Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Slovēņu valodas eksotiskais šarms
Mārtiņš Laizāns
09.07.2018.

Plašajā bērnu grāmatu klāstā no pēdējā laikā izdotajām īpašu uzmanību piesaistīja Majdas Korenas "Uzvāri man pasaciņu!" (2018, "Liels un mazs", ilustratore Agata Dudeka) un Petera Svetinas "Brīnumu gredzens" (2018, "Liels un mazs", ilustrators Damjans Stepančičs). Īpašo uzmanību izdevumiem piesaistīja fakts, ka abas tulkotas no slovēņu valodas, kas Latvijā tomēr ir gana eksotiska parādība. Par to, lai latviešu lasītājiem šī eksotika būtu pieejama, parūpējusies tulkotāja Māra Gredzena.

"Brīnumu gredzens"

Pretēji visiem mūsdienu lasīšanas kanoniem, kas pieprasa nepārtrauktu iejušanos cita ādā, izvēlējos tomēr savas ādas perspektīvu un lasīju kā pieaugušais (ja vien vispār drīkst sevi par tādu uzskatīt). Turklāt "Brīnumu gredzens" arī ir par pieauguša cilvēka – operdziedātājas Ļudmilas Krasincas – izjūtām, šajā gadījumā vientulību. Kā jau pieaugušam īpatnim, skeptisms ievijās jau ar pēdējā vāka izlasīšanu, kur vientulību solīja pārvarēt brīnumu gredzens.

Stāsts norisinās Vīnē, kurā sastapt operdziedones, protams, nav nekas neparasts. Tajā pašā laikā Vīne jau kādu pusotru gadsimtu bauda arī buržuāziska neirotisma metropoles slavu. Šādā vidē risināta vientulības tematika liek prognozēt divus iespējamos turpinājumus – pārspīlētu bufonādi vai bezcerīgi grūtsirdīgu slīgšanu apātijā.

Kad sižetā ienāk mūkošais gredzens, kura notveršanā tiek iesaistīts vesels mūzikmīļu un Ļudmilas talanta cienītāju pulks ar leijerkastnieku priekšgalā, tad šķiet, ka mēs sekojam līdzi pārpratumu komēdijas attīstībai, spriedzei pieaugot ar katru pāršķirto lappusi. Sižeta struktūra atgādina pāraugušā rāceņa vilkšanu, kur rāvēju un stenētāju pulks tikai vairojas, ļaujot visiem situatīvi un īslaicīgi sadraudzēties un saprast, ka tikai vienotībā spēks, pirms atgriešanās ikdienas segregācijā un katrs-pats-par-sevi vidē.

Atrisinājums vienkāršs un paredzams, un diez vai vientuļi cilvēki tik ļoti atzīst savu vientulību, lai tirgotājs varētu pamācoši noslēgt "pasaku" ar apgalvojumu, ka vientulība taču pārvarēta, jo tik daudzi izpalīdzējuši gredzena medībās. Iespējams, "stāsta morāle" ir par to, ka palīgus jau nav nemaz tik grūti atrast, it sevišķi, ja esi slavena, bet draugus, kas spētu piežmiegt vientulību, nemaz tā neatradīsi. Drīzāk šāds risinājums, kā arī teksta īsums liek lūkoties Kafkas virzienā, jo vientulības pārvarēšana šajā gadījumā drīzāk ir komiska, nevis patiesa.

 

"Uzvāri man pasaciņu!"

Savukārt Majdas Korenas grāmatā mēs sastopam Mīļo Zaķīti, kurš gan ir ļoti gražulīgs un ne visai jauks, turklāt pieprasa neiespējamo – uzvārīt pasaciņu. Zaķīša mamma pie plīts nestāv pirmo dienu, tāpēc šādas niķīgas prasības nekādu apmulsumu viņai nerada, un pasaciņa tiek vārīta pavisam "pasakaina" – no visām sastāvdaļām, kas pasakās ierasti sastopamas, piemēram, čūskas zoba pulvera, smiekliem, viltības un briesmām.

Tomēr, kā jau pasakām piedien, līdzās izklaidējošām Mīļā Zaķīša utopiskajām vēlmēm ir arī pa kādai pamācībai. Redzot, kādas nedienas jāpiedzīvo, kad pavāre ir tik meistarīga un spēj no viruma izdabūt dzīvu pūķi, jākļūst vonnegūtiski piesardzīgiem ar savām vēlmēm, lai pasaciņa neapēstu pašu ēdāju.

Šķiet, ka šī pasaka varētu iejūsmināt arī gana pieredzējušus tekstu (tajā skaitā pasaku) lasītājus un klausītājus, kuri tiek sagatavoti postmodernām intertekstualitātes spēlēm (piemēram, 3. zupiņpasaciņā sastopam visu Sarkangalvītes sāgas komandu pavisam neierastā risinājumā). Arī vēstījuma medijs ir neierasts – pasaka tiek izstāstīta ar gastronomiskās pasaules palīdzību, tādējādi ievadot mazos lasītājus vai nezinātājus semiotikas apvāršņos, kur jebko var uztvert kā zīmju sistēmu, ko iespējams nolasīt kā tekstu.

Šī pasaku vārīšana ieved arī valodas dekonstrukcijas apvāršņos, jo pasaka tiek nevis stāstīta, bet gan vārīta, līdz ar to visai ikdienišķs apzīmējums "pasakaina zupa" tiek gan burtiskots, gan vienlaikus iznīcināts, jo pasaka=zupa, līdz ar to šķietamas liekvārdības kā "pasakaina pasaka" vai "zupīga zupa" kļūst iespējamas kā pilnvērtīgas un pilnnozīmīgas vārdu rotaļas.

Dizaina adaptācija

Ja dizaina adaptāciju veiktu, piemēram, Nikolā Pusēna (Nicolas Poussin) gleznai "Arkādijas gani", pārveidojot kādā citā mēlē latīnisko atgādinājumu par jebkuras idilles gaistamību (et in Arcadia ego*), visticamāk, tas būtu uzskatāms par kultūragresijas aktu. Par laimi, ar grāmatām bērniem ir pavisam cits stāvoklis un pielāgot latviešu valodai grāmatas ilustratīvo daļu, kurā ir teksts, ir pašsaprotami cildināma rīcība.

Tā Damjana Stepančiča zīmējumi un vieglie pasteļojumi uz dažādām kartonvirsmām ar atturīgu krāsu un piezemētu toņu izmantojumu jo vairāk pastiprina iepriekš aprakstīto smalkās Vīnes neirotisma trendu kādā nesenā gadsimtā. Savukārt Agatas Dudekas krāšņie virtuves un ēdamistabas izzīmējumi liek iztēlei izplunčāties teju dardedzē kopā ar visiem savārījumiem.

Viens labs paņēmiens, kā saprast, cik attēls ir būtisks tekstam (harmonija, disonanse vai kas abpusēji savrups), ir grāmatu izšķirstīt, skatoties tikai attēlus, un, pašu stāstu jau zinot, salīdzināt, vai stāstu iespējams uztvert tikai no attēliem vien. Dudekas krāšņumā droši vien pats nosaukums dos kādu pavedienu, kāpēc tik ikdienišķās virtuves ainās parādās pa pūķim vai sarkangalvītei, savukārt ar Stepančiča attēliem jau ir grūtāk. Tiem piemīt daudz smalkāki mājieni attiecībā pret sižetu, līdz ar to kā atsevišķa vienība drīzāk rada iespaidu par nesaistītām ainām. Lielas jezgas klātbūtne ir nepārprotama, un noslēdzošais attēls norāda uz kārtības (ikdienas) atjaunošanu, jo ikviens gredzena ķērājs atkal vienatnē dodas katrs savā virzienā, liekot vēlreiz iedomāties par vientulības pārvarēšanas iluzorumu.

Aspekts, kas bērnu grāmatu kontekstā īpaši priecē, ir tas, ka, lasot un skatot grāmatas, nav "jāvārās" vai "jācepas" par teksta redakciju un korektūru. Visticamāk, lielie burti palīdz. Varbūt arī akadēmiskiem tekstiem un romāniem jāpāriet uz šādu formātu, lai izbēgtu biežo nepilnību?

 

 

* arī Arkādijā es [esmu] (lat. val.). Lielākoties šis teikums tiek skaidrots kā atgadinājums par neizbēgamo nāvi, "es" ir nāves personificējums, vēl viens memento mori variants.