Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Zaļās grāmatas iesārtā versija
Mārtiņš Laizāns
05.10.2018.

Laura pieaug. Tā būtu īsā recenzijas versija. Kā viņa pieaug? Par to vairāk nekā divos vārdos pagarinātajā recenzijā.

"Paradīzes putnos", Māras Zālītes romāna "Pieci pirksti" ("Mansards", 2013) turpinājumā, Laura, kura dzīvo Lamē, ir uzsākusi skolas gaitas, iepazīst "ir katram roka jāpieliek" stāvokli kolektīvajā darbā, kā arī spraigi izzina savu dzimtu, apkārtni un līdzcilvēku pārdzīvojumus. Jau pats romāna nosaukums ievēro divu vārdu un divu principu, kas ieviests romāna pirmajā daļā, turklāt bezšņāceņu un nemīkstburtu virsraksts iezīmē paša romāna valodu, kas viscaur raiti skanīga, slaidi ritoša. Pieminēt valodu līdzās zinātkārās meitenes izaugsmei ir būtiski, jo romāna protagoniste, tikpat lielā mērā kā Laura, akurāt ir valoda.

Iepazīstot pasauli, Laura nerimus sevī cīnās ar vārdu, dainu un pasaku burtiskās un pārnestās nozīmes sadurēm, lai atbrīvotos no "tukšajiem vārdiem", kuri Lauru aplenca jau "Piecos pirkstos", un piepildītu tos ar nozīmes dzīvīgumu. Vārdu spēles (Undas kundze nāk .. ar kanēļmaizītēm un magoņmaizītēm. .. Kamieļmaizītes un mākoņmaizītes!, 207), valodu kontakti, kas izraisa arī dažādus valodas komunisma uzplaiksnījumus (Un nav tas nekāds .. pletīzeris, .. bet gludeklis! .. Lai Mīma zina, kā ir pareizi!, 10), putnu valoda (Labrīt no rīt', cik skaists šis rīts, kaut rīt no rīt' tāds pats būt' rīts, 142) – visas pieminētās un citas valodas parādības reizēm pat liek Laurai iegult otrajā plānā, kamēr uz romāna skatuves tiek izrādīta valoda.

Tomēr valodas radītiem pārpratumiem arvien vairāk piepulcējas pētījoši pārspriedumi par pasaules uzbūvi – Laura no dabas apjūsmotājas "Piecos pirkstos" kļūst par dabas izzinātāju. Līdz ar pašu Lauru pastiepies arī nodaļu vidējais garums, grodāk aprādot meitenes raksturu un intereses (teksta uzdevumi mežģī iztēli un liek teju vai noreibt kā Noras Ikstenas "Mātes pienā" meitai eksāmenu laikā, kad jālasa gan "Odiseja", gan "Brāļi Karamazovi"). Laura sevi sareibina ar rēbusiem, cenšoties izzināt vistas un olas primaritātes attiecības. Laura arī izkopusi savu literāro gaumi, jo labprāt iegrimtu "Dekamerona", nevis Pastariņa pasaulē (48) – dumpīgums vispārēja kūtruma apstākļos.

Visticamāk, tā ir recenzenta īpatnība, saistīta ar klasisko izglītību, ka ik tekstā uztveres apvāršņos ieriet antīkā pasaule. Tā palaidnes Lauras noklausītais mīts par Dēmētru un Persefoni (86–89) šķiet kā daudzkārtu alegorija par Latviju – kad Laura atrodas Sibīrijā, viņu pārņem ieaudzinātas ilgas pēc Latvijas. Kad Laura nonākusi Latvijā, ģimenē dzirdētā iespaidā tiek iedīdītas ilgas pēc "īstās" starpkaru Latvijas. Savukārt mūsdienu lasītājs, sastopot romānā šādu līdzību, var ilgoties pēc ideālas un utopiskas valsts, jo Latvija, tāpat kā Dēmētrai Persefone, mums vēsturiski ir pieejama tik uz kādu īsu mirkli, tomēr visi tiecamies, lai tā mums būtu pieejama bez pārrāvumiem.

Latviskais ir caurviju gaisotne, kas iestīdz katrā romāna lappusē – gan dainas, kuru mīklainā izteiksme sarosa Lauras vērīgo prātu un kuras ir kā sprauga dzelzs priekškarā, caur kuru ielūkoties pārpasaulīgajā un mūžīgajā, kad visapkārt sastopama vien ikdienības šabloniskā un pielozungotā vide. Romānā uzburtā noskaņa, kad dziļas sovjetizācijas apstākļos latviskais kā hibernējies organisms gaida savu atplauksmes mirkli, drīzāk liek domāt, ka latviskais pastāvēs nevis tik ilgi, kamēr būs dainas, bet gan tikai tad, ja tautasdziesmās un to vēstījumā kāds arī centīsies iedziļināties un tās izprast. Līdz ar to Lauras tēlā ir iekodēta potenciāla tautas modinātāja un gara cēlāja, kad nāks laiks pagriezt čerkstošās častuškas klusāk.

Cerīgā un nosacīti laimīgā izskaņa, visticamāk, atbilst izaugsmes romānu liestēm, tomēr ticamības momentu šāds romāna nobeigums, kad pēkšņi visi salabst, nerada. Tādējādi pats romāns iegūst pasaku vaibstus. "Piecos pirkstos" beigu risinājums bija veiksmīgs – Laura iemācījās par sevi izteikties pirmajā, nevis trešajā personā, tādējādi norādot skaidru izaugsmi un jaunas dzīves sākumu. Turklāt noslēgumā lasāmā pasaka par Laimesmāti (306–307) ir kā tāds deus ex machina, senais dramaturgu bezizejas salmiņš, lai tik viss noslēgtos laimīgi, kamēr sižeta virzība par šāda izskaņas akorda tuvošanos neliecināja. Tomēr augsne, lai Lamē ielavītos lieks i un tā pārtaptu par Laimi, tiek sagatavota.

Recenzijas nogalē jāsaka, ka grāmata lasāma gan tiem, kas paši piedzīvojuši sovjetizāciju, gan tiem, kas tikai uzsāk vējdzirnot pret sarkanvaras sekām, – lai raisītu Laurai līdzīgus rēbusus par pasaules iekārtojumu, apkārt notiekošo un censtos atšifrēt tautas mītu mantā iekļautos dzīvības pavedienus. Māras Zālītes romāns noteikti ir arī atslodze pēc pavisam cita rakstura literāriem darbiem, piemēram, Eināra Pelša jaunākā dzejoļu krājuma, kas mūs savukārt ieved pavisam citās (no)zīmju dimensijās.