Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

MacBook jaundzimušā šūpulī
Zita Kārkla
08.06.2018.

Kas ir laba esamība, un kas slikta esamība? Kas vispār ir cilvēks? Vai cilvēks bez smadzenēm ir pie dzīvības uzturēta biomasa, un vai šāda dzīvības uzturēšana ir cildena jeb cilvēciska? Kā vispār izritinās dzīvība? Mārja Kangro dokumentālajā darbā "Stikla bērns" ("Jāņa Rozes apgāds", 2018) runā par sabiedrībā noklusētu tēmu – grūtniecību, gaidot bērnu ar smagiem attīstības traucējumiem, kuru dēļ bērns nebūs dzīvotspējīgs. Eksistenciālie jautājumi par dzīvību un nāvi, jēgu, brīvību un vientulību vēstījumā tiek izdzīvoti caur sievietes ķermeni. Autores drosme rakstīt par šo emocionāli sarežģīto pieredzi, apzināta atteikšanās no kauna, ka deformēts embrijs ir kāda vecāku kļūda, un spēja runāt savā vārdā atstāj spēcīgu iespaidu.

Dokumentālā romāna pamatā ir sievietes vēlme pēc bērna, vairāki neveiksmīgi mēģinājumi šo vēlmi īstenot un sēras par bērna zaudējumu. Pašu darba kodolu veido priekšlaicīga, mākslīgi izraisīta augļa piedzemdēšana, pēc kuras auglis tūliņ nomirst. Autore 15 īsās nodaļās dokumentē apmēram divpadsmit 28. janvāra stundas, atklājot vēstītājas fiziskā ķermeņa norises, emocionālās reakcijas un eksistenciālās pārdomas šī procesa laikā. Fiksējot katra ieraksta precīzu laiku, tiek uzsvērta teksta dokumentalitāte, taču šāds teksta pieraksts dod iespēju tajā izlasīt arī pašu dzemdību gaitu, – katra koncentrētā nodaļa ir kā intensīvs sāpju vilnis, pēc kura nāk īsa atelpa.

Grūtā Madonna

Kangro darba centrā ir intelektuāla 21. gadsimta Rietumeiropas sieviete – rakstniece ar veiksmīgu karjeru, kura daudz ceļo, četrdesmitgadniece bez pastāvīgām attiecībām, kurai nav vajadzīgs partneris, lai izvēlētos bērnu. Konfliktu pastiprina tas, ka šis ir ne tikai vēstītājas pēdējais Slimokases atbalstītais mākslīgās apaugļošanas mēģinājums tikt pie bērna, bet arī pirmā no vairākām grūtniecībām, kas nonākusi tik tālu, – līdz pirmā semestra skrīningam. Ironizējot par sabiedrības gaidām, ka ikvienai sievietei jākļūst par māti, vēstītāja saka: viņa jūtas "Frankenšteina briesmonis, kurš beidzot pārvērties par pilnvērtīgu cilvēku" (1). Sieviete neslēpj, ka tā ir arī viņas pašas racionāli neizskaidrojamā vēlme. Līdzīgi kā citas rakstnieces, piemēram, Adrianna Riča darbā "No sievietes dzimis" vai Regīna Ezera darbā "Nodevība", arī Kangro, nosaucot mātišķību par "objektivizēšanos", uzsver: ar mātišķību saistītie pienākumi traucē intelektuālajam darbam. Taču Kangro šai pretrunai starp mātišķību kā pieredzi un mātišķību kā sabiedrībā pieņemtu ikdienas praksti pievieno vēl vienu jautājumu – sievietes vēlme pēc bērna var būt tik spēcīga, ka tai sekojošā rīcība var šķist pilnīgi neloģiska, – un pēc kura neveiksmīgā mēģinājuma ieņemt un iznēsāt bērnu vajadzētu apstāties?

Pirms grūtniecības ar akrānijas un anencefālijas bēbīti vēstītāja piedzīvo ārpusdzemdes grūtniecību, pēc kuras pārtraukšanas sākas asiņošana. Tajā laikā viņa atrodas rakstnieku namā Itālijā, un, nonākot Itālijas slimnīcā, gultiņā, kur jāliek jaundzimušais mazulis, viņa ieliek savu datoru. Daudzkārt dzirdēto apgalvojumu – literārie darbi kā gara bērni miesīgo bērnu vietā – Kangro pārvērš iedarbīgā tēlā, ievietojot to konkrētā (slimnīcas) vidē: Mac Book jaundzimušā šūpulī, kas pārklāts ar zaļu palagu. Pašironijai un humoram darbā ir būtiska nozīme, lai paraudzītos uz savu situāciju no malas, – kā izdzīvošanas stratēģija, kas neļauj ieslīgt bēdu purvā. Taču aiz pašironijas un izaicinošās darbības slēpjas arī lielas ilgas pēc fiziska bērna, atsedzot šī apgalvojuma otru pusi – patiesas sāpes un sarūgtinājumu par atkal neizdevušos grūtniecību.

Itālijā Jaunavas Marijas kults ir klātesošs pat universitātes slimnīcā – Dievmātes tēls ginekoloģijas nodaļā neatliekamās medicīnas uzņemšanas foajē; vēl viens madonnas tēls gastroentroloģijas nodaļā; istabas biedrenes līdzi paņemtā Dievmātes figūriņa. Māte Marija, būdama ideālās mātišķības simbols, ir kā sāpīgs atgādinājums sievietei, kuras mātišķības pieredze ir būtiski atšķirīga. Reizē grūtā madonna arī simbolizē bērna ieņemšanu kā brīnumu.

Robežu sairšana

Vai nedzimis bērns, kura smadzenes tiek aizskalotas mātes miesās, ir vai nav subjekts? Medicīnas iestādei tas ir objekts – cilvēciska būtne, kas sver mazāk par 500 gramiem, ir nepersona, medicīnas atkritums.

Taču vēstītājai ieņemtais bērns ir pasaules brīnums, subjekts, īsts, dzīvs cilvēks, bērniņš, jaunkundzīte, ar kuru saistījušās nākotnes cerības. Kangro, aplūkojot brīnuma jēdzienu – pārdabiska, ar prātu neizskaidrojama parādība –, secina, ka "brīnuma labuma un ļaunuma aspekts atkarīgs no skatupunkta" (2). Ar prātu neizskaidrojamais var smagi ielauzties indivīda pieredzē, atstājot tur neizdzēšamas pēdas, taču skatupunkts joprojām paliek paša ziņā.

Darbā atklāta arī medicīnas mašinērija, kurā iekļūstot subjekts kļūst par objektu: gan medicīnas iestāžu personāla attieksmē pret pacientu, gan arī brīdī, kad pacienta vietā kā pašsaprotami tiek pieņemti lēmumi: "Mans lēmums jau bija izdrukāts manā vietā. Es to ne reizi nebiju skaidri pateikusi (..)" (44)

Pēc ārsta apmeklējuma, saņēmusi sliktās ziņas, vēstītāja meklē informāciju par akrānijas un anencefālijas bērniņiem internetā, un internets nojauc robežas, savienojot Igauniju, Holandi, Brazīliju, Ukrainu, Itāliju: vēstītāja lasa anencefālijas mājaslapas, blogus, kurus vecāki izveidojuši saviem akrānijas un anencefālijas bērniņiem, reflektē par diskusiju forumos lasīto un arī pati ieraksta ziņu feisbukā, lai runājot nepazaudētu saikni ar pasauli. Iespējams, arī sociālo tīklu laikmets palīdz publiski atklāt savu pieredzi, jo ir arī citi, kuri dalās, lai nepaliktu vieni.

Pieredze bez heroizācijas potenciāla

2014. gada pavasarī, esot Ukrainā, Odesā, krīzes epicentrā, vēstītājas dzīves krīzes epicentrs atrodas pašas ķermenī – kara vardarbības pieredze un ārpusdzemdes grūtniecības pieredze, asinis uz ielas un asinis higēniskajā saitē vēstītājas apziņā pārklājas. Reizē Kangro pretnostatī abas traģiskās situācijas kā: heroiska/neheroiska; redzama/neredzama; atklāta/noklusēta pieredze. Neredzamā, noklusētā pieredze norit sievietes ķermenī, redzamā – uz ielas, publiskā pilsētas laukumā. Vēstītāja ir pārliecināta, ka jebkurā brīdī izvēlētos kaujas pieredzi –  ja vien viņai būtu dota tāda izvēle –, jo: "Ko nozīmē aiziet bojā sāpēs salīdzinājumā ar to, ka jāiznēsā un (sāpēs) jānogalina bērns ar attīstības traucējumiem." (3) Kangro no anonīmas masas sievietes, kuras izvēlas pārtraukt grūtniecību, – izceļ konkrētu sievieti un viņas pieredzi, padarot to personīgu un atklājot šāda lēmuma nevienozīmīgumu un smagās ciešanas, kas ar to saistītas. Izstāstot savu stāstu, rakstniece šo pieredzi arī pārceļ no personiskā lauka uz publisko, padarot to redzamu un nododot publiskai refleksijai.

Kangro runā kā sieviete – sievietes vārdā, viņa atver citus pieredzes laukus, izceļ tos no noklusējuma zonas un galu galā paplašina "mātes" diskursu, kā to izcēlusi arī Inga Žolude savā recenzijā (4). Taču, risinot jautājumus par dzīvību un nāvi, izvēles brīvību un vientulību, teksts dziļākajā slānī uzrunā arī tos, kuri nedala vēstītājas konkrēto pieredzi. Nenoliedzami – runāšana un rakstīšana par sāpēm ir terapeitiska, taču tikpat nenoliedzami ir arī tas: ja šī pieredze ir labi uzrakstīta, tā ir literatūra. 

 

(1) Kangro, M. Stikla bērns. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2018, 11. lpp.

(2) Turpat, 42. lpp.

(3) Turpat, 170. lpp.

(4) Žolude, I. Aiz stikla sāpēm. Punctum, 30.05.2018.