Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
RSS

Kārtējā grāmata par Indiju
Vija Požarnova
31.10.2018.

Ar šiem vārdiem prof. em. Viktors Ivbulis, saukts par Latvijas profesionālāko indologu, iesāk savas pēdējās grāmatas "No indiešu civilizācijas vēstures. Kā radusies mūsdienu Indija" ("Zvaigzne ABC", 2017) priekšvārdu. Iespējams, nav melots, ka tā tiešām varētu šķist, ņemot vērā pēdējos gados Rietumos arvien pieaugošo interesi par Indiju un dažādām no turienes nākušām modes vēsmām, sākot ar Austrumu garīgumu, beidzot ar hennas zīmējumiem. Šī iemesla dēļ autors uzsver, ka šī nebūs kārtējā, bet citāda, mītiem un stereotipiem pretim runājoša grāmata. Prof. Ivbulis vairākkārt teic arī, ka, par spīti paša iespaidīgajai pieredzei Indijā, šajā darbā viņš balstoties tikai uz izcilu pētnieku atziņām un savu viedokli apzināti nepauž. Vai 500 lappušu materiālā, kas aptver autora mūža darbu, iespējams palikt neitrālam, par to lai spriež katrs lasītājs pats.

Nenoliedzami, lasīt par tālām zemēm latviešu valodā vienmēr ir prieks, un diezgan droši var apgalvot, ka laikos, kad tīmekļa plašumos savas šķietami vēdiskās saknēs balstītas dogmas var publicēt ikviens, kurš vismaz reizi apmeklējis kādu "garīgu" pašpalīdzības semināru, prof. Ivbuļa darbi par Indiju ir plašākais latviski pieejamais zinātniska rakstura materiāls. Beidzamajos gados arī jaunās latviešu indologu paaudzes censoņi arvien atzīst, ka uz milzu šarlatānisma fona, kas saistīts ar Indijas vēsturi un kultūru, arvien trūkst zinātnisku pētījumu. Tāpēc nepārsteidz prof. Ivbuļa vēlme censties aprakstīt to, par ko parasti pašpalīdzības semināros nestāsta. Jāsaka, trūkst ne tikai zinātnisku pētījumu, trūkst arī zinātniskas diskusijas, jo, kamēr jaunās paaudzes indologu darbi vēl tikai top, plašākam lasītāju lokam pieejams savā ziņā vienpusējs monologs, jo nevienam nav noslēpums: katrs zinātnieks, lai cik plašs būtu viņa pētījumu lauks, tomēr apzināti izvēlas, kuras teorijas atbalstīt un uzsvērt. Tāpēc jautājums par patieso patiesību un vienīgo īsto īstenību, lai arī cilāts zinātnes gaismā, paliek līdz galam neatbildēts jeb konkrētu pētnieku atziņās balstīts, un, lasot jebko (zinātnisku rakstu, populārzinātnisku grāmatu vai pašpasludināta Rietumu joga blogu), ir vērts paturēt prātā jogisko nepieķeršanās principu, proti, nepieķerties lasītajam kā absolūtajai patiesībai, bet ļaut vaļu izzināšanas garam un kritiskajai domāšanai.

Pats autors savu pēdējo grāmatu nosaucis reizē par iepriekš (2008. gadā) publicētā darba "Pagātne un tagadne neatkarīgajā Indijā 1947–2007" paplašinājumu uz otru pusi, proti, izvēršot senākā posma vēsturi, un reizē – par visa mūža pētniecības darba kopsavilkumu. Grāmata ir paredzēta plašam lasītāju lokam, tai ir glīts noformējums, ērts izmērs un mēreni viegla lasāmība. Gluži kā prof. Ivbuļa paraksts, ir viņam raksturīgie divi ievadā atrunātie nosacījumi – teksta nesaraibināšana ar atsaucēm un īpašā, oriģinālam pietuvinātā īpašvārdu rakstība. Atsauču kompensēšanai grāmatas beigās sniegts īss glosārijs un bibliogrāfija, taču, jāatzīst, nezinātājiem, lai noturētu domas saprotamību, glosārija atvērumā būs jātur otra grāmatzīme, savukārt zinātkārākajiem, iespējams, noderēs kāds papildu avots, jo tekstā ir gan daudz svešvārdu, gan vienkārši svešu vārdu. Šķiet, jautājums par svešvārdu atveidi arvien nezaudē aktualitāti ne vien Indijas, bet arī citu kultūru kontekstā, un skaisti taču, ka ikvienam autoram savā darbā ir dota zināma vaļa. Tomēr reizumis vārds, kurā sastopam latviešu valodas skaņu sistēmai mazpazīstamas kombinācijas, sprūst kaklā, pat lasot to pie sevis. Taču, kas zina, ņemot vērā valodas mainīgo dabu, iespējams, kādreiz mēs visi Gandiju sauksim par Gāndhī.

Grāmatas sākumā atrodama Indijas karte, kuru, vietām lasot, gribas apskatīt vēl un vēl gan prātam grūti apviļājamo svešvārdu, gan civilizācijas veidošanās procesu kustības izpratnes dēļ. Tāpat teksta materiālu papildina populārāko mūsdienu Indijas tūrisma objektu fotogrāfijas. Plašo laika posmu, kas aizsākas teju četru tūkstošu gadu senā pagātnē, prof. Ivbulis sadalījis trīs nodaļās. Pirmās nodaļas nosaukums vēsta, ka tajā aplūkota civilizācijas veidošanās, un laika līnijas ziņā tajā apzināts gandrīz 3000 gadu ilgs posms, kurā uzzinām par vēsturiski mītiskiem notikumiem, indiešu literatūras mantojumu, reliģiju attīstību un to simbiozi. Prof. Ivbulis stāsta par iekarojumiem, zemju paplašināšanu, apvienošanu un atkal atdalīšanu un par dažādu jomu ievērojamām personībām, reizēm veltot garāku atkāpi savdabīgiem nostāstiem par attiecīgās personības dzīvi. Jāņem vērā, ka autors vietumis uzsver teoriju, viedokļu, versiju dažādību, tādējādi atstādams nelielu vietu lasītāja interpretācijai, taču vietām, izmantojot emocionālāku izteiksmes veidu, likdams nojaust, kurai no teorijām vairāk sliecas ticēt pats.

Otrajā nodaļā šādas norādes lasītājam tiek sniegtas vairāk. Tās pirmā puse vēsta par musulmaņu iekarojumiem un valdīšanas laiku (aptuveni līdz 18. gs.), par kuru prof. Ivbulis izsakās gana kritiski, lai lasītājam izveidotos iespaids, ka aprakstītā laika perioda notikumi ir drūmākie Indijas civilizācijas vēsturē un daļa vēsturnieku tos vaino kā cēloņus citām Indijas problēmām arī tālākā nākotnē. Otra nodaļas puse vēsta par Rietumu iekarotājiem un britiem, un lasītājam viegli kļūst skaidrs, ka grāmatas autors sevi piepulcina tam vēsturnieku un politologu lokam, kuri britu iekarojumus tiecas attaisnot un vērtē vairāk kā devumus, nevis zaudējumus. Taču mirklī, kad lasītājs sāk izjust vilkmi nostāties kādā vērtējošā pusē, der atminēties, ka pats prof. Ivbulis atgādina – krāsot melnu un baltu nebūtu pareizi. Tas ir īstais brīdis, kad lasītājam jāievelk elpa, jāatkāpjas no teksta un jāmēģina neitrāli veidot paša secinājumus. Iespējams, tam var noderēt iepazīšanās ar citu vēsturnieku atziņām. Nenoliedzami, visas pasaules vēstures notikumus caurvij izslēdzošā "mēs un viņi"  ideoloģija, taču 21. gadsimts īpaši izceļas ar centieniem popularizēt vienlīdzības un cilvēcības vērtības. Jāatzīst, autora politiski reliģiskā nostāja nav vienīgā, kas viegli caurvij tekstu, sastopams arī gana daudz ironijas, reizēm pat mazliet dzēlīgas, kas patiks skeptiķiem, bet, iespējams, mazliet aizvainos indiešu kultūras un dzīvesziņas cienītājus. Te atkal jāatgādina par nepieķeršanos un absolūtās patiesības neiespējamību. Tekstā ir vietas, kurās lasītājs tiek patiesi pārsteigts ar iepriekš maz dzirdētu vai nedzirdētu informāciju vai informāciju, kas varētu šķist pretrunīga tradicionāliem uzskatiem par indiešu kultūru, tās ir vietas, kurās tik ļoti būtu gribējies redzēt precīzas atsauces, lai zinātkārie varētu turpināt rakt.

Likumsakarīgi trešā un visīsākā nodaļa ar nosaukumu "Laiks valdīt pašiem" ir veltīta atmodai, nacionālajai kustībai, neatkarības atgūšanai un dzīvei neatkarībā, par ko prof. Ivbulis jau rakstījis iepriekš minētajā 2008. gadā izdotajā grāmatā. Kopumā materiāls ir raibs un bagātīgs un noteikti spēs arvien atrast sev lasītājus – izslāpušus interesantus, kas kāro Indijas, politiski ideoloģiskus domubiedrus un, cerams, arī jaunos pētniekus, kas radīs vietu diskusijai. Turpinām lasīt un gūt ziņas (vai pieņēmumus? Vai iespaidus?) par Indiju un to, kā lietas tur varētu būt notikušas. Taču tiem, kas alkst piekļūt tuvāk Indijas "patiesībai", ir vērts tur aizbraukt un pārliecināties, ka viņu pieredze būs vēl viena jauna "patiesība" par Indiju.

 

 

Vija Požarnova studē LU Valodniecības doktora studiju programmā un pēta valodas politiku un identitātes sociolingvistiskos aspektus Indijā un Eiropā; četrus mēnešus ir pavadījusi LU sadarbības universitātē Haridvārā, Ziemeļindijā, veidojot pirmo latviešu–hindi sarunvārdnīcu un apgūstot sanskritu un jogu.