Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Čigānos iešana
Kristīne Rotbaha, Mg. iur., Mg. philol., LU Folkloristikas studiju doktorante
31.07.2018.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts publicējumu sērijā "Studia humanitarica" 2017. gadā izdevis Dr. art. Ievas Tihovskas zinātnisko monogrāfiju "Īsta čigānu mūzika. Autentiskums un etniskums Latvijas čigānu (romu) mūzikā".

Domājot par čigāniem (varu minēt, ka vairākiem šīs apceres lasītājiem), pirmās bērnības atmiņas saistās ar garo Ziemassvētku laiku, kad, gatavojoties vai impulsīvi, kādā svētku vakarā tiek sameklēti košākie lakati, tamburīns un vaigu sārtums un čigānos iešana ir sākusies. Īstas "čigānietes" prata ne vien pārliecinoši zīlēt plaukstā, bet tikpat pārliecinoši un skaļi skandēt "ai džindžala, ai džindžala, āre, māre, rasasā" vai kādu citu īstu čigānu dziesmu. Mēs ar kaimiņu meiteni tad teicām: "Iesim mangot" un vakara noslēgumā atgriezāmies ar pilnu tarbu šokolādes lācīšu, vāverīšu, vētrasputnu un mandarīnu, kas bija vērā ņemams papildinājums tolaik skopajām Jaungada eglīšu paciņām. Kā būtu jāizskatās čigānos gājējām un kā veicama zīlēšana plaukstā, pagājušā gadsimta otrajā pusē varēja noskatīt, iebraucot Rīgā, kur autoostā vienmēr grozījās kāda čigāniete, piedāvādama atklāt nākotnes noslēpumus. To, kā jādzied, laikam taču iemācīja bērnudārzā, skolā vai mājās, pasmeļoties no pierakstītā, latviešu tautas kopīgā garamantu krājuma. Kā dzied patiešām īsti čigāni (romi), laikam dzirdēju tikai jau pieaugusi.

Arī Ieva Tihovska iet čigānos un dara to pa īstam un no visas sirds. Uzreiz jānorāda – lai kādam lasītājam politkorektumā nenodrebētu sirds – vārda čigāni lietojumu Ieva Tihovska pētījumā argumentēti pamato. Tā ir tik pārliecinoša argumentācija, ka arī es atļaujos palikt pie šī vārda lietojuma. [1] Vairākus gadus pētniece devusies lauka pētījumā pie Latvijas čigānu kopienas pārstāvjiem meklēt čigānisko. Pētniece ir tikusies ar dažādu paaudžu čigāniem, lai jauktu nost sākotnējo, eksotizēto priekšstatu, lai uzklausītu, izzinātu, izpētītu, kāda ir īsti čigāniska dziesma un deja, kā tās ietekmējušas apkārtējas kultūras, kādas ir lokālās Latvijas čigānu īpatnības.  

To, kā veicies "nečigānietei čigānu vidē", [2] vai viņa atradusi, ko meklējusi, pētniece ieskicējusi pat atsevišķā nodaļā, tomēr ik pa brīdim arī turpmāk grāmatā atgādinot lasītājam, ka šis ir pētījums ar distancētu skatījumu. Tā ir sociālajās un humanitārajās zinātnēs visai izplatīta pētniecības prakse, kad pētnieki pārstāv citu kultūru, sevi pieskaitot pie cilts, kurai antropologs Dons Kuliks devis nosaukumu "baltie vidusšķiras zinātnieki Eiropā". Ne vien pētot citu, arī savējās kultūras pētniekam, kurš nolēmis iet interesanto, taču ne vienmēr paredzamo lauka pētījuma ceļu, lieti var noderēt Ievas Tihovskas dotais padoms: komunikācijā ievērot cieņu, neizlikšanos, līdzvērtību un dalīšanos. [3]

Ievas Tihovskas monogrāfijas pamatā ir autores izstrādātais promocijas darbs (kura lielisko aizstāvības runu man bija gods noklausīties). Jānorāda, tā bija pirmā aizstāvētā disertācija, kas veltīta Latvijas čigānu izpētei. [4] Čigānu kultūras izpēte pasaulē joprojām ir aktuāls pētniecības virziens, pētījumu, kas veltīti Latvijas čigānu izpētei, ir pavisam maz. Vēl mazāks ir pašu čigānu pienesums. Folkloras pētniekiem, iespējams, labāk zināmais ir Jura Leimaņa starpkaru periodā dokumentēto čigānu tradīciju un folkloras apkopojums grāmatā "Čigāni Latvijas mežos, mājās un tirgos", ar izsmeļošu folkloristes Māras Vīksnas ievadu. [5]

Monogrāfijā Ievas Tihovskas uzmanība vienādi vērsta gan mūsdienu čigānu etniskās identitātes virzienā, gan skarta mūzikas etniskuma problemātika. Šis nav sauss "kabineta" pētījums, aptuveni pusi grāmatas veido Latvijas čigānu mūzikas un muzicēšanas analīze. Pētījuma vērtīgākais pienesums ne vien čigānu kultūras, bet minoritāšu mūzikas Latvijā pētniecībā vispār ir lauka pētījumā iegūtais materiāls, lai arī tas nav apjomīgs un pētniekiem šajā virzienā vēl noteikti būtu darba pilnas rokas. Sākuma pusi pētniece veidojusi kā teorētisko ietvaru jeb garo ievadu, kurā saistoši un izskaidrojoši izvadā lasītāju pa līdzšinējās čigānu pastāvēšanas un tās izpētes līkločiem, tādējādi ļaujot ar dziļāku izpratni un empātiju pievērsties jau konkrētiem teicēju stāstiem, muzicēšanas un mūzikas piemēriem.

Monogrāfija būs interesanta lasāmviela plašākam lasītāju lokam, ne vien pētniekiem:  esošajiem un topošajiem etnomuzikologiem, folkloristikas zinātniekiem, dzimtes studiju, minoritāšu, migrācijas, vēstures pētniekiem, jo katrs te atradīs savai pētniecības jomai interesantu materiālu, bet arī ar zinātni nesaistītam lasītājam interesantā netrūks. Ievas Tihovskas teicamais latviešu valodas lietojums grāmatu padara viegli lasāmu, vēstījumu – labi uztveramu. Kaut arī tiek lietota zinātniskā valoda, tā nav piesātināta ar svešvārdiem vai sarežģītām valodas konstrukcijām.

Noteikti jāuzteic izdevniecības atkāpe no ierastā sērijas "Studia humanitarica" izdevumu noformējuma – atturīga, klusinātos toņos ieturēta grāmatas pirmā vāka. Īstai čigānu mūzikai veltīto monogrāfiju rotā fotogrāfija ar divām īstas emocijas paudošām čigānietēm. Tās ir pētnieces teicējas Mirdza Dombrovska un Dzidra Pauce (Paucis), kuras lasītājam, vēl neatvērušam grāmatu, jau sniedz nojausmu par īstu un nesamākslotu vēstījumu.

Lai lasītāju nemulsina nosaukums – grāmata nebūt nav tikai par mūziku. Patiesību sakot, mūzikas piemēru ir visai nedaudz. Toties ir daudz par cilvēkiem mums blakus, kaut arī joprojām neviens nevar skaidri pateikt, kāds ir Latvijas čigānu patiesais skaits. Par aizspriedumiem, kas radušies laiku lokos. Par čigānu tikumu un morālo tīrību. Par čigānisko identitāti un to veidojošiem un graujošiem faktoriem. Par tradīciju, kas zūd, jo nevar pastāvēt. Ne tāpēc, ka vieni mēs: paši tradīcijas nesēji to nevēlētos, lieloties to nevēlas citi mēs, kas vēl skaļāk sakās esam Latvija. Iespējams, tiem citiem mēs, kas nupat Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku kontekstā aktualizējuši vai līdzi sekojuši polemikai par latviešu folkloras – dziesmu, deju, arī tautastērpu – autentiskuma un saglabāšanas idejām, līdzīgi čigāniem, jākoncentrējas ne tik daudz uz nacionālromantiskām formām, cik uz īsti latviskā (čigāniskā, krieviskā, baltkrieviskā utt.) saskatīšanu, ikdienas dzīvē lietojamu, izkopjamu un saglabājamu. Pētījuma autore čigāniskā meklējumos atklājusi, ka svarīgi ir ne tikai piedzimt čigānu ģimenē, bet veltīt laiku sava čigāniskuma izkopšanai. [6] Vai es maldītos, ja teiktu, ka to var attiecināt uz jebkuras kultūras pārstāvjiem?

Čigānu vijolnieks Sergejs Erdenko, reiz jautāts, kāda ir īstā čigānu mūzika, atbildējis: "Novākt pseidočigānismu, attīrīt mūziku līdz pirmavotam – līdz jūtām. Ja mūsos un klausītājos mostas šī iekšējā smeldze." [7] Novēlu lasītājam interesantu lasīšanu, nonākot grāmatas pēdējā lapā ar dziļāku sapratni par īsti čigānisko!

[1] Sociologs Deniss Kretalovs, kurš arī pievērsies Latvijas čigānu pētniecībai, norāda, ka čigāni ir latviešu vārds, kas aizgūts no citām valodām, bet ir iedzīvojies literatūrā un kultūrkontekstā. Vārds romi oficiāli parādījās 1971. gadā un vairāk saistīts ar pasaules romu nacionālās identitātes veidošanās pamatiem.

[2] Tihovska, I. (2017). Īsta čigānu (romu) mūzika. Autentiskums un etniskums Latvijas čigānu (romu) mūzikā. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 12. lpp.

[3] Tihovska, I. (2017) Īsta čigānu (romu) mūzika. Autentiskums un etniskums Latvijas čigānu (romu) mūzikā. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 102. lpp.

[4] Turpat, 15. lpp.

[5] Leimanis, J. (2005 [1939]) Čigāni Latvijas mežos, mājās un tirgos. Vīksna, M. (2005) Ievads. Rīga: Zinātne.

[6] Tihovska, I. (2017) Īsta čigānu (romu) mūzika. Autentiskums un etniskums Latvijas čigānu (romu) mūzikā. Rīga: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 150. lpp.

[7] Lūsiņa, I. (2001) Čigāns ir dzīvesveids. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/cigans-ir-dzivesveids-10922457 [skat. 15.07.2018.]