Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Kaut kur redzēti tipi. Aivars Kļavis. „11 stāsti par vīriešiem”
Laura Celmiņa
05.03.2015.

Aivars Kļavis ir autors, kurš latviešu literatūrā figurē kopš 20. gadsimta 70. gadiem. Kaut arī viņa iecienītākā daiļrades forma ir stāsts, pēdējos gados Kļavja vārds literatūrā visbiežāk tiek minēts saistībā ar vēsturisko romānu tetraloģiju „Viņpus vārtiem”. Rakstniekam par šo ievērojamo darbu ir piešķirta Baltijas Asamblejas balva literatūrā 2012. Un „11 stāsti par vīriešiem” savā ziņā ir ne vien Kļavja atgriešanās pie kādreizējās izteiksmes, kurā viņš aktīvi strādājis 70. un 80. gados, bet arī atgriešanās pie vēstures, pie laika, kurā pārtrūcis tetraloģijas pavediens, – pie 21. gadsimta sākuma.

Tā kā krājumā ietvertie stāsti lielākoties tapuši 2013. gadā, to varoņi – gan galvenie, gan arī tie, kam atvēlēta otrā plāna vai stāstnieka loma, – šķiet vēl pavisam nesen kaut kur manīti. Un ne jau noslīpētos literāros tekstos grāmatu vai kulturālu žurnālu lapās, bet gan tirgū, veikalā, krogā, uz ielas, sabiedriskajā transportā vai daudzstāvu nama kāpņutelpā, pēkšņi iznākot no kaimiņu dzīvokļa.

Te var sastapt gados jaunu narkomānu, vidēja vecuma geju, pusmūža vīrieti, kurš cieš no regulāras iemīlēšanās, bezpajumtnieku, kurš izmisīgi vēlas nokļūt slimnīcā, jo tur var gulēt gultā un tikt pie silta ēdiena, vectēvu, kurš ir pārāk aizņemts, lai atrastu laiku mazbērniem, vīrus, kuri savstarpējo strīdu dēļ palaiduši garām iespēju privatizēt agrākos kolhoza īpašumus, seksuāli norūpējušos četrdesmitgadnieku un citus tipus.

Kļavja stāstu varoņiem ir atšķirīgs vecums, uzskati, dzīves pieredze, sociālais un ģimenes stāvoklis, bet viņi visi dzīvo vienā valstī un vienā laikā – 21. gadsimta Latvijā. Tādēļ rodas vēlme rakstnieka jaunāko literāro veikumu salīdzināt ar tādu kā laikmeta novērošanas kameru, kas pievēršas te vienam, te atkal citam garāmgājējam, vienlaikus nesaudzīgi iedziļinoties katra vīrieša dvēselē. Viņus vajā likstas, kas sastopamas arī ārpus šī gadu desmita, piemēram, alkoholisms, narkomānija, nabadzība, mīlestības trūkums, tomēr Kļavim izdodas parādīt, cik skaudri tās ir jūtamas tieši patlaban, divdesmit pirmajā.

Ja jānosauc caurviju motīvs – tas ir vīrieša vājums, ievainojamība. Nav nozīmes šo vīriešu raksturam – viņi var būt viltīgi un bezkaunīgi vai mazliet naivi, neizdarīgi un noslēpumaini –, tāpat nebūtisks ir materiālais stāvoklis un dzīves pieredze. Neatkarīgi no visa iepriekš minētā, viņi ir trausli radījumi, kam nav svešas emocijas un pārdzīvojumi.

Kaut arī grāmatā apkopotais materiāls tapis pēdējo gadu laikā, krājumā iemaldījušies pāris 90. gadu sākumā rakstīti stāsti. Tie noskaņas ziņā atšķiras no pārējiem un vēsta ne tik daudz par vīrieša personību, cik par laikmetu, kas tajos fiksēts visai trāpīgi. Kļavis ironiski skatās uz vēsturi, kas burtiski top, mainās viņa acu priekšā, ieskicējot gan politiskās un ekonomiskās peripetijas, gan stāstu varoņu personīgās traģēdijas, kā arī viņu attiecības ar brūkošo PSRS un uz tās drupām augošo neatkarīgo Latviju un šo valstu simboliem, kas tiek nonivelēti līdz tirgus preces statusam: „ – Nu padomājiet, ko jūs ar tiem [ordeņiem] iesāksiet? – nelikos mierā. – Dāvināsiet muzejam. Jāsmejas! Jums tad vajadzēs sīki un smalki izstāstīt, kā pie tiem tikāt, un diezin vai tas būs labi, ja skatās no šodienas viedokļa. Neaizmirstiet, ka tos, ko jūs dēvējat par bandītiem, tagad sauc par nacionālajiem partizāniem. Vai varbūt domājat, ka bērēs ordeņus nesīs uz atlasa spilventiņiem un pionieriem, kas stāvēs godasardzē, acis būs kvadrātā. [..]. Tie laiki pagājuši. Vakardienas pionieri tagad kolekcionē dzelzs krustus [..] un tas gods, ar kādu jums līdzīgos izvadīja pēdējā gaitā, šodien nevienam vairs nespīd. [..]. Tāpēc pārdodiet ordeņus. Es samaksāšu.” (77)

Kļavja valoda ir noslīpēta, lakoniska. Autors ir taupīgs epitetos, tomēr tas netraucē precīzi uztvert vidi un stāstu varoņus. Kļavja stāsti ir īsi. Katrā teikumā tiek sniegts maksimāli daudz informācijas, un tā vai nu paskaidro varoņu pozīcijas un attiecības, vai ļauj iegremdēties vēl nesenās pagātnes finesēs, lasītāju aizvedot līdz Krājkases lodziņam (18), nosēdinot pie balta šķīvja ar zilu maliņu, kurā ielieta kāpostu zupa (73), vai izvizinot vēl pirms krīzes pirktā automašīnā „BMW” (49). Bez liekām epitetu mežģīnēm Kļavis prot atklāt mirkļa dziļumu, parādīt, cik daudz dažādu domu no visiem pagātnes pakšiem spēj saplūst vienā nelielā laika sprīdī, piemēram, pašnāvnieciskā noskaņojumā traucoties mašīnā pa tumšu šoseju. Arīdzan skriešana pa trotuāru ir kas vairāk par lineāru kustību – tā iestiepjas dziļumā, viņa paša pagātnē, un kilometrs uz priekšu ir vienādojams ar vairākiem sīkās, bet būtiskās epizodēs sadalītiem gadiem.

Rakstnieks ne vienā vien stāstā cilvēku un viņa iekšējos pārdzīvojumus, viņa mikrokosmosu, mēģina iekļaut makrokosmosā, kādā augstāku spēku diktētā, pārpasaulīgā norišu kārtībā. Atsevišķos stāstos tiek spekulēts ar pēcnāves dzīvi. Piemēram, kāds vīrietis pārtop dziedošā sargeņģelī, vēl kāds cits, cerot uz nāvi kā pestīšanu no šīs zemes ciešanām, pēc pašnāvības nokļūst laika cilpā. Nāves varā ir te, uz Zemes, padarīt nefunkcionējošu fizisko ķermeni, bet, no mūžības perspektīvas raugoties, ar nāvi nekas nenoslēdzas ne pašam mirušajam, ne viņa tuviniekiem. Nāve Kļavja stāstos neko neatrisina. Tā nesamierina radiniekus, nesniedz mūžīgo mieru no sievietēm: „Viņš nekad nebūtu domājis, ka būt mirušam ir tik viegli un skaisti. [..]. Tomēr šī sajūta neturpinājās ilgi. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, kad acis beidzot aprada ar dīvaino gaismu, bija [pirmā sieva] Brigita. – Es zināju, ka tu agrāk vai vēlāk atgriezīsies pie manis, - viņa teica.” (60)

Vienpadsmit stāstu noskaņa sniedzas amplitūdā no komiskas līdz eksistenciāli smagai. Piemēram, stāstā „Izdzīvotājs” Kļavis liek smieties par kādu bezpajumtnieku sarunu, kurā viņi spriež, vai Valsts prezidents tērē naudu tādam niekam kā tualetes papīrs, vai arī viņš to zog darbā: „Domā šis, prezidents būdams, no rīta iedod sievai naudu un saka – nopērciet, cienītā, divus ruļļus atejas papīra. Nekā nebij’! Viņš, kā visi miljonāri, ir slīpēts, tāpēc aiziet uz prezidenta ateju, paņem papīru, kas izlikts koplietošanas vajadzībām, un aiznes uz mājām. Un, [..], papīrs noteikti nav kā parastiem mirstīgiem, bet smaržīgs pēc suņa, ar kvalitātes zīmi.” (118) „Dzimumdziņā” rakstnieks ļauj pasmīkņāt par kādu pāri vidējos gados, kas te šķiras, te atkal saiet kopā, bet viens bez otra iztikt nevar, savukārt stāstā „Kāršu namiņa īpašniece un viņas dēls” tiek iztirzātas kādas sievietes sarežģītās attiecības ar viņas negribēto dēlu un stāstā „Dīvāns ar Ķīnas drānu” Kļavis runā par cilvēkiem tik raksturīgo principiālo iespītēšanos un nespēju piedot.

„11 stāsti” par vīriešiem droši vien interesēs ne vien vīriešus, bet arī pretējo dzimumu. Kā nekā – gribas zināt, kas viņiem, vīriešiem, ir „aiz ādas”. Un savā ziņā sastapšanās ar dažādajiem varoņiem un viņu dvēseles stāvokļu izzināšana liks pārfrāzēt režisora Jura Podnieka 80. gadu beigās uzdoto jautājumu: „Vai viegli būt vīrietim?”