Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Bet kam tā atmiņa vajadzīga?
Zane Grudule
31.08.2018.

Gluži kā agrāk, krājot skaistos latiņus ar stārķiem, Nameja gredzeniem vai Sprīdīšiem, nu jau 4 gadus latviešu literatūras mīļotāji krājuši, vākuši un gaidījuši pavisam citādas latviešu identitātes zīmes un liecības. Andra Akmentiņa "Skolotāji" ("Dienas grāmata", 2018) – trīspadsmitā grāmata sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" – ir noslēdzošais romāns šajā grāmatu latiņu izlasē, kas kolekcijas īpašniekam ļauj paskatīties uz 20. gadsimta notikumu virpuli ar ārstu, virsnieku sievu, mākslinieku un nu arī skolotāju acīm.

Darbu veido četras daļas – grāmatas par četriem dažāda vecuma skolotājiem Hruščova atkušņa laikā, kad, mainoties Padomju Savienības vadītājam, mainījās arī sabiedrība. Un, šķiet, skolotāju tēls paradoksālā veidā visprecīzāk raksturo šo  grūto pielāgošanos jaunajai sistēmai – tie, kas māca, nu paši ir spiesti mācīties: kā iztikt tikai ar vienu govi, kā dzīvot bez Dieva un kā vispār dzīvot.

Stāstu par šīs profesijas pārstāvjiem (kaut gan skolotājs nav profesija, bet gan dzīvesveids, un to, pati būdama skolotājas meita, es zinu itin labi) iesāk "Sarmas grāmata". Skolotāja Grauda jeb Papiņa meita Sarmīte, kurai enerģijas ir vairāk nekā Cukurtantei cukura, ne tikai stāsta par saviem piedzīvojumiem skolas gaitās no pašām mazākajām klasītēm līdz pat pedagoģiskajai skolai un darbam komjaunatnes komitejā, bet arī vēsta par skolotāju tēla maiņu cauri laikam. Ar Sarmīti mēs noteikti saprastos, jo abām vienādi putni galvā – arī es, tāpat kā Sarmīte, bērnībā domāju, ka skolotāji nav vis parasti cilvēki, bet gan dievi vai vismaz mītiskas būtnes. Sarmītei šo mītu sagrāva atskārsme, ka skolotāji arī čurā, bet man lielākais pārsteigums nāca sestajā klasē, kad uzzināju, ka skolotāji arī pīpē. No skolotāju istabas kā dievu panteona mājvietas bijāšanas līdz pirmajām stundām, kuras Sarmīte vada, skolotāju tēls teciņiem vien skrien lejup no Olimpa kalna, līdz tie kļūst par parastiem cilvēkiem, atstājot vien dažus Skolotājus (un tiešām ar lielo S!) sēžam kalna galā. Un Papiņš noteikti paliek sēdēt kalna virsotnē: ne jau tāpēc, ka vecums vai sāp kājas – nē, viņš  ir  no tiem, kas kļūst ne tikai par skolas, bet arī pašas dzīves skolotājiem. "Sarmas grāmatas" rit tik čalojoši un veikli kā Sarmītes svārku audums, šļūcot pa skolas trepju margām, – bērnības un jaunības atmiņu fragmenti zib garām skaistā virpulī, stāstot par makšķerēšanu, neparastajiem krievu skolasbiedriem, kāju mērcēšanu jūrā un pirmo mīlestību. Pēc "Sarmas grāmatas", kas ar lasītāju spēlē domu un vārdu volejbolu gandrīz divas trešdaļas grāmatas, seko "Tēva grāmata". Sarmītes mīļā Papiņa, izslavētā skolotāja Grauda, dienasgrāmata, precīzāk – gadagrāmata, jo ieraksts veikts tikai reizi gadā, noteikti ir gudrības un vieduma grāmata. Atkāpjoties atpakaļ uz 40. gadiem, Papiņš stāsta par Tērces skolas tecēšanu cauri laika straumei, papildinot Sarmas iesākto stāstu un iezīmējot jaunu skolotāju šķautni – lauku skolotāja kā Tērces Gandija portretu (Mahatma Gandijs, starp citu, vairākkārt ir minēts arī "Tēva grāmatā"). Pēc 17 gadu dokumentēšanas beidzas arī "Tēva grāmata", kurai seko "Jāņa grāmata", kas, šķiet, ir neiederīgākā šajā dzimtas skolotāju stāstu parādē, jo stāstītāja lomā iejūtas pārējās daļās margināls tēls, tāpēc "Jāņa grāmata" sākumā rada nelielu apmulsumu un neskaidrību par to, kā privātās dzīves telpā lasītājs tiek ieaicināts. Papiņa bijušā skolēna, nu jau Tērcē strādājoša skolotāja un teātra pulciņa vadītāja Jāņa Nācēja, sūtītās vēstules ģimenei, klusi apbrīnotajai skolniecei un pat vēlēšanu sapulces vadītājiem sniedz ieskatu jaunā skolotāja domās un sapņos, īpaši nepapildinot Graudu skolotāju dzimtas kopīgo stāstu, kas, lai gan sadalīts 3 dažādās grāmatās (Sarmas, Tēva un Veltas), tomēr veido vienotu veselumu.

Romānu noslēdz "Veltas grāmata" – nu jau pensionētās skolotājas pašas pierakstītā vēsture. Beidzot pierakstīta un vairs nepārrakstīta, atšķirībā no Staļina bēru dienas apraksta, kuru Velta raksta, apraksta un pārraksta vairākas reizes. "Veltas grāmatas" darbība vairs nenotiek 50.–60. gados, bet gan atmiņās par tiem. Un, šķiet, pat ja lasītājs nezinātu, ka Velta ir skolotāja, to nebūtu grūti uzminēt – atmiņām cauri sūcas apzinīgums, loģiskums un perfekti noformulēta doma, tādējādi parādot, ka Veltas teicamnieces sindroms nav mazinājies pat vecumdienās. Autors meistarīgi pielāgo katra stāstītāja atmiņas viņa vecumposmam – ja skolnieces Sarmītes atmiņās par Staļina bēru dienu daudz lielāku lomu ieņem atlīmējusies kurpes zole, nevis svinīgā ceremonija, kas noris aktu zālē, tad Veltas atmiņās dominē dzīves skaistie un nozīmīgie brīži, nevis ikdienas sīkumi.

Akmentiņš pēcvārdā ir devis skaidru norādi, kādam paša autora sintezētam literatūras virzienam pieder romāns: "Skolotāji" ir maģiskā socreālisma paraugs. Maģiskā reālisma atskaņas var saskatīt arī "Veltas grāmatā", kad skolotāja sapņos ar neparasti garām rokām velk kopā zelta pavedienus un tin savu atmiņu kamolu. Taču maģiskais socreālisms ir pavisam kaut kas jauns un nedzirdēts. Vai arī sens kā stāsts par suni kosmosā, tikai beidzot nosaukts precīzos vārdos. Maģiski uzburta pasaule, kurā viss ir, bet tajā pašā laikā valda absolūts vakuums gan veikalu plauktos, gan cilvēku jūtās. Čaklo un laimīgo padomijas biedru dzīve tiek atklāta ar visām tā laika reālijām – (ne)aktīvo komjaunatnes darbību, Hruščova atkusni un iespēju beidzot iebrist liegtajā Baltijas jūrā, skolotāju centieniem izdzīvot un cīnīšanos par pensiju. Romānā nav ne negatīvu un pārsteidzošu notikumu, ne slikto varoņu, ja vien par slikto varoni neuzskata pašu padomju varu, bet arī tas netiek atklāts tieši – caur ironiju brīžiem absurdo situāciju apraksti iegūst komisku nokrāsu: gluži kā skolotāja Meldera vecais uzvalks, kurš tiek mazgāts nenovilkts un zem sevis slēpj izmisušu un nogurušu cilvēku, arī ironija ir tikai aizsegs, kurš tūliņ grasās izplīst pa vīlēm un atklāt to, ko tik ļoti gribas noslēpt.  Vēl viens aizsegs, kas lasītājus gan sargā no vilšanās par varoņu rīcību vai izvēlēm, ir fragmentārisms, kas ir grāmatas uzbūves pamatā. Spilgti tas redzams “Sarmas grāmatā”, kas šķietami apraujas pusvārdā. "Veltas grāmatā" piekabinātie teikumi par Sarmītes turpmāko dzīvi "Katrai divi bērni", "Katrai pa vienam vīram visu mūžu" šķiet kā šokolādes drupačas lasītāju kārei pēc loģiska Sarmas grāmatas noslēguma. It kā iedotas, bet tikpat labi varētu arī nebūt. Negribētos ticēt, ka Sarmīte apmaldās un pazūd dzīves pelēcībā gluži kā slavenajos un bezgalīgi plašajos Hruščova kukurūzas laukos, kur nevar redzēt ne gala, ne malas.

Pats autors gan norāda, ka māsu savstarpējā sāncensība ir "darbības motors" (344), bet par to vēl varētu padiskutēt – manuprāt, Veltas un Sarmītes attiecības nav tik saspīlētas un nospriegotas, lai kļūtu par "Sarmas grāmatas" virzītājspēku. Darbības virzītāja, bīdītāja un kužinātāja  ir atmiņu kaza, par kuras nemierīgo un neparedzamo raksturu autors pastāsta jau pirmajās nodaļās. Tā savam īpašniekam uzbur laimīgas atmiņas vai kaitinoši blēj ausī par notikumiem, kurus labāk gribētos aizmirst. Un abu māsu – Sarmas un Veltas – grāmatas ir veidotas tieši tā: kā atmiņu kazas saucieni, kas savijas neparasti loģiskā un baudāmā polifonijā. Arī Tēva un Jāņa grāmatas, lai gan veidotas kā dienasgrāmatas ieraksti un vēstuļu kolekcija, tā pati atmiņu straume vien ir – tikai mērķtiecīgi pierakstīta. Un "Skolotāju" stāstītās atmiņas nezudīs. Atmiņu kaza nu ir piesieta pie grāmatas muguriņas un nekur nebēgs. Kaza tikai blēs par to, kas reiz ir noticis, līdz cilvēki greizajos blējienos klausīsies ar mieru, nevis aizbāzīs tai muti ar zāli un izliksies nedzirdam. Pēdējais un viens no spožākajiem latiņiem kolekcijā nu ir ielikts. Tagad tikai mazliet jāatkāpjas no malas un jāpavēro, cik skaisti tie mirdz, lai drīzumā atkal varētu ņemt rokās, pārcilāt un klausīties to blēšanā. Es atvainojos. Skanēšanā.


***

Neparasts radījums tā atmiņu kaza. Manējā, piemēram, klusām klumpačo pa latviešu valodas un literatūras klases pēdējiem soliem un klausās, kā septītās klases skolēna izpildījumā klasesbiedru un skolotājas priekšā tiek sacerēts dzejolis "Kapu rozes". Bet vajadzēja būt Raiņa garadarbam. Ko padarīsi. Pēc tam kaza sēž solfedžo starpbrīdī, acis iepletusi, un brīnās, kā lielāko klašu skolēni no rokām plēš nost veco ādu lielām, staipīgām plēksnēm. "Ko domājies, sīkā, tev arī tā būs, kad iesi piektajā klasē!" apgalvoja ar PVA līmi noklāto roku īpašnieki. Bet nebija. Paldies dievam. Es jau biju pamatīgi sabijusies. Un tādu gadījumu manai kazai neskaitāmi daudz. Pirmās pēcstundas, klases dežurantes pienākumu pildīšana, slidināšanās no kalniņa un ābolu zagšana. Nekādas loģikas starp notikumiem, nekā, kas būtu saistīts ar zināšanu gūšanu vai pašām zināšanām, it nekā prātīga atmiņu kaza man nestāsta. Pašai savs viedoklis par skolas laiku, kuru mānīgi stāsta arī man. Spītīga, tāpēc arī kaza. Bet labi, ka vispār ir.