pagājības rēgiem): „sārtas ir manas delnas/ kad mazdēlu ceļu opā” Bērna tēls netieši simbolizē turpināšanās ideju, iespējams – vienu no jaunās jēgas rašanas avotiem, jo arī citviet dzejniece it kā šūpojas starp tumši neskaidro „jēgas nav” un nespožu gaismu sološo „jaunās jēgas atrašanu”, piemēram, „pienākumi stāv rindā/ bet tu jūti/ ka nevienam vairs nevajag/ lai tos pildi” vai „kad tavu ceļu/ aizkrāso melnu/ tev jāmeklē bezceļa gaisma/ kas staro caur dubļiem un dogmām”.

Ciklā „Pamestā pilsēta” sastopams konceptuāls maskas motīvs; otrajā cikla dzejolī Aizpuriete variē karnevalizācijas motīvu, atklājot, kā ar maskas palīdzību notiek attālināšanās un norobežošanās no ikdienišķā identitātes meklējumu/jaunas identitātes pieņemšanas labā. Maska traktējama kā universāls tēls cilvēka iekšējas sašķeltības atveidē: „mans draugs pazuda maskuballē./ viņam patika izmēģināt visādus tērpus/ pielaikot dažādas maskas.” Protams, šajā dzejolī teatralizācijas un karnevalizācijas motīvs manifestējas ļoti uzskatāmi un pat dekoratīvi, tomēr idejiski ietver personības sašķeltības ideju, identitātes un jēgas meklējumus. Taču šķiet, ka visa šī krāsainā maskošanās ir kas pretējs pašas Aizpurietes liriskajam „es”, kurš uzdrošinās būt viens ar savām sāpēm, viens savā rudenīgajā pelēcībā, ar savām skumjām vai sērām, vērotājs no malas…

Neuzkrītoši dzejoļos pavīd arī pa kādam „kultūras kodam”, un zīmīgi, ka īpašvārdi netiek rakstīti ar lielo sākumburtu, it kā nevēloties lieki izcelt kādu no kultūrtēliem vai piešķirt tam centrālā elementa lomu dzejolī; šie elementi drīzāk ir organiski iekļauti apzīmējumi, noskaņas radītāji sajūtu vai vizuālās tēlainības līmenī. Sastopams, piemēram, „pilnmēness akls kā homērs, sniga mocarta mūzika, fellīni vecmammas, neloģisks ņurbuļa dzejolis” u.c.

Subjektīvi vēlētos akcentēt vienu no izmantotajiem „kultūras kodiem”: „pasaule joprojām spēlē marku šagālu”, kas, iespējams, ir visai būtisks arī citu dzejoļu uztveres kontekstā. Kā zināms, gleznotājs Marks Šagāls (1887–1985) bija viens no agrīnajiem modernistiem, kurš savā daiļradē sintezējis gan simbolisma, gan kubisma un fovisma stilistiku, vienlaikus tuvinoties arī sirreālismam. Pasaule Šagāla darbos ir krāsaina, tomēr deformēta, saasināta, sašķelta, trauksmes un kustības caurausta. Labi pazīstama arī Šagāla aizrautība ar cirka motīviem; viņš veidojis veselus darbu ciklus, izmantojot cirka tematiku. Protams, nav zināms, vai Aizpuriete, rakstot vairākus krājuma „Turp” dzejoļus, kuros stilizēta cirka estētika, apzināti domājusi par Šagāla darbiem, tomēr šādas netveramas paralēles ir nenoliedzami saistošas.

Vērtējot bagātīgi izmantotās atsauces uz izrādi/ teātri, cirku un ar to saistītās reālijas filozofi sīkākā tvērumā, var apjaust, ka liriskais „es” ārpasaules norises nereti uztver distancēti – kā spēles, teatrālus gājienus: esamības teātris dažkārt mēdz būt cietsirdīgs, un indivīds šajā balagānā – viens, vientuļš. Atsevišķos krājuma tekstos tiek stilizēta pasaku estētika – dzejolis „kad mūsu karalis vēl bija mazgadīgs princis” ietver „Laimīgā prinča” alegoriju vai vismaz netieši rosina atcerēties Oskara Vailda pasaku. Protams, plašākā kontekstā viss dzejolis ir nevis dzejā stāstīta pasaka, bet gan dziļāka alegorija, simbols, kur viena no „atslēgas rindām” visdrīzāk ir: „bet sapņi spītīgi atsacījās pārkrāsoties melni vai pelēki.”

Pamanāmā pasaku estētikas stilizēšana, piešķirot tām jaunas nozīmes nianses, neviļus rosina atcerēties kādu jaunākā laika dzejas piemēru, kur integrēts kas līdzīgs: Ronalda Brieža dzejas krājumu „Asaru gāze” un viņa „princeses smīdināšanas” motīvu. Dzejoļos iekļautās pasaku stilizācijas ļauj pretendēt arī uz kādu augstāku vispārinājumu, pārlaicīgumu – kaut ko arhetipisku, iespējams, pat ciklisku atkārtošanos.

Ciklā „Turp” bieži pavīd doma, ka joprojām gribētos darboties, kaut ko veikt, bet šīm darbībām trūkst kāda dziļāka seguma, mērķa izjūtas: „vēl es cauri šai pasaulei ietu un ietu// kurp?”; „došos lasīt dzeju/ turp/ kur nevajag to nevienam”. Bet varbūt tās ir tikai rezignētas, nostalģiskas šodienas skumjas, jo bijušais taču nav aptverams ar vienu skatienu?… Nerealizēšanos savā ziņā pauž arī šādas zīmīgas rindas: „bet tomēr nestāstiet citiem/ kā es paliku/ starpstacijā starp anekdoti un nāvi”.

Paradoksālā kārtā krājumā izskan doma par bijušo kā sava veida „zudušo paradīzi”, kur mīt visa nerealizētā poētika, visas slepenās ieceres un ilgas, kas nav īstenojušās – no turienes joprojām atskan rēgaini soļi, kas it kā spēj solīt mirklīgu, iluzoru aplaimošanu („aplaimotais baudīja saldas pagājības malkus”), bet citviet izskan atzinums, ka laiks pagājis, bet nekādu piepildījumu nav nesis, un šī nerealizētā jeb nenotikusī nākotne raisa tukšuma sajūtu tagadnē: „tā es beidzos/ nebijusi”. Liriskais „es” ir pašas un kādreizējo līdzgaitnieku „atmiņu muzejs” – muzejs, kurā apmeklētāji iegriežas reti; muzejs, kura eksponātiem vērtību un nozīmi galvenokārt saredz un novērtē tikai pats „muzeja turētājs”. Bet citas atmiņas ir pārvērtušās kapos un urnās, kur apbedīti izdzīvotie brīži. It kā liriskais „es” savulaik būtu izaicinājis nākotni („toreiz ar nākotni gribēju bārties/ gribēju uzvarēt”), tomēr zaudējis un tagad attopas klīstam atmiņu mauzolejā un maldoties neizdzīvotas pagātnes labirintos. Taču izskaņas dzejolis traktējams kā noskaņas ziņā gaišs. Pēc rūgtuma vai rezignētām sāpēm pāri paceļas gaiša, dabiska ļaušanās esībai, zināms esības vieglums: „lai notiek viss/ pavisam vienkārši”.

„Turp” ir savdabīga Amandas Aizpurietes dzeja. Mazliet pārfrāzējot pašas dzejnieces teikto, dzejoļus krājumā varētu poētiski salīdzināt ar „tauriņiem Lētas straumē”. Dzeja skan kā atzīšanās vientulībā, sarūgtinājumā, tomēr joprojām saglabājot zināmu spītu, nevis žēlu gaušanos, padodoties esamības gūstam. Iezīmējot neskaidru virzienu, gan atzīšana, gan noliegums ar, iespējams, apsūbējušu vai padzisušu spožumu dzejas rindās tomēr ir uzskatāms par jaunu pieturas punktu Aizpurietes daiļradē. Lai arī sajūta par nenotikušu pasauli tajā izvirzās priekšplānā, lasītājam krājums noteikti būs „notikusi pasaule”, proti, tīkams rudens dzejas notikums.

*Recenzijas pirmpublicējums piejūras pilsētu literārajā izdevumā "Vārds" nr. 6.