Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Sasniegt klausītāju. Dzejas dienas 2018
Agnese Arabere, Zane Grudule, Estere Kalks-Ķere, Undīne Kalniņa, Antra Kapilinska, Mārtiņš Laizāns, Madara Līgotāja
01.10.2018.

Piedāvājam lasītājiem ieskatu un viedokļus par dažiem Dzejas dienu 2018 pasākumiem, kurus izvēlējāmies apmeklēt, jo tie mums šķita saistoši.

Apturēt 4. dimensiju

Diez vai mums reiz izdosies pārvarēt niezi galvaskausā, kas ir kulta izdevniecības "Valters Dakša" jaunākā mākslas darbu un dzejkrājuma nosaukums, tomēr svaigākā septiņu jauno dzejnieku antoloģija, kuru sakārtojis Artis Ostups, noteikti noderēs, lai pakasītu pieri un pakausi atvieglojuma labad.

Krājuma atvēršanas pasākums norisinājās Dzejas dienu programmā – 8. septembra vakarā Raiņa un Aspazijas mājā. Vienlaikus tā bija arī grāmatas ilustrāciju izstādes atklāšana, kas būs aplūkojama līdz septembra izskaņai. Teju visas krājumā pārstāvētās dzejnieces un dzejnieki devās uz "Raiņa tribīni" (muzejmājas iekšpagalma balkona), no kuras ar dzeju uzrunāja mijkrēslī ieskautos klausītājus. Šāds izvietojums nedaudz atgādināja romantisma tradīciju, kad dzejnieks ir "pār", tomēr šī pieeja ļāva daudz labāk saklausīt un aplūkot jaunos nekā pasākumos, kurā telpiski visi ir vienā līmenī.

Kā jau katrs "Valtera Dakšas" izdevums, arī šis ir vesela stāsta vērts, popdoķenes "The Making of ..." cienīgs – gan pašu mākslinieču veltītās pūles, lai pašrocīgi krājumam veidotu duršlagu (1./2. vāku), gan izstādes iekārtojums, kas ir ekorūpes paraugs (visi papīriskie atgriezumi no grāmatas tapšanas procesa izmantoti kā pakaiši izstādes telpas grīdai). Tā kā izdevējs gādā par visu auditoriju labsajūtu – dzejas antoloģija ne tik turīgajiem par 10 EUR, savukārt krietni dāsnākiem ļaudīm ilustrāciju katalogs jau par veselām 90 eirām vairāk –, tad izstāde noteikti ir apmeklējama, jo šī ir vienīgā vieta, kurā dzejnieki/dzejnieces sapāroti ar māksliniecēm, t. i., aplūkojami stendi, kuros izšķirstīt noteikta autora tekstu kopā ar īpaši tam radītām ilustrācijām. Turklāt krājuma mazās tirāžas (200 eksemplāru) un par to izrādītās intereses (arī nozīmīguma) dēļ šī antoloģija riskēja kļūt par bibliogrāfisku retumu jau tās atklāšanas vakarā.

Pieļauju, ka būtu pāragri vērtēt krājuma nozīmi un poētiku, tā ka tikai laiks rādīs, kas ar šo dzeju, dzejniekiem un dzejniecēm notiks (līdzīgi kā ar antoloģiju "21 no 21. gadu simteņa" (Daugava, 1999) – šobrīd redzam, ka daži vēl joprojām raksta, bet par dažiem saistībā ar literāro pasauli vairs nekas nav dzirdēts). Drīzāk šo antoloģiju var uzskatīt par īsu katra autora poētisko vizītkarti, tuvākai iepazīšanai prasoties pēc individuāla krājuma. Tomēr šāds sagatavots paaudzes lakmuss noteikti kalpos par orientieri jaunākās latviešu dzejas ainavā vismaz turpmāko desmitgadi.

Jūtams (cerams, ne mānīgi), ka sastādītājs ar šo krājumu strādājis ārkārtīgi rūpīgi un izsvērti – katrs autors/autore pārstāvēta ar maz dzejoļiem (kas pārdaudzuma laikmetā nav mazsvarīgi), kuri tēlaini un nozīmiski gana ietilpīgi, lai sniegtu priekšstatu par latviešu dzejas stāvokli un virzību. Šķiet, ka viena kopīga iezīme lasāmajos dzejoļos ir neaizraušanās ar pārmērīgu avangardizēšanu, drīzāk ar gaumīgi rāmiem eksperimentējumiem, kas lavierē starp nu jau par ko tradicionālu uzskatāmo un laikmetīgo. Grūti pateikt, vai tas liecina par autoru biklumu, vai arī par izsvērtu dzejiskā rokraksta izkopšanu (drīzāk par šo), lai nākotnē nebūtu jānožēlo jaunībā sastrādātās trakulības. Katrā gadījumā nerodas iespaids, ka šī antoloģija reprezentētu pašmērķīgus centienus pēc oriģinalitātes "nu kā tad vēl varētu rakstīt" vai arī centienus opozicionēt "vecajiem" (par to arī sastādītāja priekšvārdā). Tāpat tēlainība vai valoda, kas nav pārmērīga vai ekstravaganta (daži izņēmumi ir Ēča teksti), ir mānīga savā vienkāršībā. Arī minimālie eksperimenti ar dzejoļu vizuālo aspektu liecina par gaumīgi apzinātu vārsmu izkārtojumu, lai būtu kaut cik mūsdienīgi, neradot potenciālajos lasītājos učenīgo kurnējumu par nevaldāmo un destruktīvo jaunatni un viņu jaunradi, kurā neko nevar saprast.

Atsaucoties uz sakārtotāja un redaktora Arta Ostupa priekšvārdā minēto šī krājuma īstenojumu kā "vīzij[u] par latviešu literatūru kā kaut ko dzīvu un pārsteidzošu" (5), gribētos teikt, ka saistībā ar šo antoloģiju šādas pārdomas ir drīzāk retoriskas, jo šī vēl zeļošā dzeja noteikti ir dzīva un turpinās latviešu lasītājus (cerams, arī citus) pārsteigt un pierādīt latviešu dzejas dzīvotspēju un atjaunotni ikvienā laikmetā un paaudzē.

 

No jauna "ielādētais" Rainis. Divi viedokļi

11. septembrī, Raiņa 153. dzimšanas dienā un Dzejas dienu norises pilnbriedā, interesentiem bija iespēja apmeklēt interneta žurnāla "Satori" rīkoto pasākumu "RAINIS. RELOADED", kas tika veidots gan kā dzejas lasījumi, gan kā dzejas burtnīcas "ASPAZIJA. RAINIS. RELOADED" atklāšanas svētki. Pasākums norisinājās greznajā un mākslinieciskajā viesnīcā "Grand Poet Hotel", kas šķiet ļoti atbilstoša vieta, lai godinātu, pieminētu un atcerētos latviešu dzejas karaļpāri. Kā jau visi "Satori" rīkotie kultūras pasākumi, arī "RAINIS. RELOADED" bija ļoti apmeklēts. Starp klausītājiem bija gan dzejnieki un prozisti, gan Raiņa un mūsdienu dzejas cienītāji, gan skolēni un studenti, kuriem šo pasākumu "piespiedu brīvprātīgi" ieteikuši apmeklēt skolotāji un pasniedzēji.

Pasākuma apmeklētājiem bija iespēja dzirdēt Latvijas mūsdienu dzejnieku variācijas par dažādiem Raiņa dzejoļiem (ar Aspazijas dzejas interpretācijām klausītāji tika iepazīstināti 2017. gada Muzeju naktī), tādējādi "ielādējot" un "pārlādējot" Raini mūsdienīgā 21. gadsimta versijā. Katrs projektā iesaistītais dzejnieks tika aicināts nolasīt vispirms Raiņa dzejoli un pēc tam savu variāciju par to. Klausītājiem tika dota iespēja iepazīties ar daudzveidīgiem un atšķirīgiem desmit dzejnieku skatījumiem uz Raiņa literāro mantojumu: kādam jūtot pietāti pret dzejnieku un viņa vārsmām, savukārt kādam citam spilgti parādot, kādi ir mūsdienu dzejnieka uzskati un viedoklis par iepriekšējā gadsimta dzejas rindām. Jaunie dzejnieki bija izvēlējušies arī atšķirīgas pieejas, kā veidot savas dzejas tiltu ar Raiņa vārsmām. Piemēram, Jeļena Glazova savu dzejoli bija veidojusi kā atbildi Raiņa dzejolim "Pieta", bet Ilmārs Šlāpins bija radījis asprātīgu versiju tam, kā skanētu Raiņa ikoniskais "Kalnā kāpējs", viņam satiekot tādus autorus kā Volts Vitmens, Tristans Carā un Dmitrijs Prigovs. Manuprāt, par veiksmīgāko Raiņa dzejas mūsdienu interpretāciju uzskatāma Arvja Vigula paplašinātā un izvērstā versija rindai no Raiņa dzejas krājuma "Dagdas piecas skiču burtnīcas". Šķiet arī klātesošajai publikai visvairāk simpatizēja tieši Vigula savdabīgā Raiņa vārsmas interpretācija, jo tā izpelnījās visskaļākos aplausus.

Pasākums "RAINIS. RELOADED" un dzejas burtnīca "ASPAZIJA. RAINIS. RELOADED"  uzskatāmi par nozīmīgiem notikumiem Latvijas kultūrā, jo tie ir mēģinājums veidot simbolisku tiltu starp pagātni un mūsdienām, starp 21. gadsimta jaunradi, kam vēl tikai priekšā ir tapšana par vēsturiski nozīmīgu kultūras vērtību un 20. gadsimta Raiņa un Aspazijas literāro mantojumu, kas bija, ir un būs ierakstīts latviešu literatūras un kultūras kanonā.

 

***

Dzejas dienu laikā norisinājās arī pasākums ar visai savdabīgu nosaukumu: "Aspazija. Rainis. Reloaded" (daži dzejnieki pat esot atteikušies piedalīties projektā, kurā tik vienkārši latviešu dižgarus nostāda līdzās svešai valodai, kā izskanēja pasākuma laikā). Šī bija prezentācija jauniznākušajai dzejas burtnīcai, kas, glītos, melnos papīra vākos iesieta Kaspara Groševa dizainā, bija pieejama apmeklētājiem bez maksas. Projekta pamatideja, cik noprotams, bija jaunajiem un jau zināmākiem dzejniekiem dot iespēju interpretēt kādu Raiņa vai Aspazijas dzejoli, reflektēt par abu autoru dzejas rindām, vizuāli un idejiski savu darbu nostādot blakus klasiķu veikumam. Pasākums notika viesnīcas "Grand Poet Hotel" (jauks žests no viesnīcas puses, ļaujot Dzejas dienām ienākt viņu telpās) dārza terasē un bija plaši apmeklēts. Protams, kā jau katru gadu, bija noprotams, ka daudzas skolotājas arvien vidusskolēniem liek apmeklēt vismaz vienu "Dzejas dienu" pasākumu, tomēr jāsaka: nelikās, ka tā dēļ atnākušie skolēni būtu garlaikoti  vai neieinteresēti. Norise bija tipiska dzejas lasījuma stilā: ik pa brīdim kādam no autoriem piešķīra mikrofonu, kurā viņš nolasīja izvēlēto Raiņa vai Aspazijas dzejoli un savu attiecīgo veikumu. Ekrānā lasītājiem aiz muguras varēja skatīt mākslinieka [Kaspara Groševa] veidotās  krāsainās, mazliet psihedēliskās videoprojekcijas, tomēr lielai daļai tās pilnībā redzēt gan jau nesanāca, jo terasē apmeklētāju netrūka un ekrāns bija ne visai liels. Lasītāju nebija daudz: viss kopumā nebija ilgāk par stundu, ieskaitot "Satori" redaktora Ilmāra Šlāpina piezīmes par burtnīcas rašanās procesu un vēsturi. Tomēr jāatzīstas, ka spilgtus iespaidus es šeit neguvu. Neuzskatu, ka katram "Dzejas dienu" pasākumam būtu jāpārsteidz ar jaunām idejām, jaunām formām un dzejas pasniegšanas veidiem, taču šoreiz, stundu sēžot uz dārgas viesnīcas terases kāpnītēm, plecu pie pleca ar sanākušajiem, un dzirdot, šķiet, vien pāris dzejoļu, trūka sāta sajūtas, vismaz šim konkrētajam notikumam. Iespējams, tā ir vienīgi mana vaina, šogad palaižot garām citus "Dzejas dienu" pasākumus, kurus gribējās apmeklēt, bet to tad jau manīs nākamgad, turklāt arī "Aspazija. Rainis. Reloaded" burtnīcas izlasīšana vēl ir darbs, kas paveicams.

 

Nepazust tulkojumā

Nu jau par neatņemamu Dzejas dienu sastāvdaļu ir kļuvusi ārvalstu dzejnieku viesošanās. Šogad ne tikai uz Raiņa dzimšanas dienas, bet arī Latvijas simtgades svinībām (kā ironiski pasmējās vakara vadītājs Arno Jundze, jo, ak nē!, ja nu kāds ir aizmirsis, ka Latvijai šogad paliek 100!) 13. septembra vakarā bija ieradušies mūsu simtgadīgo kaimiņvalstu – Lietuvas un Igaunijas – dzejnieki.

Elegantajās Mākslas muzeja restorāna telpās ierados skrējienā no lietuviešu literatūras lekcijas un, atradusi sēdvietu telpas aizmugurē starp skolēniem, kas filmēja Dzejas dienu pierādījumus literatūras skolotājām, lai pēc tam video konvertētu atzīmēs, ar nepacietību gaidīju, vai manas niecīgās lietuviešu valodas zināšanas sniegs kaut vismazāko skaidrību par to, ko dzejnieki šovakar vēlas man pavēstīt. Sākotnējo nelielo satraukumu uzreiz kliedēja pirmā autora – lietuviešu dzejnieka, publicista, literatūrzinātnieka un Jeila Universitātes profesora Toma Venclovas (Tomas Venclova) – uzstāšanās. Satraukums zuda ne jau tāpēc, ka visiem dzejniekiem līdzi uz skatuves kāpa arī tulkotājs, lai latviešu mēlē atklātu to, kas tik skaisti nupat bija izskanējis no dzejnieku mutes, bet gan tādēļ, ka balss tembrs, intonācija un emocijas, ar kādām Venclova lasīja savu dzeju, pilnībā atklāja dzejoļu galveno domu un noskaņu. Arī igauņu dzejnieks Haso Krulls (Hasso Krull) nevarēja pazust tulkojumā – savus dzejoļus ar neparasto refrēnu  "Kad akmeņi vēl bija mīksti" viņš dziedošajā igauņu valodā līgani ritināja cauri Mākslas muzeja telpām. Savukārt krieviski rakstošais Krulla tautietis Igors Kotjuhs (Igor Kotjuh) parādīja šajā vakarā visatšķirīgāko dzeju – starp pārējo autoru tekstiem un zemtekstiem, kuru labirintos varēja rast smagas un nopietnas tēmas, Kotjuha dzejā līdzās nopietnībai lēkāja pamatīga humora un ironijas dzirksts. Arī pārējie Baltijas viesu vakara dalībnieki – igauņu dzejniece Veronika Kivisilla (Veronika Kivisilla) un divas lietuviešu dzejnieces Jurgita Jasponīte (Jurgita Jasponytė) un Giedre Kazlauskaite (Giedrė Kazlauskaitė) – atklāja, cik brīnumskaista dzeja ir rodama kaimiņu literatūras pasaulē. Brīžiem šķita, ka tulkojums dzejai nemaz nav vajadzīgs. Bet tā bija tikai dažiem dzejniekiem – citiem savukārt norisinājās neliela sacensība par to, kurš izteiksmīgāk nolasīs dzejoli: autors vai tulkotājs. Pievienojot dziļas pauzes, izteikti dvēseliskus pārdzīvojumus un dramatisku intonāciju, kas brīžiem pat draudēja pāraugt farsā, daži tulkojumu lasītāji radīja neparastu performanci.

Šī pasākuma galvenā atziņa? Dzeja ir sajūtu nodošana un dalīšanās ar tām. Un nav svarīgi, kādā valodā tā ir rakstīta, jo vārdi tikai palīdz skaidrāk saprast un izjust to. Varbūt tā patiesi vajadzētu lasīt dzeju – nevis ar vārdiem, bet gan sirdi? Nākamajās Dzejas dienās atkal jādodas uz viesu vakaru, lai rastu pierādījumus šai hipotēzei.

 

Jaunas dzejas pieskandinātais D27 pagalms

14. septembra vakarā Dzirnavu ielas 27 mājīgajā pagalmā tika dots vārds arī jaunajiem dzejniekiem. Lai gan pasākums pārklājās ar vēl citiem Dzejas dienu notikumiem, ne dzejnieku, ne apmeklētāju netrūka. Uz "Make Love Not War" skatuves kāpa 19 jaunie un arī daži ne tik jaunie dzejnieki, lai dalītos savās uz papīra izliktajās, poētiski sakārtotajās domās un izjūtās. Vakars tika atklāts ar skaņas pārbaudi un jaunajiem dzejniekiem iedrošinošu uzrunu par alus nepieciešamību radošām personām. Neformālā gaisotnē pēc kārtas uzstājās Rihards Raudonis, Labais Dāma, Kaspars Zalāns, Rihards Ošenieks, Līga Neilande, Agnese Zarāne, Evelīna Andžāne, Madara Berga, Loreta Kalniņa, Lāsma Olte, Inga Pizāne, Atraidītais Tīģeris, Egils Dambis, Persephone, Selga Stūris, Ance Kristāla, Severīns Kaužēns, Inga Zandausa, Elīza Dāldere un Daniels Maršāns. Prieks bija klausīties dzejnieku drosmē un oriģinalitātē: viņi savā dzejā izmantoja pavisam dzīvas metaforas, dažādus mākslinieciskos paņēmienus un leksikas slāņus. Mūsdienu dzeja nepārprotami, kā jau māksla, atspoguļo apkārt un klāt esošo ikdienu, absurdu, trauksmi, kopienu, mīlestību, dusmas un citus mainīgus un nemainīgus konceptus, taču noteikt vienotu jauno dzejnieku tēmu vai raksturu nebūtu viegli. Katrs ar savu individuālo balsi, tempu un stāju cenšas sasniegt klausītāju ar kaut ko pazīstamu vai no jauna iepazīstamu. Arī dzejnieku dažādās pieredzes un vecuma atšķirības sagādāja vietu interesantiem, pie sevis izdarāmiem salīdzinājumiem, kā to izcēla pasākuma vadītājs Dāvids Zalāns. Pavisam noteikti varu teikt, ka dažas dzejas rindas nu ir iespiedušās arī manā atmiņā, veidojot papildu pārdomas vai vienkārši precīzāku raksturojumu kādai sajūtai vai situācijai.

Pasākuma atbalsta komanda bija sagādājusi dzejniekiem izdevību savu balsi raidīt arī caur otrā stāva logu un megafonu. Iespēja tika izmantota divreiz, tādā veidā padarot pasākumu vēl krāsaināku ne tikai ar vakarā ieslēgtajām lampiņām un rūpīgi izveidoto foto stūrīti. Dzeja bija atrodama arī D27 iekštelpās Agneses Čemmes instalācijas veidolā. Dzeja vēl skanīgākā variantā pārtapa pasākuma otrajā daļā grupas "Dr. Klisicka laboratorija" elektroniski, kosmiski, vizuāli eksperimentālajā izpildījumā, kura ceļos varēja doties, paralēli atrodoties pie tējas tases, tuvējā veikala iepirkumiem vai sarunu biedra.

 

Autorvakars ar Tomu Venclovu

Dzejas dienu izskaņā, 14. septembra vakarā, mājīgā atmosfērā Raiņa un Aspazijas mājā norisinājās tikšanās ar lietuviešu dzejnieku Tomu Venclovu (Tomas Venclova), kura tagadējā mājvieta ir ASV.

Autorvakaru vadīja un sanākušajai publikai latviski tulkojumus nolasīja dzejnieks un atdzejotājs Jānis Elsbergs. Inteliģenti dziļie un dažādas dzīves vērtības aptverošie dzejoļi aizkustināja līdz sirds dziļumiem arī pašu Elsbergu, kas, emociju pārņemts, lasot vienu no dzejoļiem, pat izplūda asarās (jāatzīst, ka bieži dzejas pasākumos tik emocionālus brīžus negadās redzēt). Pasākumā izskanēja arī daži dzejoļi tikai lietuviešu valodā, kurus lasīja un izteiksmīgi no galvas runāja pats sirmais autors (varam tikai apbrīnot dzejnieka teicamo atmiņu!).

Pasākums bija pulcējis ļoti dažādu publiku – to apmeklēja gan baltistikas studenti, gan krievu literatūras interesenti (kā zināms, Toms Venclova Jeila Universitātē docē kursus par poļu un krievu literatūru), tāpat apmeklētāju pulkā bija arī vienkārši viņa dzejas cienītāji, kā arī kāds ķīnietis, kuram bija īpaša interese par Baltijas tautu literatūru. Pēc dzejas lasījumiem tika dots vārds klausītājiem jautājumu uzdošanai. Tiem, kuri ar lietuviešu valodu ir uz "jūs", nebija jāsatraucas, jo dzejnieka un publikas saruna notika gan angļu, gan krievu valodā.

Pēc pasākuma oficiālās daļas, turpinot baudīt patīkamu atmosfēru, notika sarunas pie vīna glāzes, autogrāfu izsniegšana un fotografēšanās.

 

Balti dzejo un draudzējas uz KKC ekrāna

Dzejas dienu laikā pirmizrādi Latvijā, Kaņepes Kultūras centra kino telpā, piedzīvoja pilnmetrāžas dokumentālā filma "Tuvāk zemei viņpus upes" (liet. "Arčiau žemės anapus upės") par diviem izciliem baltu dzejniekiem, kas uzauguši pretējos Mēmeles krastos un izveidojuši pavisam sirsnīgu, radošu un bilingvālu draudzību: latvieti Knutu Skujenieku un lietuvieti Vladu Brazjūnu (Vladas Braziūnas). Filmā tiek runāts, dzejots un dziedāts abās valodās, pievienojot subtitrus tai, kuru attiecīgajā valstī saprot mazāk. Dzejnieki dalās atmiņās par jaunību, dzīvi Latvijas un Lietuvas pierobežā un vērtīgo satikšanos. To izteikšanai neiztiek bez poētiskām rindām, kā arī interesantām atziņām par pašu dzeju un dzejnieka pastāvēšanu. Galveno varoņu stāstus papildina arī lietuviešu literatūras zinātnieks, kritiķis un Skujenieka draugs Ķēstutis Nastopka (Kęstutis Nastopka), kā arī Brazjūna dzejas pētnieks Skirmants Valents (Skirmantas Valentas).

Abi dzejnieki nodarbojušies arī ar atdzejošanu, kas devusi gan lielisku iespēju salīdzināt latviešu un lietuviešu dzeju, gan arī tuvināt abas brālīgās kaimiņvalstis. Dzejnieku atmiņām un atziņām pievienojas arī fotogrāfijas, dabasskati no ūdeņainās robežas apkaimes, mūziķi (postfolkloras grupa "Sen Svaja", latviešu dziesminieks "Goran Gora"  (Jānis Holšteins-Upmanis), kapela "Kreicburgas ziķeri", saksofonists Petrs Vīšņausks (Petras Vyšniauskas)), kā arī pāris nozīmīgu notikumu dokumentēšana, piemēram, Vlada Brazjūna piemiņas plāksnes atklāšana, kurā piedalījās arī tulkotāja Indra Brūvere, un Knuta Skujenieka 81. dzimšanas diena.

 

Lai gan atšķirīgi paaudzēs, dzejas valodā un izteiksmē, dzejoļa "Uz leišiem alu dzert" un dzejoļa "Vis per tą alų" (latv. "Viss no tā alus") autori atraduši kopīgu valodu, kas vainagojusies ilgstošā un radošā draudzībā. Abiem dzejniekiem piemīt apbrīnojama asprātība, kas saviļņoja smieklos arī skatītājus. Klātesošā režisore un scenāriste Viktorija Jonkute (Viktorija Jonkutė) (filmai ir arī otrs režisors – Ernests Samsons (Ernestas Samsonas)) sakarā ar filmas tapšanas iesākumiem minēja, ka Skujenieks un Brazjūns uztverti kā dzejnieki, kas vislabāk atspoguļo Latvijas un Lietuvas kopību. Pēc filmas noskatīšanās tiešām šķiet, ka baltu valodu zemes satuvinājušās.

KKC kino zāle izrādījās gandrīz par mazu filmas redzētgribētājiem, kuri vēlāk šo zāli piepildīja ar atzinīgiem aplausiem un pateicībām. Varu pievienoties izskanējušajam ieteikumam filmu virzīt uz lielākām zālēm un ekrāniem, jo tajā redzams potenciāls ieinteresēt un kļūt par vērtīgu un patīkamu pieredzi gan literatūras pazinējiem, gan Latvijas un Lietuvas kopības izjutējiem, kā arī dažāda gadagājuma cilvēkiem, kuri vienkārši vēlas iepazīt abus izcilos dzejniekus, viņu dzejas mākslu un vērot, kā izskatās patiesa draudzība starp liela talanta apveltītām personībām.