Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Ir labi ar zelta maliņu, ir labi arī bez tās
Beāte Aņiļonīte
14.05.2018.

Nejaušība, sakritība un liktenis. Pārdabisks trijstūris, kurā ietilpst arī stāstu grāmata "Vēl viena diena" ("Zvaigzne ABC", 2017), Janas Veinbergas otrā īsprozas grāmata. Lasītājs varēs iejusties 10 atšķirīgu stāstu pasaulēs, sataustīt mīlestību un tās radītās sāpes, saklausīt vientulību un varbūt sastapt sevi šajā spilgtajā stāstu gammā. Neviens nav perfekts, un tie noteikti nav Janas Veinbergas uzburtie tēli, kuriem ir savi Ahileja papēži.

Dzīve ir tik neizprotama, sarežģīta, pilna dažādu neparedzētu pavērsienu, taču tajā pašā laikā unikāla un apbrīnojama. Tādi ir arī Veinbergas stāsti. Katrs atspoguļo kāda cilvēka dzīvi, viņa iekšējos pārdzīvojumus un jūtu pasauli. Mēs ielecam jaunas sievietes pasaulē, kura ieguvusi diplomu jurisprudencē un ir prasīga māte, taču meita grib bēgt uz Āfriku, pārlecam pie 95 gadus vecās Bellas, kurai ir agorafobija un kurai patīk lasīt romānus par mīlestību, un tad tālāk pie mājas – dzīvas mājas –, kura ievedīs lasītāju savā atmiņu istabā. Šie un arī pārējie stāsti ir neparedzami, lai gan sākotnēji šķiet, ka beigas jau ir uzminētas. Bet beigu nav. Tā ir burvība šajos tekstos – tie atveras un rosina domāt par tēlu nākotni, rosina pašam izdomāt iespējamos scenārijus. Ja mazais ziņkārības velniņš pēc stāsta izlasīšanas ir ieslēdzies, tad autore ir paveikusi savu uzdevumu – veicināt lasītāja interesi un domāšanu. No savas puses varu teikt, ka autorei izdevās.

Autore vedina lasītāju uz domu, ka stāsta "Džūlija" darbība varētu risināties Amerikas rietumos, spriežot pēc tēlu vārdiem un tā, ka autore zem virsraksta iekavās IR ierakstījusi "Improvizācija kantri stilā". Dažos stāstos ir konkrēti noteikta darbības vieta, piemēram, stāstu ciklā "Liepājas vecie nami" tā ir Liepāja, stāstā "Satikšanās" – Rīga. Dažos īsākos stāstos vieta vai pat tēla vārds un izskats nav dots, varam izsecināt tikai dzimumu, kas, manuprāt, ir tāpēc, lai uzmanība tiktu pievērsta iekšējai pasaulei, tā brīža sajūtām, nevis ārējiem faktoriem.

Mani ļoti piesaistīja grāmatas ilustrācijas. Pirms katra stāsta ir balta lapa, kuras vidū ir kāds sarkans simbols, radot mazu intrigu par to, kas sagaidāms stāstā. Arī pārējās ilustrācijas lieliski iekļaujas stāstos un veicina iztēli. Un, ja tomēr ilustrācijas iztēli nemodina, tad autores vienkāršā, mazliet sarunvalodas un žargonismu papildinātā, taču tajā pašā laikā tēlainā valoda palīdzēs izprast apslēpto un just līdzi. Smalkā uzmanības pievēršana detaļām, neizplūstot liekvārdībā, pasaka tieši to, ko vajag, un ne vairāk.

Izlasot Janas Veinbergas stāstu grāmatu, nonācu pie atziņas. Kad ir slikti un vēl sliktāk, var kļūt vēl sliktāk. Bet tas nenozīmē, ka kļūs sliktāk. Tā ir tikai iespēja, kuru mēs paši sev radām. Paskaties apkārt: nav pelēku mākonīšu ar zelta maliņām, un pēc lietus ne vienmēr spīd saule. Un tomēr... nav tik slikti.