Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Balāde par sievieti un vīrieti, nepiepildītām attiecībām, jēgu un paradoksiem
Madara Līgotāja
29.10.2018.

Arvis Kolmanis (1959) Latvijas kultūrtelpā pazīstams gan kā rakstnieks un scenārists, gan kā tulkotājs un redaktors. Lai gan literāro notikumu apritē Kolmaņa vārds nav minēts jau 13 gadu, kopš 2005. gadā iznāca autora otrais prozas darbs – romāns "Žūpa Amors jeb Mirušais dievs" –, tomēr šogad rakstnieks ir iepriecinājis savas daiļrades cienītājus, izdodot jaunu stāstu krājumu "Balāde par latviešu zemnieku, Grēns un citas versijas" ("Dienas grāmata", 2018). Jāpiebilst, ka šogad kinoteātros un kultūras namos visā Latvijā vēl joprojām tiek demonstrēta viena no aizkustinošākajām un sirsnīgākajām pašmāju mākslas filmām "Bille" (rež. Ināra Kolmane, 2018), kuras scenāriju kopā ar Evitu Sniedzi (1974) veidojis tieši Kolmanis.

Kā uzzinām no grāmatas ceturtā vāka, Kolmanis "Balādi par latviešu zemnieku, Grēnu un citas versijas" veidojis gan kā autonomu stāstu krājumu, gan kā sava veida atskatu un papildinātu turpinājumu savam pirmajam prozas darbam "Greniāna jeb Ceturtā versija" ("Daugava", 1995). Rakstnieks un kritiķis Guntis Berelis (1961) šo grāmatu uzskata par vienu no ievērojamākajām debijām īsprozā 1995. gadā līdzās Jāņa Einfelda (1967) un Noras Ikstenas (1969) pirmajiem stāstu krājumiem. Tāpat kā 1995. gadā tapušais prozas darbs, arī "Balāde par latviešu zemnieku, Grēns un citas versijas" uzskatāma par neordināru un spilgtu postmodernisma literatūras paraugu. Grāmatā ir iekļauti 15 stāsti. Par šo prozas darbu galvenajiem motīviem un virstēmām var uzskatīt: sievietes un vīrieša iekšējās pasaules atklājumu un iztirzājumu, nepiepildītas un sarežģītas attiecības, jēgas meklējumus un paradoksus.

Sieviete un vīrietis ir tēli, kuru domas, uzskati, emocijas un apsvērumi, saskaroties ar dažādiem notikumiem, apstākļiem un cilvēkiem, Kolmaņa stāstos tiek atklāti visplašāk. Var teikt, ka autora prozā sieviete ir viens no atslēgtēliem, turklāt tā ir liktenīgā sieviete ar visām tipiskai femme fatale raksturīgajām īpašībām. Sieviete var vīrieti garīgi un fiziski iznīcināt, kā tas ir atainots stāstos "Balāde par latviešu zemnieku" un "Tā arī bija", izlemjot, ka viņa nevēlas precēties ar nabagu un sliņķi un dodot vaļu savam prātam, nevis sirdij, tā spējīga nāvējoši iedurt savam nevēlamajam partnerim vai arī novest savu vīrieti līdz ārprātam un absurdai rīcībai. Protams, sievietei piemīt arī izteikta seksualitāte un valdzinājums, kas nespēj atstāt vīrieti vienaldzīgu ("Intervija", "Kā Grēns un Vīlons izglāba pasauli"), jo sievietes dibens tam var šķist kā "divas baltas zvaigznes Universa tumsībā" (179) un krūtis tik neprātīgi daiļas, ka pretējam dzimumam liek mocīties nebeidzamās ciešanās. Kolmaņa stāstu daiļā dzimuma pārstāves raksturo arī iracionalitāte un histēriskums ("Vasara, augusts"), noslēpumainība ("Lauras motīvs"), žēlsirdība ("Intervija"). Autora prozā sieviete ir tikpat daudzveidīga un krāsaina kā hameleons un kinofilma. Visprecīzāk sievietes mainīgo dabu rakstnieks ataino stāstā "Tā arī bija", viņu salīdzinot ar filmu: "Ja labi padomā, sievietes tā pati kinofilma vien ir. Viņās var skatīties bezgalīgi, līdz neapnīk. Viņas spēj aizraut tāpat kā trilleris. Viņas tevi smīdina kā labākās komēdijas. Viņas raud gandrīz tāpat kā melodrāmās." (34) Tomēr, lai arī sieviešu tēli Kolmaņa prozas darbos vērtējami kā niansētākie un daudzveidīgākie, atsevišķos stāstos manāms, ka tieši sievietes rakstura īpašības (arī īpatnības) kļūst par cēloni atsvešinātībai attiecībās ar vīrieti. Piemēram, stāstā "Leģenda" Indriķis saskarsmē ar mīļoto Konsuelu nemitīgi jūtas vientuļš, jo "viņai realitāte neeksistē, viņa dzīvo vien iedomu pasaulē" (121), vai arī darbā "Tā arī bija" par attiecību beigu sākumu top sievietes menstruālais cikls un nemitīgās garastāvokļa maiņas, un nespēja savam partnerim ik dienu sagādāt kādu pārsteigumu, tādējādi kļūstot par "mēbeli" jeb "vecāsmātes dīvānu, kuru nedrīkst sviest ārā, kaut pilns ar blaktīm" (37). Zīmīgi, ka arī uz grāmatas vāka ir atainota sieviete: tai rokā ir izkapts, un viņa sēž jūras krastā, tērpusies baltā naktskreklā (Jāņa Esīša vāka dizains). Sieviete kā dzīvības devēja un ņēmēja (paralēles ar latviešu folkloras dievībām Laimu un Māru), pirmatnējs spēks, kas, līdzīgi kā jūra, spēj atdot un paņemt.

Vīrieša tēls Kolmaņa "balādē" visspilgtāk tiek atklāts tieši saskarē ar sievieti: abu savstarpējās attiecībās. Iespaids, kas par stiprā dzimuma pārstāvi rodas, izlasot grāmatu, ir divējāds. No vienas puses, vairākos stāstos autors vīrieti attēlo kā par sevi nepārliecinātu, iekšēju kompleksu māktu cilvēku, kas nespēj nodibināt pilnvērtīgas un ilglaicīgas attiecības ar sievieti. Šis aspekts ietverts darbos "Leģenda", "Intervija", "Tā arī bija". Rakstnieka prozā atainotie vīrieši vairākkārt nododas filozofiskiem apcerējumiem un domu lidojumiem par attiecībām ar sievietēm (piemēram, stāstā "Vai nešķiet" tas tiek attēlots ar apziņas plūsmu). No otras puses, Grēns un Vīlons (Grēns uzskatāms par autora alter ego) ir tēli, kas neatbilst iepriekš minētajam vīriešu tēlu raksturojumam. Abi ir nemiera gari, kas nemitīgi iesaistās jaunos piedzīvojumos. Grēns ir izpalīdzīgs, zinātkārs, reizē arī neprātīgs, bet Vīlons – vieds un apdomīgs. Stāsti, kuros centrālie tēli ir šie abi draugi un kompanjoni, kļūst par krājuma jautrākajiem un atšķirīgākajiem (noskaņa, uzbūve, tēli, valoda) darbiem.

Paradokss ir Kolmaņa prozas darbiem raksturīgākais elements. Varētu pat teikt, ka tā ir autora atpazīstamības zīme. Kā norāda jau iepriekš minētais rakstnieks G. Berelis, "Arvis Kolmanis ir paradoksu meistars" (grāmatas pēdējais vāks). Autora radīto stāstu pasaule ir paradoksiem apvīta un caurvīta. Paradoksālais atspoguļojas arī jautājumos, kuri neviļus sev jāuzdod, izlasot kārtējo stāstu (piemēram, ko es tikko izlasīju, kāda ir šī stāsta jēga, kas tas vispār bija u. tml.). Par prozas darba galveno notikumu vai elementu, kas virza tā darbību, parasti kļūst kāda šķietami nebūtiska detaļa, kurā tad arī ir ietverts paradokss. Piemēram, stāstā "Vasara, augusts" par tādu uzskatāmi pazudušie dvieļi; "Intervijā" sieviete spēj pārtapt nārā, kas attīra jūru no naftas; savukārt "Lauras motīvā" par nozīmīgāko elementu kļūst apsnigusi pistole, kas paradoksālā kārtā tā arī nekad neizšauj (pretēji Čehova vispārzināmajai patiesībai par ieročiem uz skatuves). Var apgalvot, ka tieši maznozīmīgajā paradoksālajā sīkumā slēpjas Kolmaņa stāstu dziļākā jēga un absurdākā bezjēdzība.

Jāpiebilst, ka Kolmaņa prozas krājumam piemīt vēl kāda specifiska iezīme: tas nemitīgi rada vilšanos un apmuļķo lētticīgo lasītāju. Sen nebiju jutusies apvesta ap stūri un vīlusies tik daudz reižu, kā tas bija, lasot šo grāmatu. Būtiski paskaidrot, ka tā nebija vilšanās negatīvā izpratnē. Lasot stāstus, rodas sajūta, ka autors, būdams ļoti viltīgs un aukstasinīgs lamatu izlicējs, nabaga lasītāju, kas jau šķietami nojauš notikumu tālāko attīstību un ir sagatavojies noteiktam stāsta finālam, apzināti ieved slazdā un piemuļķo. Tomēr tieši šī īpatnība krājuma lasīšanu padarīja daudz interesantāku un aizraujošāku, jo nekad nebija iespējams zināt, kādos teksta purvos un labirintos rakstnieks tevi ievedīs. Daudzveidīgie un negaidītie norāžu un priekšnojautu "slazdi" ir pierādījums tam, ka Arvja Kolmaņa stāstu krājums "Balāde par latviešu zemnieku, Grēns un citas versijas" ierindojama pie labākajiem īsprozas darbiem arī mūsdienu latviešu literatūrā, jo, "lasot labas grāmatas, ir jākustina smadzenes" un "tagad literatūra lielākoties ir milzīga mīkla bez atminējuma" (33).