Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Nestandarta receptes. Satori grāmatžurnāls Nr. 2
Antra Kapilinska
06.06.2018.

Portāls "Satori" un biedrība "Ascendum" 2018. gadā ir izdevuši otro grāmatžurnālu (pirmais bija 2016. gadā iznākušie "Plūdi") ar nosaukumu "Receptes". Atšķirībā no pirmā numura, kas vairāk atgādina tieši žurnāla formātu ar publicistiku un interviju, otrais numurs ir paplāns izdevums ar sešpadsmit autoru stāstiem un dzejoļiem, kurā katram tekstam ir piešķirts kārtas numurs. Grāmatžurnālam ir savdabīgs pasniegums – tas, kā jau vēsta nosaukums, šķiet, ir recepšu apkopojums, par to it kā liecina arī pati pirmā Ilmāra Šlāpina "Recepte":"(..) ir gavēņa beigas un pilnmēness, bet krīze ir tikai galvā, krīze ir tikai tev galvā, no šejienes nācis arī vārds gavēnis, ko senie latvieši saukuši par galvēni un nav īpaši ņēmuši vērā, un šis žurnāls, kurā savākti un publicēti stāsti un dzejoļi, tapuši Aizputes "Serdē", mākslinieku centrā, kurā mēs uz četrām dienām bijām aizmukuši no ikdienas rūpēm, lai tikai rakstītu un saprastu, kāda tad īsti ir recepte." (Nr. 1)

Bet kam tad žurnāls īsti piedāvā receptes? Klasiskā izpratnē recepti var uztvert kā pamācību vai ārsta izsniegtu apliecinājumu zāļu pirkumam. Protams, "Satori" grāmatžurnāls nav septiņu soļu pamācība, kā uzvārīt zupu, kādus medikamentus pirkt vai kā uzrakstīt romānu. Stāsti ir ārkārtīgi patiesi, brīžiem pat gandrīz intīmi atklāj savādas izpausmes, cilvēcīgas īpatnības un vājumu, kā tas ir, piemēram, Alises Redviņas stāstā par gumijas draudzeni Linnu vai Ingas Žoludes rakstnieku neveiklo vakariņu tēlojumā. Lasot, iespējams, var pat pārņemt neērtums vai mulsums, jo stāsti nav nekāda fantāzija (atskaitot Haralda Matuļa gabalu "Ričards Sanderss" par vīru ar superspējām, kas atklājas, novelkot apavus), bet gan reālistiski aprakstīti ikdienas notikumi.

Interesanta pieeja ir veidot tekstus no citu autoru darbiem, piemēram, Aivara Madra dzejolī "Kā uzrakstīt mīlas dzejoli latviešu gaumē" izmantotas rindas no dažādu laika periodu latviešu dzejnieku tekstiem, savukārt Laura Veipa dzejolis "Smilšu kalnā, zem dzīvības priedes", kā norāda pats autors, "tapis, izmantojot epitāfijas no Aizputes kapsētas, kā arī kādas populāras dziesmas vārdus". (Nr. 10) Henrika Eliasa Zēgnera "Pirmsalgas nedēļas izdzīvošanas recepte" vispār ir viena vienīga rinda – hipersaite uz autora veidotu "Google" dokumentu, kur tabulas veidā ir pierakstīti nedēļas izdevumi un dienasgrāmatas piezīmes. Dokumenta beigās ar izceltiem burtiem lasāms: "Šis teksts pieejams tiešsaistē, varat darīt ar to, ko gribat."

Tomēr vairāki autori ir distancējušies no sākotnējā receptes formāta, piedāvājot citu problēmas risinājumu, lai gan zināmas paralēles ar recepti tās klasiskajā izpratnē arvien varētu vilkt. Ramonas Indriksones stāstā lasītājs varētu meklēt pamācību, kā neiekrist krāpnieku nagos, bet Kirila Ēča dzejolī – ko darīt, kad piemirstas savs vārds: "Bet lūdzu pasakiet kā jūs godāt? / tad ātri rīkojies sakot / ka tev iesāpējies vēders / vai arī imitē / ka aizrijies ar mušu vai kādu citu knisli pēc savas izvēles / un solot tūlīt atgriezties / ieslēdzies labierīcībās." (Nr. 9)

Grāmatžurnāls "Receptes" ir aizkustinoši patiess, atklāts un, šķiet, piedāvā veidot ar lasītāju savdabīgu dialogu, brīžiem sniedzot padomus. Šādi padomi, protams, ir  drīzāk humoristiski, jo žurnāla "receptes" nepretendē uz to, kas tās nav, tās necenšas lasītāju mācīt. Sistemātisku pamācību vietā var sagaidīt stāstus un dzejoļus, kas pietuvinās ikdienišķām parādībām, un tieši šādi tos arī vajadzētu lasīt.