Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Naratīvs Paula Bankovska romānā "18"
Ruta Kurpniece
23.05.2018.

Naratoloģija ir diezgan jauna teorija: tā radusies vien pirms 60 gadiem. Latvijā naratoloģijai sāka pievērsties pēc 90. gadiem, kad tika atjaunota neatkarība un sāka ieplūst vēsmas no Rietumeiropas. Līdz tam literatūrzinātne pārsvarā balstījās uz Austrumeiropas, respektīvi, Krievijas, iedibinātajām tradīcijām.

Naratoloģija ir naratīva jeb stāstījuma teorija, kas pēta gan notikumu gaitu literārajā darbā ("stāsts"), gan to, kā šie notikumi ir atainoti ("diskurss").

Naratoloģiju var iedalīt trīs attīstības posmos:

1) pirmsstrukturālisma naratoloģija – pats teorijas veidošanās sākums, kad pirmos pētījumus veic krievu formālisti.

2) klasiskā jeb strukturālisma naratoloģija – kad liela daļa formālisma pētnieku izceļo no valsts, naratoloģija nokļūst franču strukturālistu šūpulī un lielā mērā attīstās līdz tādam līmenim, kādu naratoloģiju mēs pazīstam šodien.

3) postklasiskā naratoloģija – par naratīviem sāk uzskatīt ne tikai literārus, bet arī visdažādākos mediju tekstus. Šajā posmā naratoloģija aizceļo uz Ameriku, kur to pievērš vēl citām zinātnēm. [1]

Problēma sākas brīdī, kad naratoloģijas teorija iegūst plašāku atzinību un tekstus sāk tulkot dažādās valodās. Lielo neskaidrību radījušas avotvalodu – angļu, franču, arī vācu un krievu – tradīcijas un neatbilsmes terminu lietojumā. Tāpēc novērojams, ka "viena parādība tiek apzīmēta ar dažādiem terminiem vai vieni un tie paši termini tiek saprasti dažādās nozīmēs, vai arī terminu segtie lauki krustojas, pārklājas, izraisot diskusijas un nereti arī pārpratumus". [2] Arī latviešu valodā ar to ir ļoti lielas neskaidrības, jau sākot ar naratoloģijas objektu: vai tas ir naratīvs, vēstījums vai stāstījums? Par šo jautājumu ir rakstījuši latviešu literatūrpētnieki Renāte Kārkliņa un Jānis Ozoliņš. Kamēr zinātnieki nav nonākuši pie viena kopsaucēja, abi pētnieki, it sevišķi Ozoliņš, iesaka lietot terminu "stāstījums", kaut gan ļoti daudzi viņam to pārmet, uzskatot, ka vispirms jāsagaida, kad šo terminu akceptēs Terminoloģijas komisija. Taču lietot terminu "vēstījums" Ozoliņš nevēlas: pētnieks pierāda, ka šis vārds ir aizguvums no senkrievu valodas. [3]

Parasti uz naratoloģiju skatās no pieciem aspektiem: tiek pētīts redzespunkts jeb stāstītājs, laiktelpa, stāstījums jeb sižets, fabula jeb stāsts un personas.

Naratīvs Paula Bankovska romānā "18"

Paula Bankovska dienasgrāmatas formā sarakstītais romāns "18", kurš 2014. gadā iznāca romānu sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts", vēsta par notikumiem 1918. gada Latvijā. Notikumi gan garīgā, gan fiziskā līmenī tiek virzīti uz 18. novembri – Latvijas valsts dibināšanu.

Šajā pētījumā es aplūkoju romāna laiktelpu, stāstītāju un stāstījumu.

Jēdzienā "laiktelpa" ietilpst divi objekti – laiks un telpa –, kuri parasti tiek skatīti kopā. Naratoloģijas problēma ir laika koncepta skaidrošanā. Teorijā ne tik svarīgs ir fakts, cik ilgi notikums tiek risināts, bet gan tas, kādas detaļas literārā darba autors izmanto, lai raksturotu ainu, kas notiek konkrētajā telpā un konkrētajā laika sprīdī. [4]

Bankovska romānā "18" skatāmas divas laiktelpas:

1) darbība risinās mūsdienās, nav dots konkrēts sākuma (var tikai nojaust, ka tas varētu būt pirms diviem vai vairāk gadiem), bet ir beigu laiks – galvenais varonis runā par Krimas krīzi, tāpēc tas ir 2014. gads.

Galvenokārt notikumi risinās Miķeļtornī, kur atrodas varoņa (vārdā nenosaukta) lauku mājas. Pēc vectēva baltajā brezenta mētelī atrastā "Lumix" fotoaparāta tiek meklētas konkrētās vietas, kas attēlotas fotogrāfijās un video, piemēram, pazemes bunkurs, pamesta koka būdiņa, kapi.

Romānam ir divi nobeigumi, kas rakstīti no pirmā stāstītāja skatpunkta.

2) atšķirībā no pirmā stāstītāja, otrajam raksturīga konkrētība. Darbība sākas 1917. gada 20. augustā (dienasgrāmatā dots precīzs datējums) un beidzas 1918. gada 18. novembrī, tātad kopā aptverts gads un trīs mēneši. Galvenā varoņa, vārdā nenosaukta, ceļojums/dezertēšana sākas no viņa tābrīža dzīvesvietas Rīgā, Aleksandra ielā (tagad Brīvības iela), no kurienes viņš dodas uz Valmieru pie savas radinieces, vēlāk uz Strenčiem. Tad uz Valku, pēc tam Tērbatas virzienā, kas datēts ar 28. novembri, pēc tam piezīmes turpinās 1918. gada 13. aprīlī, kad galvenais varonis jau ir netālu no Maskavas, muižā, kas pieder kņazam G., kur atrodas līdz 24. aprīlim.

Ceļš atpakaļ uz Latviju. Pirmais ieraksts, kad varonis ierodas muižā pie vecākiem, ir bez datējuma, tālākais ceļš uz Ventspili tiek sākts 4. oktobrī.

Romāna noslēgumā abu galveno varoņu telpas netieši savijas, respektīvi, abi atrodas Pizē (Miķeļtornī). Otra abu stāstītāju kopīgā telpa ir Rīgā – Latvijas Nacionālais teātris (agrāk, otra stāstītāja dzīves laikā, Latvijas Operas nams) un Esplanāde. Pirmā ir vieta, kur pasludināta Latvijas valsts neatkarība. Otrais stāstītājs bijis klāt 1918. gada 18. novembra svinīgajā sēdē, viņa klusi slēptā cerība, garā ceļa un izpētes mērķis ir piepildījies, bet pirmais stāstītājs pēc gandrīz 100 gadiem kopā ar vecākiem šajā dienā dzer tēju Nacionālā teātra pagrabstāva kafejnīcā. Vēlāk abi mēro ceļu mājup cauri Esplanādei. Šis notikums romānā tieši sasaucas ar tā nosaukumu, ļaujot pilnībā atklāt un saprast galveno domu.

Romāna laiktelpa veidota, balstoties konkrētībā un detaļās. Uzskatāmi parādīta sižeta līnija un tas, kā viens notikums seko nākamajam, veidojot romāna telpu, kura ierobežota konkrētā laika posmā.

Pauls Bankovskis romānā "18" radījis divus stāstītājus, kuri vienlaikus ir arī romāna galvenie varoņi. Viņi ir ļoti atšķirīgi un tajā pašā laikā tik līdzīgi – abi raksta dienasgrāmatu, dažbrīd atrodas vienā un tajā pašā vietā (Rīga un Pize (Miķeļtornis)), abu domas un filozofija ir līdzīga (laika esamība, pārdomas par dzirdēto koku psiholoģiju), abus māc bailes un šaubas par notiekošo un turpmāk gaidāmo.

Abiem naratīviem raksturīga mimēze, respektīvi, notikumi tiek uzskatāmi rādīti, nevis tikai izstāstīti. Stāstījumi rit pamīšus.

Pirmā naratora stāstījums (mūsdienu stāstītājs) sākas ar tekstu: "Kad atbraucam uz laukiem, sākas tīrīšana." [5] Pirmajā nodaļā "Mētelis" un trešajā nodaļā "Fotogrāfijas" stāstījums rit daudzskaitļa 1. personā, kur tagadne mijas ar pagātni. Visi notikumi tiek rādīti no galvenā varoņa redzespunkta, tie pierakstīti dienasgrāmatā, tāpēc var teikt, ka šis narators atbilst Harija Hirša minētajam stāstītājam, kurš zina tikpat daudz, cik tēlotie romāna varoņi, jo par viņiem, kā arī laiktelpu un visiem notikumiem uzzinām no galvenā varoņa skatpunkta.

Galvenais varonis piedzīvo sirreālus brīžus.

1. Pēc fotoaparāta "Lumix" atrašanas mēteļa kabatā stāstījums tiek fokusēts uz bildēm. Varoņi ar izdrukātām fotogrāfijām lauku mājas apkārtnē meklē attēlotās vietas. Sirreālā situācija – viņi atrod pareizo skatpunku, taču vajadzīgajā fotogrāfa atrašanās vietā nemaz nav iespējams nostāties, jo, piemēram, "nezināmajam fotogrāfam būtu jāstāv tieši tajā vietā, kur kuplo vairākus gadu desmitus veca liepa". [6]

2. Visos attēlos redzams kāds gaišs stāvs. Pats stāstītājs liek nojaust, ka pārdabiskām parādībām īsti netic, taču tas nekādi zinātniski arī nav pierādāms. Atliek vien minēt, ka šī būtne, iespējams, varētu būt otrais stāstītājs, kurš kādu laiku uzturējies Kurzemes ziemeļos.

11. novembra dienasgrāmatas ieraksta fokusā ir valodu izmiršana. Nolasāms, ka stāstītājs uztraucas par latviešu valodas, tradīciju un vēstures likteni, jo mūsu nemaz nav tik daudz: "Starp aizceļojušajiem latviešiem ir bijuši tādi, kas saviem bērniem svešumā uzskatījuši par vajadzīgu mācīt latviskumu, un ir bijuši tādi, kas tajā nav samanījuši lielu jēgu. Un man ir aizdomas, ka līdz ar katru nākamo paaudzi šī nepieciešamība dilst vēl vairāk." [7] 18. novembrī ciemos atbraukuši vecāki. Ir atkāpes pagātnē, kur stāstīts par Latvijas vēsturi; stāstītājs uzskata, ka šībrīža situācija diezgan ļoti saskan ar ilūzijām pārpilno dzīvi 1913. gadā, gadu pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Atvadīšanās no vecākiem notiek tieši tādā pašā tekstā, kā atvadās otrs stāstītājs: viņš apskauj māti un atskārst, ka viņa kļuvusi ļoti tieva un smalka, savukārt tēvam fiziskie kontakti ir sveši, taču acīs redzamas asaras.

Romāna pirmajā noslēgumā stāstījums ir vienskaitļa 1. personā. Galvenais varonis šķirsta bildes, kuras uzņēmis ar telefonu. Fotogrāfiju, kurā redzami varoņa vecāki, izbojājis kāds garāmejoša cilvēka siluets. Arī šeit stāstījums ir atvērts, jo 18. novembra vakarā, kad Esplanādē tika uzņemta bilde, apkārt nebija neviena cilvēka, vai arī apzināti romāna tekstā tas nav iekļauts, tomēr atkal pastāv iespēja, ka bildē parādījies otrais romāna stāstītājs, jo 1918. gada 18. novembra vakarā viņš gājis cauri Esplanādei. Otrais nobeigums arī rakstīts vienskaitļa 1. personā. Stāstītājs stāsta par pārgājienu no Rīgas uz Valgu, ko dara tāpēc, ka "sācis datorā pārrakstīt kāda anonīma autora 1917.–1918. gada dienasgrāmatas". [8] Arī šeit beigās tiek runāts par kara atstātajām sekām un bailēm, kādas cilvēkus piemeklē mūsdienās, respektīvi, pēc Krievijas iebrukšanas Krimas pussalā ļaudis sāk apsvērt bēgšanas iespējas, jo baidās par savu un savas valsts likteni.

Otra naratora stāstījums (1918. gada stāstītājs) pārsvarā risinās vienskaitļa 1. personā ar dažiem izņēmumiem – kad galvenais varonis ir kopā ar vēl kādu citu, tad stāstījums ir daudzskaitlī. Lielākā daļa dienasgrāmatas ierakstu ir pagātnes formā. Šajā naratīvā rādīto personu ir vairāk nekā pirmajā.

Galvenās un pieminēšanas vērtās naratora gaitas notiek Kurzemes ziemeļos, viens no centrālajiem notikumiem Pizē (Miķeļtornī), mājā, kura 21. gadsimtā pieder pirmajam stāstītājam, viņš pavada vairākas naktis pazemes bunkurā. Vēlāk galvenais varonis dodas uz Ventspili, kur skolotājs Osis pastāsta par Latvijas valsts proklamēšanu, un viņš brauc uz Rīgu, lai pieliktu savu roku neatkarības veidošanā, respektīvi, nodotu ziņas, kuras vācis visa ceļojuma laikā no Maskavas līdz Venstpilij.

Otrā naratora ierakstiem dienasgrāmatā pievienotas piezīmes, kuras rakstītas vienskaitļa 1. personā, un autors ir tas pats galvenais varonis. Tās paskaidro kāda cilvēka likteni, taču nav skaidri zināms, kad tās izdarītas.

Abi stāstītāji izstrādāti niansēti un pārdomāti, viņu iekšējās pārdomas virza literārā darba gaitu. Caur naratoru acīm atklājas visi romāna notikumi, taču nav viņu pašu ārējā izskata aprakstu.

Romāna stāstījums atbilst Žerāra Ženeta otrajam naratīva teorijas slānim: naratīvs kā mutisks vai rakstisks diskurss, kurš stāsta par kādu notikumu vai notikumu virkni.

Romānam ir ļoti ietilpīgs un pārdomas raisošs virsraksts. Skaitlis 18 norāda uz to, ka notikumi būs par 1918. gada 18. novembri. Tieši tā arī ir – otrā stāstītāja sižeta līnija ved uz Latvijas valsts proklamēšanas dienu gan galvenā varoņa pārdomās, gan fiziskajā laikā. Pirmais narators dzīvo mūsdienās, kad, liekas, nevajadzētu satraukties un nodarbināt sevi ar jautājumiem par neatkarību, taču romāna stāstījums atklāj kaut ko citu – arī šis ir laiks, kad cilvēki nemitīgi pārspriež Latvijas valsts likteni un uztraucas par savu nākotni. Abiem stāstījumiem savijoties, rodas kopaina, kas netiešā veidā liek domāt par līdzībām un vēsturisko notikumu atkārtošanos ja ne burtiski, tad cilvēku iekšējās sajūtās un domās.

Abi romāna stāstījumi rit hronoloģiskā secībā, taču vērojamas arī dažas analepses, kuras stāsta par romānā neiekļauto laiku, respektīvi, par to, kas noticis pirms sižeta sākuma. Piemēram, pirmais stāstītājs atskatās uz bērnību vai stāsta par saviem vecākajiem ģimenes locekļiem un viņu jaunības gaitām.

Romāna galvenos varoņus vieno filozofiskas apceres. Viena no tām ir koku psiholoģijas teorija, ar kuru otrais stāstītājs iepazīstas Strenčos, kaut nojausma par kaut ko tādu viņam rodas pēc madāmas B. atstātās zīmītes ar citātu no Marka evaņģēlija: "Es redzu cilvēkus, kokiem līdzīgus, staigājam. Un kokus kā cilvēkus staigājam." [9] Dr. Mežulis (viņa labās rokas divi pirksti bija savilkti stīvi, gluži kā koka zari) uzskata, ka koki ir vēl brīvāki par cilvēkiem, kaut arī viņiem nav iespējas pārvietoties. "Redziet, manā izpratnē koka brīvība ir kaut kas visai tuvs ideālam, kaut kas, uz ko mums visiem vajadzētu tiekties." [10] Pirmais stāstītājs ar to saskaras, kad uz lauku mājām pasauc arboristu (koku ārstu), kurš runā par to, kā vide ietekmē koku vai kādu citu augu. Otrais stāstītājs romāna beigās saka: "Garām iedams ievēroju, ka daudzu pirksti ir līki, savilkti stīvi un pavisam nekustīgi kā nokaltušu zaru strupuļi. (..) Līdz šim biju uzskatījis, ka šī miesīgā vaina ir kāda īpaša gara pārākuma zīme. (..) Tagad atskārtu, ka esmu ticis maldināts. Tie bija tie paši celmi un sakārņi, šķībi greizās atlūzas no cilvēcības koka, kas kā jūrā pamestas skaidas, kā tādi mūža maldiem lemti "klīstošie holandieši" peldēja pa miglu vien turp, kur straume tos nes, un domājot vien paši par savu sīko labumiņu." [11] Tas norāda, ka Dr. Mežuļa teoriju viņš neuzskata par noderīgu, bet gan tādu, kas veidota, lai aizsegtu vēlmi iegūt visu labumu sev.

Abu stāstītāju uzskatos un domās romāna gaitā redzamas izmaiņas. Mūsdienās dzīvojošo stāstītāju sākumā neuztrauc nekas, ja nu vienīgi vēlme izdibināt fotogrāfijās redzēto, taču beigās viņā raisās pārdomas par karu, brīvību, bēgšanu un drošību. Viņš secina: lai cik pasargāts cilvēks justos, šī sajūta var tikt izjaukta burtiski dažu minūšu laikā. Ar otro stāstītāju ir līdzīgi, taču viņa beigu akords ir pozitīvāks, respektīvi, romāna sākumā viņš kopā ar draugiem karavīriem "dzer bēres neatkarīgai Latvijas valstij", [12] taču visa sižeta gaitā neatmet cerības, ka reiz tas notiks – ka Latvija būs brīva. Kad naratoram piedāvā doties cauri Vidzemei uz Kurzemi un noskaidrot, kāds stāvoklis šobrīd ir tur, viņš ar lielāko prieku piekrīt, jo visu laiku sevī nesis kaut nelielu cerību par brīvu Latviju. Romāna noslēgumā tas vainagojas panākumiem, taču pēc svinīgajā sēdē redzētā galvenā varoņa šaubas atgriežas, jo skaidri redzams, ka sabiedrība tādam pavērsienam vēl nav pilnīgi gatava. 

 

[1] Sekste, I. Naratoloģija. No: Kalniņa, E. I., Vērdiņš, K. Mūsdienu literatūras teorijas. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2013, 175.–194. lpp.

[2] Turpat, 176. lpp.

[3] Ozoliņš, J. Par naratīvu. Pieejams tiešsaistē: http://www.satori.lv/raksts/10016/Janis_Ozolins/Par_narativu. Skatīts 25.09.2017.

[4] Farner, G. Literary Fiction. The ways we read narrative literature. London; New York: Bloomsbury Publishing, 2014. 181.–182. lpp.

[5] Bankovskis, P. 18. Rīga: Dienas Grāmata, 2014. 11. lpp.

[6] Turpat, 93. lpp.

[7] Turpat, 152. lpp.

[8] Turpat, 161. lpp.

[9] Turpat, 55. lpp.

[10] Turpat, 63. lpp.

[11] Turpat, 137., 138. lpp.

[12] Turpat, 18. lpp.