Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Metaforizēts sievietes dzīves ceļš
Ruta Kurpniece
22.10.2018.

Inga Gaile kā dzejniece latviešu literatūrā pazīstama jau ilgāku laiku, taču prozā sevi pietiekusi pavisam nesen – ar sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts" 2016. gadā iznākušo romānu "Stikli". 2018. gada oktobrī apgādā "Mansards" izdotais stāstu krājums "Piena ceļi", kurā apkopoti darbi, kas tapuši pēdējo desmit gadu laikā, ir Gailes debija īsprozā.

Ja recenzijā pietiktu ar vienu garu teikumu, tad es teiktu tā – Ingas Gailes "Piena ceļos" iekļautie stāsti ir par stiprām un tajā pašā laikā sagrautām, piekrāptām sievietēm, kuru iekšējais pārdzīvojums balsta visu sižetu; viņas ir patstāvīgas, tāpēc var parūpēties par visiem sev tuvajiem, taču, kad lieta nonāk līdz vīriešiem, ir skaidri noprotams, ka viņas pilnīgi mierīgi varētu dzīvot bez viņiem, bet šīs sievietes pārāk mīl seksu. Tomēr kritiska rakstura tekstam ar to vien nepietiks, tāpēc rakstīšu nedaudz garāk.

Visu stāstu centrā ir sieviete – sākot no bērna ("Stāvu gaismas šaltī") līdz dāmai cienījamos gados ("Naamana sēras"), tāpēc personu veidošanas principi un aptverto tēmu loks arī ir dažāds (jāpiebilst, ka vairums naratīvu šeit ir reālistiski). Spilgtākie stāstos vērojamie sieviešu tipi ir piesmietas sievietes, kurām kauna dēļ jāpamet dzīvesvieta (darbība risinās pagātnē), vientuļās mātes vai tādas, kurām tūlīt, tūlīt draud palikt vienām, vai arī pašpārliecinātas sievietes ar labu darbu, taču neveiksmīgas personiskajā dzīvē. Tāpat viscaur vijas Bībeles motīvi un grūtniecība kā sava veida sievietes iniciācija uz iekšējā spēka iemantošanu un patstāvību.

Dzejniece Inga Gaile nestāv tālu no prozistes Ingas Gailes. Ir iespējams vilkt ļoti skaidras paralēles starp viņas dzeju un īsprozu. Viena no būtiskākajām līdzībām ir valoda – ne tikai dzejā, bet arī prozā tā ir ļoti poētiska, visbiežāk šādu parādību var novērot tieši to autoru daiļradē, kuri darbojas vairākos žanros vienlaicīgi (piemēram, Ingas Ābeles vai Andras Manfeldes darbos). Turpinot par valodu – krājumā "Piena ceļi" tā ir nesamākslota un, varētu teikt, viegli uztverama. Gailes dzeju un īsprozu vieno sižetiskums, viņa raksta garus dzejoļus un īsus stāstus, kuros atrodams izteikts vēstījums. Tas ir rūpīgi izstrādāts un pārdomāts, neatstājot domu pusceļā vai neradot iespēju lasītājam paredzēt nobeigumu. Tāpat Gailei abos žanros patīk spēlēties ar struktūru un formu: krājumā "Piena ceļi" atrodami apziņas plūsmas piemēri (stāsts "Asinsrite" ir viens garš teikums, taču, atšķirībā no Džoisa "Mollijas monologa", Gaile ir izmantojusi komatus u. c. atdalītājpieturzīmes; arī krājuma pēdējā stāstā "Stāvu gaismas šaltī" var saskatīt apziņas plūsmas iezīmes); eksperimenti ar dialogu iepludināšanu nesaistītā tekstā, neizmantojot tiešo runu; nemitīga fokusa un stāstītāju maiņa, panākot atkārtošanas efektu no dažādu personu skatpunkta; nevar nepieminēt analēpses (flashback) un prolēpses (flashforward), ar kuru palīdzību rodas tāds kā pauzes moments (iedomāsimies, kā tas parasti notiek filmās), – tā ir organiska migrēšana no tagadnes uz pagātni un no tagadnes uz nākotni.

Stāstu krājuma kopīgais motīvs sasaucas ar grāmatas nosaukumu. "Piena ceļi" ir kā metafora sievietes dzīvei, precīzāk, sievietes nozīmei šajā dzīvē, seksuālajai dziņai, attiecībām ar vīriešiem un grūtniecības periodam (visprecīzāk tas attaisnojas krājuma pirmajā stāstā "Piena ceļi", kur grūtniecība burtiski tiek tā nosaukta). Šī ir izteikta femīnā literatūra, kurā ieskanas arī īsteni feministiskas notis. Nenoliedzams ir personiskums – Gaile raksta caur savu pieredzi un stāstos ieliek to, kam izgājusi cauri savas dzīves laikā. Taču "piena ceļu" metaforai ir vēl kāda šķautne, kas atklājas stāstā "Mirū iemīlas", – šeit parādās nozīme galaktikai, kurā dzīvojam. Arī darbojošos personu vārdi par to liecina, šeit sastopama Luna 2, Saule, Mirū ("Es visu laiku domāju, ka tavs debilais vārds ir no "mirt"," saka Saule (..)"Bet, re, ku viņš" (..) "saka – tas varētu būt arī no vārda "pasaule"." (38)) Tas ir stāsts par dzīvi teātrī un notikumos, kas ar to saistīti, šādā gadījumā galaktikas nozīme pilnībā attaisnojas, jo arī teātra sabiedrību var saukt par sava veida noslēgtu grupu/vietu.

Piena ceļi – tā ir nepārtraukta kustība, nepārtrauktas pārmaiņas. To attaisno arī uz grāmatas vāka izmantotā fotogrāfija ar pašu rakstnieci uz velosipēda fokusā un izpludinātu fonu, liekot noticēt kustības klātesamībai. Šo dizainu veidojuši Sandijs Ruļuks un Zigmunds Lapsa.

Jāsaka, latviešu literatūrā pēdējo gadu laikā bija pietrūcis izteikti femīnas prozas, kur galvenās tēmas riņķo ap sievieti un viņas tēlu. Literatūra nenoliedzami ir fikcija, taču stāstu krājumā šī fikcija kļūst ļoti personiska, kas rada vēl lielāku ticamības efektu.

 

 

 

P. S. "Visi varoņi ir izdomāti. Jebkura sakritība ar reāli eksistējošām personām ir nejauša." (39)