Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Bērnība ar saules garšu
Elīna Malāne
01.06.2018.

Ulsiks – tā bērnībā Ingunu Ulu Cepīti sauca tuvākie cilvēki, jo īpaši mamma, izcilā kordiriģente un mūzikas pedagoģe Ausma Derkēvica, vecmāmiņa Natālija Derkēvica un tēvs, kordiriģents Imants Cepītis. Grāmata "Ulsiks" ("Dienas Grāmata", 2017) stāsta par Ingunas Ulas Cepītes gaišo bērnību, kas ir mūzikas, radošas vides, piedzīvojumu, bērnam raksturīgu, pasauli izzinošu, bieži naivu pārdomu un bagātīgu emociju caurvīta.

Ulsika mīļākā krāsa ir dzeltena. Saulaini dzeltens ir arī grāmatas vēstījuma formāts. Stāstījums ir no Ulsika kā maza bērna skatpunkta. Autorei lieliski izdevies atcerēties spilgtākos bērnībā piedzīvotos brīžus un atkal iejusties bērna izjūtās tajā laikā. Un Ulsiks ir viens aktīvs un delverīgs bērns. Ne velti grāmatā Ulsiks ir nevis meitene, bet gan "viņš". Jo tikai puikam varētu ienākt prātā lēkt no visaugstākā tramplīna, mesties iekšā milzīgos viļņos, lēkt pāri ugunskuram, iekrist tranšejā vai ielūzt ledū. Ne velti Ulsiks tiek nodēvēts par "ķezu magnētu", jo, veicot visas trakulīgās darbības, Ulsiks gūst dažādas nopietnas traumas. Taču Inguna Ula Cepīte par šīm traumām raksta tik viegli un gaiši, ka, šķiet, Ulsikam šīs sāpes iet garām. Ir tikai viena trauma, par kuru nopietni pārdzīvo pat mazā meitene. Tā ir pirksta ievēršana durvīs, kas nosaka to, ka Ulsiks vairs nespēlēs klavieres, tātad nekad nekļūs par pianisti. Šī ir viena no skumjākajām grāmatas epizodēm, jo pat mazā meitene saprot, ka dažkārt dzīvē notiek nelāgi atgadījumi, kas pilnībā var izmainīt turpmāko dzīves gaitu.

Taču šis sāpīgais notikums nemaina Ulsika saulaino un aktīvo dabu. Ulsiks tāpat turpina labi pavadīt laiku gan vienatnē, gan kopā ar neskaitāmi daudzajiem draudziņiem. Lasot grāmatu "Ulsiks", pieaugušie var atcerēties, kādas spēles tika spēlētas viņu bērnībā, savukārt bērni var smelties idejas, kā aktīvāk un interesantāk pavadīt brīvo laiku. Ulsiks ar bērniem spēlē spēles ar gumijām, bumbu, lec klasītes, spēlē "kaļimbamba", spēlējas ar pašu gatavotām kartona lellēm, izveido pagalmā dažādas slēptuves, rāpjas kokos, peldas. Tas vēl ir laiks, kad kopā spēlējas visi pagalma bērni, kuri cits citu ārā aicina, logos metot mazus akmentiņus.

Ulsika bērnība aizrit 20. gadsimta 60. un 70. gados. Inguna Ula Cepīte iezīmē arī tā laika sociālpolitisko fonu. Tas ir laiks, kad rudenī notiek oktobra svētku gājiens, ziemā nesvin Ziemassvētkus, bet Ziemassvētku vecītis ir Jaunā gada Salatēvs, taču vasarā par trīs kapeikām var nopirkt gardu dzērienu. Ulsiks interesējas par tā laika apkārtni, arhitektūru, ielu nosaukumiem. Grāmatā lasāmi tādi apzīmējumi kā Ļeņina ielas un Staļina mājas. Ulsiks, kā jau mazs bērns, daudz ko vēl neizprot. Viņš tikai dzird, kā pieaugušie sačukstas par Amerikā dzīvojošo vectētiņu, kurš bijis Latvijas armijas virsnieks. Kāpēc vectētiņam jādzīvo tik tālu prom no tuvajiem, meitene nezina. Tāpat Ulsikam izvairīgi tiek pastāstīts, ka vectēva brālis ar ģimeni tika aizsūtīts uz ziemeļiem. "Ulsiks tā īsti visus šos stāstus nesaprot. Ulsikam jau neviens nestāsta. Ulsiks parasti visu uzzina pats." (195) Un Ulsikam vispār liekas, ka bieži vien pieaugušie visu saprot daudz sliktāk nekā bērni. Nereti mazajai meitenei liekas, ka lielie tikai sagandē visu prieku, ir pārāk bailīgi un viņiem nevar uzticēties. "Ulsiks jau pieradis, ka lielajiem nekad nekas nav labi. Dari ko darīdams. Bet varbūt viņi nemaz tā nedomā. Jo pieaugušajiem allaž jāpukojas par bērniem. Tāpēc jau viņi ir lielie." (122)

Un pieaugušo Ulsika pasaulē ir daudz. Būdama slavenu diriģentu atvase, Ulsiks ikdienā sastop daudzas izcilas personības, taču mazajai meitenei šie cilvēki ir onkuļi un tantes. Piemēram, rakstnieks un komponists Marģeris Zariņš (1910–1993) Ulsika skatījumā ir "ļoti interesants onkulis ar tauriņu un lielām brillēm". (89) Reti kura personība nosaukta pilnā vārdā un uzvārdā. Pārsvarā šie cilvēki tiek nosaukti tā, kā tos Ulsiks bērnībā saucis ikdienā: Agītis, Olītis, Marčello utt. Paši svarīgākie pieaugušie Ulsika dzīvē, protams, ir mamma un oma. Viņām arī veltīta šī grāmata.

Oma ir tā, kura Ulsikam velta ļoti daudz laika, uzmanības un mīlestības. Šeit redzama slavenu un aizņemtu vecāku problēma – laika trūkums. Pēc Ulsika domām, mamma un tētis mēģinājumos pavada bezgala daudz laika, "jo noteikti neviens koris pasaulē nav tā trenējies kā mammas un tēta koris. Viņiem pat nebija laika kaut reizi kopā ar Ulsiku aiziet līdz Bābelītes ezeram". (145) Vecāku prombūtni aizpilda oma. Ulsikam šķiet, ka oma zina pilnīgi visu un ir ļoti, ļoti laba. Ulsiks ar omu pavada vasaras Baltezera krastā, Jūrmalā, pat dodas ceļojumā uz Gruziju. Oma ir tas cilvēks, kurš Ulsikam nodod savu dzīves gudrību un paver plašākus apvāršņus. Savukārt mamma jau no agras bērnības Ulsiku iepazīstina ar mūzikas pasauli un tās skaistumu.

Grāmatā "Ulsiks" aprakstīti vairāki vēsturiski notikumi. Ausmas Derkēvicas vadītais koris "Dzintars" 1968. gadā Bēlas Bartoka konkursā Ungārijā izcīna zeltu jeb pirmo vietu. Šo notikumu atceras arī Ulsiks. Tāpat Ulsiks atceras, kā 1969. gadā vecāki pārņem Valsts akadēmiskā kora "Latvija" vadību. Viens no spilgtākajiem pārdzīvojumiem ir kora "Dzintars" satikšanās ar Krievijas slavenajiem kosmonautiem: Gagarinu, Nikolajevu, Bikovski un Komarovu. Grāmata noslēdzas ar to, kā Ausma Derkēvica, būdama pirmā sieviete virsdiriģente, 1973. gadā vada Dziesmusvētku simtgades koncertu.

"Ulsiks" ir brīnišķīga lasāmviela gan lieliem, gan maziem lasītājiem. Šo darbu vecāki var lasīt kopā ar savām atvasēm. Pieaugušie var bērniem vairāk pastāstīt par tā laika notikumiem, paskaidrot, kas tad galu galā ir "ora-ra-tija" un "konservu skola" un vai tiešām Meža skolā mācās tikai dzīvnieki. Cerams, ka lasītājiem būs iespēja uzzināt, kā Ulsikam veicās tālākajā dzīvē.