Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Krāšņs stāsts par latviešu komiksu žanra pamatlicēju Albertu Kronenbergu un viņa daiļradi
Anna Freiberga
06.07.2018.

2017. gadā izdevniecības "Neputns" paspārnē klajā nākusi somu izcelsmes rakstnieka un žurnālista Jukas Rislaki grāmata "Vilki, velni un vīri", kas veltīta latviešu mākslinieka un dzejnieka Alberta Kronenberga daiļradei. Grāmata tapusi somu valodā, bet tās latvisko tulkojumu veikusi latviešu rakstniece un tulkotāja Anna Žīgure. Rislaki grāmatas materiālus vācis Latvijas Mākslas akadēmijas arhīvā, Rakstniecības un mūzikas muzejā un Misiņa bibliotēkā, kā arī izmantojis dažādas grāmatas, avīzes un intervijas. Grāmatā "Vilki, velni un vīri" atrodams plašs materiāls par mākslinieka Kronenberga dzīves gaitām, kā arī sniegts ieskats viņa zīmējumos.

Grāmatas ievadā Rislaki raksta, ka pārcēlies uz Latviju un sācis šeit mācīties latviešu valodu, šim nolūkam izmantojot arī grafiķa Kronenberga grāmatas, kuru zīmējumi piesaistījuši autora uzmanību. Autors vēsta, ka Kronenbergs savā veidā palīdzējis viņam integrēties Latvijas kultūrtelpā. Viņa paša pirmā karikatūru grāmata iznāca 2007. gadā un bijis veltījums Alberta Kronenberga 120 gadu jubilejai. Rislaki uzskata Kronenbergu par daudzpusīgu mākslinieku, kas lielāko daļu daiļrades veltījis bērniem un jauniešiem un tiek dēvēts par latviešu komiksu žanra pamatlicēju, kurš iesaistījies arī politisko karikatūru tapšanā.

Stāstu par Kronenbergu Rislaki iesāk, vēstot par viņa bērnību un izglītošanās gaitu. Kronenbergs dzimis Slokas pagasta Braņķu ciema Upeskrūtaiņu mājās 1887. gadā. Rakstnieks bijis jaunākais no desmit bērnu lielās ģimenes un jau agrā bērnībā iepazina folkloru, kā arī aizrāvās ar zīmēšanu. 1903. gadā Kronenbergs iestājās Blūma zīmēšanas skolā, bet nozīmīgs pavērsiens viņa dzīvē bija iepazīšanās ar gleznotāju un rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu un gleznotāju Jani Rozentālu, kurš kļuva par skolotāju Blūma mākslas skolā. Vēlāk Rozenbergs aizgājis no Blūma skolas un izveidojis savu studiju, bet Kronenbergs bijis viens no pirmajiem audzēkņiem, kurš tur uzsāka mācības. Paralēli mācībām viņš sāka ilustrēt grāmatas un zīmēt karikatūras – pirmā viņa ilustrētā grāmata (1906–1907) bija Jāņa Alfrēda Kukura izdotā burtnīca "Bērnu raksti", kurā tika iekļauti Jāņa Poruka un Raiņa dzejoļi, kā arī dažādas pasakas. Vēlāk Kronenbergs kļuva arī par ārzemju literatūras tulkojumu noformētāju.

Rislaki min, ka pirmie Kronenberga zīmējumi 1906. gadā tikuši publicēti žurnālā "Stari", kā arī satīriskajos izdevumos "Vārdotājs" un "Velna mezgls". Izdevumam "Velna mezgls" Kronenbergs zīmējis pirmā numura tēmai atbilstošu velnu sapulci – gandrīz viss žurnāls bija piepildīts ar velnu tēliem. Vēlāk Kronenberga daiļrade publicēta arī daudz kur citur, un līdz 1915. gadam viņš bija zīmējis desmit dažādiem žurnāliem. Viņš radīja dažādas satīriskas un ironiskas karikatūras par sabiedriskajiem un politiskajiem procesiem, piemēram, labprāt izsmejot politiķi Andrievu Niedru. Tāpat kariķēti tika arī ebreji, kas bija ierasta parādība visā Eiropā, sākot jau no 20. gs. 20. gadiem.

Pēc Rozentāla skolas Kronenbergs nolēmis turpināt mācīties Pēterburgā, kur apguva zīmēšanu un grafiku. Rislaki uzsver, ka Kronenbergam ļoti paticis Pēterburgas zīmēšanas skolas pasniedzējs Ivans Biļbins, kurš skolniekiem ieteica nekopēt krievu folkloras tēlus, bet izkopt savas tautas nacionālās tradīcijas un ornamentus. Pateicoties šim ieteikumam, Kronenbergs sāka pētīt etnogrāfiju un folkloru: pievērsās teikām, pasakām un tautasdziesmām par dzīvniekiem. 1911. gadā viņš piedalījās arī savā pirmajā mākslas izstādē, kas bija latviešu mākslinieku grupas izstāde Rīgā, Blūma skolas telpās. Kronenbergs saņēma uzslavu krievu laikrakstā "Rīgas Doma" – tas vēstīja, ka viņš ir daudzsološs talants un nobriedis mākslinieks.

Turpinot stāstu pat mākslinieku Kronenbergu, Rislaki pastāsta arī par viņa gaitām Pirmā pasaules kara laikā. Mākslinieks nevarēja pabeigt studijas tieši Pirmā pasaules kara dēļ, jo 1915. gadā viņu kā ierindnieku nosūtīja dienēt uz Karēliju Somijā, kur pulkā bija vairāki brīvprātīgie latviešu mākslinieki. Viņš nokļuva Trofeju komisijā, kur  zīmēja dažādus ordeņus, karogus, goda zīmes, trofejas un kara skatus, jo šīs komisijas uzdevums bija izgatavot dažādus patriotiskus zīmējumus. Īstā mobilizācija notika 1917. gadā, kad Kronenbergs pievienojās 7. sarkano latviešu strēlnieku pulkam un vēlāk kļuva par pulka štāba zīmētāju un mākslinieku. Kronenbergs bijis viens no ražīgākajiem kareivjiem māksliniekiem, un viņa tušas zīmējumus, kuros redzamas karalauka ainas 1914.–1916. gadā, joprojām var aplūkot Sanktpēterburgā Artilērijas, militāro inženieru un sakaru kara vēstures muzejā. Darbu vidū ir, piemēram, "Penzas vienības 196. kājnieku uzbrukums Devenboiskas turku pozīcijām pie Erzurumas". Kronenbergu demobilizēja 1921. gadā, un mākslinieks attapās tukšām rokām. Maskavā viņš satika Latvijas Komunistiskās partijas izdevniecības "Spartaks" direktoru Rūdolfu Endrupu un sāka zīmēt vākus "Spartaka" daiļliteratūras grāmatām, kā arī karikatūras žurnālam "Sarkanā Zvaigzne". Žurnāls izsmēja Latvijas buržuāziju un cildināja "jauno dzīvi", kā arī vēstīja par latviešu sarkano strēlnieku cīņām. 1921. gada vasarā Kronenbergs atgriezās Latvijā, kur vēlāk apprecēja Mariju Mežanci, kas dāvāja viņam vienīgo bērnu – meitu Rūtu.

Rislaki pievērš uzmanību tam, ka Kronenbergs darbojies arī Neatkarīgo mākslinieku vienībā (NMV), kā arī piedalījies tās rīkotajās izstādēs, atrādot zīmējumus, gleznas un akvareļus. Viņš bijis arī Latviešu mākslinieku kluba biedrs, bet vēlāk arī Apvienoto Latvijas Mākslinieku biedrības biedrs, kā arī darbojies Latvijas tēlotājas mākslas biedrībā.

Darbošanos bērnu kultūras jomā Kronenbergam nācās pārtraukt kara dēļ, bet pēc atgriešanās Latvijā mākslinieks darbību ražīgi atsāka. Viņš piedalījies arī ikmēneša izdevuma "Jaunības Tekas" tapšanā un ilustrējis pasaku grāmatas. 1922. gada otrajā pusē pasakā "Zelta bārda" parādījies Kronenberga iemīļotais tēls – velns. Kronenbergs veidoja ilustrācijas arī ziemeļnieku literatūrai, piemēram, Džona Viljama Nilandera grāmatai "Metsolas zēni" (1908).

Rislaki nav aizmirsis atgādināt arī par Kronenberga un rakstnieka Ernesta Birznieka-Upīša sadarbību, jo ievērojamais mākslinieks radījis daudzas Birznieka-Upīša grāmatu ilustrācijas, piemēram, triloģijai "Pastariņš" (sākot ar 1921. gadu). "Pastariņa" ilustrācijas ir diezgan vienkāršas, bet zīmējumu ir īpaši daudz: katrā grāmatas atvērumā. Rislaki min, ka Kronenberga darbībā radās sarežģījumi prezidenta Kārļa Ulmaņa autoritārās varas laikā.

Bērnu literatūrai Kronenbergs nopietni pievērsās 1931. gadā, radot grāmatu "Mazais ganiņš un viņa brīnišķīgais ceļojums", kura teksts un ilustrācijas labi papildina viens otru. Rislaki norāda: "Rakstot Kronenbergs rotaļājās veidā, kāds atbilst bērna paša tieksmēm rotaļāties ar vārdiem un ritmu." Rislaki pievēršas dzejnieka radīto pantiņu analīzei un ir pamanījis, ka Kronenbergs pantiņos iekļāvis vienkāršus ritmus, negaidītus un nozīmes ziņā tālu stāvošus vārdus, mazliet vulgārus izteicienus, kā arī veiksmīgi izmantojis tēlainus pārspīlējumus. Kronenbergs tekstos ne tikai vēsta par humoru, bet arī atgādina par senākiem laikiem un nopietnām tēmām, piemēram, nabadzību vai bērnu bailēm. Bērniem domātajās grāmatiņās parādās arī no folkloras aizgūtais velna tēls, kas tiek padarīts gan baiss, gan muļķīgs un sentimentāls.

Rislaki atgādina arī par Kronenberga grāmatiņu "Jērādiņa jeb stāsts par Gerhardu Erhardu Sīpoliņu" (1937). Pēc iznākšanas grāmata tika slavēta par tai piemītošo dzīvespriecīgumu, asprātīgumu un labsirdīgumu. Tomēr, kā novērojis Rislaki, "Jērādiņa" līdzās dzīvespriekam atgādina arī par tā laika dzīves grūtībām: bezdarbu, badu un ekonomisko krīzi, kas ir iemesls grāmatiņas protagonista – mazā zēna – nosūtīšanai uz laukiem. 

Turpinot aplūkot Kronenberga dzīvesgājumu, Rislaki pievēršas arī Kronenberga dzīvei Padomju Savienībā. Pirmā Kronenberga grāmata šajā laikā bijusi bērniem domātā "Pieci kaķi" (1941), kas ir stāsts par runčiem malkascirtējiem un slinkumu, kā arī tā sekām. Padomju laikos Kronenbergs saskārās ar kritiku, kas samazināja dažādu pasūtījumu skaitu. Viņš centies aprast ar prasību savos zīmējumos, piemēram, atteikties no "dzīvnieku apģērbšanas", tāpēc mēģināja mainīt savu stilu un pievērsties naturālistiskam dzīvnieku attēlojumam. Šāda prasība tika izvirzīta, jo padomju laikos reālisma attēlošana bija aktuāla mākslā, literatūrā un citviet. Arī Kronenbergam darbos nācās kļūt reālistiskākam, bet vairāki viņa darbi palika nepublicēti, piemēram, "Vilciņš zaķi dancināja", kas tapa 50. gados. Rislaki uzskata, ka padomju laikos Kronenberga darbība ievērojami sašaurinājās. Mākslinieks no dzīves aizgāja 70 gadu vecumā, 1958. gadā, un ir apglabāts I Meža kapos.

Aplūkojot Jukas Rislaki grāmatu "Vilki, velni un vīri", kļūst skaidrs, ka Rislaki ir izdevies panākt iecerēto – pavēstīt par vienu no izcilākajiem latviešu māksliniekiem un dzejniekiem, tajā pašā laikā parādot savu skatījumu uz mākslinieka daiļradi. Rislaki ir rūpīgi pētījis Kronenberga dzīves gājumu, kas nav nodalāms no viņa mākslinieciskās attīstības. Autors ir arī parūpējies par to, lai grāmatā tiktu iekļauts bagātīgs klāsts ar Kronberga brīnišķīgajām ilustrācijām, sākot no mākslinieka studiju laikiem un beidzot ar mūža nogali padomju laikos.