Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Mūsu jūrā tek dažādas straumes
Ilona Gorņeva
12.09.2018.

Laikam jau esam pieraduši, ka izdevniecībā "Neputns" tapušās grāmatas izceļas ar izjusti māksliniecisku pieskārienu, uztaustot grāmatas individualitāti satura un vizuālā tēla vienotībā. Askētiski gaumīgais, audekla iesējumu imitējošais izdevums "Mare nostrum: Rietumu kultūras pirmsākumu meklējumi" ērti ieguļas plaukstās, bet tā saturs populārzinātniskā formā ļauj gremdēties Vidusjūras reģiona kultūrvēsturiskajos procesos.

Grāmatas "Mare nostrum: Rietumu kultūras pirmsākumu meklējumi" autors ir somu zinātnieks Jāko Hemēns-Antila (Jaakko Hämeen-Anttila), kura zinātniski pētnieciskās gaitas saistāmas ar darbu Somijas Akadēmijā (līdz 2000. gadam), tad Helsinku Universitātē (līdz 2016. gadam), taču šobrīd Hemēns-Antila ir arābu valodas un islāma studiju jomas profesors Edinburgas Universitātē [1], arī starptautiskā "Arābu un Islāma Studiju Žurnāla" (Journal of Arabic and Islamic Studies) [2] redkolēģijas biedrs. Līdzās austrumu kultūru un tekstu pētniecībai profesora interešu lokā spilgti iezīmējas kultūras aspektu migrācijas, kultūrpārneses jautājumi, sniedzot iespēju palūkoties uz civilizāciju mantojumu ne tikai lokāli bāzētā tuvskatā, bet arī no panorāmas rata augstumiem. Hemēns-Antila somu valodā iztulkojis Korānu un "Eposu par Gilgamešu". 2002. gadā Hemēns-Antila un viņa sieva Virpi Hemēna-Antila (Virpi Hämeen-Anttila) saņēma somu dzejnieka Eino Leino (Eino Leino) balvu par ieguldījumu literatūras multikulturālā konteksta veicināšanā [3].

Pagājušajā gadā apgāds "Neputns" laida klajā divas Hemēna-Antilas grāmatas, proti, "Islāma rokasgrāmatu" un jau piesaukto "Mare nostrum: Rietumu kultūras pirmsākumu meklējumi". Abus darbus no somu valodas tulkojusi Ingrīda Peldekse, to redaktors ir Arturs Hansons, bet grāmatu dizainu izstrādājis Armands Zelčs. Lai gan "Islāma rokasgrāmata", bez šaubām, ir vērtīga, skaidrojoša un, domājams, trāpot sociāli politisku diskusiju virpulī, arī gaužām aktuāla grāmata, turklāt zināmā mērā saistāma ar otro Hemēna-Antilas latviešu valodā izdoto darbu, šoreiz uzmanības lokā izdevums, kas, kā to piesaka nosaukums, veltīts Rietumu kultūras pirmsākumu meklējumiem, turklāt šajos meklējumos fokusējoties nevis uz savpatu Rietumu kultūras aspektu iztirzājumu un interpretāciju, bet gan mēģinot parādīt Rietumu un Tuvo Austrumu savstarpējo mijiedarbi dažādās kultūras jomās (valoda, literatūra, reliģija, zinātnes sasniegumi u. c.). Autors grāmatas priekšvārdā, pamatojot šāda darba un skatījuma nepieciešamību, raksta:

"Pēdējos gados plašsaziņas līdzekļu raidījumos nereti ir izskanējis viedoklis, ka Rietumu un Tuvo Austrumu kultūru starpā valda dziļas atšķirības. Mēdz runāt par civilizāciju jeb kultūru sadursmi, un īpaši tiek uzsvērtas Rietumu un islāma kultūras atšķirības. Vēsturnieka acīm Vidusjūras reģiona kultūras šķiet vienots veselums. Šī reģiona kultūrās sastopamas vienas un tās pašas parādības, atziņas un formas, un viegli konstatēt to pārmantojamību. [..] Vienu reģiona kultūru būtībā nav iespējams aplūkot atrauti no citām. Katras pētāmās kultūras pirmsākumiem var izsekot iepriekšējās sabiedrībās, un tās ietekme ir atrodama vēlākajās sabiedrībās." (7)

Autora pieeja skatīt reģionu kā veselumu skaidro arī darba nosaukuma formulējumu, konkrētāk, tā pirmos divos vārdus, kurus Hemēns-Antila izvēlas atstāt latīņu valodā. Autors norāda: "Romieši Vidusjūru dēvēja par "Mūsu jūru" – Mare nostrum. Tas nozīmēja, ka jūra pieder romiešiem, tā bija viņu impērijas iekšējā jūra. Vidusjūras kā "mūsu kopīgās jūras" nosaukums ir trāpīgāks, ja vārdā "mūsu" ietveram visas tautas, kas piedzīvojušas uzplaukumu Vidusjūras krastos. Ja vēlamies izzināt kādu no šī reģiona kultūrām, jāpēta arī pārējais reģions. Tikai ņemot vērā kontekstu, attiecīgā kultūra pārtop par izprotamu veselumu." (8)

Nekādā gadījumā neuzņemoties vēsturnieka lomu šīs grāmatas lasījumā un izvērtējumā, jāsaka, holistiskā pieeja reģiona reāliju un ideju pasaules aptvērumā liekas visnotaļ saistoša, pat vilinoša. Kultūra atklājas nevis kādas savrupas plaknes šķēlumā, bet gan dziļākos, laikā un telpā izpletušos slāņos un līmeņos. Skaidrs, ka šādu plašumu aptvert ir bezgala sarežģīts (atsevišķos gadījumos varbūt pat nepaveicams) uzdevums, tādēļ jāsaprot, ka kompaktā Hemēna-Antilas grāmata (pavisam 270 lpp.) sniedz vien ieskatu būtiskākajos (redzamākajos?) laukos. Un autors, bez šaubām, to skaidri apzinās. (9) Jautājums, ko Hemēns-Antila izvirza par sava darba prioritāti (un tātad arī orientējošu tēmas sašaurinātāju), skan šādi: "Tā kā šī grāmata meklē atbildi uz jautājumu, kā Tuvie Austrumi ir iespaidojuši mūsu kultūru, esmu koncentrējis uzmanību uz ietekmēm, kas no Austrumiem pārceļojušas uz Rietumiem." (10) Grāmatas saturs iedalīts trīs nodaļās ("Senie laiki", "Vēlīnais antīkais laikmets" un "Viduslaiki"), no kurām īpaši izvērsta ir pirmā un trešā, pēc būtības ļaujot izšķirt divus galvenos tematiskos blokus: pirmkārt, Grieķijas agrīnās kultūras formēšanās procesi, izvērtējot Senās Grieķijas kontaktus ar Tuvajiem Austrumiem un Ēģipti, otrkārt, viduslaiku Eiropas kultūras procesi, izvērtējot arābu un islāma kultūras ietekmi.

Jāko Hemēna-Antilas darbs, no vienas puses, par komplicētiem kultūras procesiem runā viegli uztveramā un dzīvā valodā, no otras puses, lasītājs, virzoties cauri vēstures līkločiem, nokļūst komplicētu, dažādi interpretējamu civilizācijas attīstības posmu krustcelēs. Seno valodu un tekstu liecības, faktu atlase un skaidrojums, paša autora pārdomas un, kā to apliecina teksta izklāsta maniere, arī neformālā ieinteresētība tēmā virza domu no Eiropas civilizācijas sākumiem līdz pat mūsdienu reālijām. Grāmatā rodamā domas akrobātika liek apjaust, ka Hemēns-Antila noteikti ir viens no tiem mūsdienu autoriem, kuru vēlētos satikt, lai dzirdētu viņa dzīvo stāstījumu. Grāmata rosina uz sarunu un sarunām, ideju, domu apmaiņu, dažos gadījumos, iespējams, arī uz kādu provokatīvu jautājumu. Hemēna-Antilas darbā pārliecinoši jūtams, cik liela nozīme kultūras aspektu izpētē ir valodas faktiem, senajiem tekstiem un tulkojumam kā kultūrpārneses vidutājam. Šie aspekti kļūst vēl zīmīgāki, apzinoties arī paša autora tulkošanas pieredzi – tulkotāja misija eksplicīti iezīmējas diahronā izvērsumā.

Grāmatas pēcvārdā autors jautā gan lasītājam, gan, iespējams, arī pats sev: "Vai Rietumu kultūra būtu varējusi rasties bez Tuvajiem Austrumiem? Kāda tā būtu bijusi bez ārējās ietekmes?" (231) Un seko atbilde: "Nav iespējams gūt atbildi uz šādiem jautājumiem. Rietumu kultūra ir radusies Vidusjūras ziemeļu piekrastē. Bez apkārtējās pasaules Eiropa vienkārši nebūtu Eiropa." (231)

Grāmata sniedz iespēju atkal un atkal apjaust, ka kultūras procesi līdzīgi cilvēkam atrodas kustībā, kas var būt gan gausa, pat atpakaļvirzienā vērsta, gan strauja un mērķtiecīgi organizēta vai gluži pretēji – stihiska, kādu grūti apjaušamu spēku ierosināta. Gan cilvēku kā kultūras veidotāju un patērētāju, gan pašu kultūru raksturo saskarsme, kā arī vēlēšanās un/vai gatavība būt saskarsmē un mijiedarboties. Turklāt arī šķietami pašpietiekamā veselumā var atrasties lērums šķēlumu un zemūdens straumju, kas urda un dzen pēc pārmaiņām, citādā uzņemšanu vai noraidīšanu. Laika skrejā pastāvīgais rodams tieši mainīgajā.

Apziņā uzplaiksnījot dažādiem tekstiem un kontekstiem, gan tiem, kurus min J. Hemēns-Antila, gan tiem, kas pētījumā nav skarti, iztēlē aust ērmotas ainas, prātojot, vai, piemēram, Odisejs būtu Odisejs, ja viņam nebūtu nācies satikt un viltībā pārspēt Kiklopu, vai grieķi būtu grieķi, ja noteiktos vēstures mezglpunktos tiem nebūtu jāstājas pretī tiem, kurus viņi dēvēja par barbariem. Bez šaubām, spekulācijas ar jautājumiem, kā būtu, ja būtu. Būtu citādi. Bet kā? Nav iespējams atbildi nedz nosvērt, nedz izmērīt. Un tajā pašā laikā iezogas vēlme uzzināt, ja svešais un citādais mūs padara par to, kas mēs esam (vai vismaz piedalās mūsu esības un priekšstatu sistēmas izveidē), tad cik svešs un citāds tas īsti ir. Laikam nebūs maldīgi apgalvots, ka šis pēdējais jautājums tirdījis un motivējis arī grāmatas autoru.

 

[1] The University of Edinburgh. Jaakko Hameen-Anttila https://www.ed.ac.uk/profile/jaakko-hameen-anttila (skatīts 15.07.2018)

[2] Journal of Arabic and Islamic Studies https://www.lancaster.ac.uk/jais/index.ht  (skatīts 15.07.2018)

[3] Poetry is the door to tolerance, say translators of Arabic and Sanskrit verse http://www2.hs.fi/english/archive/news.asp?id=20020226IE13  (skatīts 15.07.2018)