Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Ak, nekas īpašs. Es runāju ar Homēru.
Irīna Rudenko
18.09.2018.

Grieķu dzejnieks un gleznotājs Niks Engonopuls (Νίκος Εγγονόπουλος, 1907–1985) ir viens no spilgtākajiem un nozīmīgākajiem grieķu sirreālisma un tā sauktās "30. gadu paaudzes" pārstāvjiem. Papildus rakstniecībai un gleznošanai viņš nodarbojās arī ar kritiku, tulkošanu un scenogrāfiju. Portāls "Ubi Sunt" piedāvā trīs Engonopula dzejoļus Irīnas Rudenko atdzejojumā.

Niks Engonopuls piedzima 1907. gada 21. oktobrī Atēnās. 1914. gadā I Pasaules kara dēļ ģimene bija spiesta pārcelties uz Konstantinopoli (šī pilsēta bieži tiek pieminēta viņa dzejā). 1923. gadā Engonopuls iestājās licejā Parīzē, kur pavadīja četrus gadus, taču mīlestību pret franču valodu un literatūru viņš saglabāja visu mūžu – Engonopuls ne tikai izmantoja citātus no franču literatūras kā epigrāfus savai dzejai, bet arī pats rakstīja franciski. 1932. gadā viņš sāka studijas Atēnu Tēlotājmākslas augstskolā (Ανωτάτη Σχολή Καλών Τεχνών). Tur viņš iepazinās ar slaveno itāļu mākslinieku Džordžo de Kiriko (Giorgio de Chirico, 1888–1978), kura oriģinālais gleznošanas stils atstāja iespaidu uz Engonopulu – viņš attēloja cilvēku figūras savās gleznās līdzīgā manierē kā de Kiriko. Engonopula pirmā personālizstāde notika 1939. gadā, bet trīs gadus vēlāk viņš pabeidza savu slaveno poēmu "Bolivars" (Μπολιβάρ), kas veltīta venecuēliešu izcelsmes revolucionāram Simonam Bolivaram (Simón Bolívar, 1783–1830). 20. gs. 50. gadu beigās Engonopuls gandrīz pārstāja publicēt dzeju un pilnībā nodevās vizuālajai mākslai.

Atdzejojumi publicēti ar dzejnieka meitas Erietes Engonopulas atļauju.

 

Noslēpumainais radītājs

hommage à raveL

 

ezera siluets

tās izplatījās istabā

un zem katra krēsla

un arī zem galda

un tālāk aiz grāmatām

un ģipša modeļu

drūmajos skatienos

tās izklausījās kā čuksti

mirušā radītāja

noslēpumainā orķestra

melodija

 

un tad ienāca sieviete kuru es gaidīju

visu šo laiku

tērpusies vien

mēness baltajā

mirdzumā

ar izlaistiem matiem

arkādām garām zaļām zālēm acīs

kas lēnām viļņojās

kā tādi solījumi

kas nekad netika doti

tālās nezināmās pilsētās

un tukšās

sabrukušās

rūpnīcās

 

un es teicu ka zudīšu arī es

kā mirušais radītājs

viņas garajos

matos

ar dažiem ziediem

kas atveras

vakarā

un

aizveras

rītā

ar dažām kaltētām zivīm

kuras kāds izkāris

uz virves

augstu

ogļu noliktavā

 

un tādā veidā es aizbēgšu

tālu

no šautuves

trokšņa

un drūzmas

es aizbēgšu tālu

pa sasistiem

stikliem

un dzīvošu

mūžīgi

pie griestiem

bet manās acīs

vienmēr

būs

radītāja

mirušā orķestra

noslēpumainās melodijas

 

(No krājuma "Ar vadītāju sarunāties aizliegts", 1938)

 

 

Iespējams

 

Līst… Un kaut arī man ir skumji jums to teikt: tur bija māja, liela, milzīga māja. Pamesta māja. Bez logiem, tikai balkoni, un liels skurstenis. Tur sēdēja meitene bez acīm, kurai balss vietā bija zieds. Viņa man pajautāja:

Bet kas ar jums šorīt atgadījās, ka manī tik cieši noskatījāties?

Ak, nekas īpašs. Es runāju ar Homēru.

Ar dzejnieku Homēru?

Jā, ar dzejnieku Homēru un ar kādu citu Homēru, to, kas ir no Voskopojas, kur visu mūžu nodzīvoja kokos kā putns, un tomēr ezera tuvumā bija pazīstams kā «tilta cilvēks».

 

(No krājuma "Ar vadītāju sarunāties aizliegts", 1938)

 

 

"Atmiņas par Konstantinopoli"

                                    L.N.

 

uz pils marmora piestātnes

ar regulāru intervālu izskalo

garu koku krāvumus

kurus atveduši burukuģi no tālīniem

piekrastes mežiem

 

daži ir sakrauti no tieviem

smalkiem stumbriem kā meitenes rumpis

bet citi ir no

milzu lieliem

kokiem

 

līst bez apstājas un spītīgais lietus liedē

nelaimīgos kokus

un marmora plātnes mirdz

kad ūdens tās atkal un atkal apskalo

 

un debesis vienlaikus smagas un melnas

nez vai kāds zina, cik tagad varētu būt?

nekādu cerību tās neļauj dot

 

(pretējais krasts ir zudis

it kā nekad nebūtu bijis)

 

un jūra ir tumša un saniknota

kā smagās lietus lāses, kas to kapā

it kā tās būtu pamodinājušas milzīgas dusmas

kuras viņa valda

ar tādām pūlēm


izskatās neviens cits neiederas šai vientuļajā ainavā

vienīgi es – es pats

stāvu kā sastindzis, un mani rudie slapjie mati

ir salipuši man uz pieres

 

mīlas mokas atveda mani šai cildenajā krastā

un man visu laiku prātā ir kāda brīnišķa

lepna magnolija

kas šajās vietās

plaukst un zied

 

(No krājuma "Dzeja. II", 1977)